Скачать fb2
Piedzīvojums Kristportā

Piedzīvojums Kristportā


PIEDZĪVOJUMS KRISTPORTĀ

G. CĪRULIS, A. IMERMANIS

PROLOGS

    — Tev nav tiesību tēlot mocekli, — kapteinis bija teicis. — Ja iespējams izrauties no nometnes, izВ­manto izdevību.
    Un tagad Augusts Taimiņš sēdēja vilcienā, kas trauВ­cas caur okupēto Latviju. Viena minūte Meitenē, diВ­vas — Jelgavā, drīz tas sasniegs Rīgu. Pēdējo reizi Augusts bija to redzējis pirms diviem gadiem, kad no kuģa klāja māja atvadu sveicienus Daugavmalas torВ­ņiem. Un Norai, kas skrēja tvaikonim līdzās, kamēr
    Eksportostas sēta aizsprostoja tālāko ceļu. Tobrīd liВ­kās, ka viņi šķiras tikai uz diviem mēnešiem. Bet aizteВ­cējuši divi gadi. Un kādi gadi! Kara sākums kuģi bija pārsteidzis Lībekā, un jau nākamajā dienā jūrniekus ieslodzīja pilsētas cietumā. Neviens netaujāja, kurš te virsnieks, kurš jūrskolas praktikants, kurš krievs, kurš latvietis. Tikai pēc mēneša nezināmā virzienā aizveda tvaikoņa komisāru Ābelīti un elektriķi Gurēviču. Tā arī neizdevās izdibināt, kas šos biedrus nodevis, jo kuģa dokumentus taču sadedzināja vēl pirms vācu policijas ierašanās. Pārējie nolēma turēties kopā, lai arī kādas briesmas draudētu. Ne jau briesmas saskaldīja kolekВ­tīvu. Daudz bīstamāka zemūdens klints, izrādījās, bija vāciešu piesolītie labumi. Padzirdējuši, ka Baltijas reВ­publiku pilsoņus atlaiž mājās, pieteicās septiņi komanВ­das locekļi. Hitleriešu gūstā viņi pēkšņi bija sapratuši, cik loti nācies ciest boļševiku terora dēļ. Taimiņš pat nepalūdza nodot Norai sveicienus. Likās, tādi vēstneši var tikai aptraipīt viņu mīlu. Tomēr viņš netaisījās noВ­liegt savu tautību. Kā izaicinājumu meta vārdu В«latvieВ­tisВ», kad viņu reģistrēja koncentrācijas nometnes kancelejā. Saņēma arestanta tērpu, numuru un lielajā ieslodzīto armijā aizmirsa, ka vispār pastāv kaut kādas nacionālās atšķirības. Vienīgi ar Noru viņš domās saruВ­nājās latviski…
    Un atkal tie bija vācieši, kas atgādināja Taimiņam viņa tautību. Pēc Staļingradas kaujas pēkšņi apsīka brīvprātīgo pieplūdums latviešu esesiešu leģionam. Jaunus Lielvācijas aizstāvjus vajadzēja vervēt citādiem paņēmieniem. 1943. gada pavasarī visās gūstekņu un koncentrācijas nometnēs ieradās ģenerāļa Bangerska pārstāvji, kas fīrera vārdā vēlīgi atļāva latviešiem atВ­griezties dzimtenē un uzvilkt formas tērpu ar miroņgalvu uz atlokiem. Lūk, kad notika šī saruna starp kapteini un Taimiņu.
    — Es tev pavēlu! — kapteinis beidzot bija pateicis. — Dzīvs cīnītājs vairāk vērts nekā krematorijā sadeВ­dzināts varonis.
    Kapteiņa pavēle katram jūrniekam ir likums. Bet kā to izpildīt, ja kabatā pat pases nav, tikai rakstveida rīkojums iebraukšanas dienā pieteikties mobilizācijas punktā? Rīgā nav neviena uzticama drauga, tikai Nora, kas laikam līdz pat vēlai pēcpusdienai kavējas konserВ­vatorijā?
    Okupēto Rīgu Taimiņš bija iedomājies citādu. IzposВ­tītu. Paralizētu. Sēru drānās ietērptu. Bet ielās joproВ­jām šķindēja tramvaji, rūca zilie pirmskara autobusi, kuriem tagad kūpēja kokgāzes ģeneratori. Mašīnu reВ­dzēja pat vairāk nekā agrāk. Tiesa, gandrīz visās brauca karavīri, taču tie nemaz neizskatījās kā sakautas armiВ­jas cīnītāji. Un arī pilsētas iedzīvotāji īsti nelīdzinājās sazvērniekiem — bet jādomā, ka šajos drūmajos laikos ikkatrs valkāja masku. Droši vien vieglāk pārmest tiltu pār bezdibeni nekā uzcelt to starp divu cilvēku slēpВ­tākajām domām. Nevar taču apstādināt pirmo nejaušo gājēju un klaji pateikt: В«Klausies, draugs, ja esi faВ­šistu pretinieks, sniedz roku, cīnīsimies kopā!В» Lai cik vērīgi Taimiņš ielūkojās rīdzinieku sejās, viņš tajās neizlasīja atbildi. Daudzi likās pārguruši, raižu noВ­mākti, diez vai tādi atbalsta okupantus. Un tomēr iespējams, ka tieši rūpes par dienišķo maizi, par saviem bērniem piespiež vienu otru izvairīties no aktīvas cīВ­ņas. Taimiņš nešaubījās, ka Rīgā pastāv pagrīdes orgaВ­nizācija. Bet kā uzņemt sakarus ar biedriem, kas patlaВ­ban varbūt soļo līdzās? Vēl uzskatīs par provokatoru, par gestapo aģentu un klusēs. Pašreizējos apstākļos atklātības tilts nebūt nav īsākais ceļš starp diviem cilvēВ­kiem. Drošāk, kaut arī grūtāk rakt pazemes eju. Ne velti pretošanos ienaidniekam dēvē par pagrīdes cīņu.
    Cīnīdamies ar savām šaubām un cerībām, Taimiņš līdz pat pievakarei mīņājās uz vietas, ja vien tā var izteikties par cilvēku, kas, nepārtraukti mērodams RīВ­gas ielas, bija nosoļojis turpat divdesmit kilometrus. Beidzot viņš iedrošinājās doties uz lielo namu Vīlandes ielā, kur greznā sešistabu dzīvoklī pati mazākā — kalВ­pones kambaris — piederēja Norai.
    Kāpņu telpas likās pazīstamas un tomēr svešas. TiВ­kai, kad zem kājām iečīkstējās sen netīrītie parketa dēlīši, Taimiņš saprata, ka pazudis sarkanais paklāja celiņš, kas kādreiz radījis tādu kā omulību. Arī durvis pirmajā mirklī likās tik svešādas, ka viņš tām gandrīz aizsteidzās garām: redzamā vietā greznojās vērmahta ērglis. Taimiņš atcerējos, ka pirms kara te dzīvojusi turīga ebreju tirgotāja ģimene. Nu dzīvoklis droši vien pārgājis okupācijas iestāžu rīcībā. Varbūt tomēr laВ­bāk neriskēt? Un tūdaļ Taimiņš parmeta sev gļēvumu — galu galā viņš nav izbēdzis no koncentrācijas nometВ­nes, bet likumīgi atbraucis, pagaidām fašisti viņam nekā nevar pārmest.
    Viņš piezvanīja. Zvana trinkšķi vēl nebija apklusuši, kad viņpus durvīm atskanēja apkaltu zābaku klaudzoņa. Ieraudzījis vīrieti esesiešu formas tērpā, TaiВ­miņš neviļus atkāpās.
    — Es meklēju Eleonoru Krelles jaunkundzi, — viņš sacīja un tikai tad pamanīja, ka esesietis saģērbies promiešanai.
    Lubu brīdi kareivis, jādomā, dzīvokļa tagadējā saimВ­nieka dieninieks, neteica nekā. Tad viņa acis uzdzirkВ­stīja ļauns prieks.
    — Tas būs mans frontes sveiciens vecim, — viņš grīni nomurmināja un tūdaļ papūlējās savilkt seju viesВ­mīlīgā smaidā:
    — Lūdzu, lūdzu, jaunkundzei tas būs patīkams pārВ­steigums! Nāciet droši iekšā.
    Ielaidis Taimiņu priekšiņā, viņš pacēla lepnu cūkādas ceļa somu, kas it nemaz nesaderēja ar jefreitora uzВ­plečiem, un aši izgāja kāpņu telpā. Durvis aizcirtās.
    Kādu mirkli Taimiņš nepakustējās. Viņš aptvēra, ka nekad īsti nebija ticējis tik lielai veiksmei. Nora nevis evakuācijā, nevis dzimtajās lauku mājās, bet šeit. Šeit — dažu soļu attālumā. Tūlīt viņš meiteni apskaus! Aizmirsās dieninieka dīvainā uzvedība, aizmirsās derВ­dzīgā apkārtne, pat elementārā piesardzība. Neliekoties ne zinis par mundieri ar šturmbanfīrera zīmotnēm, kas karājās uz vadža, viņš šķērsoja tumšo virtuvi un atВ­rāva Noras istabiņas durvis.
    Gaismas apžilbināts, Taimiņš labi neapjēdza, ko redz. Toties kā nokaitētas adatas ausis durstīja vārdi:
    — Johanu aizsūtīju uz fronti, nu mēs beidzot esam vieni, Eleonoras jaunkundz…
    Tad tikai viņš ieraudzīja Noru, savu Noru, kas istaВ­bas stūrī izmisīgi pūlējās atkauties no kāda vīrieša. Viņa seju Taimiņš nesaskatīja, bet pietika ievērot ienīsto formas tērpu, lai tvertu pēc smagā ozola krēsla un ar visu spēku triektu to esesieša spīdīgajā pakausī.
    … To, kas notika pēc tam, Taimiņš nekad lāgā neВ­varēja atcerēties. Bija skūpsti un asaras, bija apkamВ­pieni, kuriem draudošās nāves briesmas piešķīra kaisВ­līgu vienreizīgumu. Un bija neizbēgami tuvās šķiršaВ­nās melnā ēna.
    Rītausmā viņi centās lietišķi aprunāties. Bet kādu paВ­domu varēja dot meitene, kas visus šos okupācijas mēnešus bija dzīvojusi noslēgti — viena ar savu mūziku un ilgām pēc mīļota? Jāmēģina noslēpt nozieguma pēВ­das un jābēg. Jāpazūd no Rīgas, kur viņa ierašanās vēl nav pamanīta. Ir jau, protams, dzirdēts, ka kaut kur Latgales mežos mitinās partizāņi, bet Taimiņš ir jūrВ­nieks, tāpēc ceļš uz Zviedriju liekas drošāks. Un arī vieglāks — Jaunākajā gadījumā tur gaida nāve dzelmē, nevis spīdzināšana gestapo pagrabos…
    Četras dienas vēlāk Kurzemes jūrmalā nozagtā moВ­torlaiva bez vadības šūpojās Baltijas jūras viļņos. DegВ­viela sen bija izbeigusies. Bads un slāpes bija tik talu novājinājušas Taimiņu, ka pietrūka spēka aizvilkties līdz stūres unguram. Un ko tas līdzētu, ja nav zināms, uz kurieni turēt kursu. Tikai vakarā, kad saules svelВ­mainā ripa beidzot tuvojās apvārsnim, viņš aizrāpās līdz bortam, lai pamēģinātu stūrēt. Pacēla galvu un tieši ziemeļos ieraudzīja krastu.
    Cik pazīstams šis klinšainais, fjordu izrobotais krasts В«Padomju LatvijasВ» otrajam stūrmanim Augustam TaiВ­miņam! Tas šajos desmit gados it nemaz nav izmainīВ­jies. Taimiņš izbāž galvu pa iluminatoru. Dzestrais rīta vējš glāsta viņa kalsno seju, plivina gaišos matus. Viņš to nemana. Atmiņās nogrimis, stūrmanis nepievērš uzВ­manību kuģiem, kas gar austošās saules spīdīgo celiņu izveidojuši tādu kā goda sardzi.
    Toties neparastais skats jo vairāk satrauc lielā motorkuģa kapteini Kārli Akmeni. Viņš ir jaunāks par trīsdesmitgadīgo Taimiņu. Kuplās, melnās ūsas īsti neВ­iederas vēl gluži zēniskajā sejā. Formas cepure turas galvā stingri pēc reglamenta — tā, lai naga vidus atВ­rastos vienā līnijā ar taisno degunu. Zem tās savvaļā izspraukušās dažas melnas matu šķipsnas. Turot tālВ­skati pie acīm, kapteinis murmina:
    — Ne velna nesaprotu. Palūkojieties jūs, Kiril Andrejevič.
    Neraugoties uz saviem sešdesmit gadiem un sirmaВ­jiem matiem, kapteiņa pirmais palīgs Dubovs izskatās, it kā būtu norijis skalu. Tā vien liekas, ka lakādas rīta kurpēs autās kājas pieaugušas komandtiltam. Zobos nodzisusi taisna pīpe ar sešstūrainu galviņu, bet no krūšu kabatas rēgojas rezerves В«dūmenisВ», kas līdziВ­nās pirmajam kā viens dvīnis otram.
    Par spīti vējam, Dubovs veikli aizsmēķē nomelnējušo pīpi un tikai tad paņem no kapteiņa rokām tālskati. Palūkojas, pakrata galvu, nospodrina lēcas un atkal pieВ­liek tālskati pie acīm.
    Spēcīgie stikli rāda vairākus atklātā jūrā noenkuroВ­tus kuģus. Viegls vējš paceļ gaisā tikko redzamas dūmu strūklas. Aiz kuģiem slejas tālas klintis — ieeja upes grīvā. Abos krastos mirkšķina bāciņas.
    — Kā pircēji pie slēgta veikala, — Dubovs saka, atВ­dodams tālskati kapteinim.
    — Varbūt gaida ločus? — Akmens min.
    — Ko tad šie tūļojas? — Dubovs errojas. — Ceļā trīs stundas ietaupījām, bet tagad jāgaida.
    — Un, kā par spīti, mums šoreiz krava, kas ātri boВ­jājas, — Akmens nopūšas.
    Kapteinis vēlreiz paskatās uz noenkurotajiem kuģiem, pašūpo galvu un dodas pie radista. Kamēr tas uzņem sakarus ar Kristportas ostas pārvaldi, Akmens, pūlēВ­damies kaut ko neapgāzt, nervoziem soļiem staigā pa šauro, visādiem aparātiem pārblīvēto telpu. Beidzot atbilde saņemta. Zīmulis radista rokā veikli skrien pa papīru.
    Kapteinis izlasa tekstu, sagumza papīru un izmet pa iluminatoru.
    — Izsauciet vēlreiz! Mēs nevaram gaidīt. PaskaidroВ­jiet, ka vedam produktus, — kapteinis pavēl.
    Atgriezies komandtiltā, kapteinis Akmens sirdīgi noВ­spļaujas. Uzskatīdams, ka ar to viss ir pasacīts, viņš drūmi paveras tuvajā, patlaban nesasniedzamajā krastā.
    — Kādi jaunumi? — Dubovs vaicā, kaut gan pats var iedomāties atbildi.
    — Lika gaidīt, bet nevīžo paskaidrot — kālab.
    Klājā parādās Taimiņš, nule nostāvējis sardzē četras nogurdinošas stundas. Bet prieks par to, ka atkal ierauВ­dzīs vecos draugus, liek aizmirst nogurumu. Toreiz, barВ­gajā kara laikā, Kristporta viņam kļuva par drošu paВ­tvērumu, par otru dzimteni, par sakumu apzinīga cīnīВ­tāja ceļam.
    — Pusgaitā uz priekšu… Tā… Mašīna stop! — no komandtilta atskan kapteiņa balss.
    Taimiņš izbrīnījies pagriež galvu.
    — Varat pagaidām likties uz auss, — kapteinis, pārВ­liecies pāri reliņam, uzsauc Taimiņam.
    — Kas tad noticis? — Taimiņš nesaprot.
    Kapteinis parausta plecus.
    — Lika gaidīt.
    — Brīnos par saviem draugiem, — Taimiņš saka.
    — Nu jā, — Dubovs atceras Taimiņa nostāstus. — Tu jau esi gandrīz šejienietis.
    — Tā ir. Divus gadus nodzīvoju, ar ločiem strādāju. Neatminos, ka viņi kaut reizi būtu kavējušies.
    — Bet šodien, kā redzat, tomēr kavējas, — kapteinis atcērt. — Izmest enkurus!

* * *

    Saule kāpj pār Kristportas senlaicīgajām ielām. VisВ­pirms rīta stari apzeltī Rātsnama torni, tā divpadsmiВ­tajā gadsimtā darināto pulksteni, kura četras ciparnīcas redzamas jebkurā pilsētas nostūrī. Pēc tam izgaismo melno, vietām ar zaļu plēvi klāto ūdeni kanālos. IzВ­bārsta zelta vizmām strūklaku izrotātos, ēnainos laukuВ­mus. Iespīdēdami šaurajās spraugās starp smailajiem jumtiem, pārslīd līkajām ieliņām. Apkaisa smalkiem zelta putekļiem kvēpos un sāļajos jūras vējos nomelnēВ­jušos namus, Iiek uzzibsnīt veikaliņu čīkstošajām skarda izkārtnēm.
    Saule kāpj arvien augstāk. Gaisma aizgūtnēm līst pār veclaicīgajiem ostas spīķeriem, pār it kā izmirušajiem kuģiem, pār nekustīgajiem celtņiem, kas ģindeņiem līdzīgi rēgojas krastmalā.
    Jā, osta šodien ir tukša, un tas uzspiež drūmu zīmogu visas pilsētiņas dzīvei. Pārliecinājušies, ka darba nav un arī nebūs, krāvēji negribīgi dodas atpakaļ uz pilsēВ­tas centru, kas šeit šķiet tikai tāds kā ostas piedēklis. Agrāk, iespējams, Kristportai bija zināma rūpnieciska nozīme, bet pēc kara, kad saimniecības atjaunošanā iesaistījās amerikāņi, daudzas rūpnīcas nācās slēgt. ToВ­reiz neviens par to nebēdāja — fabrikanti dibināja transporta uzņēmumus, pirka un būvēja kuģus, strādВ­nieki pelnīja sev iztiku, izkraujot no aizjūras atsūtītās preces. Un pamazām Kristporta pārvērtās organismā, kura asins cirkulāciju regulē ienākošo un izejošo kuģu pulss. Šodien asinsspiediens noslīdējis gandrīz lidz nullei.
    Pēkšņi šai klusumā ielaužas skaļa dārdoņa. SvilpoВ­dams jautru meldiņu, pa nelīdzenu bruģi savus ratiņus velk piena izvadātājs. Ik pēc brīža viņš apstājas, ielej pienu kannās, kas noliktas uz māju lieveņiem, parausta vecmodīgo zvanu rokturus un turpina ceļu. Pamazām svilpoņa kļūst klusāka, melodija sērīgāka. Tiesa, darbs šodien raisās ātrāk, bet vecajam Tomasam nav kurp steigties. Viņam gribētos, kā parasti, patērzēt ar namaВ­mātēm, apmainīties jaunumiem un pie gadījuma — mazliet patenkot. Kā par spīti, neviena nav. Tikai līkās ieliņas pašā galā, kur pagraba veikalā pārdod jau sen nevajadzīgus burinieku blokus, tauvas un vējlukturus, viņam pretī iznāk saimnieks.
    — Šodien tikai vienu litru, — tas saka. — Aizkāpiet pie vecā Sērensa — viņš lūdza, lai jūs noteikti iegriezВ­tos. Šorīt nav piecēlies.
    — Kas viņam vainas?
    Kuģu piederumu pārdotavas īpašnieks parausta plecus.
    — Domāju, tā pati hroniskā kaite… Neēšana.
    Namiņš, kurā dzīvo vecais Sērenss, izskatās it kā būtu no bērnu pasakas pārcelts īstenībā. Tam ir smails dakstiņu jumts, nesamērīgi garš dūmenis, kas nicinoši nolūkojas pat kaimiņu divstāvu mājās, divi logi un vieВ­nas durvis, kā arī mākslinieciska numura plāksne, kas vēstī, ka nams pieder Sērensam. Kāpēc gan nepadižoties ar vienīgo, kas palicis no kādreizējās greznības?…
    — Durvis ir vaļā, — no iekšpuses atskan vāja balss, tikko aprimst piena ratiņu rīboņa.
    Tomass atgrūž ārdurvis. Tumšajā priekšnamā saВ­tausta ķirmju sagrauztas vecas ozola durvis. Tad viņš stāv istabā, kur, atskaitot nekrāsotu galdu, dzelzs gultu un grāmatu plauktu, nav it nekā cita. Gultā guļ gadus septiņdesmit vecs vīrietis. Sadzirdējis soļus, viņš pieceļas pussēdus un palūkojas nācējā caur degunВ­kniebi.
    — Labrīt, Sērensa kungs! Atnesu jums pienu, — veВ­cais Tomass paņem no galda litra pudeli un grasās ieliet.
    — Nevajag, Tomasa kungs! — Sērenss atgaiņā ar vāru kustību.
    — Nieki, sarēķināsimies citureiz, — Tomass, ielējis pienu, apsēžas uz ķeblīša. Tad pārlaiž skumju skatienu grāmatu plauktam. Tajā redzami vairs tikai kādi divВ­desmit sējumi.
    — Atkal? — viņš nopūties vaicā.
    — Ko lai dara! — Sērenss atbild, cenzdamies piešķirt balsij možu intonāciju. — Tie jau ir mani vienīgie ienākuma avoti — atvērt mašīnu durvis un izpārdot savu bibliotēku. Bet man neklājas sūroties. Bergholmiešiem daudz grūtākas dienas.
    — O, jā… Tādi plūdi nav pieredzēti kopš pagājušā gadsimta. Pa radio dzirdēju, ka tur, burtiski, mirst badā… Un ja nu vēl… — viņš pat neuzdrošinās līdz galam izteikt ļauno pareģojumu. — Tad Bergholma bus tikpat kā nogriezta no ārpasaules…
    — Vai jūs arī dzirdējāt?
    — Kā tad! Visa pilsēta par to vien runā, ka loči taiВ­sās streikot… Jau šodien ņem mazāk piena nekā paВ­rasti…
    — Kas cilvēkam cits atliek?… Cenas aug, es arī streikotu, ja tas ko dotu…
    — Jā, pēdējā laikā kuģi nāk arvien retāk…, Kaut ātrāk parakstītu tirdzniecības līgumu ar krieviem! Tas vismaz radītu jaunu dzīvību…
    — Lai dievs dod, — Sērenss čukst, — bet baidos, ka tur nekas nesanāks. Borks nozvērējies, ka valdība lauВ­zīs sev kaklu, ja tiešām mēģinās noslēgt šo līgumu.
    — Tas pats Borks, kas nesen atgriezies no VašingВ­tonas?
    — Protams, ne jau velti viņš tur ciemojies… Ja valdība kritīs, viņš droši vien kļūs par iekšlietu minisВ­tru, un tad jau nu gan nekas labs nav gaidāms…
    — Tēvoci Tomas! — no ielas atskan nepacietīga balss.
    — Nu man laiks, — Tomass atvadās. — VeseļojieВ­ties! Te bus zālēm… — Tomass noliek uz galda sudВ­raba monētu un, neklausīdamies vecā Sērensa protesВ­tos, ātri iziet.

* * *

    В«KoronaВ» ir Kristportas labākā viesnīca. Te mēdz apВ­mesties galvaspilsētas komersanti, ārzemju kuģu kapВ­teiņi, kas pēc gara jūras ceļojuma piespiestās atturības vēlas dažas naktis pavadīt jautrā sabiedrībā, un moВ­derni ģērbušās vai, labāk sakot, izģērbušās dāmiņas, kas par luksa apartamentam atbilstošu maksu gatavas apmierināt tālbraucēju alkas pēc sauszemes priekiem. Raibu spuldžu apgaismotais viesnīcas В«KoronaВ» bārs ar tumšiem ozola paneļiem un spoguļiem zelta ietvaros vakaros parasti kļūst par vietu, kur attiecīgos darījuВ­mus apzīmogo ar šampanieti. Dienā gan jūrnieki, gan dāmas atpūšas. Tajā laikā bārā mēdz iegriezties arī vieВ­tējie tirgotāji, lai pie kokteiļa glāzes pārspriestu pēdēВ­jos jaunumus un, ja paveicas, noslēgtu izdevīgu veiВ­kalu.
    Pašlaik bārs tikpat kā tukšs. Tikai pie viena galdiņa sēž divi vīrieši. Viens no tiem ir rēderu savienības vieВ­tējās nodaļas prezidents Freksa — stiegrains, piecВ­desmitgadīgs cilvēks ar zelta acenēm, ģērbies melnā uzvalkā ar ballu vesti. Otrs ir Kerzens — viens no pilВ­sētas bagātākajiem kuģu īpašniekiem. Viņš ir krietni veВ­cāks par Freksu, taču, liekas, gadi, neatstādami taustāВ­mas pēdas, gājuši secen viņa varenajam augumam. Pat sēdus viņš šķiet garāks par bārmeni, kurš rosās aiz letes. Vitrīnā izvietotās pudeles ar daudzkrāsainajiem šķidrumiem bārmeņa iegarenajā sejā met raibas vizВ­mas.
    Freksa, kas nu jau divdesmit gadus ir Salvadoras reВ­publikas goda konsuls, apdomīgi noliek cigāru pelnu traukā un, satvēris bārmeņa pasniegto glāzi, paceļ to.
    — Par ko tad dzersim? — viņš vaicā, iegrimis doВ­mās.
    — Par to, lai loči nesāktu streikot! — Kerzens pieВ­skandina konsulam.
    Tas neapmierināti saviebjas.
    — Tagad par vēlu viebties, — Kerzens turpina, vienā rāvienā iztukšojis savu glāzi. — Nevajadzēja pazemināt likmes.
    Konsuls augstprātīgi klusē.
    — Nevajadzēja, — Kerzens neatlaižas. — Un pie tam vēl pašā karstākajā navigācijas laikā. Katra diena nes milzīgus zaudējumus.
    Konsuls klusē.
    — Ko jūs klusējat!? Jūs esat mūsu prezidents! — Kerzens iekaist. — Jums jāmēģina vienoties!
    — Nav vērts par to vairs domāt, — konsuls vēsi atВ­bild un, ievilcis dūmu, izpūš gaisā nevainojamu greВ­dzenu virteni. — Kur jūs bijāt, kad notika balsošana?
    — Kur? Turpat kur visi! Mēs taču cerējām, ka viņi piekāpsies… Pat jūs nebijāt gaidījis…
    — Nav vērts uztraukties, Kerzen, — konsuls pēc brīВ­tiņa atkārto. — Es, protams, tāpat kā jūs, gribētu cerēt, ka viņi nesāks… Bet, ja arī sāks… ir līdzekļi viņus piespiest kapitulēt… Tā, lai viņiem uz visiem laikiem pārietu apetīte.
    — Kādi līdzekļi? Izņemot dieva brīnumu, neredzu tādus, — Kerzens ir tik uzbudināts, ka mēģina iedzert no tukšas glāzes. Apķēries viņš uzsauc bārmenam:
    — Vēl vienu!
    — Ir! — konsuls pārliecas galdam pāri un zīmīgi saka.
    — Borks!
    — Borks?! — Kerzena rievotajā sejā atplaiksni ceВ­rību stars. — Ja Borks, tad nu gan… Bet vai viņš būs ar mieru?
    — Paļaujieties uz mani! — konsuls uzliek savu stiegraino roku Kerzenam uz pleca. — Viss būs kārtībā.
    Bāra durvis tik trokšņaini atsprāgst, ka vitrīnā nošķind pudeles.
    — Loči pieteikuši streiku! — ienācējs sauc, pat īsti nepārkāpis slieksni. Tas ir sīkais kuģu īpašnieks Zumers, nevīžīgi ģērbies sakumpis vecītis, kas pašlaik izВ­skatās vēl līkāks nekā parasti.
    — Ko?! — Kerzens gandrīz vai aizrijas.
    — Tātad kara darbība sākusies, — konsuls mierīgi paziņo. Viņa sejā nepakustas ne vaibsts.
    — Pret ko mēs karojam? — Zumera balss atgādina vaidu. — Pret sevi! Es jau tā nezinu, kur glābties no vekseļiem, tagad man draud pilnīgs bankrots!
    — Ko jūs gaudojat? Man piecreiz vairāk kuģu, un tomēr es neuztraucos, — konsuls mierina.
    — Tā jau tā liela! — Zumers smagi atlaižas krēslā, ko Kerzens viņam piebīda. — Pēc kara man bija desmit kuģu, pirms diviem gadiem — vēl seši, tagad trīs vien palikuši… Vai tad to sauc par apgrozību? Vai to sauc par ostu? Tas ir morgs ar peldošiem zārkiem!
    — Vai negribat gadījumā iestāties par kompanjonu Švika apbedīšanas firmā? — konsuls ar vieglu ironiju vaicā.
    — Gan pienāks brīdis, kad arī jūs uztrauksities, — Kerzens rūc. — Es teicu, ka tas ir pārsteidzīgi!
    — Pēc dažām dienām man būs jāķeras pie ubaga spieķa, — Zumers žēlojas.
    — Bez panikas! — konsuls stingri nosaka. — Esmu pieteicis sarunu ar Borku.
    — Ā! — tik vien Zumers spēj pateikt. Taču šajā īsajā izsaucienā viņš ieliek tādu respektu, ka nav neВ­kādu šaubu, — arī Zumers uzskata Borku par kaut ko līdzīgu pestītājam.
    — Kungi laikam garlaikojas? — bārā, gurnos šūpoВ­damās, ienāk spilgti krāsojusies sarkanmate.
    Viņas koķetais jautājums un profesionāli uzmundriВ­nošais skatiens krīt klusumā. Sarkanmate parausta kailos, ar iedeguma krāsas pūderi brūninātos plecus un, uzrāpusies augstajā ķeblī, pasūta sev martīni.
    Klusēšana turpinās. Konsuls Freksa mierīgi pipē ciВ­gāru, neaizmirsdams laiku pa laikam nokratīt pelnus. Kerzens slingi raugās tukšajā glāzē. Zumers ar saviem ģiktainajiem pirkstiem uz galdiņa stikla virsmas nerВ­vozi mēģina izbungot maršu. Iespējams, ka viņam paВ­domā kāds dzīvespriecīgs gabals, taču tas drīzāk izklauВ­sās pēc sēru mūzikas.
    Bāra durvis atveras.
    — Konsula kungs, doktors Borks pie telefona! — šveicars paziņo konsulam.
    — Ā! — Zumers čukst, pārstādams dauzīt galdu. KerВ­zens atrauj skatienu no tukšās glāzes un nepacietīgi, kā paskubinādams, uzlūko Freksu. Bet konsuls arī šobrīd nezaudē pašcieņu — lēni pieceļas un taisniem, uzsvērti mierīgiem soļiem seko šveicaram. Tikpat bezkaislīga šķiet viņa balss:
    — Konsuls Freksa klausās.
    Bet jau pēc dažām sekundēm sejas izteiksme maiВ­nās. Deniņos pietūkst dzīslas.
    — Bet jūs taču apsolījāt, doktor!… Galu galā jūs esat rēderu savienības juriskonsults!… Es paļāvos uz jums.
    — Nekā nevar darīt, konsul, — Borks atvainodamies saka vada otrā galā. — Vienu brītiņu!… — viņš saВ­runājas ar savu sekretāri: — Kas? Deputāts Fēmarns no Zemnieku partijas? Lai uzgaida, tūlīt pabeigšu saВ­runu… Hallo, vai klausāties, mīļo konsul?… Šoreiz tiešām nekā nevar darīt… Man pašlaik svarīgākas daВ­rīšanas… Tā ir jūsu pašu vaina, vajadzēja vispirms konsultēties ar mani… Piezvaniet pēc trim dienām, kad valdība būs gāzta…
    Freksa grasās kaut ko iebilst, bet tad apjēdz, ka Borks jau nolicis klausuli. Viņš izvelk mutautu un noslauka no pieres sviedru lāses. Grib doties atpakaļ uz bāru, bet, iztēlojies, kādiem pārmetumiem viņu saņems KerВ­zens un Zumers, atmet ar roku un, kā bēgdams, aši iziet uz ielas.
    Iebraukšana ostā, lai arī tā būtu sveša, jūrniekiem vienmēr ir svētki. В«Padomju LatvijasВ» vīriem nu jau vairākas stundas jānīkst atklātā jūrā. Klājā valda noВ­spiesta noskaņa. Atslejis muguru pret margām, motorists spēlē uz bajāna melanholisku melodiju. Jūrnieki, novietojušies kur kurais, garlaikojas un drūmi klusē.
    — Pieliek vilkt šo bēru dziesmu! — dusmīgi saka pusmūža elektriķis.
    — Atbilst situācijai, — atbild bajānists.
    — Ir gan cilvēki, — sūrojas matrozis Čaikins, kas balansē uz ceļiem krūzi ar tēju. — Kāda jēga celt ostu velnam azotē? Būtu krastā cēluši!
    — Jā, atraduši vietiņu, — un bajānists izpleš instruВ­mentu.
    — Krastā? — saka kāds cits matrozis. — Vai tad tu neredzi, kas te par klintīm?
    Atkal visi drūmi klusē. Čaikins ar riebumu iedzer malku:
    — Kas par viltīgu dzērienu šī tēja! Krāsa kā alum, bet garšas nav. Vai stūrmanis neteica — alus Kristportā labs?
    — Alus visur labs… ja tiek tam klāt, — kailina viņu elektriķis.
    — Ej nu sazini, cik ilgi vel locis būs jāgaida, — baВ­jānists saka.
    — Un turklāt sešas stundas pa upi, — Čaikins viebВ­jas. — Tikmēr visus krodziņus aiztaisīs.
    — Vai mēs paši nevarētu? — bajānists jautā. — Rīgā arī iztiekam bez loča.
    — Rīgā… — elektriķis mēdās. — Nevaru saprast, vai tu tikai izliecies par muļķi, vai tiešām tāds esi? It kā nezinātu, kas te par fārvateru. Viens no grūtākaВ­jiem Eiropā. Te vajadzīgas īpašas zināšanas. To var tikai cilvēks, kas pazīst šo upi kā savus piecus pirkstus…
    — Taimiņš arī varētu, — Čaikins domīgi saka. — Viņš te strādājis par loci.
    Gandrīz vienlaikus šī doma ienākusi prātā arī kapВ­teinim. Apspriedies ar Dubovu, viņš nokāpj Taimiņa kajītē. Uzmetis paviršu skatienu Eleonoras Krelles fotoВ­grāfijai, kas greznojas virs kojas, kapteinis Akmens paВ­rausta Taimiņu aiz pleciem.
    Kā jau visiem jūrniekiem, Taimiņam vārīgs miegs. Viņš tūdaļ izlec no gultas un, berzēdams acis, jautā:
    — Kas noticis?
    — Vai varēsit aizvest kuģi uz Kristportu?
    Acumirklī miegs ir prom. Un tomēr Taimiņš brītiņu vilcinās.
    — Nezinu… Pēc tik daudziem gadiem… PamēВ­ģināšu…
    … Nekad mūžā kapteinis Akmens nebija sava kuģa navigācijas telpā juties tik lieks kā patlaban. Dubovs var vismaz tīrīt savas pīpes. Viņam jācenšas netraucēt Taimiņu, kas iezīmē kartē šādas tādas līnijas. Beidzot Dubovs neiztur:
    — Nu, kā veicas?
    — Mēģinu atcerēties ieeju… Liekas, ka varētu… — Taimiņš parausta plecus.
    — Ko tad mēs vēl gaidām?! — Dubovs uzstājas.
    — Vai jūs tiešām uzņemtos? — kapteinis satraukti vaicā. — Apsvērāt visu?
    Taimiņš brīdi padomā, tad pieceļas.
    — Nemēdzu filozofēt. Ja man pavēlēs, ievedīšu kuģi Kristportā!
    Kapteinis izskrien komandtiltā. Pāri klājam skan viņa balss:
    — Pacelt enkurus!

* * *

    Konsula Freksas iemīļotākā vieta viņa plašajā savВ­rupmājā ir torņa istaba, no kuras paveras skats uz ostu. Parasti Freksam patīk lūkoties dūmakā tītajos tvaikoņu korpusos ar slaidajiem mastiem, vakaros vērot signālugunis, laiku pa laikam dzirdēt iebraucošo vai izbrauВ­cošo kuģu svilpienus. Taču šodien konsuls pat netuvoВ­jas logam — kāpēc vēl vairāk sabojāt sev garastāvokli? Konsuls ir pals ar sevi ļoti neapmierināts. Ar streiku bija saistītas lielas cerības, privātas cerības, ja tā var teikt, bet streikam vajadzēja turpināties tieši tik ilgi, kamēr tas konsulam izdevīgi. Tagad turpretim, kad atВ­klājas, ka doktors Borks aizņemts, uzpirkdams deputāВ­tus, kas balsotu pret tirdzniecības līgumu ar Padomju Savienību, streiks var ieilgt, var nest lielus zaudējumus arī Freksas rēderejai. Kā par spīti, tieši pašlaik varētu labi nopelnīt, piegādājot pārtiku Bergholmai. Freksa ielej sev glāzi viskija, kuru parasti ne sevišķi ieredz, un viebdamies izdzer.
    Pie durvīm klauvē. Nopratis, ka tas ir sulainis, konВ­suls pat nepagriež galvu:
    — Nu?
    — Kāds kungs vēlas jūs redzēt, — sulainis ziņo.
    — Vai tad neteicu, ka nevienu nepieņemšu?
    — Piedodiet, bet viņš nāk jau trešo reizi… Saka, tas esot dzīvības un nāves jautājums… Tāpēc uzdrošiВ­nājos jūs traucēt.
    Konsuls sarauc uzacis. Bet, pirms viņš pagūst kaut ko izlemt, pa durvīm ātri, nervozi ieskrien vīrelis korekВ­tos garsvārkos ar melnu platmali un melniem cimdiem.
    — Jau trešo reizi šodien nāku pie jums, konsul Freksa, — viņš kliedz apvainotā, spiedzošā balsī. — Trešo reizi! Bet jūs dzerat viskiju! Viskiju, kad viss karājas mata galā.
    — Varbūt piekāpsit citu reizi, Švika kungs, — konВ­suls saka. — Pašlaik esmu aizņemts.
    Šviks apsūdzoši izstiepj melni cimdoto roku pret glāzi.
    — Ar ko?! Jūs dzerat, bet tikmēr Bergholmā cilvēki iet bojā.
    Konsuls pamāj sulainim. Tas draudīgi tuvojas Švikam. Šajā mirklī torņa istabā ienāk В«Kristportas KurВ­jeraВ» galvenā redaktora vietnieks Dīkrosis. Viņa izturēВ­šanās šķietami nepiespiesta un pašpārliecināta. Viņš atļāvies pat mazu vaļību apģērbā — ap kaklu apsieta nevis kravate, bet sarkanbaltsarkana prievīte.
    — Sensacionāla ziņa, konsul! — viņš sauc. — Uz Kristportu dodas kuģis! Jau pabraucis garām pirmajai bākai.
    — Nevar būt! — Šviks čukst. — Vai tad dievs tieВ­šām uzklausījis manas lūgšanas? Kāpēc tūlīt neteicāt,— viņš griežas pie Freksas, — ka esat vienojušies ar ločiem? Jūs pārbiedējāt mani līdz nāvei.
    — Jus maldāties, — Dīkrosis smejas. — Streiks sāВ­cies. Man, В«Kristportas KurjeraВ» redaktoram, tas visВ­labāk jāzina…
    — Redaktors! O?! — Šviks paceļ platmali. — AtļauВ­jiet iepazīties: Šviks! Šviks, apbedīšana mazumā un vairumā! Allaž jūsu rīcībā!
    — Es vēl netaisos mirt, — Dīkrosis atgaiņājas.
    — Bet citi! Jūsu pienākums domāt par citiem! Bergholmā katru dienu mirst dučiem. Jūsu avīzei vajadzētu cīnīties pret šo neprātīgo streiku!
    — Palūgšu jūs izteikt savas pretenzijas vēlāk, Švika kungs, — konsuls grīni pārtrauc viņu. — Kas tas par kuģi? — Freksa griežas pie Dīkroša. — Vai tik tā nav viena no jūsu avīzes pīlēm?
    — Ziņas man sniedza ostas pārvaldē, tās viegli pārВ­baudīt…
    — Pareizi! — kliedz Šviks. — Pārbaudīt un izbeigt streiku! Tas paralizē veikalu! Ja tas turpināsies, visa Kristporta pārvērtīsies kapsētā!… Nemaz nerunājot par nelaimīgajiem Bergholmā! Desmit tūkstoši ūdens stihijas varā! Bads! Epidēmijas! Vienreizīga izdevība! Bet streika dēļ viņiem jāpaliek bez kristīgas apbedīВ­šanas.
    — Kāda man daļa par jūsu zārkiem?! — konsuls nikni aizrāda. — Man ir svarīgākas rūpes… Nekavējoties uzziniet, kas tas par kuģi, — viņš pavēl Dīkrosim.
    — Un kāda man daļa, ka jūsu loči streiko, — Šviks savukārt kļūst nikns. — Varbūt viņiem taisnība?
    — Šo informāciju saņēmu tikai nupat, — Dīkrosis taisnojas. — Tūlīt došos kuģim pretī. Pēc pusstundas jums būs sīkas ziņas, — Dīkrosis pakalpīgi steidzas uz izeju.
    — Pagaidiet! Es arī! — Šviks metas nopakaļ, — Es arī!
    Palicis viens, Freksa izdzer glāzē atlikušo viskiju, brītiņu sēž nekustīgi, tad kāpj lejā. Nemierīgi soļo šurp turp pa plašo viesistabu. Skatiens izklaidīgi apstājas te pie smagajām mēbelēm, kas mantotas no tēva, te pie gleznām, kas pa lielākai tiesai iemūžina vai nu Freksu rēderu dzimtas pārstāvjus, vai arī tiem piederošos kuВ­ģus. Taču atkal un atkal tas atgriežas pie telefona. BeiВ­dzot tālrunis iezvanās. Aizmirsis savu parasto cienīgo stāju, konsuls gandrīz skriešus dodas pie aparāta. Dīkrosa ziņojums ir tik pārsteidzošs, ka savaldīgais konВ­suls izgrūž lamu vārdu. Nosviedis klausuli, viņš pasper dažus soļus, bet pēkšņi paliek stāvam kā pienaglots. Prātā iešāvusies kāda doma. Freksa pieteic steidzamu sarunu ar galvaspilsētu. Arī Borku graujoši pārsteidz ziņa, ka Kristportai tuvojas padomju kuģis, kas bez loču palīdzības virzās caur sarežģīto fārvateru. Mirkli klausulē gandrīz taustāmi jūtams, cik spriegi viņš domā. Tad konsuls dzird doktoru Borku uzsaucam sekВ­retārei:
    — Sakravājiet manu ceļa somu!
    Viesnīcas zēns Knuts sapņo dienās kļūt par loci. Tiesa, vectēvs un tēvs bija viesnīcas kalpotāji, un ar viņu sakrāto naudu puikam kādreiz būs jāatver sava neliela pansija — ja vien no mazotnes izdosies apgūt visus В«branžasВ» noslēpumus. Bet Knuta tēvocis ir locis, un zēns pat sapņos redz, kā viņš, eļļas apmetnī, plati izplestām kājām stāvēdams stūres mājā, vada kuģus gar Kristupes klinšainajiem krastiem. Ik reizi, kad gaВ­dās iegriezties ostas rajonā, zēns, iejuzdamies savā sapnī, gandrīz vai aizmirst, ka zem kājām apaļiem akВ­meņiem bruģēta iela, nevis līgans, bangu apšļākts klājs. Taču šoreiz nav laika nodoties sapņiem. Knuts apstājas uz lielā, veclaicīgiem lukturiem izrotātā pilsēВ­tas kanāla akmens tilta. Rātsnama ciparnīca rāda divВ­padsmito stundu. Jāsteidzas. Vēl daži līkumi pa nelīВ­dzenām, šaurām ieliņām, kurās nekad neieskatās saule, gar augstiem, savu pirmatnējo krāsu sen zaudējušiem ķieģeļu namiem ar noputējušiem logiem un čīkstošiem vējrāžiem, un viņš sasniedzis ceļa mērķi.
    Pakāpieni ved lejup. Pāri krodziņa velvētajām durВ­vīm šūpojas liels glābšanas aplis ar sārtvaidža jūrniecina attēlu. No tauvām savītie burti veido krodziņa nosaukumu В«Jūrnieka glābiņšВ».
    Knuts atver durvis. Pretī sitas alus un vīna smaka. Pie apkvēpušajiem, spraišļa balstītajiem griestiem kaВ­rājas vecs burinieka modelis. Gar sienām — glābšanas apļi un kuģu atveidojumi. Neapsegtie galdi no vecuma kļuvuši gluži melni, tikpat tumši ir laika pulētie soli. Citreiz Knuts būtu uzkavējies, apskatīdams katru sīВ­kumu. Tagad viņš tiešā ceļa dodas uz dibenistabu, kur pie liela, apaļa galda sēž loči — streika komitejas loВ­cekļi. Visvairāk pēc jūrnieka izskalās vecais Hellers. Viņam ir sirma vaigubārda, cepure ar zelta enkuru. Tuklais stāvs, kas liecina par pārmērīgu tieksmi uz alu, iespīlēts adītā kamzolī. Zilie svārki ar zelta pogām uzВ­mesti uz krēsla atzveltnes. Viņa priekšā smags alus kauss. Galda pretējā pusē sēž Ēriks Berlings, pusmūža vīrietis ar īsi apcirptiem matiem, saulē nosvilinātu un vēja aprautu sausu, enerģisku seju. Viņa lielās, mezВ­glainās rokas, it kā atpūzdamās pēc smaga, tikko veikta darba, nekustīgi snauž uz galda. Pie loga stāv Gustavs, pats jaunākais locis Kristportā — zilacains jauneklis baložkrāsas svīteri.
    Var redzēt, ka tikko pieņemtais lēmums uzsākt streiku viņiem prasījis diezgan smagu iekšēju cīņu. Galu galā streiks zināmā mērā paralizēs pilsētas dzīvi. No šī lēmuma atkarīga daudzu cilvēku iztika. Taču Berlinga nelokāmā griba un, galvenais, izredzes visai drīzā laikā izcīnīt uzvaru bija par iemeslu, kāpēc rēderu stūrgalvīgā nepiekāpība atdūrās pret tikpat konsekВ­ventu apņēmību.
    Kādu brīdi Knuts neveikli mīņājas pie durvīm, cenzВ­damies pievērst sev Berlinga uzmanību.
    — Runā droši, zēn, — Berlings uzmundrina. — Vai tad neredzi, ka šeit salasījušies tikai savējie?
    — Nekur nevarēju atrast tēvoci, — Knuts nez kādēļ taisnojas. — Bet domāju, ka tas arī jūs interesēs. KonВ­suls nupat pasūtījis istabu doktoram Borkam. VislepВ­nāko apartamentu. Viņš iebrauks pēc dažām stundām.
    — Nu ko, — Berlings cenšas runāt mierīgi. — Tas mums ir liels pagodinājums.
    Gustavs piekrizdams pamāj.
    — Lielas nepatikšanas, biedri Berling! — Hellers noВ­rūpējies krata galvu. — Un, lūdzu, neizliecies, it kā tu nezinātu, ko tas nozīmē, ka atbraucis tāds cilvēks. TurВ­klāt šajās dienās, kad viņam parlamentā darba pilnas rokas.
    — Zinu, — Berlings pamāj ar galvu. — Un tieši tāВ­pēc apgalvoju — liels pagodinājums! Mūsu streiks tikko sācies, bet pretinieks jau mobilizē vissmagāko artilēriju.
    — Baidos, ka pieliks ar vienu šāvienu, — Hellers drūmi saka. — Mūsu pozīcijas nemaz nav tik slipras, kā pašiem gribētos.
    — Vai jums tiešām jau dūša papēžos? — Gustavs nicīgi jautā.
    — Mūsu arodbiedrību esmu dibinājis, kad tevis vēl nebija pasaulē, zaļknābi tāds! Un man ar šo Borku jau nācies sastapties, — Hellers vienā rāvienā iztukšo alus kausu. — Viņš norīs mūs, gluži kā es šo В«blondīniВ», un pat neaizrīsies… Runā, ka pēc dažām dienām Borku ievēlēs valdībā…
    — Nav vērts turpināt, — Berlings smaida. — Tā ir veca patiesība, ka viss atkarīgs no aceņu krāsas. Tev liekas, ka Borka ierašanās liecina par rēderu spēku, manuprāt, tā pierāda viņu vājumu. Konsuls viņu neizВ­sauktu, ja justos droši.
    — Un tu juties droši? — Hellers asi vaicā.
    Berlings nepagūst atbildēt, jo atsprāgst durvis un krodziņā, ar vienu lēcienu pārvarot pakāpienus, iedrāВ­žas viņa meita Nora — gadus astoņpadsmit veca gaišВ­mate, kuras seja satraukti kaist.
    Viņa bez elpas nokrīt uz sola un, daudz nekautrēdaВ­mās, iedzer dažus malkus no kausa, ko Hellers atkal paguvis piepildīt.
    — Kas tavai meitai par manierēm! Kā fūrmanim! — Hellers sūrojas.
    — Kas lēcies, sienāzīt? — Berlings ar pūlēm apspiež smaidu.
    — Pie velna manieres! — Nora sauc. — Nupat dzirВ­dēju satricinošu jaunumu! Upes grīvā iebraucis tirdzВ­niecības kuģis. Pēc dažam stundām tas būs Kristportā.
    — Nu ko?! — Hellers triec dūri pret galdu. — Še tev! Borks vēl nav paguvis ierasties, bet streiks jau izВ­jūk! Viņš atradis streiklaužus, velns tāds!
    — Par to runā visa pilsēta, — Knuts steidzas pieВ­balsot. — Daži melš, ka tie esot krievi.
    — Ko tu bāz savu degunu, kur nevajag, — errojas Nora, kas grib būt pirmā ziņas nesēja. — Kuģis saucas В«Padomju LatvijaВ»!
    — Padomju?! Jo ļaunāk! Redzat, pat jūsu В«padomesВ» izmanto streiklaužus! Pazīstu Borka rokrakstu, — un Hellers ar apbrīnu turpina: — Vienlaikus divi triecieni. Ar vienu vienīgu sitienu nokautē streiku un mūsu kreiВ­sos, kas gatavi stāvēt un krist par šīm В«padomēm»… Nu, Berling, ko teiksi par savu В«sarkano palīdzībuВ»?
    — Teikšu, ka tev sen laiks noņemt melnās brilles, — Berlings pašūpo galvu. — Ja tu pieļauj, ka padomju kuģis saistījies ar Borku un rēderu savienību, tad tikВ­pat labi var pieļaut, ka Borks balsos par tirdzniecības līgumu ar Krieviju.
    — Bet kur viņi ņēmuši loci? — Gustavs jautā. — No mūsējiem neviens nav izbraucis pretī.
    — Jā, te ir kāds noslēpums, — Hellers spiests pieВ­krist.
    — Kā tu teici, kā sauc šo kuģi? В«Padomju LatvijaВ»? — Berlings griežas pie meitas. — Dieva darbi…
    — Maz ticams, ka šo В«Padomju LatvijuВ» ievedis jūВ­ras braucēju patrons Svētais Nikolauss, — Hellers smīn. — Sarkanie taču ir bezdievji.
    — Vai tiešām šis nosaukums tev nekā nesaka, Nora? — Berlings ir priecīgi uzbudināts.
    — Man?! — un Nora spēji pielec kājās. — Nu, proВ­tams, tēt, kā es tūlīt neiedomājos. Tas var būt tikai musu Augusts!
    — Augusts Taimiņš, — un Berlings pārliecināti turВ­pina: — Tikai viņš pietiekami labi pazīst Kristportas fārvateru, lai uzņemtos tādu risku. Mana skola! Ne velti divus gadus vadāju viņu uz sava kutera par matrozi…
    — Kāds Augusts? — Gustavs nesaprot.
    — Latviešu jūrnieks. Viņš bēga no okupētās Rīgas uz Zviedriju, vētra atnesa motorlaivu pie mums…
    — Viņš bija nositis esesieti, kas uzmācās viņa meiВ­tenei, — pārtraukdama tēvu, Nora ņemas stāstīt.
    — Viņš to ļoti mīlēja. Patiesībā viņa bija tikpat kā sieva, pēc divām nedēļām abi būtu apprecējušies… Es taču stāstīju tev, Gustav, — Nora atgādina. — Kad Augustu izmeta šeit krastā, mēs viņam vēl pagādājām dokumentus uz tava vārda.
    — Tas gan bus varens joks, — Berlings plati smaida,
    — kad satiksies divi Gusti! Viņš aizlaidās, pirms tu paguvi atgriezties no Anglijas. Devās pretī padomju desantam, kas izcēlās Bergholmā.
    — Kāpēc gan viņš mums ne reizi nav atrakstījis? — Nora prāto. — Aizbraukšanas dienā uzdāvināja man piemiņai šo kaiju, — viņa, kā glāstot, pieskaras miniaВ­tūrai dzintara kaijai kleitas atlokā, — bet tad pazuda, kā akā iekritis.
    — Laikam greizsirdīgā sieva aizliedza sarakstīties ar ārzemju brūtēm, — Berlings izzobo meitu.
    — Interesanti, vai viņš saticis savu Eleonoru, — Nora sapņaini saka.

* * *

    Liekas, kas tur liels — vadīt kuģi pa fārvateru, kas iezīmēts navigācijas kartē, ar bojām un mietiem, stoderiem un kursa ugunīm norobežots no sēkļiem un zemūdens klinllm? Un tomēr katrs pieredzējis jūrВ­nieks zina, ka jāprot ne tikai orientēties šo signālu jūkli. Pats galvenais — pārzināt visas lās briesmas, no kurām nav iespējams brīdināt: no gada un dienas laika atkarīgās straumes, mainīgās sēres un citus negaidītus šķēršļus, kas var ietekmēt kuģa gaitu.
    Šīs bīstamās vietas Taimiņš izmisīgi pūlas atsaukt atВ­miņā, kamēr kuģis vēl peld pa grīvas samērā plato un dziļo gultni. Pazīstamā ainava atgādina pagātni, atgāВ­dina Eleonoru, no kuras viņš patlaban tikpat tālu kā pirms desmit gadiem. Nē, neizmērojami tālāk. Toreiz dzīvot palīdzēja cerības, ka drīz beigsies karš un viņš atgriezīsies pie mīļotas. Tāpēc viņš negribēja zaudēt ne stundu un, nevērojot draugu padomus, caur okupēto teritoriju devās pretī Padomju Armijai. Tomēr Rīgā viņš Noru nesatika. Un pat pārmest meitenei nekā neВ­varēja. Studiju biedre zināja pastāstīt, ka Nora pameВ­tusi Rīgu, lai meklētu viņu. Acīm redzot, tā bija viņa vienīgā vēstule no Kristportas, kas pamudinājusi meiteni doties vāciešiem līdzi. Lūk, pēdējā ziņa, gaužam maz, lai desmit gadu laikā kurinātu cerību dzirksteli.
    Un tomēr Taimiņš pat visdrūmākajos brīžos nepieВ­ļāva varbūtību, ka Noras vairs nav starp dzīvajiem. Šķita, viņš to noteikti atradīs, ja vien īsti sāks meklēt. Diemžēl šādas iespējas līdz šim nebija. Pat ar tālbrauВ­cēja stūrmaņa diplomu kabatā Taimiņš ilgi netika tālāk par piekrastes reisiem.
    Paldies dievam, laiki mainījušies. Pirms mēneša kuģВ­niecības priekšnieks viņu izsauca un, izteicis nožēlu, ka tik piedzīvojušu jūrnieku izmanto kabotāžas braucieВ­nos, paziņoja, ka Taimiņam piešķirta ārzemju vīza. TaiВ­miņam tūlīt piedāvāja vietu, kuras dēļ viņš kļuva savu biedru skaudības objektu, — par vecāko stūrmani uz liela, kuģniecībā vismodernākā tvaikoņa В«Jānis RudzutaksВ», kas devas uz Šanhaju. Taču, uzzinājis, ka uz В«Padomju LatvijasВ» vēl brīva otrā stūrmaņa vieta, TaiВ­miņš izšķīrās par to. В«Padomju LatvijaВ» gāja uz Kristportu, kur varēs satikties ar kara laika draugiem. TaiВ­miņu vadīja neskaidra cerība, ka, iespējams, no viņiem kaut ko izdosies uzzināt par Eleonoras likteni. Varēja taču sagadīties, ka, saņēmusi vēstuli no Kristportas, meitene pēc kara beigām meklējusi viņu tieši tur…
    Šīs pārdomas netraucē Taimiņu uzmanīgiem skatieВ­niem pētīt šauro, klinšaino krauju ieskauto upes gultni, pa kuru kuģis virzās lēnām, kā taustīdamies. NezinātāВ­jam ūdens spogulis liktos mierīgs un rāms. Bet Taimiņš zina, ka tikko samanāmas sīpas iezīmē zemūdens klinВ­tis, bet vietas, kur ūdens šķiet it kā pēkšņi iesnauВ­dies, — bīstamus sēkļus. Kuģa vadīšana prasa tādu sasprindzinālību, ka Taimiņš vēro tikai tuvākās simt asis, kuras nākamajā minūtē jāveic. Čaikins turpretī, kas muskuļotām rokām groza stūres ratu, vispār cenšas neВ­skatīties uz priekšu — patlaban it nekas nedrīkst ietekВ­mēt viņa uzmanību.
    Pusbalsī padodams komandas, Taimiņš liekas pavisam mierīgs. Tādu pašu iespaidu atstāj arī kapteinis un pirВ­mais palīgs, kas, it ka margām pieauguši, nekustīgi stāv komandtiltā. Taču pietiek izsekot viņu skatieВ­niem, kas pārmaiņus pievērsti te klinšainā, tuksnešainā krasta līkumiem, te Taimiņa saspringtajam stāvam, lai nojaustu, kādas bažas un satraukumu slēpj ārējā aukstВ­asinība. No sardzes brīvie matroži un motoristi novieВ­tojušies gar reliņu. Citkārt tuvošanās ostai izraisītu jautras, asprātībās dzirkstošas valodas. Tagad vīri klusē. Visi labi saprot, ko nozīmē kuģot bez īsta loča pa tik grūtu fārvateru. Vismazākā neuzmanība, vissīВ­kākā kļūme — un kuģis ietrieksies klintīs.
    Pēkšņi jūrnieki pie borta ciešāk ieķeras tērauda marВ­gās. Straume nes kuģi uz krasta pusi. Nes arvien tuvāk un tuvāk. Bangas ar apdullinošu, auriem līdzīgu troksni sašķīst pret klinšainu krauju, sagriežas virpulī ap stāВ­vām akmens radzēm.
    Čaikins uzmet Taimiņam vaicājošu skatienu. Viņam liekas, ka sen jau vajadzēja griezt pa labi. Taču TaiВ­miņa atmiņā ataust Berlinga ne reizi vien izteiktais brīВ­dinājums: В«Tā ir bīstamākā vieta visā fārvaterā; kas šeit padodas bailēm, tas nekad nekļūs par īstu loci.В» Vienīgi cieši pie krasta ir pietiekams dziļums tādas tonnāžas kuģim. Tādēļ Taimiņš nereaģē uz Čaikina skatienu. Krasts strauji tuvojas. Kā stāva, melna siena tas izaug tieši pretī. Var skaidri saredzēt sūnām apauВ­gušos akmeņus un kaijas, kas, kuģim tuvojoties, ar spalgām klaigām pamet savas ligzdas. Vēl mirklis — un kuģa priekšgals ar pilnu sparu ieskries klinšainajā sienā. Tieši šajā brīdī, it kā manevram vajadzīgo laiku saskaitījis pēc sekunžu desmitdaļās iedalīta hronometra, Taimiņš padod sen gaidīto komandu.
    — Uz labo pie kantes! — viņa pavēle ir tikpat mieВ­rīga kā līdz šim, viņš pat nepaceļ balsi.
    Čaikins drudžainā steigā griež stūres ratu, griež ar visu spēku, bet tā vien šķiet, ka jau par vēlu. Tūlīt kuģa priekšgals skārs klintis. Taimiņa reakcija ir zibeВ­nīga. Čaikins aizlido sānis. Sapratis, ka matrozis neВ­tiks galā, Taimiņš atgrūž viņu, pārsviež gaitmaiņas sviru un, ar visu ķermeni uzgūlies stūres ratam, ar neВ­aptverami ašu un precīzu kustību nostāda kuģi pret straumi. Paklausīdama viņa stiprajām rokām, В«Padomju LatvijaВ» izpeld no klinšu aizvēņa. Tikai tagad redzams, kādā bīstamā tuvumā tā apbraukusi burbuļu un baltu putu iezīmētu asu rifu. Jūrnieki atviegloti nopūšas. KapВ­teinis sakārto cepuri. Dubovs aizdedzina nodzisušo pīpi. Taimiņš ar delnu noslauka vienā mirklī aprasojušo pieri un, atdodams stūres ratu Čaikinam, saka:
    — Piedod! Vai tikai es tev neiesitu?
    — Tā kā būtu, — Čaikins, it kā pats justos vainīgs, pakasa sev aiz auss. — Dzirkstis vien nošķīda! Pirmajā brīdī nesapratu, domāju, ka esam uzbraukusi virsū krastam…
    — Daudz jau netrūka, — Taimiņš smaida. — Te visu izšķīra pussekunde… Tagad kādu laiciņu varēsim mazВ­liet atpūsties… Kurss uz trešo boju!
    — Kurss uz trešo boju! — atkārto Čaikins un ar saВ­jūsmu uzlūko Taimiņu. — Tas tik ir jūrnieks!

* * *

    Motorlaiva trauc pa Kristupi. No augšas tā izskatās kā starp divām milzīgām sienām iemaldījusies vabole, kas, izmisīgi izeju meklēdama, šaudās līkločiem. LietusВ­mēteļa apkakli pacēlis, putu apšļākts, Dīkrosis sēž blakām stūres vīram un nododas pārdomām. Tā taču būs viņa pirmā sastapšanās ar tautiešiem, kas dzīvo viņpus В«dzelzs aizkaraВ». Kopš viņš aizbēga līdzi vāciešiem, kuВ­riem okupācijas laikā bija ne tik daudz uzticīgi, cik ienesīgi kalpojis, Dīkrosis centās pēc iespejas retāk atВ­cerēties Latviju. Viņa acīs tā bija nevis latviešu apdzīВ­vota zeme, bet vienīgi novads, kur valda boļševiki. Atkūlies Kristportā, Dīkrosis nolēma apmesties te uz dzīvi. Viņš ieradās nevis kā no dzimtenes aizbēdzis pliВ­kadīda, bet kā cilvēks, kas meklē iespēju pielietot saВ­vas žurnālista spējas un nelielo kapitālu. Ātri vien iemācījies valodu, diezgan veikli tēlodams demokrātu un terora upuri, Dīkrosis samērā īsā laikā kļuva par В«Kristportas KurjeraВ» galvenā redaktora vietnieku un līdzīpašnieku. Sākumā svešā apkārtne, svešās paražas, maz pazīstamie ļaudis vēl izsauca saldsērīgas ilgas pēc Rīgas, kur turīga tēva paspārnē bezbēdīgi pavadīts В«tas skaistais jaunīb's laiksВ». Tādēļ viņš bija tīri priecīgs, uzzinājis, ka Kristportā ieradusies tautiete — dziedātāja Eleonora Krelle. Kā jau katrs vīrielis, kas iet pie sieВ­vietes, lai gūtu baudu un atpūtu, Dīkrosis nekad nebija sevišķi interesējies, kāds bēdīgs liktenis to atvedis Kristportā. Taču, padzirdējis, ka Eleonora grib atgriezВ­ties Latvijā pie sava drauga un nākamā vīra, Dīkrosis, lai nezaudētu pēdējās, pie tam ne pārāk apgrūtinošās saites ar dzimteni, iegalvoja viņai, ka tas sen aizsūtīts uz Sibīriju. Vēlāk, kad Dīkrosis bija iedzīvojies vietējā sabiedrībā un ar dažiem ietekmīgām personām sniegtaВ­jiem pakalpojumiem pat ieguvis pilsētā zināmu ietekmi, viņš arvien retāk iegriezās pie Eleonoras, kas pa to laiku bija noslīdējusi līdz dziedātājai ostas krodziņā. Nu jau vairak par gadu viņi nemaz nelika redzējuВ­šies… Un tagad pēc desmit, piecpadsmit minūtēm Dīkrosim atkal būs iespēja runāt latviski, runāt ar cilvēВ­kiem, kuriem dzīve ierādījusi neapskaužamu lomu dzīВ­vot Latvijā.
    — Vai jus sēdēsiet mierīgi! — Dīkrosis uzsauc Švikam.
    Ieraudzījis aiz pagrieziena iznirstam kuģa korpusu, tas savā uzbudinājumā pielēca kājās un gandrīz apgāza laivu.
    — Kā es varu paliki mierīgs, ja tur tuvojas mans pēdējais glābiņš! — Šviks protestē.
    Sagrīļojies viņš pieķeras Dīkrosim un nokrīt viņam blakus. Švika stāvoklis tiešām tikpat kā bezcerīgs. Kristportas iedzīvotāji, kaut arī mēdza sūroties par grūtiem laikiem, tomēr mira pilnīgi nepietiekama skaitā. Draudošā bankrota iespaidā viņš sapņoja piedzīВ­vot kādu katastrofu, kas ļautu uzreiz tikt vaļā no visiem krājumiem. Plūdi Bergholmā viņam likās paša dieva sūВ­tīti. Cerēdams, ka turienes apbedīšanas firmas nebūs laikā sagatavojušās tādam neparedzētam gadījumam un tādēļ labprāt iegādāsies deficīta preci, Šviks savā apmāВ­tībā nofraktēja divus kuģus un piekrāva ar zārkiem. Un nu pēkšņi kā zibens spēriens no zilām debesīm šis nolādētais streiks, kuru Šviks piedēvēja konsula FrekВ­sas intrigām. Ziņa, ka krievu kuģa komandai ir savs locis, kas varēs izvest kuģus no Kristportas, būtu ŠviВ­kam likusi ne vien traukties motorlaivā, bet, ja vajaВ­dzīgs, pat peldus doties pretī saviem glābējiem.
    Tikko motorlaiva piestājusi pie В«Padomju LatvijasВ» sāniem, Šviks atgrūž Dīkrosi un, satvēris no augšas noВ­mestās virvju kāpnes, ar mērkaķa veiklību uzrāpjas klājā. Nepievērsdams uzmanību smīniem, kādus jūrnieВ­kos izraisa viņa melnais mācītāja tērps, viņš lauzītā angļu valodā sauc:
    — Kur jūsu locis?
    Pēc brīža Šviks iznirst Taimiņa priekšā. Viņa spieķis gandrīz atduras pret Taimiņa degungalu.
    — Jūs esat locis? O! Jūs vadāt kuģi? O! — neļaujot Taimiņam atbildēt, viņš pasniedz savu vizītkarti. — Šviks! Apbedīšana mazumā un vairumā — Šviks! Allaž jūsu rīcībā, bušu priecīgs pakalpot — jums, jūsu radiem un paziņām…
    — Ceru, ka iztiksim bez jūsu pakalpojumiem, — TaiВ­miņš nespēj atturēties no smaida par jocigo vīreli, kas uzbudināti vicina savu spieķi. — Jeb vai jūs domājat, ka dzīvi mēs līdz Kristportai neaizkļūsim?
    — O! Jūs mani pārpratāt! Tieši otrādi! Tik lielisku loci nekad savā mūžā neesmu redzējis! Es jums labВ­prāt uzticētu ne tikai savas firmas nākotni, bet pat savu dzīvību. Taču pašlaik runa nav par mani, bet par ciВ­tiem, par nelaimīgajiem bergholmiešiem… Plūdi! Bads! Epidēmijas! Esmu piekrāvis divus kuģus, lai palīdzētu viņiem. Izvediet tos no Kristportas — un debesis jums par to atlīdzinās! Kas attiecas uz mani, tad varat pieВ­prasīt pat virsstundu likmi. Es samaksāšu. Un ar kapВ­teini parunāšu, nešaubos, ka viņš sapratīs mani.
    — Toties es jūs pagaidām nesaprotu… Jūs gribat piegādāt plūdos cietušajiem pārtiku?
    — O nē! Jūs mani atkal pārpratāt. Tieši otrādi! PieВ­krāvu divus kuģus ar pirmšķirīgu preci! Zārki nevar izВ­kļūt no ostas! Apžēlojieties par cilvēkiem, kas paliks bez kristīgas apbedīšanas! Dodiet viņiem iespēju noВ­mirt, kā ticīgiem pienākas, un jūs tapsiet atalgots! — Šviks iebāž roku kabatā, lai izvilktu čeku grāmatiņu, bet savā uztraukumā tai vietā izņem preču paraugu — miniatūru zārku.
    — Jums pašiem savi loči. Griezieties pie viņu krisВ­tīgās sirdsapziņas. Jeb vai viņi visi kļuvuši par bezdievВ­jiem?
    — O! Vai tad jūs nezināt? — Švika uzbudinājumā drebošajos pirkstos spieķis griež tik straujus virpuļus, ka tikko neielido Čaikinam sejā. — Vēl ļaunāk! Viņi nupat pieteikuši streiku! Atraduši īsto laiku! Tāda izdeВ­vība! Tagad viss atkarīgs no jums! Ja neapžēlosities, būšu spiests…
    — Streiku? — gandrīz vienbalsīgi iesaucas Taimiņš un Čaikins.
    — Kāpēc tad ostas valde mums nekā nav teikusi? — jautā pārsteigtais Taimiņš.
    — Varu jums paskaidrot, — stūres mājā parādās Dīkrosis. — Bet vispirms palūgšu mazu interviju. Mūsu lasītājus interesē…
    — Kas jus tāds esat?
    — Pagaidiet! — Šviks izmisīgi vicina spieķi. — NeВ­jaucieties starpā! Dzīvības un nāves jautājums! Ļaujiet man aprunāties ar loča kungu…
    — Švika kungs, jūs velti tērējat laiku. Tas ir paВ­domju kuģis, — Dīkrosis apzinās, ka Šviks neļaus viВ­ņam izrunāt ne vārda. — Pie viņiem visu izšķir augВ­stākā instance, šai gadījuma kapteinis… Ieteicu…
    Dīkrosis tā arī nepagūst kaut ko ieteikt, jo nākamajā mirklī Šviku it kā vējš izpūš no stūres mājas.
    — Tagad varam iepazīties. Esmu avīzes В«Kristportas KurjersВ» redaktors, — Dīkrosis visu laiku runājis anВ­gliski. Pēkšņi, ciešāk ieskatoties Taimiņa sejā, viņam latviski pasprūk: — Parauj jupis! Tas tik ir numurs!
    Dīkrosis gandrīz nešaubās, ka šis jūrnieks ir EleoВ­noras draugs, kura ģīmetne kādreiz kā svētbilde karāВ­jusies dziedātājas istabiņā un allaž kritusi viņam uz nerviem. Viņš vēl nezina, kādus labumus no tā izsitīs, bet smalkais deguns nojauš visādas iespējas.
    — Jus esat latvietis? — Taimiņš ziņkāri jautā.
    — Bez šaubām!… Lūdzu vienu brītiņu nekustēties! Tā! Paldies! — nofotografējis Taimiņu, Dīkrosis pazeВ­mina balsi līdz čukstam: — Šis te, — viņš neuzkrītoši norāda uz Čaikinu, — cerams, nesaprot latviski?
    — Nē. Jūs laikam gribat man uzticēt svarīgu noslēВ­pumu? — Taimiņš pavīpsnā.
    — Nebūt ne. Gribu tikai pateikt, ka manā personā — un varbūt ne tikai manā — jums Kristportā ir draugi.
    Mēs labi saprotam, ka ne jau brīvprātīgi esat uzvilВ­kuši šo formas tērpu…
    — Nevajag spriest par citiem pēc sevis, — Taimiņš tūlīt saprot, ar ko viņam darīšana. — Jums varbūt tieВ­šām neatliek nekas cits, kā valkāt šo teicami pašūto sulaiņa livreju… Par mani varat nerūpēties. Pat ja nebūtu nodzīvojis divus gadus Kristportā un iemantoВ­jis labus draugus starp ločiem…
    — Ak starp ločiem? Ļoti amizanti. Ieteicu jums neВ­rādīties viņiem acīs. Vai nezināt, kā apzinīgi proletāВ­rieši izrīkojas ar streiklaužiem?
    — Domāju, ka viņi tomēr būs priecīgi redzēt mani.
    — Priecīgi? Tas gan skan ļoti nozīmīgi. Varbūt tā nemaz nav nejaušība, ka padomju kuģis ierodas, tieši streikam sākoties?
    — Vācieties pie velna!
    — Beidzot dzirdu komunista cienīgu vīrišķīgu vaВ­lodu. Es runāju ar jums kā cilvēks ar cilvēku, pēc tam ka tautietis ar tautieti, visbeidzot kā žurnālists, kas inteВ­resējas par viņam neizprotamu faktu, bet jūsu vienīgais atbalsts ir velns… Paldies par to pašu. Iznāks labs virsВ­raksts intervijai: В«Padomju jūrnieks pasūta mūsu koВ­respondentu pie velna»… Uz redzēšanos!
    — Kas tas bija par tipu? — jautā Čaikins, raudzīdaВ­mies pakaļ Dīkrosim.
    Taimiņš parausta plecus.
    — Nekas sevišķs… Bijušais latvietis…
    Nokāpis motorlaivā, Dīkrosis uzgrūžas saniknotajam Švikam.
    — Šie ļaudis! — Šviks vai aizsmok. — Šie ļaudis neВ­zina, kas ir humanitāte! Nekā nejēdz komercijā! Vai tie ir cilvēki? — un viņš apsūdzoši paceļ pret kuģi spieķi.

* * *

    Ostā blakus Freksas tvaikoņiem, kuru zili baltie kuģВ­niecības vimpeļi bezvējā algādina pusmastā nolaistus karogus, pietauvojies vienīgais ārzemju kuģis — franču В«ŠerbūraВ», kas streika dēļ nav paguvis iziet jūrā. Tieši pretī tam, it kā franču jūrnieki būtu tīšām izrauВ­dzījušies šo noenkurošanās vietu, atrodas krodziņš В«Pie jautrā delfīnaВ».
    Iespējams, ka vakaros, kad deg raibie lampioni un spuldzītes, kad spoguļu drumstalām klātā bumba zem griestiem plašajā telpā met rotaļīgas dzirkstis, apmekВ­lētāji jūtas šeit omulīgi. Patlaban patumšā zāle atgādina lielu šķūni, kādos parasti rīko zaļumballes. Vienīgi deВ­jas grīda ir no stikla, citur redz nekrāsotus dēļus un lētas portjeras. Galdiņi novietoti tā, lai krodziņš varētu uzņemt pēc iespējas vairāk viesu.
    Gaisma deg tikai virs diviem kopā sabīdītiem galdiВ­ņiem, ap kuriem sasēdušies kādi desmit franču matroži. Bet valodas viņiem neraisās. Varbūt vainīga atВ­balss, kas tukšajā zālē pat pusčukstus izrunātam vārВ­dam piešķir neparastu zimīgumu, varbūt sen jau iztukВ­šotā vīna pudele, kuru saimnieks neparko nevēlas В«uz krītaВ» apmainīt pret pilnu. Kārtējo reizi paskaidrojis apmeklētājiem, ka viņš nevar pats sevi izputināt, kroВ­dziņa īpašnieks atgriežas pie letes, kur viņu gaida EleoВ­nora Krelle.
    Pat šajā trūcīgajā apgaismojumā redz, ka viņas izВ­skats krasi atšķiras no ģīmetnes, kas nu jau desmit gaВ­dus ceļo Taimiņam līdzi no kuģa uz kuģi. Tiesa, gaišie mati joprojām kupli un vijīgi, bet trūkums un pārdzīvoВ­tās vilšanās iegrebušas dažu asu rievu zem acīm un ap sarūgtināti sakniebtajām lūpām. Viņa tērpusies apbruВ­žātā kleitā, kura tikai aizpērn bija moderna. PadzirdēВ­jusi krodzinieka soļus, Krelle cenšas mazliet uzburt smaidu.
    — Vai tad es slikti dziedu? — viņa koķeti jautā.
    — Labi! — krodzinieks bezkaislīgi pamāj ar galvu.
    — Varbūt publikai vairs nepatīk manas dziesmas?
    — Publikas nav un nebūs, — krodzinieks pat nepaВ­ceļ balsi. — Vai tiešām man jāatkārto: sācies loču streiks. Un, kad osta ir tukša, mans lokāls arī tukšs.
    — Ilgi tas taču neturpināsies? — Krelles balsī iezoВ­gas cerība. — Ilgi viņi taču neizturēs, vai ne?
    — Ilgi neviens bez ēšanas nevar izturēt — ne loči, ne jūs un arī es ne, ticiet man, — krodzinieks pamazām zaudē pacietību. — Bet vienu es jums gan varu apsolīt: lai cik man grūti, tai dienā, kad beigsies streiks, es jums samaksāšu tādu pašu honorāru, kādu kabarejā В«KristālsВ» saņem ārzemju primadonnas, — un viņš ar zīmīgu žestu paspiež Krellei roku.
    Klusi, it kā baidīdamās izaicināt likteni, Krelle aizВ­ver krodziņa durvis un šļūcošiem soļiem dodas uz pilВ­sētas centru. Nogurumu un bezcerību pauž viņas salīВ­kušie pleci, pat tievā mugura. Garām steidzas ļaudis; kada mašīna, iegriezdamās šķērsiela, gandrīz sabrauc viņu, bet Krelle neraujas atpakaļ — patlaban viņu noВ­darbina vienīgi rūpes par rītdienu, par to, ko pateikt dzīvokļa saimniecei. Pie kādas ēkas, kuru tricina rotāВ­cijas mašīnu dobjā dunoņa, viņa apstājas, ilgi, kā burВ­todama, lasa izkārtni В«Kristportas KurjersВ». Beidzot Krelle izšķiras — pēdējās pašcieņas atliekas jau sen paВ­zaudētas.
    Bet tālāk par vestibilu viņa netiek.
    — Dīkroša kunga nav, — šveicars aizsprosto viņai ceļu uz liftu, tad uzmet skatienu Krelles novalkātajām, dubļu aptašķītajam kurpēm un pēkšņi ierunājās gluži draudzīgā balsī:
    — Patiešām, jaunkundz, viņš izbraucis jūrā.
    — Jūrā? — Krelle atdzīvojas. — Tātad streiks jau beidzies?
    — Tur jau tas joks, ka ne. Kāds padomju kuģis mēВ­ģina bez loča tikt uz Kristportu… Starp citu, dzirdēju, ka Dīkroša kungs pa telefonu diktē stenotipistei… KuВ­ģis nāk no jūsu dzimtenes, — šveicars piebilst. — No Rīgas, ja nemaldos.
    В«No RīgasВ» — šie divi vārdi skan Krelles ausīs, kad viņa atkal atrodas uz ielas. Ilgus gadus viņa gaidījusi šo ziņu, nu tā ir klāt — brīdī, kad pat daudz pārdzīvoВ­jusī Krelle gatava ļauties izmisumam. Nē, tik naiva viņa vairs nav, lai ticētu, ka šo kuģi, gluži kā pasakā, vada viņas Augusts. Un tomēr iespējams, ka tur ir ļauВ­dis, kas viņu pazīst, kas varēs pastāstīt par viņa likteni.
    Pamanījusi kādā skatlogā savu veidolu, Krelle palēВ­nina soļus un varbūt pirmo reizi pēdējos gados nopēti ne tikai skatuves grimu sejā, bet sevi visu — no galvas līdz kājām. Nē, tādā izskatā nedrīkst rādīties uz kuģa. Šis gājiens var būt atbildīgāks nekā jebkura pirmizВ­rāde, tam jāsagatavojas rūpīgi, apdomīgi. Atvērusi soВ­miņu un saskaitījusi sīknaudu, viņa dodas uz autobusa pieturu.
    Viesnīcas В«KoronaВ» vestibilā apmetušies konsuls Freksa, Kerzens un Zumers. Viņi sapulcējušies, lai saВ­gaidītu viesi no galvaspilsētas. No ielas atlido automoВ­biļa taures kauciens un bremzes šņirkstoša. Konsuls nesteigdamies pieceļas.
    — Ja nemaldos, palīdzība ir klāt, — viņš saka.
    Viesnīcas virpuļdurvis strauji griežas. Ar nelielu ceļa somu rokā iedrāžas uztrauktais viesnīcas bojs Knuts.
    — Istabu doktoram Borkam! — viņš sauc.
    Portjē pielec kājās un pakalpīgi norauj no dēļa slēВ­dzeni.
    — Doktors Borks? — arī Kerzens pieceļas. — Tik ātri?
    — Vai tad mani nepazīstat? — konsuls smaida ar neВ­slēptu pārākumu. — Ja jau rīkojos, tad ātri un noteikti.
    — Pats doktors Borks! — jūsmīgi un bijīgi čukst Zumers.
    Slavenā Borka ierašanās Zumeru tā pārsteigusi, ka viņš pat nejaudā piecelties. Tikai tad, kad vestibilā ienāk pats Borks, viņš steidzīgi uzraušas, apgāzdams pelnu trauku. Borks kādu brīdi pakavējas uz sliekšņa, it kā paildzinādams savas ierašanās efektu. Advokāts ģērbies pelēkā tvīda žaketē, peiēkās flaneļa biksēs, viņa pelēkie, vietvietām jau iesirmie mati šķiet it ka pūderēti. Borkam ir viena no tām raksturīgajām poliВ­tiķu sejām, kādas liekas gluži kā radītas ilustrētu žurВ­nālu lappusēm. Nevērīgi pametis lietusmēteli Knutam, viņš nesteigdamies tuvojas rederiem.
    — Redzu, redzu, tā pati vecā Kristportā, — viņš smaida. — Jus lieliski izskatāties, konsul, — Borks draudzīgi spiež Freksam roku. — Jums, Kerzen, derētu nodzīt svaru, — Borks tēvišķīgi uzsit rēderim uz vaВ­renā pleca. — A, jūs arī šeit, Zumer? — viņš nevīžīgi noburkšķ. — Kapec tik drūmi? Nepatikšanas?
    — Jā, lielas nepatikšanas! — Kerzens rēc. — Vai neВ­iedzersit ar mums, doktor Bork?
    — Pilnīgi izslēgts, — Borks atgaiņājas. — Vispirms darīšanas… Konsul, vai jūs atradīsit laiku patērzēt ar mani?… Uz redzēšanos, kungi! — Borks tādējādi liek Kerzenam un Zumeram saprast, ka viņu klātbūtne nav vēlama. — Ceru, ka rīt varēšu jūs iepriecināt ar labām ziņām.
    Palicis savā istabā divatā ar Freksu, Borks bez aplinВ­kiem jautā:
    — Kā saucas kuģis?
    — В«Padomju LatvijaВ».
    — Ļoti labi. Cerams, ka uz kuģa atrodas arī latvieši?
    — Kāds tam sakars ar streiku?
    — Padomājiet!… Manuprāt, ar latvieti varēsim drīВ­zāk atrast kopēju valodu… Starp citu, esiet tik laipni un piezvaniet Dīkroša kungam! Viņš man savā laikā paВ­līdzēja nokārtot diezgan kutelīgu jautājumu…
    Konsuls piezvana uz redakciju.
    — Tūlīt būs klāt, — Freksa paziņo un aizsmēķē ciВ­gāru. — Es vēl īsti nesaprotu, kas jums padomā?
    — Vai tad Kristportas provinces gaiss tiešām tā ietekmē domāšanas spējas?… Padomājiet! Loči iesāk streiku. Kad? Tieši tajā mirklī, kad Kristportā ierodas padomju kuģis ar savu loci uz borta. Vai tiešām tas jums neliekas aizdomīgi?
    — Tā var būt sagadīšanās.
    — Jus esat vecmodīgs, mans draugs! — Borks niВ­cīgi norāda uz ampīra stila mēbelēm, smagnējām vāВ­zēm, kristāla lustru. — Tāpat kā šī istaba… Jums derētu paceļot — kaut vai uz Ameriku, izvēdināt smaВ­dzenes… Tur neviens neturas ne pie antīkām mēbeВ­lēm, ne pie sen novecojušiem uzskatiem… Vai jums starp ločiem ir savs cilvēks?
    — Tik vecmodīgi mēs gan neesam, — konsuls paВ­smaida. — Pat streika komitejā.
    — Tas jau kaut kas ir… Jūs teicāt — sagadīšanās? Nu tad, lūk, mēs pierādīsim, ka tā nav sagadīšanās…
    — Kā jus to pierādīsit? Liksit Dīkrosim ievietot atВ­tiecīgu rakstu savā avīzē? Vai pats teiksit graujošu runu parlamentā? Tie laiki pagājuši, kad pie mums ticēja tādām pasakām.
    — Pasakas? — Borks labi tēlotā pārsteigumā pārВ­trauc izkravāt no ceļa somas tualetes piederumus. — Mūsu uzdevums — pārvērst tās īstenībā… ar lieciВ­nieku palīdzību!
    — Kur jūs ņemsit tādu liecinieku?
    — Ja jau krievi atraduši cilvēku, kas var ievest kuģi Kristportā bez loča palīdzības, tad viņi būs tik mīļi un pagādās man arī vajadzīgo liecinieku…
    — Beidzot sapratu… — konsuls pasmaida.
    — Ko?
    — To, ka jūs ar laiku būsit ne tikai iekšlietu miВ­nistrs, bet arī ministru prezidents.
    — Paldies! — Borks glaimoti pasmīn un sāk dzīt bārdu. — Pagaidām apmierināšos ar ministra portfeli… Tā ir jūsu laime, ka varēju atbraukt. Bez maniem paВ­domiem jūs mēģinātu skriet ar pieri sienā. Īsts karavaВ­donis pats rada visizdevīgākos apstākļus kaujai ar ienaidnieku. Varat būt pārliecināti, ka jūsu loči visai drīz izbeigs streiku. Domājams, ka viņiem uz visiem laikiem pāries apetīte.
    Freksa ievelk dažus dūmus. Domās nogrimis, viņš aizmirst nobirdināt pelnus. Borks, kas apmierināti vēroВ­jis spogulī savu gludo vaigu, pagriežas.
    — Jūs nemaz neizskatāties priecīgs? — viņš vaicā.
    — Kā nu ne!… Doktor, cik ātri jus cerat gūt reВ­zultātus?
    — Nezinu, — Borks parausta plecus. — Divās dieВ­nās, trīs… Katrā ziņā pirms parlamentā sāksies debaВ­tes par tirdzniecības līgumu ar Krieviju.
    — Ak, tad no tās puses pūš vējš? Ja jums izdotos pierādīt, ka krievi piekopj graujošu darbību…
    Tas uzspridzinātu tirdzniecības līgumu! Pilnīgi paВ­reizi! Vai beidzot jūs esat aptvēruši, ka citādi tik atbilВ­dīgā brīdī nebūtu pa galvu, pa kaklu atskrējis no galВ­vaspilsētas?…
    Pie durvīm klauvē.
    — Tas būs Dīkrosis! — Freksa steidzas atvērt durvis un tūdaļ grib tās atkal aizcirst. Bet, pirms konsuls paВ­gūst aizvērt durvis, Šviks, pastūmis viņu sānis, uzbudiВ­nāti ieskrien istabā.
    — Atnāciet citreiz! — Freksa mēģina tikt no viņa vaļā. — Vai tad neredzat, ka man ir svarīga saruna ar doktoru Borku?
    — A! Doktors Borks! A! Tikko Zumers man pastāsВ­tīja, skrēju šurp. Jūs esat mana pēdējā cerība! Jā, ludzu atvainošanu, savā uztraukumā aizmirsu stādīties priekšā. — Šviks pasniedz Borkam vizītkarti. — Šviks! Apbedīšana mazumā un vairumā… Allaž priecīgs paВ­kalpot…
    — Vēlāk! Vēlāk! — Freksa mēģina izbīdīt viņu pa durvīm.
    Desmit tūkstoši nelaimīgo Bergholmā!… Bads!… Medikamentu t rukums! — Šviks, baidīdamies, ka viВ­ņam neļaus izrunāt līdz galam, ber vārdus kā pupas. — Divi kuģi ar zārkiem!… Šis streiks jāizbeidz!… Kristīga apbedīšana…
    — Varat neuztraukties! — Borks pašapmierināti smaida. — Streiku drīzumā apbedīsim!
    — O! — Švika acīs parādās prieka asaras. — Jūs man atdodat dzīvību. Bet kad? Kad? Tas ir dzīvības un nāves jautājums!
    Borka vietā atbild Freksa:
    — To ir grūti pateikt… Varbūt pēc mēneša… VarВ­būt pēc divām nedēļām… Vai ne, doktor? — Freksa uzmet Borkam zīmīgu skatienu.
    Kad Švika vaimanas jau skan aiz pievērtajām durВ­vīm, Borks palūkojas konsulā un piemiedz aci.
    — Nu ja, — konsuls negribīgi atzīst. — Katram savas privātās intereses. Jus esat ieinteresēti, lai izgāztos tirdzniecības līgums ar Krieviju…
    — Bet jūs, lai ar streika palīdzību piespiestu pie sieВ­nas konkurentus.
    Konsuls apmierināti berzē rokas.
    — Mēs viens otru saprotam… Tas nebūs mūsu pirВ­mais kopīgais darījums, vai ne, Bork?
    Viņu sarunu pārtrauc Dīkroša ierašanās.
    — A, Dīkroša kungs, esiet sveicināti! — Borks viņu laipni apsēdina. — Labu laiciņu neesam redzējušies. Vai Kristportā jums vēl nav kļuvusi par šauru?… Esmu nodomājis piedāvāt jums posteni galvaspilsētā… Tas ir, kad būšu iekšlietu ministrs.
    — Mēs visi to ceram, — Dīkrosis savelk seju padeВ­vīgā smaidā.— Ar ko varu jums pakalpot?
    — Konsuls man teica, ka izbraucāt pretī padomju kuģim? Vai komanda ir jusu tautieši? Un galvenais: kas vada kuģi uz Kristportu?
    Uzmanīgi noklausījies Dīkroša stāstu, Borks pieteic sarunu ar galvaspilsētu. Pēc tam pagriežas pret konsulu.
    — Nu redzat, vai man nav taisnība? Karavadonis
    pats rada sev izdevīgus apstākļus kaujai… Varu jūs apsveikt ar drīzu uzvaru!
    — Nesaprotu… — konsuls nomurmina.
    — Es jau teicu, ka jums būtu laiks izvēdināt smaВ­dzenes. — Lūk, šis padomju stūrmanis… Kā viņu tur sauc?
    — Ja nemaldos, Taimiņš, — Dīkrosis pakolpīgi paВ­saka priekšā.
    — Nav svarīgi… Ko labāku pat grūti iedomāties… Dzīvojis Kristportā, draudzējies un strādājis ar loВ­čiem… Vai saprotat, ko tas mums dod?
    — Bet jūs taču vēl neesat ar viņu runājis, — Freksa iebilst.
    — Nav nekādas nepieciešamības… Padomājiet, konВ­sul… Šis cilvēks ir latvietis. Viņam trīsdesmit pieci gadi. No tiem viņš desmit dzīvojis padomju iekārtā…
    — Tas ir ļoti slikti.
    — Nē, tas ir ļoti labi. Vienkārša aritmētika pierāda, ka pārējos divdesmit piecus gadus viņš dzīvojis norВ­mālos apstākļos. Tieši tos gadus, kad veidojas cilvēka raksturs. Paražas, bērnības iespaidi, ilgas, sapņi… NoВ­kasiet plāno sarkano krāsu, un zem tas būs cilvēks, līdzīgs mums. Cilvēks, kas sapņo par stāvokli sabiedВ­rībā, par materiālo neatkarību, par savu īpašumu. Viņš jau bērnībā sapratis, ka nauda spēj visu!
    — Baidos, ka jūs maldāties, — Dīkrosis iebilst.
    — To mēs vēl redzēsim!
    — Es jau esmu viņu redzējis… Ar naudu jūs nekā nepanaksit, — Dīkrosis apklust, lai ļautu saviem vārВ­diem pienācīgi iedarboties.
    — Jūs par to esat pārliecināts? — Borks vaicā.
    — Te nu ir tie izdevīgie apstākļi, kurus rada īsts karavadonis, — konsuls nikni iegrūž cigāru pelnu traukā. — Ko nu darīsim?
    — Es varētu jums dot padomu, — Dīkrosis pasmīn, — kas vairāk vērts par visiem aritmētiskajiem aprēВ­ķiniem.
    — Runājiet! — vienlaikus sauc Borks un Freksa.
    — Tas jums maksās apaļu summiņu, — un Dīkrosis, no kura pakalpīgā smaida nav palicis ne vēsts, nosauc tādu summu, ka konsulam vai mati ceļas stāvus.
    — Esmu jums taču piesolīju izdevīgu posteni, — Borks saka, uzsmaidīdams Dīkrosim.
    — Neatsakos, — Dīkrosis pasmīn. — Bet ja nu jūs tomēr nekļūsit iekšlietu ministrs?
    — Nu ko, konsuls jums izrakstīs čeku, — Borks paВ­rausta plecus. — Tas ir, ja jusu padoms tiešām tā vērts.
    — Es? — Freksa izmisīgi noplāta rokas. — Es neВ­esmu miljonārs.
    — Nekas, nekas, — Borks nomierinoši uzliek viВ­ņam roku uz pleca. — Esmu ar mieru segt pusi!
    Tikko Dīkrosis aizgājis, iezvanās telefons. Borks pieВ­iet pie aparāta — tā ir pirmīt pieteiktā tālsaruna.
    — Venstrāt, jūs?… Nu tad klausieties! Ceru, ka Kristportā neesat pārāk pazīstams?… Ļoti labi. BrauВ­ciet ar saviem puišiem šurp! Pec iespējas ātrāk!… Šaut?… Ko jūs?! Nekā tamlīdzīga. Tieši otrādi, smalks darbs… Jums būs jāstrādā ar baltiem cimdiem.

* * *

    Iznācis no viesnīcas, Dīkrosis dodas uz redakciju, kur nodiktē mašīnrakstītājai īsu rakstu avīzes ekstraizdevumam, pēc tam uz В«Kristportas KurjeraВ» tipogrāfiju. Viņa nākamais gājiens ved uz varietē teātri В«KristālsВ».
    Kristportā nav visai liela pilsēta. Te nedarbojas ne nakts klubi ar striptīzu kā galvaspilsētā, ne teātri, ne cirks. Visas šīs iestādes aizstāj varietē teātris, kur tuВ­rīgi pilsoņi var iedzert glāzi īsta skotu viskija vai franču konjaka, padejot ar savām dāmām, vai arī, ja tādas nav līdzi, atrast uz vietas kādu partneri pa savai gaumei, bet starpbrīžos noskatīties mākslinieciskus priekšnesuВ­mus. Tā ir vienīgā vieta pilsētā, ko labprāt apmeklē ārzemju kuģu virsnieki un iebraucēji no galvaspilsētas. В«KristālaВ» īpašnieks līdz šim nekad nav sūdzējies par ienākumiem — parasti lokāls ir pārpildīts. Taču tagad, streikam sākoties, jārēķinās, ka ārzemju jūrnieki izpaВ­liks. Tāpēc Dīkroša priekšlikumu uzņem puslīdz labvēВ­līgi. Sākumā īpašnieks gan mēģina formas pēc protestēt.
    — Tas graus mana teātra reputāciju, — viņš saka, norādīdams uz afišām un mākslinieku attēliem pie kabineta sienām. — Vai redzat, kādi vārdi! Nekad neesmu žēlojis līdzekļus, lai apmierinātu visizsmalВ­cinātāko apmeklētāju gaumi! Pat Luīza Delakruā no Parīzes! Bet tagad jūs prasāt no manis…
    — Zinu, zinu, — Dīkrosis nevīžīgi almāj. — Pats esmu rakstījis slavējošu recenziju. Var jau but, ka viņa no Parīzes, bet dziedāt tomēr nemāk!
    — Toties, kas par krūtīm! Ārzemju jūrnieki bija tādā sajūsmā, ka šampanieti vien pasūtīja.
    — Labi, labi, netielēsimies… Cik jus parasti ieņemat vienā vakarā?
    — Kā kuru reizi… Pašlaik, kad pie manis uzstājas tik izcili mākslinieki… — un В«KristālaВ» īpašnieks min skaitli, kas vismaz divkārt pārsniedz īsto.
    — Labi, atpērku no jums zāli uz trim vakariem…
    Iespējams gan, ka pietiks ar vienu. Galvenais, jums jāВ­paraksta šis kontrakts, — viņš uzmet uz galda izpildītu līguma veidlapu.
    Izlasījis līgumā ierakstīto vārdu, īpašnieks no jauna grasās protestēt. Taču ātri nomierinās, ieraudzījis DīkВ­roša rokā banknotes.
    Kad Dīkrosis atgriežas rātslaukumā, tam pretī paВ­skrien avīžu zēns ar В«Kristportas KurjeraВ» ekstraizlaidumu.
    — Deputāts Borks Kristportā!… Sācies loču streiks!… Divkārša pašnāvība Zelta ielā!… Padomju kuģis noslēpumaini ielavījies Kristportā!… Ko tas atВ­vedis streikojošiem ločiem? — avīžu zēna izsaucieni atВ­balsojas visās tuvākajās ielās.
    Dīkrosis apmierināti pasmaida.

* * *

    Eleonora Krelle dzīvo tai pašā Zelta ielā, kas nupat uz dažām stundām kļuvusi slavena ar šo divkāršo pašВ­nāvību. Rit to piemirsis, un tā atkal bus viena no visВ­nabadzīgākajām Kristportas ielām ar veciem, pusapdrupušiem namiem, ar mazām pārtikas preču bodītēm, kur reti kad iepērkas pret skaidru samaksu, ar nejauku smaku, kas ceļas no atkritumu tvertnēm. Pat ja šī,iela nebūtu tik šaura, ka tajā tikko var izmainīties divi gāВ­jēji, tur nekad neiegrieztos automobilis. Zelta ielas iemītniekiem taksometrs ir nesasniedzams greznums.
    Namā Nr. 20, kas atšķiras no kaimiņu ēkām varbūt vienīgi ar vēl nožēlojamāku izskatu, otrā slāva logos karājas izkārtne В«Mēbeletas istabas. Ar un bez pansiВ­jas. Visas ērtībasВ». Uzkāpusi otrajā stāvā, Eleonora kluВ­sītēm alslēdz dzīvokļa durvis un uz pirkstgaliem dodas pa garo, lumšo gaiteni. Jau kuro dienu viņa pūlas izВ­vairīties no nepatīkamās sastapšanās ar saimnieci. IeslēВ­gusies savā istabiņā, Eleonora uzmet skatienu iekārtai. Nožēlojamais mansards ar saplīsušu dīvānu, klibiem, ķirmju sagrauztiem krēsliem, mušu aptraipītu spoguli, lētu drānu pārklātu čemodānu, kas aizslāj kumodi, rada nomācošu iespaidu. Pie griestiem karājas zirnekļu tīkli, grīdai atlupusi krāsa, logus klāj putekļu kārta. Eleonora ar visu tā apradusi, ka līdz šim pat prātā neВ­ienāca saskatīt šai istabā kādu sevišķu pagrimuma paВ­zīmi. Bet tagad nez kādēļ pēkšņi pazib fantastiskā doma, ka te varētu ienākt Augusts. Viņa nodrebinās. Cik glīta un uzkopta bija istabiņa Rīgā — tā pati istabiņa, kur viņi divatā pavadījuši tik daudzas neaizmirstamas stunВ­das, tā pati istabiņa, kur Taimiņš pavadījis pēdējo nakti pirms bēgšanas uz Kristportu. Bet vai tad viņa galu galā vainīga, ka nonākusi tādā postā? Ne jau labāku dzīvi meklēdama, viņa ceļojusi no vienas pārvietoto personu nometnes uz otru, no pilsētas uz pilsētu, kamēr nokļuВ­vusi Kristportā. Ja noliktu necerētais, ja Taimiņš tiešām kā brīnumu pasakā pēkšņi stāvētu istabas vidu, viņš saprastu visu, piedotu visu. Par to Eleonora nešaubās. Viņa šaubās par kaut ko citu. Tik daudzi gadi pagājuši, gadi bez mazākā cerību stara, bez mazākās izredzes rast kādu izeju no dubļiem, kuros dzīve ievelk arvien dziļāk un dziļāk. Pirmajā laikā viņa grūtos brīžos allaž pieminēja Augustu, dzīvoja tai dienai, kad atkal ierauВ­dzīs draugu, kad varēs pie viņa krūtīm izraudāt visu pārciesto. Bet gāja nedēļas, mēneši, gadi. Pamazam arВ­vien dziļāk iesakņojās doma, ka viņiem nekad vairs nav lemts sastapties. Un pienāca neizbēgamais mirklis, kad Taimiņa attēls tika noņemts no sienas un noglabāts čemodānā blakus izbalējušiem skatuves terpiem. Tai mirklī viņai likās, ka vairs nemīl Augustu. Kā var mīВ­lēt miglainu tēlu, kas izplūst arvien vairāk un beidzot kļūst par mokošu atmiņu, par atgādinājumu, ka viss varēja būt citāds, labāks, tīrāks…
    Ziņa, ka Kristportai tuvojas padomju kuģis, uzvanВ­dīja senas, jau gandrīz atmirušas atmiņas un izjūtas. Izvilkusi no čemodāna savu vispieklājīgāko kleitu — vēl no labajiem Rīgas laikiem, glabātu sevišķiem gadīВ­jumiem — Eleonora vilcinās to uzģērbt. Vai vispār vērts? Vai vērts atjaunot sairušas saites? Vai tāda, kāda viņa kļuvusi šajos gados, viņa vēl vajadzīga — dzīvei, Taimiņam, dzimtenei? Gan no Dīkroša stāstiem, gan no šejienes avīzēm viņa zina, ka tur jaunajā un svešajā Padomju Latvijā neviens viņu neuzņems ar atВ­plestām rokām. To, ka viņa šajos desmit gados sākumā nav varējusi, bet vēlāk nav gribējusi atgriezties, taču uzskatīs par dzimtenes nodevību, par noziegumu…
    Eleonoras pārdomas pārtrauc spalgi klauvējieni. Atslēgusi durvis, viņa bailīgi atkāpjas saimnieces priekšā. Tā ir netīrīga vecene nosmulētā priekšautā, pie kura karājas slēdzeņu saišķis.
    — Skaidrs! — saimniece dzēlīgiem skatieniem noВ­pēti viņu no galvas līdz kājām. — Atkal nekā!
    — Ostā streiks, kundze, — Krelle taisnojas. — Visa dzīve apstājusies.
    — Bet man tačuarījādzīvo! — uzstājas saimniece un pēkšņi kliedz: — Vai tad es neesmu cilvēks?! Jūs man esat parādā par divām nedēļām!
    — Pagaidiet vēl mazliet!
    — Es jau tā esmu pārāk ilgi gaidījusi. Uz ko jūs ceВ­rat? Uz Amerikas onkuli? Uz bagātu brūtgānu?
    Krelle nomākti klusē. Viņa tuvu raudām. Pēkšņi viņa atpleš čemodānu, abām rokām sarauš savus nožēlojaВ­mos, daudzkārt lāpītos tērpus un nomet uz krēsla.
    — Šo te?! — saimniece smīn. — Šo?
    — Vairāk man nekā nav.
    Iestājas smags klusums. To pārtrauc smagi un pašВ­pārliecināti soli gaitenī. Nepieklauvējis ienāk Dīkrosis.
    — Sākusies izpārdošana? — Dīkrosis nevīžīgi pamāj ar galvu uz raibajām skrandām. — Vai tiešām tik Jauni?
    — Kādēļ tu atnāci? Ej projām! — gandrīz histēriski kliedz Krelle.
    Saimniece, ieraudzījusi labi ģērbto Dīkrosi, vēlīgi paВ­lokās un, saldeni smaidot, saka:
    — No dieva puses, dārgā, tikai neraizējieties, es varu gaidīt, — viņa grasās aiziet, bet Dīkrosis ar mājienu pavēl palikt.
    — Kādēļ tu atnāci? Kas tev vajadzīgs?
    — Man? Nekas! — Dīkrosis pasmaida, izvelk cigareti.
    — Dod šurp! — Krelle izrauj viņam no rokas paВ­ciņu, kāri aizsmēķē cigareti. — Kaut kas tev taču vajadzīgs…
    — Gribēju piedāvāt savu palīdzību, — Dīkrosis paВ­rausta plecus.
    — Tu? — Krelle rūgti smejas. — Brīnums, ka vēl atВ­ceries adresi… Visi jūs palīdzat sievietei tikai, kamēr guļai viņas gultā.
    — Nu, nu, kāpēc tik ciniski? — Dīkrosis paplikšķina viņas vaigu. Eleonora atraujas. Dīkrosis, nelikdamies par to ne zinis, piegriežas saimniecei: — Cik?
    — Par divām nedēļām… Bet es varu gaidīt…
    — Cik?
    Saimniece, it kā atvainodamas, min summu.
    — Te būs! — Dīkrosis ar vēiīgu žestu iespiež viņai saujā naudas zīmes.
    — Es teicu: par divām nedēļām… — skaitīdama naudu, izbrīnā murmina saimniece. — Bet te…
    — Pilnīgi pareizi! Mēnesi uz priekšu! Tas ir, ja Nora vēl gribēs pie jums dzīvot…
    Saimniece steidzīgi pazūd.
    Krelle pārsteigta atsēstas krēslā.
    — Ko tas nozīmē? Paskaidro man, ko tas nozīmē?
    — Man izdevies tavā vārdā noslēgt izdevīgu konВ­traktu.
    — Tu melo! Tas nevar būt! Vairāk nekā gadu tu neВ­esi licies par mani ne zinis un pēkšņi…
    — Negribēju nākt tukšām rokām… Vai tu domā, ka esmu gluži bez sirds?… Un, kā redzi, tikko radās izdevība palīdzēt, tūlīt steidzos šurp… Vai tev vēl ir fotogrāfija, kas kādreiz karājās pie sienas?
    — Varētu domāt, ka esi greizsirdīgs uz rēgu, — viņa māksloti smējās. — Jā, neesmu vēl izmetusi… Bet kāda tam nozīme? Tas bija tik sen… Kaut kas sapnim līdzīgs…
    — Parādi!
    — Lai tu varētu to saplēst?… Maksa par tavu deВ­vīgumu… Lūdzu! — Krelle atkal atver čemodānu.
    — Tieši otrādi… Gribu tev palīdzēt atrast viņu… Kristportā ienāk padomju kuģis… Runāju ar komanВ­das locekļiem. Cik sapratu, daudzi, kas bija izsūtīti uz Sibīriju, pēc Staļina nāves apžēloti un atgriezušies dzimВ­tenē… Parādīsim fotogrāfiju, varbūt kāds no latviešu jūrniekiem viņu pazīst.
    Krelle lēnām iztaisnojas. Viņas acīs atmirdz neticība; šaubas nomaina cerība, beidzot pēkšņs prieks liek iestaroties blāvajiem redzokļiem. Tad, atcerējusies Dīkroša lūgumu, viņa nometas ceļos, drudžaini izmet no čemoВ­dāna drēbju gabalus un papīrus, beidzot atrod nodzelВ­tējušu fotogrāfiju un ar priecīgu izsaucienu parāda Dīkrosim. Viņa nemana gandarījumu Dīkroša sejā. It kā zemestrīce būtu atvērusi sen aizgruvušu aku, no kuras šaujas augšup ūdens strūkla. Gandrīz aizmirsusi DīkВ­roša klātbūtni, Eleonora atceras savas mīlas stāstu. Rudens dienu, kad viņa pēc sekmīgi nokārtotā iestāju eksāmena konservatorijā pie draugiem pirmo reizi ieraudzīja vīrišķīgo jaunekli jūrskolas formastērpā… Kopējo dzīvi… Šķiršanos, divus gadus okupētajā Rīgā, kurus puslīdz izturamus darīja tikai doma, ka AugusВ­tam svešumā droši vien klājas vēl daudz grūtāk nekā viņai… Un tad pēdējā sastapšanās, esesieša nedzīvais ķermenis, asins peļķe, patruļas nagloto zābaku biedēВ­jošie klaudzieni. Un pēdējā nakts, neprāta nakts, ar svelošiem skūpstiem un zvērestiem nekad neaizmirst vienam otru… Iegrimusi atmiņās, Eleonora nemana, ka Dīkrosis tīšām liek viņai sīki atstāstīt atgadījumu ar esesieti, izprašņā par Taimiņa raksturu, apmierināti šūpo galvu.
    — Nu, neraudi, neraudi, — Dīkrosis noglāsta viņas izspūrušos matus. — Viss būs labi… Uzticies man… Mēs viņu atradīsim.
    — Vai kuģis jau ienācis ostā? Es tūlīt… — Krelle paķer sagatavoto kleitu.
    Dīkrosis ar tēvišķīgu kustību izņem viņai tērpu no rokām.
    — Neesi muļķe… Vai tad tu nesaproti… Šie desВ­mit gadi, tie daudz ko sver… Tev jāreabilitējas… Nevis tu skriesi pie latviešu jūrniekiem, bet viņi naks pie tevis… Un redzēs, ka tu esi sava drauga cienīga… Repertuāru izmeklēšu tev pats…
    — Ko tu runā… Tu joko! Viņi nāks pie manis?! — Krelle rūgti pasmējās. — Kā viņi var atnākt, ja В«Jautrā delfīnaВ» saimnieks izmetis mani uz ielas?
    — Kas tad runā par В«Jautro delfīnuВ»? — Dīkrosis pavīpsnā. — Kopš šī vakara tu uzstājies В«KristālāВ».
    — Izbeidz! Tas vairs nav joks. Tā ir ņirgāšanās!
    — Netici?… Lūk, kontrakts!
    Dīkrosis pasniedz Krellei salocītu papīru. Piesardzīgi, it kā baidīdamās, viņa ņem to pretī. Lēnām atloka. No kontrakta izkrīt vairākas naudas zīmes. Krelle tās neВ­redz. Skatiens piekalts pie baltā papīra, kur skaidri salasams viņas vārds. Sejā manāms apjukums un bailes. Tas tiešām ir kontrakts. Dīkrosis nav melojis.
    — Paldies… Bet ko tu par to prasīsi? — viņa čukst, un sirds gandrīz pamirst nevaldāmā priekā, kuram piejaucas neizprotamas bailes. — Tu taču kaut ko prasīsi? Bet ko?
    Dīkrosis pieceļas.
    — Pagaidām neko… Es to daru tikai tavā labā… Un viņa labā… Jūsu abu labā… Viss pārējais būs atkarīgs no tevis pašas!

* * *

    Krodziņā В«Jūrnieka glābiņšВ» valda dzīva rosme. Te pulcējušies ne tikai loči, bet arī citi jūrnieki. Visi dzīvi pārspriež jaunāko notikumu — padomju kuģa ierašaВ­nos. Tas ir pirmais krievu kuģis, kas pēc kara iebrauc Kristportā. Turklāt ziņa, ka kuģi vada Ērika Berlinga draugs, daudziem personīgi pazīstamais Augusts TaiВ­miņš, jau paguvusi izplatīties. Ap galdu, kur sēž BerВ­lings, Hellers un Gustavs, izveidojies vesels pulciņš cilvēku, kas apber Berlingu ziņkāriem jautājumiem.
    Krodziņa durvis trokšņaini atsprāgst, iebrāžas Nora. Rokā viņai milzīgs liesmainu neļķu pušķis. Pieskrējusi pie galda, viņa izbružā Gustavam matus, noskūpsta tēvu uz vaiga, paķer Hellera kausu un, ieskatījusies tajā, ar viltotu nožēlu izsaucas:
    — Ak jūs, vecais žūpa! Vai tad man nevarējāt atВ­stāt?
    — Atdod man puķes, tad dabūsi, — Hellers pajoko.
    — Tās nav jums, onkulīt! Tās ir padomju jūrnieВ­kiem! Visu pilsētu apskrēju! Sarkanu nejķu nekur vairs nebija.
    — Kāpēc tieši sarkanas? Vai karoga vietā? — HelВ­lers pasmīn.
    Tālumā dzirdama kuģa sirēna.
    — Tā ir В«Padomju LatvijaВ», — Nora priecīgi sauc. — Ejam uz ostu!
    Loči ar Berlingu priekšgalā pieceļas. Kad viņi iziet uz ielas, pretī nāk avīžu zēns.
    — Pērciet. В«Kristportas KurjeruВ»! Ekstraizdevums! Padomju kuģis noslēpumaini ielavījies Kristportā! Ko tas atvedis streikojošajiem ločiem? — sauc zēns.
    Berlings nopērk avīzi, izlasa rakstu un sadrūmst.
    — Biedri, nekur mēs neiesim, — viņš cieti pasaka.
    — Vai tad tev negribas redzēt Augustu Taimiņu? — Nora neizprot teva pēkšņo lēmumu.
    — Beidzot tu nāc pie prāta, Berling, — Hellers paВ­māj ar galvu. — Ar šiem krieviem vēl iekulsimies neВ­laimē.
    — Nē, nelaime gaidāma no šiem te, — Berlings saВ­žņaudz avīzi rokā. — Kur ir dūmi, tur arī uguns.
    — Kas tev var aizliegt apsveikt vecu draugu? — Nora ir sašutusi.
    — Mums viņš ir draugs, bet Borkam un rēderiem В«sarkanaisВ». — Gustavs sapratis Berlinga šaubas.
    — Pilnīgi pareizi! — Berlings saka. — Ož pēc proВ­vokācijas… Tādēļ nav vērts dot ienaidniekiem lieku iemeslu šādiem meliem.
    — Lai! — Nora bezbēdīgi saka. — Gribu iet un iešu!
    — Tu atbildi tikai par sevi, bet es par streika likВ­teni… Taimiņš sapratīs mani… Un lūdzu tevi — esi piesardzīga. Bulu labāk, ja tu pat nesatiktos ar viņu. Galu galā tu esi mana meita… Var iztulkot visādi.
    — Labi. Es tikai aizmetīšu šos ziedus padomju jūrВ­niekiem, — jau iztālēm sauc Nora. — Lai kāds pamēВ­ģina mani kavēt!
    Pie Lielā kanāla tilta viņa paskrien garām tumši peВ­lēkai lielai mašīnai, kas patlaban pieturējusi. Viens no braucējiem izbāž galvu pa logu. Viņam ir kuplas ūsas, liels sarkans deguns un pašķidri linu krāsas mati.
    — Ei, skaistulīti — viņš sauc aizsmakušā balsī, kas liecina par pārmērīgu alkohola patēriņu. — Kur te atВ­rodas viesnīca В«KoronaВ»?
    Nora parāda virzienu un skrien tālāk. Nopakaļ lido tā pati aizsmakusi balss:
    — Ei, vai tajā viesnīcā ir bufete?
    Mašīna strauji uzņem gaitu. Pie stūres sēdošais vīВ­rietis caur melnām acenēm paskatās vaicātājā.
    — Smeš, kad beidzot tev iemācīšu pieklājīgas maВ­nieres? — viņš nevērīgi pasaka. Vārdi teikti pusbalsī, gandrīz vai laipnā tonī, tomēr Smešs saraujas un, noВ­vērsis skatienu, nomurmina:
    — Ņemšu vērā, šef!
    — Vai redzēji plāksni ar uzrakstu В«KristportāВ»?
    — Neesmu taču piedzēries.
    — Jo labāk. Atgādināšu tev vēlreiz, ka kopš šī brīža un līdz tam brīdim, kad šis uzraksts paliks mums aiz muguras, neesmu nekāds šefs, bet Venstrāta kungs. Skaidrs?
    — Jā, šef!
    Pie viesnīcas В«KoronaВ» pelēkā mašīna apstājas. Venstrāts izkāpj. Sakārtojis kaklasaiti un norausis puteklīti no sava modernā svītrotā uzvalka, viņš pamana, ka Smešs arī grasās izkāpt.
    — Uz kurieni? — VensLrāts draudīgi jautā.
    — Es… — Smešs stostās, — tāpat… Izstaipīt kāВ­jas, šefa… tas ir, Venstrāta kungs.
    — Pirmo reizi redzu cilvēku, kuram kājas atrodas starp pleciem un galvu, — Venslrāts to saka it kā bez ironijas.
    No mašīnas viņam atbild guldzoši smiekli. Venstrāts caur savām melnajām acenēm nopētī visus pēc kārВ­tas — labsirdīga izskata patuklu vīrieti ar ķetnām līdzīgām rokām, izstīdzējušu vīrieti ar rētu kreisajā vaigā, jaunu puisi golfa biksēs un rūtainā žaketē, vīВ­rieti ar pierē uzbīdītu platmali. Smiekli kā uz pavēli apklust.
    — Anekdotes stāstīsim vēlāk, — Venstrāts klusi saka. — Lai neviens neizkustas no vietas, kamēr nebūšu atВ­pakaļ.
    Pašapzinīgiem soļiem, tēlodams nopietnu komersantu, Venstrāts dodas uz virpuļdurvīm.
    — Istabu, kungs? — Knuts pakalpīgi vaicā.
    — Nē, paldies. Es te esmu tikai caurbraucējs… VarВ­būt atpakaļceļā. Kur dzīvo doktors Borks?
    Borks atlaidies atzveltnes krēslā. Viņam pretī sēž Dīkrosis.
    Venstrāls vispirms paver durvis, tad, atcerējies smalkā toņa prasības, pieklauvē. Nogaidījis aicinājumu В«Iekšā!В», viņš no sliekšņa pieklājīgi vaicā:
    — Sveicināti, kungi! Vai netraucēju?
    — Aizveriet žiglāk durvis, — uzsauc Borks.
    Venstrāts pienāk pie Dīkroša, viegli palokās un paВ­stiepj roku:
    — Venstrāts, komersants… Caurbraukdams uzziВ­nāju, ka te apmeties mans vecais paziņa doktors Borks un…
    — Dīkrosis, redaktors.
    — Ļoti patīkami, — Venstrāts sirsnīgi pakrata Dīkrosim roku.
    — Varat netēlot! — Borks norūc. — Mēs esam starp savējiem.
    Venstrāts atviegloti nopūšas, apsēstas, uzliek kājas uz galda, izvelk cigareti, aizpīpē un ar zīmīgu žestu uzВ­sit sev pa padusi — var dzirdēt, ka plauksta atsitas pret kaut ko metālisku.
    — Nu, klāstiet vaļā! Darba rīki pilnīgā kaujas gataВ­vībā, komanda tāpat.
    — Vai tad neteicu, ka šoreiz, pārmaiņas pēc, būs jāstrādā ar baltiem cimdiem? — Borks pamāca. — PaВ­rādiet viņam fotogrāfiju! — viņš pasaka, pagriezies pret Dīkrosi.
    Venstrāts pagroza Taimiņa fotogrāfiju pirkstos, pēc tam iebāž kabatā.
    — Simpātisks cilvēks! — viņš apmierināti norūc.
    — Darīšanas ar tādu cilvēku man allaž sagādā baudu.

* * *

    Ieliņas, kas ved uz ostu, ir ļaužu pilnas: cilvēki doВ­das sagaidīt padomju kuģi. Vieni aiz simpātijām pret valsti, kuru šis kuģis pārstāv, citi tāpat aiz ziņkāres. Starp viņiem izspraucas afišu izlīmēlājs — salīcis veВ­cītis ar līmes spaini un lielu afišu rulli. Pie reklāmu staba viņš apstājas. Soli palēnina arī daži garāmgājēji. Un lūk, gandrīz pāri visam stabam atmirdz melnā, sarВ­kanā un baltā krāsā ieturēts plakāts. Melna, padrūma ieliņa alsauc atmiņā Vecrīgu. Zem luktura stāv sieviete baltā lietusmētelī. Mākslinieks diezgan sekmīgi atveiВ­dojis Krelles seju. Krīt rudenīgas lapas. Liels sarkans uzraksts vēstī:
    VARIETĒ KRISTAL
    ELEONORA KRELLE DZIED UN DEJO
    Afišu izlīmētājs dodas tālāk. Un drīz uz katra stūra parādās plakāti, kas aicina publiku šovakar noskaВ­tīties Eleonoras Krelles priekšnesumus.
    Krastmalā pie ziemeļu baroka stilā celtajām senlaiВ­cīgajām noliktavām modernā dzelzsbetona elevatora tuВ­vumā pulcējas ļaudis. Gan veci jūrnieki, gan jaunieši, gan sievietes, gan bērni. Ostas pilsētā kuģa ierašanās ir tikpat ikdienišķa parādība kā vilciena pienākšana jebkurā dzelzceļa mezglā. Taču šoreiz tas ir izcils notiВ­kums. Kristportas vienkāršie ļaudis ieradušies raudzīВ­ties, kā retais viesis — krievu kuģis — piestās krastВ­malā. Policisti izveido ķēdi un atspiež pūli no tās vietas, kur pēc dažām minūtēm pietauvosies В«Padomju LatВ­vijaВ».
    Iespiesta starp strādnieku, kas uzsēdinājis sev uz pleca trīsgadīgu meitiņu, un vecu jūrnieku ar Freksas rēderejas zimotni pie formas cepures, stāv Nora. Laiku pa laikam viņa pastiepjas uz pirkstgaliem, lai redzētu pāri blīvajam laužu mūrim.
    Mazliet nostāk, pa pusei slēpdamies spīķeru pavēnī, piecpadsmit metru atstatumā cits no cita stāv trīs VenВ­strāta vīri.
    Visu acis pievērstas ostas vārtiem, kurus izveido divi nelieli moli. Caur tiem ieslīd В«Padomju LatvijasВ» viegВ­lais, gaiši pelēkais korpuss. Kuģis atri tuvojas krastam. Daži veikli manevri, un muskuļotas ostas strādnieku rokas lidojumā noķer sviedlīni. Trose apvijusies pālim. В«Padomju LatvijaВ» pietauvojusies cieši līdzās krastmaВ­lai. Strādnieks paceļ savu meitiņu un tur viņu izstiepВ­tajās rokas.
    — Teicami! — saka vecais jūrnieks. — Nezinu, kā ar politiku, bet pietauvoties viņi prot.
    — Jā, īsti jūrnieki, — cits apstiprina.
    — Es no tauvām un pietauvošanās gan maz ko saВ­protu, — atsaucas strādnieks ar meitenīti uz pleca. — Bet, kas attiecas uz politiku, tad varu pateikt: В«LieВ­liski!В»
    Nora, spraukdamās uz priekšu, velti cenšas saskatīt Taimiņu. Beidzot viņa nenociešas. Liesmaino neļķu pušķis uzlido gaisā un kā zaigojošs lietus nolīst pār klāju. Padomju jūrnieki smiedamies ķer ziedus.
    — Labi sagaidīja, — pēc brīža saka kapteinis AkВ­mens, iesprauzdams neļķi krūšu kabatā. — PalūkojieВ­ties, mūsu puiši izskatās kā mīlētāji, kas dodas uz ranВ­diņu, — viņš smaidot norāda uz matrožiem, kas rosās klajā pie lūkam un vinčām.
    — Var teikt, ar kvēlām ovācijām, — Dubovs paВ­smīn. — Cerēsim, ka Kristportā mums "nav slepus sagaВ­tavojusi vel citu uzņemšanu.
    — Nieki! — kapteinis atgaiņājas.
    — Nesakiel. vis! Valdība taisās noslēgt ar mums tirdzВ­niecības līgumu… Vai dzirdējāt pa radio, cik nikni tam pretojas proamerikāniskās aprindas…
    — Baidāties, ka viņi izmantos mūsu ierašanos pret padomju provokācijām?
    — Godīgi sakot, tas nav nemaz tik neiespējami. ., Iznāca ļoti nelādzīgi, ka mēs iebraucām paši un tieši tad, kad izcēlās loču streiks.
    — Neesiet tāds pesimists, — kapteinis pasmaida un, ieraudzījis Taimiņu, kas nokāpj no komandtilta, stiepj tam pretī savu neļķi.
    — Netaisnīgi! Cilvēks atvedis lielu tvaikoni, bet viВ­ņam pat mazu ziediņu nav iedevuši, — un kapteinis piestiprina savu neļķi pie Taimiņa svārku atloka.
    Pusstundu vēlāk Taimiņš savā labākajā, tumši zilajā uzvalkā, kura pogcaurumu rotā tas pats zieds, nokāpj krastā. Pārējie no sardzes brīvie biedri jau aizgājuši uz pilsētu. Tikai daži matroži, to skaitā Čaikins, īpaši gaiВ­dījuši, lai Taimiņš viņus iepazīstinātu ar Kristportu. Čaikins dara to ar gudru ziņu —Taimiņš vienīgais zina, kur var dabūt vislabāko alu.
    Tikmēr iestājusies krēsla. Tālumā zaigo boju raibās ugunis, mastu galos līdzīgi lampionu virknei kvēlo signālugunis, mirdz spuldzes rūcošo portālceltņu galos. Kad Taimiņš ar saviem pavadoņiem tuvojas, no spīķeru ēnas atdalās tukls, omulīga izskata vīrietis. Pienāk klāt, lūdz piesmēķēt. Sērkociņa liesmiņas gaismā pazinis Taimiņu, tuklais vīrietis atpaliek un dod mājienu saviem biedriem, Tēlodami mazliet iereibušus ostas strādnieВ­kus, tie neuzkrītoši seko padomju kuģiniekiem.
    Taimiņš vairākkārt paiet garām plakātiem, kuros izВ­ziņota Eleonoras Krelles uzstāšanās, tomēr nepamana tos. Vainīga ne tikai tumsa. Atkalredzēšanās ar pazīstamām vietām tā satraukusi Taimiņu, ka viņš nepievērš uzmanību pat biedru piezīmēm. Tās pašas senlaicīgiem lukturiem vāji apgaismotās ieliņas, tie paši vēlā vakara stundā atvērtie veikaliņi, tās pašas uzkrītoši vienveiВ­dīgi smiņķējušās sievietes, kas sagaida jūrniekus ar pārspīlēti jautriem saucieniem, bet, atbildi nesaņēВ­mušas, atkal iespiežas pievārtēs.
    Jā, pilsēta nav izmainījusies. Kas pa šiem gadiem noВ­ticis ar viņa draugiem? Vai viņš sastaps savu skoloВ­tāju loču māksla Ēriku Berlingu, kas deva ne tikai paВ­tvērumu, bet arī iesaistīja pretošanās kustībā? Un BerВ­linga mazo Noriņu — ņipro, pārgalvīgo meitēnu, kas solījās dienās izaugt par īstu skaistuli un krietnu jūrВ­nieka sievu? Un daudzus citus, ar kuriem Taimiņu saistījusi stipra, vīrišķīga draudzība? Tagad viņš noВ­žēlo, ka pēc dažām no Padomju Armijas atsūtītām atВ­klātnēm pārtraucis sarakstīšanos.
    — Vai drīz būsim klāt? — pēc dažiem kvartāliem jautā nepacietīgais Čaikins.
    — Kur? — Taimiņš pilnīgi aizmirsis Čaikina ce)a mērķi.
    — Jā, var redzēt, ka ievest kuģi Kristportā ir elles darbs. Pat smadzenes paralizē, — Čaikins mākslotā līdzjūtībā pašūpo galvu. — Iebaudīt vietējo alu, kur tad citur? Pabūt Kristportā un nezināt, kā te garšo aluВ­tiņš, — to es sev nekad nepiedotu.
    Tieši pa ceļam atmirdz krodziņa В«Pie jautrā delfīnaВ» apgaismotā ieeja.
    — Te jau laikam būs tā īstā viela, — Taimiņš paВ­smaida. — Pa gabalu ož pēc alus.
    — Un jūs, stūrmani? — Čaikins izbrīnījies vaicā, reВ­dzēdams, ka Taimiņš negrasās ieiet lokālā.
    Taimiņš noraidoši papurina galvu.
    — Aizkāpšu uzzināt, kā klājas veciem paziņām, bet pēc tam taisni atpakaļ uz kuģi un kojā iekšā. Man tieВ­šām tāda sajūta, it kā būtu kuģi stumdījis pats savām rokām.
    Taimiņam nav ne jausmas, kur tagad dzīvo Berlings vai citi pazīstami loči. Meklēt viņus pēc tik daudziem gadiem vecajos dzīvokļos nav nekādas nozīmes. Taču viņš ir drošs, ka В«Jūrnieka glābiņšВ», tāpat kā agrākaВ­jos laikos, tiem kalpo par pastāvīgu pulcēšanās vietu. Tur zinās, kas ar viņiem noticis, kur viņi atrodami.
    Domās iegrimis, Taimiņš nemana, ka viņam iztālēm seko divi vīri. Lūk, В«Jūrnieka glābiņšВ». Spraišļolā zāle ir tukša. Tikai pie letes stāv kāda meitene, tērzēdama ar krodziņa īpašnieku.
    — Vai jūs nepateiktu?… — Taimiņš iesāk, bet tāВ­lāk netiek.
    Ap kaklu apvijas divas rokas, meitene noskūpsta viņu uz vaiga. Mazliet pārsteigts Taimiņš atbrīvojas no skāvieniem.
    — Nepazīsti mani? Tas nav smuki! Tev pogcaurumā mana neļķe, bet tu man pat paldies nepasaki…
    — Tiešām neatceros… — Taimiņš neveikli nomurВ­mina.
    Tad Nora draiskodamās imitē bērna balstiņu:
    — Onkuli August! Ko esi man atvedis no Rīgas?
    — Mazā Nora! — Taimiņš izbrīnā iesaucas. — NeВ­kad nedomāju, ka pa desmit gadiem cilvēks var izaugt tik liels.
    — Un tik nerātns? — Nora smejas. — Bet es tevi tūВ­līt pazinu… Tas par dāvanu, protams, ir joks… Man pilnīgi pietiek ar šo te, — Nora norāda uz dzintara kaijiņu, kas piesprausta pie viņas blūzītes.
    — Vai tēvs… — Taimiņš neuzdrošinās izrunāt jautājumu līdz galam.
    Nora, par spīli savai aušībai, saprol viņa smalkjūВ­tību.
    — Nebēdājies, ar Švika apbedīšanas firmu viņš vēl nav iepazinies. Sveiks un vesels…
    — Kāpēc tad viņš nav nācis sagaidīt mus?
    Nora kļūst nopietna.
    — Avīzē parādījies raksts, kur lūko atrast sakarību starp streiku un jusu kuģa ierašanos. Tur minēts tieši tavs vārds… 'Pagaidi… Tūlīt pasaukšu tēvu.
    Un, lūk, Taimiņš un Berlings stāv viens otram pretim. Pēc savstarpējās roku kratīšanas, uz pleca sišanas un priecīgiem izsaucieniem Berlings drūmi pamāj.
    — Jā, tā ir… Patiesību sakot, tev nevajadzēja nākt uz šejieni… Vismaz, pirms nebūsim atspēkojuši šos apmelojumus.
    — Lai jau, — Taimiņš parausta plecus. — Suns, kas rej, nekož.
    — Šoreiz, August, lieta mazliet nopietnāka. Aiz reВ­jošā šuneļa stāv suns, kas kampj klusītiņām… Vai atВ­ceries Borku, kas okupācijas laikā sadarbojās ar vācieВ­šiem?… Viņš tagad ir deputāts, kandidē uz ministra krēslu… Meistars uz visādām provokācijām.
    — Un kas par to?
    — Viņš pirms dažām stundām atbraucis KristВ­portā… Manuprāt, tiešā sakarā ar musu streiku un jūsu kuģa ierašanos… Tāpēc, neņem ļaunā, nevarēšu pat pavadīt tevi atpakaļ uz ostu… Mums jaturas labu gabalu vienam no otra, kamēr nepierādīsim, ka tie ir nolādēti meli… Še, palasi, kas par tevi sacerēts, — un Berlings izvelk no kabatas В«Kristportas KurjeraВ» ekstraizlaidumu.
    Izlasījis rakslu, Taimiņš iesvelpjas.
    — Jā, tad jau gandrīz iznāk, ka šī sarkanā neļķe jānoslēpj kabatā. Ja nu kāds redzējis, ka tava meita metusi ziedus! — Taimiņš pajoko.
    Viņš jau grasās atdot avīzi atpakaļ, kad pēkšņi skaВ­tiens apstājas otrajā lappusē. Liels sludinājums paziņo, ka šovakar varietē teātrī В«KristālsВ» notiks Eleonoras Krelles viesizrāde.
    — Eleonora! — Taimiņš izsaucas.
    Avīze izkrīt viņam no rokām.

* * *

    Neona cauruļu burti uzliesmo, nodziest un atkal uzВ­liesmo virs varietē teātra В«KristālsВ» spoži apgaismotā portāla. В«Eleonora Krelle dzied un dejoВ»! Citas spulВ­dzes — te dzisdamas, te atkal iedegdamās — uz jumta izveido dejojošas sievietes siluetu. Spuldžu samirkšķināšanās rada priekšstatu, it kā gaisīgais stāvs patiešām uzlidotu un atkal nolaistos.
    Pagaidām zeltā tresotajam šveicaram nav ko darīt — ieradušies likai paši pirmie apmeklētāji, starp tiem EleВ­onoras pansijas saimniece, kas ar savu brīvbiļeti grib līdz galam izmantot izdevību pabūt tik greznā vietā.
    Pie varietē teātra ieejas dežurē vēl divi cilvēki. Viens izliekas kādu gaidām. Tas ir Venstrāta rokaspuisis — vīrs ar rētu vaigā.
    Otrais ir vecais Sērenss. Ar nodilušā uzvalka pacelto apkakli un pāri ausīm uzbīdīto apbružāto platmali sarВ­gādamies no vakara aukstuma, viņš stāv, pieslējies sieВ­nai. Večuks vēl nejūtas īsti vesels, bet, kā katrs darba darītājs, kura dienišķā maize atkarīga no dienas veiВ­kuma, izsalkuma spiests, tomēr atnācis savā ierastajā postenī. Tikko Sērenss ierauga mašīnu, kas nobremzē pie varietē teātra, viņš lec pāri dubļiem, lai pakalpīgi atvērtu durvis.
    Atkal nekā! Streipuļodams Sērenss atgriežas pie sieВ­nas un atslej nespēkā drebošo muguru pret stabilo atbalstu. Roka pilnīgi automātiski satausta kabatā sējumiņu un saudzīgi noglāsta to. Tas ir Dantes В«DievišķīВ­gās komēdijasВ» pirmizdevums — viens no viņa biblioВ­tēkas lielākajiem dārgumiem. Lai cik žēl šķirties no šī retā izdevuma, Sērenss tomēr šodien to aiznesa uz anВ­tikvariātu. Taču te viņu gaidīja neveiksme — antikvārs pateica, ka tieši šis sējums jau esot, bet Kristportā par mazu, lai rastos divi tik dārgas grāmatas tīkotāji.
    Taures signāls. Pārvarēdams nespēku, vecais Sērenss atkal atdalās no sienas, piesteidzas pie mašīnas un paВ­kalpīgi atver durvis. Izkāpj Eleonora Krelle. Viņa tērВ­pusies krāšņā, melnā skatuves tērpā. Virs tā uzmests baltais lietusmētelis, kurā viņai šovakar jāuzstājas. PaВ­tiesību sakot, Eleonorai butu jāpiebrauc pie aktieru ieВ­ejas, bet viņa nevar sev liegt prieku ienākt pa parādes durvīm namā, kura slieksni līdz šim varējusi pārkāpt tikai sapnī.
    Eleonora nepazīst veco vīrieti, kas, padevīgi noliecis galvu, gaida dzeramnaudu. Bet viņa pazīst postu un trūkumu, kas apzīmogojis večuka izdilušo seju un salieВ­cis plecus. Šajā vecajā vīrā viņa it kā redz savu paВ­gātni un, ja šodien nebutu gadījies šis pēkšņais pagrieВ­ziens, vēl nožēlojamāko nākotni. Līdzjūtības pārņemta, Eleonora strauji atver rokassomiņu un iespiež Sērensa rokā prāvu naudas zīmi.
    Brīdi Sērenss kā apstulbis raugās neticamajā bagāВ­tībā, kas guļ viņa plaukstā. Tad atjēdzies steidzas paВ­kaļ Krellei un, panācis to pie pašām durvīm, nesakarīgi murminādams pateicības vārdus, savukārt kaut ko ieliek viņai saujā — Dantes sējumu.
    — Neņemiet jaunā… Nekā cita man nav. Par jūsu labo sirdi… В«Dievišķīgā komēdijaВ».
    Šveicars pārpratis situāciju. Domādams, ka vecais diedelē no aktrises naudu, viņš rupji atgrūž Sērensu.
    — Laipni lūdzu! — Krelles priekšā izaudzis galanВ­tais varietē teātra īpašnieks. — Man prieks apsveikt jūs savā teātrī!
    Viņš svinīgi paņem Eleonoru zem rokas un ieved vesВ­tibilā.
    Krelle atskatās. Vecais Sērenss nekur vairs nav reВ­dzams.
    Toties, pa pusei paslēpies aiz kādas kolonas, viņu uzmanīgi vēro vīrs ar rētu vaigā.

* * *

    Vecais Sērenss nu varētu mierīgi doties mājās — pat spožākajos ziedu laikos viņam nekad nebija gadījies turēt rokā tādu summu. Tiesa, tagadējos laikos naudai vairs nav vecās, labās miera laiku vērtības, bet nav nekādu šaubu, ka, taupīgi dzīvojot, ar to varēs iztikt vismaz mēnesi. Jau iztēle vien, cik omulīgi "būs viņa isВ­tabā, kad kamīnā atkal sprakstēs bērza šķilas, silda un spārno.
    Tomēr ieradums piekaļ pie vietas. Ieradums un nez no kurienes pēkšņi pamodusies kārība. Varbūt šodien ir viņa lielā diena, pasakainā veiksmes diena, kas cilВ­vēka mūžā atgadās tikai vienreiz… Varbūt laimēsies atkal saņemt tādu summu, un tad varēs bez rūpēm dzīВ­vot nevis mēnesi, bet divus trīs, iespējams, pat veselu pusgadu… Lūk, tuvojas vairāki jūrnieki. Ja viņi jau paguvuši iedzert, tad droši vien būs devīgi.
    Padomju jūrnieki tiešām jau paguvuši iebaudīt pa dažam alus kausam. Diemžēl tas garšas un stipruma ziņā nevar sacensties ar В«Rīgas gaišoВ», kur nu vēl ar slaВ­veno Pilzenes alu, kas kuģa bufetē ir lielā krājumā. TāВ­pēc Čaikins, reizēm gan zaudēdams pareizo kursu svešo ieliņu sarežģītajā fārvaterā, neatlaidīgi stūrē uz ostas pusi. Arī pārējiem nav nekas pretī — ko sevišķu bez liekas valūtas pasāksi svešā pilsētā?
    — Kā visīsākā ceļā tikt uz ostu? — motorists lauzītā angļu valodā vaicā Sērensam, kas pakalpīgi tuvojas grupiņai.
    Tas nepagūst atbildēt, jo Čaikins pēkšņi skaļi iesauВ­cas:
    — Tavu brīnumu! — un rāda uz plakātu, kurā attēВ­lota Eleonora Krelle.
    — Kas tad? — motorists nesaprot.
    — Sī dziedātāja, lūk, kas, — un Čaikins paskaidro:
    — Stūrmaņa kajītē redzēju bildīti. Ļoti līdzīga…
    — Nieki, — motorists atmet ar roku. — IepatikuВ­sies cilvēkam aktrise, nu vazā līdzi pa pasaules jūrām, lai būtu ko acis pamielot. Andrejam virs kojas pieВ­sprausts vesels harēms. Laikam tāpēc miegā tā svaidās, nespēj izvēlēties…
    — Tu te pārāk neizrunājies! — Andrejs bez niknuma piedraud.
    — Nē, Taimiņš nav tāds, — Čaikins pašūpo galvu.
    — Viņam līgava pazudusi. Un ja nu šī būtu tā pati?
    — Tad tu domā, ka viņš talab mus pametis? — motoristam ataust gaisma. — Varēja taču pateikt kā cilvēks.
    — Pag, pag, viņš kaut ko ieminējies par vecu paВ­ziņu… — Čaikins atceras.
    Pārpratis jurnieku interesi par plakātu, vecais SēВ­renss iejaucas sarunā:
    — Ļoti ieteiktu apmeklēt. Devīgs cilvēks nevar slikti dziedāt. Jus nenožēlosit.
    Šai mirklī garām paiet omulīga izskata patukls vīВ­rietis un uzmanīgi nopētī jūrniekus.

* * *

    Varietē teātra pusapaļā, apzeltītā zāle ir tikpat bezgauВ­mīga kā māksla, kuru te parasti izrāda. Galdiņu te krietni mazāk nekā В«Jautrajā delfīnāВ», toties uzcenoВ­jums daudz lielāks, it īpaši alkoholiskajiem dzērieniem, kurus katrs apmeklētājs spiests pasūtīt. Ne velti īpašВ­nieks vaļsirdības brīžos mēdz dižoties, ka viņam pietiek ar trim tādiem dzērājiem kā rēderis Kerzens, lai ar uzВ­viju seglu visus vakara izdevumus.
    Krelle jau sešus gadus dzīvo Kristportā, bet В«KrisВ­tālāВ» bijusi tikai vienu vienīgo reizi — tajā sen aizmirВ­stajā vakarā, kad Dīkrosis nolēma svinīgi apslacīt nuВ­pat saņemto pavalstniecību.
    Krelle sērīgi pasmaida — toreiz vēl nebija galīgi zaudētas cerības, ka Dīkrosis viņu apprecēs, cerības uz savām mājām, ģimeni un pasi. Tikai vēlāk viņa saprata, ka tās īstenībā bija atvadas — nevar taču visu cienītais Kristportas pilsonis saistīt savu likteni ar šaubīgu bezpavalstnieci. Krelle Dīkrosim nekā nepārmeta, galu galā katram dzīvē ir savs ceļš. Tā ir viņas pašas vaina, ka pieķeršanās nu jau izbalējušai jaunības mīlestībai stūmusi arvien dziļāk nabadzības un pagrimuma mukВ­lājā.
    Kas varēja domāt, ka pēc visiem šiem gadiem kāds negaidot pasviedīs virvju kāpnes, pa kurām var atkal rāpties uz augšu? Nav vēl zināms, kurp tās aizvedīs, bet izdevība jāizmanto, lai tur vai kas!… PavēВ­rusi spraugu smagajā samta priekškarā, Eleonora lūkojas zālē. Publikas pagaidām nav daudz, bet visi ir solīdi ļaudis, Kristportas В«krējumsВ», nevis trokšņainie jūrВ­nieki, kas skaļā balsī auro līdzi piedziedājumu.
    Lūk, viesmīlis tuvojas galdiņam, pie kura slejas Kerzena varenais stāvs. Viņa kakls iežņaugls cietā apkaklē, tomēr jādomā, ka sejas sārtums drīzāk cēlies no iebauВ­dītā konjaka. Uz viņa kaimiņu Zumeru alkohols iedarВ­bojas pavisam citādi — jo glāzīte, jo tas kļūst skumВ­jāks, kamēr beidzot pat sāk tīksmināties ar savu neВ­laimi. Trešais galdabiedrs ir Šviks, kura melnais tērps šeit liekas pilnīgi vietā. Spieķi, kas parasti palīdz ilusВ­trēt katru vārdu, nācies nodot ģērbtuvē, tāpēc viņš ir mazrunīgs.
    Lūk, Krelles dzīvokļa saimniece, kas par godu šim vienreizīgajam gadījumam iespīlējusi savas miesas Eleonoras zilajā tafta kleitā. Nekas, lai burza, lai plēš — rīt varēs pasūtīt daudz lepnāku vakara tērpu…
    Un tad Krellei pamirst sirds — pašā priekšā viņa paВ­mana varietē aktrisi, kuras fotogrāfijas visas šīs pēdēВ­jas nedēļas greznojušas В«KristālaВ» afišas. Laikam ieraВ­dusies paņirgāties par savu konkurenti, tāpēc tik cieši un nicīgi sakniebusi lūpas. Nekā laba nevēstī arī akВ­trises pavadoņa izskats, kurā pēc monokļa, rētām un militārās stājas viegli pazīt bijušu vērmahta virsnieku. Viņi sarunājas tik skaļi, it ka zinātu, ka ikviens vārds laupa Krellei šajā debijā lik nepieciešamo pašpaļāvību.
    — Kas tā par Krelli? Pēc ģīmetnes spriežot, viņa sen jau vairs nav nekāda jaunā zvaigzne.
    — Direktors izteicās, ka viņu protežē kāds naudasВ­maiss, — pavadonis paskaidro.
    — Es netaisos apstrīdēt vīriešu gaumi, — aktrise augstprātīgi pasmīn. — Bet kāpēc mums jāmaksā par to, kas tikai viņam sagādā baudu?
    Krelles skatiens klejo tālāk. Sieviešu kailie pleci miВ­jas ar vīriešu frakām. Padomju jūrnieku formas tērpus viņa tomēr nekur neredz.
    — Vai esi drošs, ka viņi atnāks? — atrāvusi kabineta durvis, Krelle uztraukti jautā Dīkrosim, kas runā pa tālruni.
    Sienas no vienas vietas aplīmētas afišām, bet velti Eleonora meklē starp tām savu plakātu, un tas vēl vaiВ­rāk sabojā viņas garastāvokli.
    Dīkrosis, pamājis klusēt, turpina sarunu, kas atgādina ļoti vienpusīgu pavēļu apstiprināšanu: — Tiks izdarīts, doktor!… Labi, doktor!… Viss būs kārtībā, doktor!…
    Nolicis klausuli, viņš paveras Krellē:
    — Ko, tu vēl neesi pārģērbusies? Vai aizmirsi, ko tev piekodināju? Tev jāuzstājas katūna kleitiņā un vecā lieВ­tusmētelī. Un kur sarkanais lakats, par kuru runājām?
    — Es tikai domāju… — viņa sastomās. — VienkārВ­šās kleitas viņi redz arī Krievijā. Bet šai ir tāds skaists izgriezums… un mugura… Kad pagriezīšos un noВ­vilkšu mēteli…
    — Tipiska sieviešu psiholoģija, — Dīkrosis pasmīn. — Tavam izskatam jāmodina viņos simpātijas un līdzВ­jūtība, bet tu taisies rikot modes skati ar striptīzu pieВ­devām… Klausies, māsiņ, man savu rūpju diezgan. Ja nav citas kleitas līdzi, nogriez šlepi un aizpogā mēteli ciešāk, — viņš ar plašu žestu aizmēž visus iespējamos iebildumus un uzsvērti saka: — Dari, kā tev lieku, patВ­laban tā ir tava pēdējā cerība tikt uz zaļa zara.

* * *

    Sakarsis pēc ašā gājiena, kas — par laimi! — īsti nejāva nodoties prātojumiem un minējumiem, Taimiņš atver varietē zāles durvis. Kara gados las bija vērmahta lokāls, tāpēc godīgie cilvēki mela ap teātri prāvu līkumu. Taču runāts par В«KristālaВ» greznībuarītoreiz tika daudz, tāpēc Taimiņš ir vīlies — ne tik provinciālu un mietpilsonisku viņš bija iedomājies skatuvi, uz kuras dzied viņa Eleonora. Bet patlaban tas nav galvenais, daudz svarīgāk uzzināt, vai viņš nav noВ­kavējis.
    Nogaidījis, kamēr norimst šķidrie aplausi, kas pavada burvju mākslinieku, Taimiņš vaicā viesmīlim:
    — Sakiet, vai Eleonora Krelle jau uzstājusies?
    — Vēl ne, — un viņš aizved Taimiņu pie brīva galВ­diņa pašā priekšējā rindā: — Konjaku vai šampanieti?
    — Konjaku! Uz mana rēķina! — atbild Venstrāts, kas pienācis pie galdiņa. Pasviedis viesmīlim naudas zīmi, viijš palokās: — Atļausiet iepazīties — Venstrāts, koВ­mersants… Tas ir, bijušais komersants, pašlaik esmu Eleonoras Krelles impresārijs. Ticiel man, esmu glaiВ­mots, ka padomju jūrnieki interesējas par mākslu, — viņš, kā paskaidrodams, norāda uz Taimiņa formas tērpu. — Noras mākslu… īsts talants! — Karuzo brunВ­čos! Tas ir, par musu…
    — Jā? — Taimiņā cīnās dalītas jūtas. Vēl vakar viņš būtu bijis bezgala priecīgs, saticis cilvēku, kas var pastāstīt par Eleonoras dzīvi. Tagad gribas pabūt vienam, jo šķiet, ka atkalredzēšanās laime necieš nekādus lieciВ­niekus. Bet Venstrāts, kā par spīti, netaisās aiziet, un neatliek nekas cils, kā piedāvāt krēslu.
    — Tencinu, — un Venstrāts apsēstas. — Man allaž prieks sarunāties ar īstu mākslas cienītāju.
    — Redzat, — Taimiņš izklaidīgi ielej sev konjaku, ko viesmīlis tikmēr paguvis atnest. — Eleonora Krelle jums laikam stāstījusi… Vārdu sakot, viņa ir no RīВ­gas… Un arī es esmu no turienes… Ļoti gribētu viņu satikt!… — Kādēļ reizēm tik sasodīti grūti izteikt visВ­cilvēcīgākās jūtas?!
    Aiz Venstrāta melnajām acenēm uzzib prieks. Viņš pašlaik izskatās pēc žņaudzējčūskas, kuras atplestajai rīklei tuvojas nohipnotizētais upuris. Atcerējies savu lomu, Venstrāts savelk seju laipnā smaidā.
    — Esmu pārliecināts, ka Eleonora priecāsies. Viņa allaž cenšas satikties ar tautiešiem, kas var alvest sveiВ­cienus no dzimtās malas. Un es zinu, — Venstrāts pieВ­liecas tuvāk, — tās nav tikai ilgas pēc dzimtenes. Viņai tur palicis mīļotais cilvēks. Nu jau drīz būs pagājis desmit gadu, bet sieviete laikam nekad nezaudē cerīВ­bas, nespēj samierināties ar domu, ka… Bet ko es te pļāpāju! Es kļūslu indiskrēts… Jūs man piedosit… — viņš it kā apjēdz, ka sarunā ar pasvešu cilvēku tāda vaļsirdība nav vietā. — Uzrakstiet zīmīti, aiznesīšu starpbrīdī!
    Izvilcis no kabatas piezīmju grāmatiņu, Taimiņš pēkšņi vairs nezina ko rakstīt. Tik daudz šajos gados sakrājies, ka šķiet pilnīgi neiespējami ietērpt to dažos sausos vārdos. Viņš izplēš lapiņu. Atskrūvē pildspalvu. Un aizvien vēl nezina, ko pavēstīt Eleonorai.
    Skatuvē tikmēr turpinās priekšnesumi, kuros neviens neskatās. Divas puskailas akrobātes met kūleņus, vingro, un pat starmetēju mainīgie gaismas efekti neВ­spēj kaut cik maskot viņu kalsnos ķermeņus. VienīВ­gais, kas ar interesi seko izrādei, ir Šviks.
    — Ideālas figūras… zārkam! — viņš beidzot izsaka savu lietpratēja spriedumu.
    — Nesaprotu, kāpēc doktors Borks lūdzis mūs noВ­skatīties šo programmu, — Zumers žēlabaini čukst. — Man pašlaik prāts nemaz nenesas uz izpriecām.
    Jau pēc vienas dejas zālē atkal nodziest gaisma. OrВ­ķestris ievada paskumju, smeldzošu melodiju. Bet priekškars neatveras. Biezā samta klusināta, palsajā pustumsā skan Krelles mazliet aizsmakusi, dziļā balss:
    Tā kā lapa, ko mīda kājām, Ko pa notekām vēji nes, Tālu lālu no savām mājam Svešumā klīstu es.
    Taimiņš pieceļas, ar visu ķermeni padodas uz priekšu. Tā ir Eleonora, balss, kuru viņš dzirdējis neskaitāmās bezmiega naktīs, ar kuru viņš sarunājies izmisuma brīВ­žos, kādu dzīvē diemžēl pagadījies daudz: laivā, kad murgos katrs bangas grandiens pārvērtās zalvē; šķietaВ­majā drošībā Kristportā, kad iztēlē rādījās esesiešu spīВ­dzinātā Eleonora; filtrācijas nometnē, kad, skaitīdams stundas un dienas līdz kārotajam apvienošanās mirВ­klim, viņš nekādi nespēja ieskaidrot, ka arī ārzemēs cilvēks var saglabāt neaptraipītu sirdsapziņu un atВ­griezties dzimtenē bez slepeniem nodomiem; jūrskolā pavadītajos gados, kad neprātīgās cerības velti cīnījās ar nojautu, ka tik un tā viņam neatļaus pašam meklēt ārzemēs pazudušo līgavu; melnajās dienās, kad no komandtilta nācās raudzīties nesniedzamos apvāršņos, kas atdalīja no mīļotās. Taimiņš nebija salūzis, bet saglaВ­bājis ticību sev un citiem cilvēkiem. Un, lūk, tagad tā attaisnojusies!
    Aizmirsis, kur atrodas, Taimiņš neko neredz, pat neВ­pamana, ar kādu apmierinātu sejas izteiksmi viņu noВ­vēro Venstrāts. Viņš dzird tikai Eleonoras Krelles dziesmu.
    Priekškars lēnām atveras, atklādams tumšu ieliņu, pa kuru vējš dzen zeltainas, rudenīgas lapas. Atslējusies pret laternu, kuras vājā gaisma tikko kliedē blīvo tumsu, stāv Eleonora Krelle, tērpusies baltā lietusmētelī. Plecus apņem sarkans lakats. Seju gandrīz neredz, bet Taimiņš tāpat zina katru vaibstu, un viņam liekas, ka pazudušie gadi nav atstājuši it nekādu pēdu, ka EleoВ­nora kļuvusi vēl daiļāka — par spīti nežēlīgajam likВ­tenim, par kuru stāsta dziesma:
    Svešās zemēs par nieka grašiem, Slēpjot asaras, dziedu es.
    Manas ilgas pēc dzimtenes apvāršņiem plašiem Apslapē kaucošais džezs.
    Jā, tā ir viņa Eleonora! Ne tikai āriene nav izmainīВ­jusies,arīraksturs palicis tas pats, palikusi tā pati uzВ­ticība mūža sapnim un mūža mīlestībai. Taimiņš jūt, ka, dziedot šo dziesmu, Eleonora ik reizi domās kavēВ­jusies Rīgā, pie viņa. Tagad nevajag lauzīt galvu par apstākļiem, kuru deļ Eleonora nav līdz šim atgriezuВ­sies dzimtenē, kuru dēļ nav padevusi ne mazāko dzīvīВ­bas zīmi. Ar katru mirkli Taimiņā aug un nostiprinās pārliecība — viņiem pietiek aprunāties, un it viss atkal bus kā pirms desmit gadiem.
    Krelle tikai dažas stundas mēģinājusi šo dziesmu, kuВ­ras pašsacerēto tekstu Dīkrosis pielāgojis pazīstamai melodijai. Un tomēr viņa skaidri apzinās, ka dzied labi, izjusti — šķiet, ka banālie vārdi likuši skanēt kādai aizВ­mirstai dvēseles stigai, un tieši tas vērš izpildījumu sirsnīgu. Bet jau pec otra panta viņa pustumšajā zālē pamana saltumu, vienaldzību.
    Kristportas publika garlaikojas.
    — Es šai žanrā, protams, neesmu speciālists, — ZuВ­mers saka. — Bet nevaru iedomāties, ko doktors Borks grib ar to panākt.
    Vīlusies arī mēbelēto istabu saimniece. Viņa jau pieВ­tiekami ilgi dzīvo šai pasaulē, lai saprastu, ka ar tādu dziedāšanu grūti gūt panākumus. Tiesa, Dīkrosis saВ­maksājis mēnesi uz priekšu, bet kas būs pēc tam?
    No sirds priecājas vienīgi varietē aktrise. No tādas konkurences tiešām nav ko baidīties. Iztēlodamās, kāВ­dus aplausus pati rīt izpelnīsies, viņa uzsmaida Krellei, taču tūdaļ apķeras un savelk seju sašutuma pilnā vaibstienā.
    Taimiņam pat prātā neienāk izmantot nelielo pauzi, lai padotu Krellei kādu zīmi. Un tomēr Eleonora viņu ierauga. Ierauga, dziļi saviļņota, tuvojas skatuves maВ­lai, grib skaļi izkliegt savu laimi un nedabū ne skaņu pār lupām.
    Orķestris atkārto piedziedājuma ievadu. Diriģents nervozē. Klausītāji ir nesaprašanā. Tikai divi cilvēki neВ­mana, kas notiek visapkārt.
    Un tad pēkšņi Krelles balss atgūst kādreizējo spēku. Tagad viņa dzied vienīgi Taimiņam, tagad var nerūpēВ­ties par apmeklētāju gaumi, par rītdienu, ko noteiks šodienas sekmes.
Kā kuģis, kas aiziet bojā,
Tevi saucu: Kur esi, draugs?
Taču zinu — tu tālu projām,
Velti sirds tevi sauks.
Un no jauna par nieka grašiem,
Slēpjot asaras, dziedu es.
Manas ilgas pēc apvāršņiem brīviem un plašiem
Apslāpē kaucošais džezs.

    Eleonora stāv ar zemu noliektu galvu. Cik viegli noВ­tēlot dziesmas pirmajā daļā paredzēto izmisumu! PieВ­liek atcerēties visos pēdējos gados pārciestās nelaimes un pazemojumus. Un, kad orķestra pavadījums, kas pārvērties klusās vijoļu vaimanās, sitamiem instrumenВ­tiem un saksofoniem spēji ieslēdzoties, atkal pieņemas spēkā, viņa, gandrīz aizmirsdama, ka tā ir tikai skatuВ­ves loma, ieliek dziesmā gadiem krāto naidu.
Bet zinu: no pelniem reiz izšausies liesma.
Tai dienā, kad pilns būs mans mērs,
Es dziedāšu sarkanu naida dziesmu,
No debess līs degošais sērs.
Tad atmaksas uguns šo pilsētu svilinās,
Tad aizrīsies kaucošais džezs,
Kā sarkanu karogu debesīs zilajās
Šo lakatu pacelšu es!

    Eleonora norauj no pleciem sarkano lakatu un paВ­sviež gaisā. Pēkšņi iededzināto prožektoru spilgtajā gaismā tas patiešām šķiet plīvojam kā sarkans kaujas karogs. Sājā mirklī viņa pārliecināta, ka tieši ar šo žestu vajadzēja nobeigt dziesmu.
    — Tā ir sarkano propaganda! — pēkšņi atskan klieВ­dziens.
    Vīrs ar rētu sejā pielec kājās un ar skaļiem svilpieВ­niem ļauj vaļu labi tēlotam sašutumam. Viņam piebalso daži citi apmeklētāji.
    Ievīstīdams Krelli, kas pat nejaudā palocīties, priekšВ­kars aizveras. Un vairs neatveras, jo zālē valda pilnīgs klusums. Tajā ar griezīgu disonansi krīt programmas pieteicēja vārdi, kurus viņš izkliedz ar ievingrinātu pacilājumu:
    — Kā nākošo Eleonora Krelle dziedās padomju dziesmu В«Demokrātiskās jaunatnes maršsВ».
    — Viņa prātu zaudējusi! Šajā saspīlētajā politiskajā situācijā taču nedrīkst izpildīt tādas dziesmas. Baidos, ka viņai draud nopietnas nepatikšanas… — Venstrāts tēlo uztraukumu.
    — Vai tiešām viņu var apcietināt? — Taimiņš nenoВ­tic un jau nākamajā mirklī pats pieļauj tādu iespeju.
    Venstrāts neatbild. Viņš metas uz durvīm, kas saВ­vieno zāli un skatuvi.
    Priekškars lēnām, it kā negribīgi pašķiras. Orķestris atskaņo ievadtaktis. Skatuve paliek tukša. Orķestris atВ­kārto ievadu, bet Krelle aizvien vēl neparādās. Pēkšņi priekškars atkal aizveras. Zālē iedegas gaisma.
    Taimiņš pielec kājās. Viņam blakus iznirst Venstrāts.
    — Ātrāk! — Venstrāts mudina,
    — Kas noticis?
    — Policija! — Venstrāts čukst aizsmakušā balsī.
    Taimiņš ar vienu lēcienu sasniedz durvis uz skatuvi.
    Smešs un vīrs ar rētu vaigā draudīgi nostājas priekšā. Taimiņš gatavs ar varu izkarot sev ceļu. Venstrāts saВ­ķer viņa atvēzienam pacelto roku.
    — Te mēs netiksim, tikai zaudēsim laiku, — VensВ­trāts velk Taimiņu sev līdzi. — Jāskrien apkārt! Uz aktieru izeju!
    Apgāzis ceļā pagadījušos krēslu, uzdūries viesmīlim, kas tikai pēdējā mirkli pagūst izbalansēt ar glāzēm apВ­krautu paplāti, Taimiņš paskrien garām šveicaram. NeВ­manīdams, ka Venstrāts vairs neseko, viņš skrien apВ­kārt ēkai — turp, kur vientuļa spuldze apzīmē aktieВ­riem domāto izeju.
    — Vai izrāde jau beigusies? — vecais Sērenss sauc viņam nopakaļ.
    Atbildi nesaņēmis, viņš šļūcošiem soļiem dodas tai pašā virzienā — kas to lai zina, varbūt pēc spīdošiem panākumiem, par kuriem vecais Sērenss it nemaz neВ­šaubās, dziedātāja bus vēl devīgāka…
    …Dīkrosis bija rīkojies kā smalks psihologs. PlānoВ­dams savu provokāciju, viņš neatstāja novārtā ne maВ­zāko faktoru. Pazīdams Taimiņa karstgalvību pēc Krelles nostāstiem un arī pats uz kuģa pārliecinājies par stūrВ­maņa šķautnaino raksturu, viņš nolēma to izmantot saВ­vos nolūkos. Varēja, protams, brīdināt Krelli un pieВ­spiest viņu piedalīties spēlītē, bet Dīkrosis, kas sevi uzskatīja par mākslinieku, mīlēja improvizāciju, ticēja, ka viss risināsies dabiskāk, ja dziedātāja patiešām notiВ­cēs briesmām un ar īstu izbīli balsī sauks palīgā. InsceВ­nēdams apmēram tādu pašu situāciju kā vāciešu okuВ­pētajā Rīgā, Dīkrosis bija drošs, ka Taimiņš, daudz neВ­prātodams par sekām, metīsies palīgā. Un gan jau viņš izdarīs kādu muļķību, kas ļaus rīkoties pēc patikas.
    Tiešām viss noliek, kā paredzēts. Iztālēm Taimiņš ierauga Eleonoru. Divi Venstrāta tēvaiņi pašlaik iegrūž dziedātāju mašīnā, kuras numurs nosegts ar apvalku.
    — Nora! Nora! — viņš kliedz, traukdamies uz priekšu.
    — August! Palīgā! — atbild pa pusei apslāpēta balss.
    Taimiņš jau gandrīz sasniedzis notikuma vietu. Šai mirklī viņu no mugurpuses saķer puisis golfa biksēs. Bet Taimiņš izraujas. Uzbrucēju ķer dūres sitiens pa zodu. Viņš sagrīļojas un, ar galvu atsities pret mašīnas sānu, noslīd zemē.
    — August, sargies! — Krelle sauc no mašīnas.
    Bet ir jau par vēlu. It kā tikai gaidījuši attaisnojošu ieganstu, pārējie Venstrāta rokaspuiši uzklūp TaimiВ­ņam, pēc īsas cīņas pieveic un ievelk automobilī. PeВ­lēkā mašīna tūdaļ uzņem ātrumu un, gandrīz notrieВ­kusi no kājām veco Sērensu, aizjoņo ziemeļu virzienā. Pēc brīža tālumā izzūd sarkanais В«stopВ» signāls, zem kura redzams numurs 00-2941.
    Klusajā, tumšajā šķērsieliņā paliek tikai vecais SēВ­renss un apvalks, kas cīņas laikā nokritis no mašīnas numura plāksnes.
    Beidzot kapteiņa darba diena ir galā. Izvadīti visi melnā kaviāra un īstās krievu vodkas tīkotāji — ostas pārvaldes darbinieki, karantīnas dienesta ierēdņi, muiВ­tas virsnieki un firmu pārstāvji, stividori un dispečeri, kas ieradās ar dažnedažādiem nevajadzīgiem papīrīšiem, lai tikai saņemtu tradicionālo cienastu un apmaiВ­nītos pāris nekā neizsakošām frāzēm par laika prognoВ­zēm. Izvadīts arī franču kuģa kapteinis, kas gan dzēra vienīgi paša atnesto konjaku, toties uzplijās ar divdoВ­mīgiem komplimentiem par krievu navigācijas māku, kas devusi В«Padomju LatvijaiВ» iespēju apvest ap stūri streikojošos ločus. Šos nolādētos ločus, kas nez cik ilgi marinēs viņu šai dieva aizmirstajā Kristportā, kur pat nevar noskatīties puslīdz pieklājīgu rēviju.
    Nu Akmens ir brīvs. Atjaunojis kajītē ierasto pedanВ­tisko kārtību, viņš uzmet skatienu sienas pulkstenim. Jau dažas minūtes pāri pusnaktij — lūk, kāpēc vairs nestrādā celtņi. Bet diena krāvēji rāvusies gods godam, nebūs nekāds brīnums, ja pēc divām dienām tilpnes būs tukšas. Jāuzzina, cik šodien paveikts, tad varēs likВ­ties uz auss.
    Klājā viņš tūdaļ nojauš, ka noticis kaut kas ārkārВ­tējs. Ne jau tāpēc, ka te joprojām pulcējas vai visa komanda, — kad svešā ostā nenāk miegs, vīri bieži vien kavējas laukā, lai pārspriestu pilsētā redzēto. Bet patlaban valda gandrīz ar roku sataustāma nomāktība. Sastājušies gar reliņu, jūrnieki lūkojas tuksnešainajā krastmalā un drūmi klusē. Nerunā pat Dubovs, kas citВ­kārt būlu izmantojis izdevību pamācošai pārrunai par notikumiem kapitālistiskās zemēs. Nervozi sūkādams nodzisušo pīpi, pirmais palīgs staigā šurp turp. IerauВ­dzījis kapteini, mēģina mundri pasmaidīt, bet arī tas nespēj noslēpt, ka viņa seja pēkšņi izskatās veca un nogurusi.
    — Kas lēcies?
    — Nieki, — Dubova balss skan pārāk bezbēdīgi, lai varētu noticēt viņa jautrajai omai. — Taimiņš vēl nav atgriezies, un puiši nolēmuši viņu sagaidīt…
    — Puiši nolēmuši, bet jūs pats vienkārši elpojat svaigu gaisu, vai ne? Krasta atvaļinājums viņam beiВ­dzas…
    — Tieši pusnaktī — kā visiem pārējiem.
    Kapteinis paskatās rokas pulkstenī.
    — Tad vel nav ko sevišķi bažīties, — viņš vērīgi ielūkojas sava pirmā palīga acīs un pēkšņi saprot, kas satrauc Dubovu: — Kāds viņš bija, kad aizgāja? Vai pamanījāt kaut ko aizdomīgu?
    — Tāds kā parasti, — Dubovs krata galvu. — Es jau nekā nesaku, bet Čaikins pieļauj, ka viņš varbūt privātas darīšanās aizkavējies…
    — Kādas tur vēl privātas darīšanas? — kapteinis paВ­mazām kļūst errigs.
    — Vai kādreiz redzējāt līgavas fotogrāfiju, kas kaВ­rājas Taimiņa kajītē?… Un tagad puiši stāsta, ka visa pilsēta pārplūdināta ar kādas dziedātājas fotogrāfiВ­jām… Esot ļoti līdzīga! Apzvērēt neviens nevar, bet Čaikins ir pārliecināts, ka tā pati vien ir!
    Kapteiņa seja apmācas. Tas ir viņa trešais patstāvīВ­gais reiss uz ārzemēm, bet Akmens jūt, ka īstā spēku pārbaude vēl tikai priekšā. Uzminējis, kādas rūpes noВ­darbina kapteiņa prātu, Dubovs mierina:
    — Tūlīt atnāks un pateiks, ka pirms gulēt iešanas saВ­gribējās iztukšot kausiņu alus.
    — Tikai ne Taimiņš! — kapteinis pakrata galvu.
    — Visos iepriekšējos raksturojumos viņš cildināts kā disciplīnas paraugs. Vīzu viņam neizsniedza pavisam citu iemeslu dēļ… — viņš pēkšņi kļūst domīgs.
    — Brauc!
    Pa krastmalas bruģakmeņiem lēkā kādas mašīnas starmetēju kūļi, ķer kuģa klāju un mirkli apžilbina Akmeni un Dubovu, tad slīd tālāk. Mašīna neapstājas pie В«Padomju LatvijasВ».
    — Aizdomīgi, — beidzot Dubovs atklāti izsaka savas bažas. — Ož pēc provokācijas… Papriekš šis raksts avīzē par Taimiņu, tagad viņš pats pazudis… Ja viņš līdz rītam nepārradīsies, būs jāziņo policijai.
    — Ko tu ziņosi? Un ja te patiešām iejaukta sieВ­viete?… Taimiņš reiz stāstīja, ka vēl arvien ļoti mīl savu līgavu. Jus taču viņu pazīstat — mazrunīgs, bet aizraujas! Ja šī dziedātāja ir Augusta bijusī līgava, es ne par ko negalvoju, lai mani jupis!
    — Pieņemsim, ka jums taisnība… Tādā gadījumā viņš taču varēja mūs brīdināt, atsūtīt kādu ziņu, ka līdz rītam paliks pilsētā… — pēkšņi Dubovs triec dūri pret reiiņu. — Un ja tās ir lamatas?
    — Lamatas? — Akmens nesaprot.
    — Nūja! Iespējams, ka šis žurnālists par Taimiņu zina vairāk nekā mēs ar jums kopā. Un uz tā būvē savu provokāciju. Būs jagriežas pie policijas. Un, jo ātrāk, jo labāk!
    — Lai pēc tam šis tips savā avīzē varētu apcelt mani. Nevis kapteinis, bet pārbijusies aukle, — pats īsti neВ­zinādams, kas jādara, kapteinis tagad skaišas uz sevi.
    Dubovs apliek viņam roku ap pleciem:
    — Ek tu… Pārdzīvo? Patiesi?
    — Un jūs ne?
    — Nē, kapteini, vismaz ne tā, kā jums liekas, — DuВ­bovs stingri nosaka. — Es nepārdzīvoju. Es pazīstu saВ­vus ļaudis. Un Taimiņu jo sevišķi. Vēl šodien esmu ar mieru galvot par viņu. Nekad, dzirdat, nekad nenotiВ­cēšu, ka viņš var… Pie velna! Pat negribas izrunāt šo riebīgo vārdu, ko pirms dažiem gadiem cilājām bez jēВ­gas un bez iemesla!
    — Kaut zinātu, kur viņš atrodas! — nevēlēdamies izВ­rādīt savas bēdas, kapteinis strupi pagriežas un dodas uz savu kajīti. — Tikai nemodiniet mani, kad Taimiņš ieradīsies, — šos pēdējos vārdus viņš tīšu prātu saka tik skaļi, lai visi tos varētu sadzirdēt.

* * *

    Arī pirms Noras mātes nāves Berlinga mājā nekad nebija īstas dienas kārtības, ģimenes locekļi gāja un nāca, un pat svētdienās tikai retumis izdevās apsēsties pie kopējā pusdienu galda. Vēlāk, kad otrā istabā iekravājās Gustavs, kura dežūras nesakrita ar Berlinga darba laiku, Nora vienkārši salika viņiem virtuvē proВ­duktus, ko paņemt līdzi jurā. Tagad vīriešiem pēkšņi vairs nebija, kurp iet, un varēja kopā ieturēt maltītes. Bet jau pirmās brokastis pārvērtās tādā kā kara apВ­spriedē.
    Novākusi lampu, kas prasmīgi atveido bāku, Nora lielajā istabā klāj galdu. Vienā stūrī Ērika Berlinga valВ­stība — etažere ar kaudzēs sakrautām grāmatām, tālВ­skatis, eļļas apmetnis, vecas navigācijas kartes. Otrs kakts nodots Noras rīcībā — rokdarbu galdiņš, šujmaВ­šīna, zem spoguļa vāze ar ziediem. Atvērtajā logā zieВ­doši jasmīna zari. Atgūlies uz dīvāna, Berlings šķirsta В«Kristportas KurjeruВ». Pēkšņi avīze iedrebas viņa roВ­kās, un jau nākamajā mirklī Ēriks ir kājās.
    — Gustav! — viņš kliedz tik skaļi, ka Nora gandrīz sasit kafijas kannu. — Gustav, vai tu lasīji?
    Nepaguvis nomazgāt bārdas krēma putas, ieskrien Gustavs.
    — В«Pazudis padomju stūrmanis. Vai tādēļ, lai no paВ­grīdes vadītu loču streiku?В» — Berlings skaļi lasa priekšā. — Un Lagad klausies tālāk: В«Kā mums ziņo no drošiem avotiem, latviešu jūrnieks Augusts Taimiņš vēl aizvien nav atgriezies no krasta atvaļinājuma. VaВ­kar viņš redzēts sarunājamies ar loču streika komitejas locekļiem, bet pēc tam pazudis bez vēsts. Ja atceraВ­mies, kur šis pats Taimiņš pirms desmit gadiem bija atВ­radis patvērumu, nav grūti uzminēt viņa tagadējo atВ­rašanas vietu. Loģiski risinot domu tālāk, nokļūstam pie vienīgā pareizā secinājuma: ja stūrmanis nolēmis uz visiem laikiem pagriezt muguru sarkano paradīzei, viņš būtu pieteicies policijā un deklarējis sevi par politisku bēgli. Bet viņš uzņem sakarus ar saviem vecajiem drauВ­giem, kuriem tieši patlaban nepieciešams rūdīts aģitaВ­tors un padomdevējs, nepieciešama nauda un varbūt pat vēl bīstamāki ieroči cīņai prel rēderiem un citiem mūsu valsts kārtības sargātājiem. Protams, vēl pāragri šai vielā pilnīgi noteikti apgalvot, jo iespējamas visāВ­das nejaušības, tomēr mēs ceram, ka jau tuvākajos avīzes numuros varēsim sniegt mūsu lasītājiem šīs tumšās afēras galīgo atrisinājumu…» Nora, uz kurieni?
    — Uzzināt patiesību. Uz В«Padomju LatvijuВ»!
    — Tā tik vēl trūka.
    — Tēvam taisnība, — Gustavs aizstājas Norai ceļā. — Tas tagad būtu tikai lieks pierādījums mūsu tā sauВ­camajiem sakariem ar Kremli.
    — Un jūs tiešām gribat salikt rokas klēpī? — Nora ir sašutusi. — Pamest vecu draugu nelaimē?
    Berlings pat neuzskata par nepieciešamu atspēkot šo apvainojumu.
    — Kur Augusts vakar tik pēkšņi aizlaidās? — viņš domīgi vaicā. — Ko viņš avīzē varēja tādu saskatīt? Vai mums vēl saglabājies vakardienas В«KurjersВ», sienāzīt?
    Pēc brīža Nora atgriežas ar laikrakstu.
    — Nu es visu saprotu! — viņa uzbudināti sauc. — Te taču skaidri un gaiši rakstīts — Eleonora Krelle!
    — Kas par Krelli?
    — Dziedātāja, kura vakar iesāka savas viesizrādes В«KristālāВ», — Gustavs paskaidro. — Man vēl likās…
    Bet Nora neļauj viņam pabeigt:
    — Eleonora Krelle, vai tiešām tu neatceries, tēt? Tā taču ir Augusta pazudusī līgava!
    — Un man pēc fotogrāfijas šķila, ka tā ir tā pati, kas jau veselu gadu uzstājas В«Pie jautrā delfīnaВ».
    — Kā gan tu tik smalki pazīsti ostas krodziņu dāmas?
    — Nora! — Berlings apsauc meitu. — Atradusi īsto laiku rīkot greizsirdības scēnas… Labāk padomāsim, vai nevarēja šo sievišķi izmantot kā ēsmu, lai ievilinātu Augustu slazdos.
    — Tas ir vienīgais izskaidrojums, — Gustavs pieВ­balso. — Kā citādi viņa būtu pēkšņi sākusi dziedāt В«KristālāВ»?
    — Sienāzīt, aizskrien uz varietē teātri un pamēģini uzzināt, vai Taimiņš tur nav redzēts. Gustavam derētu sazināties ar policiju — lai oficiāli deklarētu, ka arī mēs meklējam stūrmani, — Berlings pieceļas, pieiet pie loga un noglāsta jasmīna zaru. — Ziedi… Saule… Dzīve varētu būt tik skaista! Bet mums jānoņemas ar šiem netīrajiem provokatoriem. Pie joda! — viņš uzВ­mauc galvā cepuri. — Jānoskalo īgnums ar kausiņu gaišā.
    — Tad tevi varēs atrast В«Jūrnieka glābiņāВ»? — vaicā Nora, vērdama durvis.
    — Nē, šodien es atļaušos iegriezties viesnīcā В«KoВ­ronaВ», — Berlings noslēpumaini pasmaida.

* * *

    Kristportas policijas priekšnieks ar visu savu stāju cenšas atgādināt, ka vairāk nekā divdesmit gadu bijis aktīvā dienesta pulkvedis, tomēr pat labi pašūtais munВ­dieris nespēj slēpt pabrangu vēderu. Patiesības labad jāsaka, ka tas iemantots nevis laiskā, pārtikušā dzīvē, bet — tieši otrādi — Vācijā, kara gustekņu nometnē, kur tie, kas nenomira badā, uztūka no ikdienišķajām samazgu devām. Iecelts par pilsētas prefektu, viņš pirВ­majos pēckara gados mēģināja nesaudzīgi cīnīties pret dzimtenes nodevejiem un visiem, kas okupācijas laikā iedzīvojušies uz patriotu rēķina. Taču pamazām seciВ­nāja, ka lā ātri vien var palikt bez posteņa un, kas vēl ļaunāk, bez vecumdienu pensijas. Vienīgais, kas viņa varā — raudzīties, lai Kristportā valdītu kārtība.
    Tieši šādas rūpes patlaban nodarbina policijas priekšВ­nieku. Raizes rada kutelīgā situācija, kurā viņš nokļuВ­vis pēc padomju stūrmaņa mīklainās pazušanas. IlggaВ­dīgā pieredze [auj noprast, ka šajā lietā iejaukti visai iespaidīgi spēki. Tomēr patlaban galvenais — neizrāВ­dīt savu satraukumu kapteinim Akmenim, kas ieradies pilnā formas tērpā, un mierīgajam, ironiskajam Dubovam.
    — Mēs atnācām ar oficiālu paziņojumu, — kapteinis saka. — Lūdzam nekavējoties atbrīvot stūrmani Augustu Taimiņu.
    Atbildes vietā policijas priekšnieks nospiež pogu.
    — Ziņojiet! — viņš pavēl virsniekam, kas ienācis kabinetā, — vai šonakt aizturēts kāds padomju jūrВ­nieks?
    — Nebūt ne, priekšnieka kungs, — virsnieks sasit papēžus.
    — Tā es jau domāju, — policijas priekšnieks atkal pievēršas kapteinim. — Kauliņus rīko angļi, ameriВ­kāņi, somi, kurš katrs turks, bet ar jusu krievu jūrnieВ­kiem šai ziņā nekad nav nekādu nepatikšanu.
    — Tādā gadījumā viņš ir nolaupīts, — kapteinis mieВ­rīgi saka.
    Policijas priekšnieks aiz pārsteiguma pat apsēstas:
    — Pilnīgi izslēgts! Kristportā ir vismierīgākā pilsēta pasaulē…
    — Un tomēr viņš pazudis tieši šeit, — Akmens atВ­cērt. — Līdz šim stūrmanis Taimiņš nav atgriezies uz kuģa.
    — Ja tik vien tas nelaimes! — policijas priekšnieks pavīpsnā. — Ir jau dzirdēts, ka jūrnieki trīs diennakВ­tis pavada dāmu sabiedrībā… Esmu pārliecināts, ka kuģa atiešanas brīdī Taimiņa kungs pats ieradīsies.
    — Pilnīgi izslēgts! — kapteinis neatlaižas. — PaВ­domju jūrnieki nekad nepaliek pa nakti svešā pilsētā.
    — Redzat, kungi, — priekšnieks runā vēl laipnāk, — tas, kā saka, ir jūsu iekšējā darīšana, kurā es nevēlos iejaukties. Pie mums ārzemju jūrniekiem ir pilnīgas tiesības uzkavēties pilsētā, cik viņiem tīk. Ja gribat, lai man būtu likumīgs pamats spert enerģiskus soļus, izВ­sludiniet viņu par kriminālnoziedznieku vai par dezerВ­tieri, tad…
    — Tā mēs tālu netiksim, — Dubovs iejaucas sarunā.
    — Vai lasījāt šodienas В«Kristportas KurjeruВ»?
    — Es avīzes nekad nelasu, — policijas priekšnieks atgaiņajās.
    — Ļoti žēl. Tajā ir diezgan interesants raksts, kas jau pa gabalu smako pēc provokācijas. Jums derētu ar to iepazīties.
    — Ko jūs, kungi, pie mums taču valda preses brīvība. Par laikrakstiem es neatbildu.
    — Bet jūs atbildat par katru cilvēku, kas pazūd Kristportā, — kapteinis atgriežas apciemojuma izejas punktā.
    — Darīšu visu, kas manos spēkos! Varat mierīgi aizВ­braukt, — un policijas priekšnieks pieceļas, lai atvaВ­dītos.
    — Bez Taimiņa mēs nekur neaizbrauksim! — kapteiВ­nis paziņo.
    Policijas priekšnieks atkal apsēstas:
    — Bet jums nav tiesības šeit bez gala kavēties. Rit pabeigs izkraut jusu kuģi.
    — Labi, mēs brauksim, — Dubovs negaidot ierunāВ­jas. — Tikko mums dos loci! — viņš uzsvērti pabeidz.
    — Jūs taču atbraucāt bez loča! — policijas priekšВ­nieks protestē.
    — Kuģi vadīja Taimiņš. Atrodiet viņu, un mēs tūdaļ iziesim jūrā!
    — Un pēc iespējas ātrāk, — kapteinis piebilst. — Pēc divām dienām Kristportā ieradīsies mūsu diploВ­mātiskais pārstāvis. — Viņš pieliek roku pie cepures naga: — Uz redzēšanos!
    Salti atvadījušies, Akmens un Dubovs iziet.
    — Nu redzat, — kapteinis pēc brīža saka. — Gluži veltīgs gājiens.
    — Nepiekrītu, — Dubovs pašūpo galvu. — Saruna ar policijas priekšnieku nostiprinājusi manī pārliecību, ka mums darīšana ar plaša vēriena provokāciju. Vēl vairāk, man ir nojauta, ka arī policijas priekšnieks to apzinās… Dievs zina, kādi pārsteigumi mūs vēl gaida Kristportā. Tāpēc būtu prātīgāk aizliegt mūsu puišiem kāpt krastā.

* * *

    Ir jau gandrīz deviņi, bet Borks joprojām guļ gultā — kaut arī galvaspilsētas advokāts jūsmo par amerikāņu darba metodēm, tomēr agrīnā rīta stils viВ­ņam nav pielipis. Tas tomēr nenozīmē, ka zaudēts vērВ­tīgs laiks. Sazinājies pa telefonu ar'galvaspilsčtu, apruВ­nājies ar konsulu Freksu, devis šādus tādus rīkojumus, Borks tagad var mierīgi iepazīties ar rīta presi. IzšķirВ­stījis kārtējo laikrakstu, viņš to nomet un sniedzas pēc piena glāzes.
    — Lasījāt, Dīkrosi? — Borks vaicā žurnālistam, kas iekārtojies uz krēsla maliņas. — Debates par tirdznieВ­cības līgumu ar Padomju Savienību sāksies pēc trim dienām. Mums jāpasteidzas.
    — Ko drīkstu viņam apsolīt?
    — Ko vien gribat. Rēderi, lai cik skopi būdami, šoВ­reiz attaisīs naudas maku… Iekšā! — Borks sauc, saВ­dzirdējis klauvējienus.
    Ienāk Kerzens un Zumers, kas abi izskatās ļoti saВ­traukti.
    — Jūs mums zvanījāt, doktor Bork? — Kerzens iesāk.
    — Bet varbūt mēs par agru? — Zumers bailīgi pieВ­bilst.
    — Neesmu nevainīga meitene, kas sarkst par savu naktskreklu, — Borks ironizē. — Tagad nav īstais brīВ­dis domāt par labo toni.
    — Noticis kas ļauns? — Kerzens rēc.
    Zumers ieķeras krēsla atzveltnē:
    — Vai jums nav pa rokai kaut kas dzerams?
    — Lūdzu! — Borks viesmīlīgi piedāvā pienu.
    — Nē, nē… — Zumers atgaiņājas. — Vai jums tieВ­šām nav kaut kas stiprāks? Es gan neesmu dzērājs, bet, noklausoties sliktas ziņas…
    — Kāpēc sliktas? — Borka balss ir salda kā medus. — Nepārspīlēsim. Būs tikai jāapbruņojas ar pacietību. Ja lasāt avīzes, paši sapratīsit. Streiks var ieilgt.
    — Gaidīt?! — Zumers šausmās iekliedzas. — Man ir dārgs katrs mirklis! Kāds nelietis jau sācis uzpirkt maВ­nus vekseļus!…
    Ietrinkšķas tālruņa zvans. Pamājis Zumeram kluВ­sēt, Borks noceļ klausuli. Laikam atgadījies kas noВ­pietns, jo pēkšņi Borks vairs nedomā par pieklājību.
    — Kungi, palūgšu mani atvainot. Svarīga saruna.
    Piecu minušu laikā Borks jau pilnīgi saģērbies. Tikai nevīžīgi sasietās kaklasaites mezgls liecina par zināmu steigu un nervozitāti.
    Policijas priekšniekam ienākot, Borks tūdaļ saprot, ka saruna nebūs visai patīkama.
    — Atnācāt pateikt, cik priecīgs un glaimots esat, ka ierados jūsu Kristportā, vai ne? — Borks tūdaļ pāriet uzbrukumā. — Ko varu darīt jūsu labā, prefekt?
    — Man nupat bija ļoti neērta tikšanās ar padomju kuģa kapteini. Pazudis viņa stūrmanis un…
    — Kāpēc jūs man to stāstāt? — Borks pasmīn. — Es taču neesmu iekšlietu ministrs, pagaidām vēl ne…
    Policijas priekšnieks nolemj ignorēt šo neslēpto draudu.
    — Nespēlēsim paslēpes! Man nepatīk, ka Kristportā iebraucis policijai labi pazīstamais Venstrāts. Man neВ­patīk, ka jau dažas stundas pēc viņa iebraukšanas bez vēsts pazūd padomju stūrmanis. Vēl mazāk man patīk, ka Venstrāts pirms tam bijis pie jums. Un man ļoti neВ­gribas sasaistīt šīs trīs parādības.
    — Tad nedariet to, — Borks ir pati laipnība. — Es vispār nevienam neieteicu darīt to, kas var beigties ar nepatikšanām. Pēc trim dienām es būšu iekšlietu miВ­nistrs. Vai tiešām jūs neinteresē, kas tad sēdēs KristporВ­tas prefekta krēslā?
    — Mani interesē likums un kārtība.
    — Neizliecieties, prefekt. Ja jūs nedrebētu par savu silto vietiņu, tad nenāktu pie manis, bet jau sen būtu atklājuši savas kārtis В«Padomju LatvijasВ» kapteiВ­nim… — Pamanījis, ka viņa vārdi ķēruši policijas priekšnieku vārīgākajā vietā, Borks apžēlojas: — Labi, atvieglošu jūsu stāvokli. Man vajadzīgas divas dienas. Pēc tam nodosit kapteinim šo stūrmani… Kaut gan neВ­domāju, ka viņš to vairs gribēs…
    — Divas dienas?… Tas ir beidzamais termiņš! — un policijas priekšnieks pieceļas. — Citādi būšu spiests pats atrast šo nolādēto Taimiņu.

* * *

    Šķērsodams viesnīcas vestibilu, policijas priekšnieks pa bāra atvērtajām durvīm ierauga Berlingu. Mirkli vilcinājies, viņš apsēstas blakus.
    — Mednieku rūgto, — viņš pasūta bārmenam, tad ar smaidu uzlūko loča alus kausu. — Uz algas paaugstiВ­nājuma rēķina? Jūs esat optimists, Berling.
    — Vai arī lētticīgs, — Berlings smaida viņam pretī.
    — Izlasīju rakstu В«Kristportas KurjerāВ» un tagad ceru, ka šos izdevumus segs Maskava… Starp citu, priekšВ­nieka kungs, ja gribat atrast Taimiņu, varu pakalpot ar dažiem aizrādījumiem.
    — Dienesta sarunas — tikai dienesta telpās, — poliВ­cijas priekšnieks saka oficiālā balsī. — Bet privāti varu savukārt pakalpot ar labu padomu: piesargieties!
    — No kā?
    — No doktora Borka.
    Tikko policijas priekšnieks aizgājis, bārā iesteidzas Nora. Iebāzusi degunu policijas priekšnieka glazē, viņa saviebjas:
    — Cik rūgta susla!
    — Atbilstoši noskaņai, — Berlings pasmīn. — Mūsu prefektam pašlaik arī nav pārāk salda dzīve… Vai ko uzzināji?
    — Viņš tiešām bija Krelles izrādē, — Nora stāsta.
    — Bet aizskrēja, tikko tur iesākās šis tracis… Ko tev pateica Knuts?
    — Kas par traci? — Berlings jautā atbildes vietā.
    — Dažiem Krelles dziesmas likās revolucionāras, un viņu aizveda.
    — Apcietināt jau pie mums apcietina… — Berlings pašūpo galvu. — Bet varietē dziedātāju… Vai tu esi pārliecināta?
    — Ļauj taču mierīgi izstāstīt… Aizskrēju pie vecā Sērensa, viņš mūžīgi nīkst pie В«KristālaВ» ieejas… ApВ­rakstīju Taimiņa ārieni. Un ko tu domā? Augusts aizВ­braucis tai pašā mašīnā, ar ko aizvesta Krelle, Vecis gan stāsta, ka abus iesēdinājuši ar varu.
    — Kas par mašīnu?
    — Liela, tumši pelēka, ar galvaspilsētas numuru.
    — Tā jau domāju, — Berlings uztraukti pieliecas tuВ­vāk. — Tajā vakar atbrauca daži šaubīgi tipi. Viens no tiem prasīja Knutam, kurā istabā dzīvo Borks.
    — Vai Knuts zina numuru?
    Berlings noraidoši pakrata galvu.
    — Numuru viņš neiegaumēja. Un pēc tam šī mašīna vairs te nav rādījusies.
    — Jāziņo policijai, lai meklē, — Nora jau ir kājās.
    — Nav vērts, — Berlings viņu aiztur. — Policijas priekšnieks pietiekami skaidri licis saprast, ka uz viņa palīdzību mums nav ko cerēl. Baidās pazaudēt posteni. Mašīna un Taimiņš jāatrod mums pašiem. Ek, ja zinātu tās numuru!
    — Es vēlreiz aprunāšos ar veco Sērensu, — Nora apsola.
    Vecais Sērenss nemaz nav pārsteigts par Noras atВ­kārtoto apciemojumu.
    — Tu laikam smiesies, bērns, — viņš it kā atsāk nuВ­pat pārtrauktu sarunu, — bet man atkal jāsaka: manos laikos musu Kristportā tādas lietas nebija iespējamas. Pilsētas centrā nolaupīt cilvēku — tas varēja atgadīties tikai amerikāņu filmās, — pēkšņi viņa pierē ievelkas dziļa grumba. — Pag, pag, tieši Amerika man iešāvās prātā, kad raudzījos pakal mašīnai…
    — Sērensa kungs, — Nora mēģina viņu pārtraukt, — vai tiešām jūs neievērojāt numuru? Bez tā mūsu izВ­redzes līdzinās nullei.
    — Nullei? Tagad atceros, — vecais Sērenss sarauc: pieri. — Mašīnas numurs iesākās ar nulli, pat ar divām. Bet tālāk? — kādu brīdi viņš sasprindzināti domā, tad nopūšas: — Skleroze, ko lai dara?… Zinu tikai, ka noВ­spriedu, cik labi būtu, ja pirms pieciem gadsimtiem atВ­klāto Ameriku varētu atkal aizklapēt ciet… Kaut gan, — viņa acis iemirdzas, — amerikāņi reizēm dod tīri pieklājīgu dzeramnaudu.
    — Sērensa kungs, — Nora ir tuvu raudām. — PamēВ­ģiniet labāk atcerēties mašīnas numuru.
    — Tieši to arī daru. Bet man uz skaitļiem allaž biВ­jusi vāja atmiņa, — vecais Sērenss bezcerīgi pašūpo galvu. — Pamēģināsim ar loģiku. Kāpēc man toreiz ienāca prātā tieši Amerikas atklāšana? Vai neatceries, kurā gadā tā atklāta?
    Viņš pieiet pie grāmatu plaukta un atšķir biezu enВ­ciklopēdijas sējumu, kuru tikai smaguma dēļ vēl nav aiznesis uz antikvariātu.
    — Četrpadsmit deviņdesmit divi, — Sērenss murВ­mina. — Nē, šis skaitlis man diemžēl nekā nesaka…— Grasīdamies nolikt grāmatu atpakaļ, vecais Sērenss ierauga skaitli virs plaukta novietotajā spogulī un pēkВ­šņi sastingst. Tad priecīgi iesmejas: — Nu es zinu, kāВ­pēc nolēmu, ka ar Ameriku jāizrīkojas otrādi — nevis vēlreiz jāatklāj, bet jālikvidē.
    Parasti tik apķērīgā Nora joprojām nekā nesaprot.
    — Tad es iešu, — viņa pastiepj vecajam Sērensam roku. — Ja tomēr gadās atcerēties numuru…
    — Kā? Esmu to jau atcerējies… Kaut tikai neaizВ­mirstos, — un viņš mazliet trīcošiem pirkstiem velk uz avīzes malas: 00-2941.
    — Cik vienkārši, vai ne? Amerikas atklāšanas gads, tikai ačgārnā kārtībā, — vecais Sērenss apsūdzoši paВ­ceļ roku. — Nolaupīt cilvēku mūsu Kristportā, kur tas dzirdēts?!

* * *

    Pusstundu vēlāk Nora jau atrodas darba biržas priekšā, kur šai laikā parasti pulcējas bezdarbnieki. Bet šoreiz it nevienam neizdodas atrast kaut sīkāko iespēju nopelnīt — ierēdnis visās darba piedāvājumu ailēs vienВ­aldzīgi ieraksta treknas nulles.
    — Atkal nekā, — kāda sirma sieviņa vīlusies nopūВ­šas. — Un tieši tagad lieks grasis tā noderētu.
    — Pagaidiet, — Nora saka. — Drīz noslēgs tirdznieВ­cības līgumu ar… — nepabeigusi teikumu, meitene ātri izlaužas no burzmas. Garām pabraukuši tumši peВ­lēka mašīna. Nora pavada to skatieniem un vīlusies aizВ­griežas.
    — Numurs ir cits.
    Viņa šai brīdī nav vienīgā, kas meklē Venstrāta maВ­šīnu. Gustavs jau instruējis daudzus paziņas un patlaВ­ban pamāca sirmu loci:
    — Tikko ieraudzīsi, iegaumē, kas un uz kurieni brauc.
    Locis pamāj ar galvu:
    — Pelēka, vai ne?
    — Pelēka… Divas nulles, divdesmit deviņi, četrВ­desmit viens.
    Drīz meklēšanā iesaistīta gandrīz puse pilsētas. ZīВ­mītes ar mašīnas numuru izdalītas auklēm, kas pastaiВ­gājas ar bagātnieku bērniem, pastniekiem, laikrakstu pārdevējiem, lupatu vācējiem, visiem, kas dienu pavada parkos un ielās. Tikai pievakarē vecais piena izvadāВ­tājs Tomass ziņo, ka redzējis mašīnu piebraucam pie radio darbnīcas. Nora un Gustavs tūdaļ dodas ceļā. ViВ­ņiem palaimējas — mašīna ar numuru 00-2941 vēl stāv radiodarbnīcas priekšā.
    — Es tūlīt būšu atpakaļ, — Gustavs pačukst, un, pirms meitene pagūst iebilst, viņš jau pazudis.
    Paslēpusies kādā pavārtē, Nora redz, kā no tirgotaВ­vas, stiepjot lielu uztvērēju, iznāk Smešs, iekāpj maВ­šīnā un aizvelk pakaļējā lodziņa aizkarus. Tūlīt autoВ­mobilis uzņems gaitu, un viņai vajadzēs bezspēcīgi noВ­lūkoties tam nopakaļ. Bet tieši tai mirklī, kad pelēkā mašīna iegriežas šķērsielā, no otras puses iznirst vecs, nolietots В«FordsВ», kuru vada Gustavs.
    — Ātrāk! — skubina Nora, apsēzdamās Gustavam blakām.
    Tusnījot un tarkšķot vecais В«FordsВ» seko pelēkajai mašīnai. Bet, izkļuvuši uz šosejas, tā paātrina gaitu un drīz vien izzūd skatieniem.
    — Mēs viņus nemūžam nepanāksim, — Nora bēdāВ­jas.
    Sadzirdējis lokomotīves svilpienu, Gustavs pasmaida:
    — Dzirdi? Tuvojas vilciens. Noķersim pie pārbraukВ­tuves, — un viņš lik strauji nospiež akseleratoru, ka Nora gandrīz izveļas ārā.
    Tiešām, pie nolaistā šķērskoka pelēkā mašīna spiesta gaidīt. Taču šeit šoseja ved kalnup, un šis kāpiens veВ­cajam В«FordamВ» diez vai pa spēkam. Ieraudzījusi, ka šķērskoks paceļas, Nora metas pakaļ pelēkajai mašīnai un uzrāpjas pakaļgalā.

В * * *

    Pelēkā mašīna piestāj pie divstāvu savrupmājas ar apdrupušām kolonām, ko apjož sen nekopts dārzs ai simtgadīgiem ozoliem un cieši saaugušiem krūmiem. Tā vien šķiet, ka te gadiem ilgi naviens nav spēris kāju. Un arī māja. spriežot pēc žalūzijām, kas aizklāj visus logus, liekas tukša.
    Tomēr šis iespaids ir maldīgs. Tikko Smešs piezvana pie dēļu vārtiņiem, no krūmiem iznirst cilvēks golfa bikВ­sēs. Iebāzis roku aizdomīgi uztūkušajā svārku kabatā, viņš paskatās caur В«actiņuВ», tikai tad, pazinis nācēju, atver.
    — Nes taisni augšā, — viņš saka Smešam. — Tur patВ­laban vienīgi tā vecā ragana.
    Smešs iestiepj uztvērēju istabā, kas, iespējams, kādВ­reiz bijusi gaiša un mājīga. Tagad mēbeles klāj bieza putekļu kārta, no popējuma vietām izlīdušas jūras zāВ­les. Pa sen nemazgātajiem logiem iespiežas rieta palsā gaisma. Tos velti pūlas atvērt sirma strādnieku sieviņa priekšautā un lakatiņā.
    — Atbrīvojiet vietu! — Smešs pavēl, ar zodu norāВ­dīdams uz galdiņu blakām noplīsušajam dīvānam.
    Vecā sieviņa pat nepagriež galvu.
    — Tfu! — Smešs sirdīgi nospļaujas. — Alkal pieВ­mirsās, ka šī vecā ragana ir kurlmēma. Venstrāts mani ar savu konspirāciju vēl novedīs kapā.
    Novietojis aparātu uz dīvāna, viņš ar kabatas lakatu noslauka sviedrus, tad izvelk savu blašķi. It kā to vien gaidījusi, sirmā vecīte atraujas no loga, izņem no priekšauta kabatas degvīna glāzi un, laipni smaidot, pasniedz to Smešam.
    — Vienīgais cilvēks, kas mani šeit saprot, — viņš norūc, piepildīdams glāzi līdz malām. — Uz tavu veseВ­lību, skuķīt!
    Sirmā sieviņa grib ko pateikt, bet dzirdama tikai neВ­skaidra bubināšana.
    — Ir jau labi, — Smešs pastumj to uz durvju pusi. — Un tagad aidā… feirāms… bai-bai… — viņš ar nepārprotamu žestu izraida apkopēju.
    … Izlikdamās, it kā šosejas malā plūktu puķes, Nora nu jau veselu stundu novēro savrupmāju. Pēc tam kad aizbrauca pelēkā mašīna, aiz sētas vairs nemana nekāВ­das dzīvības pazīmes, un meitene sāk šaubīties, vai vispār vērts te nīkuļot. Bet bez Gustava viņa nevar izВ­šķirties, ko darīt.
    Pēkšņi Nora sastingst — vārti atveras, sarga pavaВ­dībā iznāk sirmā apkopēja.
    — Tā taču… — viņa satraukti čukst. — Nu, proВ­tams… Tā ir Anša vecāmāte! — pārliecinājusies, ka sargs atkal pazudis, Nora pieskrien pie apkopējas.
    Atjēdzies pec apdullinošā zvēliena pa galvu, Taimiņš ilgi nespej saprast, kur atrodas. Caur nolaisto žalūziju režģiem spiežas austošā rīta krēslainā gaisma, un pirВ­majā mirklī šķiet, ka viņš pamodies savā kojā. Bet kāpēc tad kajīte pēkšņi tik plaša, no kurienes lajā šie milzīgie peļu apgrauztie ādas klubkrēsli, ozola skapji ar biezam grāmatām, briežu ragi pie sienas?
    Taimiņš uzraušas sēdus, bet tūdaļ, skaļi vaidot, atkal atkrīt atpakaļ. Tikai pēc laba brīža pakausī aprimst sāВ­pes. Piesardzīgi atvēris sūrstošās acis, viņš palūkojas apkārt. Jādomā, ka šī istaba kādreiz bijusi turīga cilВ­vēka kabinets, skaidrs arī, ka te jau labi sen neviens nedzīvo. Un pavisam nepārprotami redzams, ka tā nav policijas ieslodzījuma kamera. Un tādā gadījumā…
    Taimiņš izmisīgi cenšas atcerēties vakardienas notiВ­kumus. Tomēr pavediens atkal un atkal izslīd — šķiet, ka atmiņa atsacītos saaust atsevišķās apziņas driskas viengabalainā audeklā. Turklāt kūtro smadzeņu uzburВ­tās, miglainās gleznas ir tik fantastiskas, ka tās drīzāk iederētos mānīgā sapnī nekā skaudrā īstenībā… Avīze ar sludinājumu В«Eleonora Krelle dzied un dejo»… Un tad viņa pati… Kaut kāds impresārijs, kas pateica, ka Nora apcietināta… Un tālāk?… Ak tā, viņš taču meВ­ties Norai palīgā, skrējis pa tumšu ielu, garu kā visas lietuvēna lakas, kādas nācās mērot murgu pilnās nakВ­tīs… Bet šoreiz viņš tomēr sasniedza mašīnu, kurā sēВ­dēja Nora, un tad… Tad vairs nebija nekā. Nekā, atВ­skaitot šo svešo telpu un lādas galvassāpes, it kā viņš viens būtu izdzēris veselu mucu Jamaikas ruma.
    Lēnām, izvairīdamies no straujākas kustības, TaiВ­miņš pieceļas, pieiet pie durvīm, nospiež rokturi. DurВ­vis ir aizslēgtas. Un tik biezas, ka vismaz pagaidām velti cerēt, ka izdosies tās izlauzt.
    Viņš paceļ žalūzijas un tikai tagad saprot, ka atroВ­das mājas otrajā stāvā. Lejā plešas liels dārzs ar savВ­vaļā augošiem krūmiem. Šķiet, ka tajā nav nevienas dvēseles. Bet tikko Taimiņš paver rūtis, no sētas paВ­vēņa iznirst vīrietis ar pierē uzbīdītu platmali un drauВ­doši paceļ pistoli. Nav nekādu šaubu, ka viņš šaus bez atkarlola brīdinājuma.
    Tātad viņš tomēr ieslodzīts. Bet kur? Un par ko? Kas tādā gadījumā noticis ar Eleonoru? Visi šie dažādie jauВ­tājumi tik strauji mācas virsū, ka bezcerīgi uzreiz rast tiem atbildi. Jāmēģina pēc kārtas. Iegrimis smagās pārdoВ­mās, Taimiņš staigā no vienas istabas sienas līdz otrai. Nu jau viņš spējīgs domāt kaut cik sakarīgi. Bet viegВ­lāk no tā nepaliek, jo katra minējuma galā uzpeld viens un tas pats nolādētais В«kāpēc?В». Laikam taču tāpēc, ka nezināmam ienaidniekam no viņa kaut kas vajadzīgs. Kaut kas tāds, kura dēļ bija nepieciešams izolēt viņu no biedriem, ievilināt šajās lamatās, sarīkot visu šo proВ­vokāciju. Kaut kas tāds, ko var sniegt tikai viņš, vieВ­nīgais kuģa komandā, ciUīdi nebūtu vērts iejaukt šai spēlītē Eleonoru…
    Taimiņš spēji apraujas. Viņa seja savelkas dzijās rieВ­vās. Bet ja nu Eleonora ir nevis tāds pats upuris kā viņš, bet līdzdalībniece šajā afērā? Nē, tas nav iespēВ­jams! Taimiņš vienkārši atsakās tam noticēt. Bet prāta balss, pārvarējusi jūtu valni, neatlaidīgi urdina: В«Ko tu zini par savu Noru? Desmit gadu jūs bijāt šķirti. Jūsu starpā bija ne tikai robežas un robežsargi, betarīneВ­pārvarama plaisa starp diviem pasaules uzskatiem, starp diviem dzīves veidiem. Kāpēc tu esi tik drošs, ka arī viņa saglabājusi tīru kādreizējo mīlestību, ka viņa vispār vēl ir tā pati Nora? Cilvēkam, kas visus šos gaВ­dus nav atradis ceļu pie tevis un, ja ne pie tevis, tad vismaz uz dzimteni, droši vien piemērojama gluži jauna mēraukla. Kristportas mēraukla! Tikai tā palīdzēs tev saprast notiekošo un vēl sagaidāmo, palīdzēs sveikā atВ­griezties pie savējiem uz kuģa…»
    Kad durvīs noskrapst slēdzene, Taimiņa rīcības plāns ir gatavs — pirmām kārtām jānoskaidro spēku samērs, jāuzzina, vai viņam jācīnās tikai par sevi vai an par Eleonoru.
    Stumdams sev pa priekšu bīdāmu galdiņu, piekrautu ar zviedru virpuļplati un dažādiem traukiem, ienāk Smešs. Viņš pat nepalūkojas gūsteknī, jo alkatīgais skaВ­tiens piekalts galdiņa stikla skapim, kur visādās krāsu atēnās laistās pudeles.
    — Sveiks, uz jūsu veselību! — viņš līksmi sauc. un tad tikai attopas. — Piedodiet, gribēju vaicāt: kā ar jūsu veselību?
    Nopētījis Smešu, Taimiņš tūdaļ saprot, ka šis cilvēks ir tikai padotais. Bet var būt, ka tieši no tāda dzērāja izdosies kaut ko uzzināt. Tādēļ viņš ātri maina iepriekВ­šējo nodomu nekā neēst un nedzert, pirms nav atbrīВ­vots.
    — Varbūt ieturēsim brokastis kopā? — Taimiņš pieВ­dāvā un sniedzas pēc kafijas kannas.
    — Es taču neindēšu sevi ar kofeīnu, — Smešs nelieВ­kuļotā sašutumā noraida un, it kā baidīdamies, ka neВ­viens viņu nelūgs, ielej tasītē paprāvu akvavīta devu. — Es vienmēr apgalvoju, ka šņabītis no rīta derīgāks nekā rūgušpiens pirms gulēt iešanas…
    — Dziedātāja jums laikam arī piedāvāja? — sīkiem malkiem dzerdams kūpošo kafiju, Taimiņš vaicā mazВ­liet aizsmakušā balsī.
    — Vai tad mūsu laikos sievietes vēl protas? —Smešs saviebjas. — Visu tikai sev! Tāpēc jau es līdz šai dieВ­nai staigāju vecpuišos…
    Vairāk no viņa pat ar visviltīgākajiem jautājumiem nekā neizviiināsi. Tātad arī Krelle atrodas šai mājā. Bet kāda lomā — gūsteknes vai ienaidnieces?
    Smešu pasauc vīrs ar rēlu vaigā. Drīz pēc viņu aizВ­iešanas durvis atkal atveras. Smešs ielaiž Venstrātu.
    — Jus? Kā jus te nokļuvāt? — Taimiņš vaicā ar č) izdomām.
    — Apmēram tādā pašā ceļā kā jūs. Mani ar varu iesēdināja mašīnā, aizsēja acis un atveda šurp. Viņi uzskata, ka esmu vispiemērotākā persona sarunām ar jums. Sākumā protestēju, bet tad sapratu, ka vienīgi es varu izglābt Eleonoru… Viņai draud lielas briesВ­mas! Kāds talants! Man bija grandiozi nodomi!… Bet tagad viss pagalam! — turpinādams tēlot Krelles imВ­presārija lomu, Venstrāts satraukti soļo pa istabu.
    — Viņa pilnīgi apjuka, kad ieraudzīja jūs! Vai tad drīkst dziedāt tādas dziesmas?! Un tad vēl iejaucāties jūs, cilvēks, kas atbraucis no dzelzs aizkara tās puses. Vienam jūs tik maktīgi iekrāvāt pa žaunām, ka viņš arvien vēl ir pēc tāda uzsildīta miroņa… — Venstrāts pats nemana, ka noslīdējis līdz ierastajam žargonam.
    — Vārdu sakot, zināmās aprindās uzskata to par iejaukВ­šanos šīs valsts iekšējās lietās.
    — Manuprāt, tā ir policijas darīšana, — Taimiņš iebilst.
    — Pie mums policija ar politiku nenodarbojas, — Venstrāts šādam jautājumam jau sagatavojies.
    — CilВ­vēki, kam ir daudz lielāka teikšana, lika man saprast, ka Krellei kā Maskavas aģentei draud ļoti nopietnas nepatikšanas… — Venstrāts tramīgi paskatās pulkВ­stenī. — Man atļāva tikai piecas minūtes. Pa šo laiku mums jāvienojas.
    — Muļķības! — Taimiņš izsaucas. — Viņa ir tāds pats aģents kā es.
    — Nesakiet vis, Taimiņa kungs! — Venstrāts izvelk no kabatas cigāru. Nokodis galiņu un izspļāvis to, viņš aizsmēķē. — Paskatīsimies, kā tad sanāk. Kristportā vienā un tai pašā dienā iebrauc Krelle un jūs. Vēl vaiВ­rāk: ne agrāk un ne vēlāk sāk streikot loči. Tai pašā vakarā viņa publiskā vietā musina teātra apmeklētāВ­jus, bet jūs laižat darbā dūres. Pamēģiniet kādam iestāsВ­tīt, ka tā ir nejaušība!…
    Tiešām, apsūdzība ir lietpratēju darbs. Lai cik abВ­surda būdama, ja to prese skaļi izreklamēs, šī versija var iespaidot dažu labu. Pilnīgi pietiek atcerēties vaВ­kardienas rakstu В«Kristportas KurjeraВ» ekstraizlaidumā.
    — Ko varu darīt?
    — Pilnīgi paļauties uz mani, — Venstrāts ir prieВ­cīgi satraukts. — Es esmu neitrāla persona. Man svaВ­rīgs tikai viens — ātrāk jāglābj Eleonora Krelle. Ja viņa šovakar nevarēs uzstāties teātrī, soda nauda par kontrakta laušanu mani izputinās.
    — Un kā jūs to iedomājaties?
    — Viņi pieprasa, lai jūs atklāti nožēlotu savus grēВ­kus.
    — Skaidrs! — Taimiņš izgrūž caur zobiem. — Teksts droši vien jau sacerēts un man tikai jāparaksta.
    — Jā, — Venstrāts izvelk no kabatas papīru. — Viņi lūdza mani iepazīstināt jus. Tikko būsit parakstījuši, Eleonoru atbrīvos. Jūs, protams, arī. Jūsu rīcībā tiks nodota summa, kas nodrošinās jūs abus līdz mūža beiВ­gām. Atlikumu varētu izmantot Eleonoras turnejas rīkošanai. Viņa jau sen sapņojusi par uzstāšanos Parīzē. Londonā, Maskavā. Tāds talants! Mūsu valstī neprot cienīt lielus māksliniekus.
    Taimiņš izrauj lapu no Venstrāta rokas.
    — Tā, tā, — viņš murmina. — Man jāpaziņo, ka ieВ­rados Kristportā, lai vadītu loču streiku un organizētu nemierus…
    — Ne jau labprātīgi, — Venstrāts aizrāda samtainā balsī. — Tur teikls, ka uzņēmāties šo misiju, lai tādā ceļā izkļūtu no sarkano paradīzes.
    — Tie ir nolādēti meli!
    — Nu protams, meli, — Venstrāts steidzīgi piekrīt. — Nekrietna šantāža! Bet kas liedz jums cīnīties ar tiem pašiem ieročiem? — Venstrāts bažīgi atskatās un pāriet uz čukstu: — Parakstīsit, pievāksit naudiņu, bet vēlāk, kad Eleonora un pats būsit drošībā, paziņosit, ka šis raksts izspiests no jums, tā sakot, ar pistoli rokā. Esmu gatavs uzstāties par liecinieku.
    — Nekad!
    Venstrāts tēlo dziļi apbēdinātu cilvēku.
    — Nu ko, tādā gadījumā nerunāsim vairs par to, — viņš izņem saburzīto lapu no Taimiņa rokas un izliekas, it kā taisītos to saplēst. — Bet vai esat padomājis, kāВ­dām ciešanām jūs nolemjat Eleonoru? Padomājis, kādu briesmīgu cenu viņai nāksies maksāt par jūsu princiВ­pialitāti? — Venstrāta balss līdzjūtīgi dreb.
    Sarunu pārtrauc Smešs. Iebāzis galvu pa durvīm, viņš, kā tam piekodināts, bargi paziņo:
    — Piecas minūtes pagājušas!
    Šo iepriekš iemācīto frāzi Smešs norēc, cenzdamies, cik prazdams, notēlot stingrā sarga lomu. Neiztukšotā pudele aiz bīdāmā galdiņa stikla pievelk viņu kā magВ­nēts. Streipuļojošiem soļiem Smešs paiet uz priekšu, bet, sastapies ar Venstrāta skatienu, atraujas.
    — Mēs ar Taimiņa kungu neesam pabeiguši saВ­runu, — VensLrāts pūlas piešķirt balsij luclzošu intonāВ­ciju. — Lūgšu vēl piecas minūtes.
    — Klausos, šef! — Smešs šodien jau tik daudz dzēВ­ris, ka nespēj kontrolēt savus vārdus. Venstrāta dūres sitiens liek viņam atjēgt, kādu kļūdu pieļāvis.
    — Klausos, Venstrāta kungs! — berzēdams zodu, Smešs pieceļas un pazūd durvīs.
    Taimiņš rūgti smejas.
    — Tiešām lieliski inscenēta izrāde! Jūs tēlojat imВ­presāriju, Eleonora — nelaimīgo terora upuri. Bet man tagad jātēlo Kremļa aģents. Varat pateikt režisoriem, ka viņi izraudzījušies nepiemērotus aktierus. Interesanti, cik Eleonorai samaksāja, lai viņa palīdzētu ievilināt mani lamatās?
    — Viņai? — Venstrāts ir saniknots par savu iekriВ­šanu. — Vai tiešām pieļaujat, ka es uzticētos tādai muļķei? Pietika parādīt kontraktu, un šī jau noticēja, ka viņai ļaus katru vakaru uzstāties В«KristālāВ»! AugstāВ­kais, ko viņa varbūt prot, — ievilināt savās lamatās kādu matrozi, kas iegriežas В«Pie jautrā delfīnaВ». DzieВ­dātāja trešās šķiras ostas krogā — lūk, viņas ampluā!— Venstrāts nospļaujas.
    Taimiņš vērīgi ieklausās viņa vārdos. Nē, tagad VenВ­strāts vairs netēlo. Pārliecība, ka Nora, tāpat kā viņš pats, iekļuvusi smalki izrīkotajos slazdos, novēlusi no pleciem milzīgu smagumu. Taimiņš tagad jūtas daudz stiprāks. Viņu spēcina apziņa, ka jācīnās ne tikai par sevi. Vienīgi no viņa atkarājas, vai abiem izdosies izВ­kļūt no slazdiem.
    — Vai tu zini, kas viņai draud, ja neparakstīsi šo paВ­pīru? — Venstrāts jūtas laimīgs, ka vairs nav jātēlo smalkais kungs. — Un tev arī. Es jūs abus nospiedīšu ka blaktis, — Venstrāts draudīgi čukst un zīmīgi uzsit azotē paslēptajam revolverim.
    — Un ja parakstīšu? — Taimiņš strupi saka.
    — Lūk, to es saprotu. Teica, ka jāstrādā ar baltiem cimdiem. Bleķis! Ir tikai viena valoda, kas pieejama ikВ­vienam, — Venstrāts sažņaudz pirkstus dūrē un paklakšķina ar mēli. — Nu tad netielēsimies, še pildВ­spalva un raksti…
    — Ne tik strauji, impresārija kungs! — Taimiņš paВ­ņem piedāvāto pildspalvu un iebāž kabatā. — Ar grimu jūs esat trešās šķiras komediants, bet bez grima — treВ­šās šķiras rīkļurāvējs… Man jāzina noteikumi. Ja jau pārdodos, tad par pieklājīgu cenu.
    — Es nešaubījos, ka atradīsim kopīgu valodu, — Venstrāts uzsit Taimiņam uz pleca. Viņš tik priecīgs, ka gatavs aizmirst apvainojumu. — Esi bez raizēm. VaВ­rēsit abi ar Eleonoru dzīvot kā divi balodīši.
    — Konkrētāk! Cik?
    — Domāju, ka viņi neskoposies.
    — Kas tie par viņiem? Man jāzina, vai darīšana ar solīdiem veikala partneriem.
    — Pieņemsim, ka tā ir anonīma akciju sabiedrība. Nosaukums nav svarīgs, galvenais, lai akcijas būtu drošas. Ko tu teiktu par desmit tūkstošiem?
    — Pārāk daudz tas nav. Pie tam banka, kurā iegulВ­dīšu savu kapitālu, var bankrotēt.
    — Pareizi! — Venstrātam pēkšņi rodas laba doma.
    — Ja tu mani neaizmirsīsi, palīdzēšu tev kaulēties… Ko tu teiktu par kuģi? Protams, tas nebūs okeāna laiВ­neris, bet toties tavs.
    — Kuģi neaug pie kokiem, un Kristportā nav leiputВ­rija. Un kas man to kuģi dos? — Taimiņš pavīpsnā.
    — Netici? — Venstrāts ir sašutis. — Rēderu SavienīВ­bai tas ir viens spļāviens, — viņš par vēlu pamanījis savu kļūdu.
    — Paldies par informāciju! — Taimiņš pasmaida.
    — Nu tad pasveiciniet rēderu kungus no manis un paВ­sakiet…
    — Ko? — Venstrāts saspringti jautā.
    — Pagaidām tikai to, ka, izvēlēdamies jūs šim diploВ­mātiskajam uzdevumama, viņi nav rīkojušies diez cik gudri. Un tagad klausieties, impresārija kungs! Neteikšu nevienu vārdu — ne В«jāВ», ne В«nēВ», kamēr nebūšu reВ­dzējis Eleonoru!

* * *

    Arī istaba, kurā nu jau divpadsmit stundu ieslodzīta Eleonora Krelle, laikam kādreiz bijusi skaisti iekārtota. Tagad par šo greznumu liecina vienīgi noplīsušais magoņkoka dīvāns, uz kura, apsegusies ar savu balto lieВ­tusmēteli, gu) Eleonora un smēķē, birdinādama pelnus tieši uz grīdas.
    Viņai viss kļuvis vienaldzīgs. Kad mašīnā iestiepa samaņu zaudējušo Taimiņu, viņa centās izrauties, skrāВ­pēja, koda, bet spēcīga dunka ātri vien lika norimt. Tad viņu iestūma šai istabā un ieslēdza. Sākumā viņa mēģināja protestēt. Bet sargi klusēja un smīnēja… Pieradusi pie visādiem likteņa belzieniem, Eleonoraarīšoreiz padevās. Kāpēc velti lauzīt galvu, ja tik un tā neko nevari pasākt? Ieraudzījusi uz galdiņa konjaka pudeli, viņa ielēja sev glāzīti. Pēc tam vēl un vēl vienu. Tas palīdzēja nedomāt, vērta izmisumu ciešamāku, pat patīkamāku. Pamodusies viņa nožēloja tikai to, ka nav atstājusi malku, ar ko tagad noskalot riebīgo garšu mutē.
    Durvju spraugā parādās resnā sarga smīnošā seja.
    — Ir gan zelta laiki pienākuši, — viņš palaiž smieklu. — Kad es sēdēju tuptūzī, man gan neļāva tikties ar savu veceni…
    Un tad istabā ienāk Taimiņš.
    — Nora!… Tu!… Beidzot!…
    — August!
    Taimiņš metas pie Eleonoras. Izzūd apkārtne, aizmirВ­stas visi jautājumi un šaubas. Uz āru laužas ilgus gadus krātais maigums, kuru pēkšņi vairs nevar ne mirkli valdīt, vārdus aizstāj glāsti, un katrs pieskāriens šķiet runājam skaidrāku valodu nekā sakarīgākie teikumi…
    Tad Taimiņš maigi atņem Eleonoras galvu no sava pleca, ilgi ieskatās viņas sejā:
    — Tu nemaz neesi pārvērtusies, Nora…
    — Nemelo! — Eleonora izkliedz šo vārdu bez jebВ­kāda niknuma. — Pārdzīvotais nevar neatstāt pēdas. Tev jāzina, par ko esmu kļuvusi! Klausies!…
    Taimiņš klausās. Reizēm gan gribas ar skūpstu apВ­turēt rūgto vārdu straumi. Bet viņš to nedara. Viņš saВ­prot, ka tā ir iekšēja nepieciešamība, kas liek EleonoВ­rai atcerēties visas savas ilgas, sāpes, vilšanās, — ciВ­tādi viņa nosmaktu. Un Eleonora stāsta — par savu dzīvi pēdējos okupācijas mēnešos; par vientuļām paВ­staigām gar jūru, kas šķīra viņu no Kristportas un mīВ­ļotā; par vācu kuģi, kas nodzēstām gailas ugunīm pelВ­dēja gar šo klinšaino krastu, un par matrozi, kas neļāva viņai mesties pār bortu; par verga darbu kādā pazemes rūpnīcā un par pārpildītajiem lopu vagoniem, kuros latviešus transportēja tālāk uz rietumiem; par sabiedВ­roto bumbu uzlidojumos grūstošo Mamburgu un angļu karaspēka ienākšanu; par diviem nebeidzamiem gaВ­diem pārvietoto personu nometnē, par trūkumu un sliВ­mībām, par mokām un pazemojumiem, kādus nācās ciest gan no administrācijas, gan no pašu varasvīriem.
    — Divreiz pie mums bija krievu repatriācijas misiВ­jas pārstāvji. Daudzi aizbrauca. Bet es taču liecos pie tevis!… Kad beidzot izdevās atbraukt šurp, tevis vairs nebija Kristportā… Tu negaidīji mani, August.
    — Es devos pretī padomju karaspēkam. Tā bija vieВ­nīgā iespēja ātrāk atgriezties dzimtenē, pie tevis.
    — Un ja tu būtu zinājis, ka es ieradīšos Kristportā?
    Lūk, jautājums, ko viņš pats sev šorīt uzdevis! Agrāk vai vēlāk uz to jāatbild. Jāatbild godīgi, nedomājot par iespējamām sekām. Bet viņš vairs nespēj iztēloties, ko būtu darījis pirms desmit gadiem, zina tikai, kā rīkoties tagad, ja atkal vajadzētu izšķirties.
    — Es tāpat butu devies pretī mūsu vienībām, — TaiВ­miņš noglāsta Eleonoras matus. — Bet tu? Kāpēc tu vēВ­lāk neatgriezies Rīgā?
    — Es?… Vai tu domā, ka tas ir viegli? Vai tu visВ­pār zini, ko šeit stāsta par dzīvi Latvijā? Pat aizrakstīt baidījos, lai tev nekaitētu, ja vien esi vēl dzīvs… Pat to nezināju… Saki tu man, August, uz ko es varēju cerēt?
    Taimiņš paliek atbildi parādā — tiešām bija brīži, kad viņš pats necerēja, ka viņu tik ātri atbrīvos no filВ­trācijas nometnes.
    — Ne jau grūtību es baidījos, August, nē! — EleoВ­nora turpina. — Arī šeit mana dzīve bija viens vienīgs ļauns murgs…
    — Nerunāsim vairs par to, — Taimiņš viņu pārtrauc. — Tagad viss būs labi! Tagad mēs esam kopā!
    Eleonora raud, bet jau pēc mirkļa pasmaida caur asaВ­rām.
    — Cik laimīga esmu, ka tu vēl mīli mani lāpāt kā toВ­reiz! — viņa atliec Taimiņa galvu: — Tu taču nekad vairs nepametīsi mani, August? Par spīti visam?
    — Par spīti visam! — Taimiņa atbilde skan kā zvēВ­rests. — Es varu piedot visu, Nora, tikai vienu es neВ­kad nepiedošu — melus, — Taimiņš ilgi lūkojas EleoВ­norai acīs: — Kā tu nokļuvi В«KristālāВ»?
    — Biju bez angažementa. Un pēkšņi man piedāvā kontraktu. Man nebija ne jausmas, kas aiz tā slēpjas…
    — Kas piedāvāja?
    — Dīkrosis, В«Kristportas KurjeraВ» redaktors.
    — Dīkrosis? — Taimiņa balss kļūst asa. — Tas taču ir tas tips, kas man uzplijās uz kuģa… Nu es sāku saВ­prast…
    — Man viņš par tevi neteica neviena vārda, tikai iedeva šo dziesmas tekstu… Un tur es ieraudzīju tevi! Tas bija tāds brīnums!… Un tagad mēs te esam gūsВ­tekņi… Tas ir viņa, Dīkroša roku darbs!… Man ir baiВ­les… Par tevi un vēl vairak par sevi.
    — Neraudi, Nora, — Taimiņš viņu mierina. — Driz mūs atbrīvos, un tu aizmirsīsi visas savas bēdas. Mēs kopā brauksim uz dzimteni!
    — Kaut tā būtu!… Bet es baidos, baidos.
    — Mums nav ko baidīties! — Taimiņa balsī skan stingra pārliecība. — Šiem neliešiem drīzāk jābaidās no manis. Kapteinis mani meklēs, viņš panāks manu atВ­brīvošanu!
    — Bet, ja tavs kuģis aiziet, pirms mus atradīs?…
    — Nekad! Biedri pametīs mani tikai tādā gadījumā, ja noticēs, ka esmu kļuvis par nodevēju…
    Taimiņš apklust. Pirmoreiz pa visām šīm stundām viņš mēģina iztēloties šo atgadījumu nevis no sava, bet no kuģa komandas viedokļa: nekā nepaskaidrojis, viņš pilsētā atdalījās no biedriem un pazuda nezināmā virВ­zienā. Ko jūrnieki zina par viņu, izņemot to, ka viņš jau vienreiz bēdzis uz šo pašu Kristportu? Tas taču viņa pirmais reiss uz В«Padomju LatvijasВ», kādas viņam tiesīВ­bas prasīt nešaubīgu uzticēšanos?
    It kā uzminējusi, kas norisinās drauga dveselē, EleВ­onora piekļaujas Taimiņam:
    — Nedomā vairs par to… Saki, ka mīli mani!…
    Ārā sāk jau krēslot, bet istabā to vēl nemana. Cieši apskāvušies, Taimiņš un Krelle sēž uz dīvāna. Liekas, viņi ir atšķirti no visas pasaules ar tās ikdienišķajām rūpēm, liekas, viņi dzīvo tikai sev. Tik daudz jau ir izrunāts, tik daudz vēl palicis ko pateikt.
    — Vai atceries, kādā mazā istabā tu toreiz dzīВ­voji? — Taimiņš jautā. — Vakaros tu nāci no konserВ­vatorijas, dziedāji toņkārtas un kaimiņi bungoja pie durvīm…
    — It kā to varētu aizmirst, — Eleonora sapņaini saka. — Vai tu esi drošs, ka man atļaus atgriezties?
    — Protams! Tu taču nekā ļauna neesi darījusi.
    — Cik tas būs brīnišķīgi — sēdēt ar tevi Bastejkalnā! Rīga droši vien kļuvusi vēl skaistāka… Tagad, kad beidzot esmu tevi satikusi, pati vairs nesaprotu, kā varēju dzīvot svešumā.
    — Es tomēr neesmu maldījies, — Taimiņš līksmi ieВ­saucas. — Tu nemaz neesi pārvērtusies!
    Nezinu, nezinu, — Eleonora domīgi pašūpo galvu. — Baidos, ka esmu kļuvusi veca, ka man pieВ­trūks spēka pārvilkt svītru visam, ko esmu te piedzīВ­vojusi.
    — Kopā ar mani tu būsi slipra, Nora. Pirms desmit gadiem arī man padomju dzīve likās sveša, nesaproВ­tama. Bet tu redzēsi, cik viegli cilvēks aizmirsi visu ļauno…
    — Jā, galvenais, ka mēs būsim kopā, — Eleonora noskūpsta Taimiņu. — Es vēl nespēju īsti noticēt šai laimei.
    — Mēs to izkarosim, Nora. Paļaujies uz mani.

* * *

    — Es gan pilnīgi paļaujos uz jums, Dīkrosi, — Borks saka pasvītroti nevīžīgi, tad norāda uz Freksu, kas nerВ­voziem soļiem mēro viesnīcas istabu. — Bet konsuls labprāt uzzinātu, kāclus augļus nesis viņa ieguldītais kaВ­pitāls.
    — Viņš ir cietāks rieksts nekā domāju, — Dīkrosis šoreiz nemaz negrib sev uzsist cenu. — Es vairs neВ­maz nevaru saprast, kas noticis ar šiem cilvēkiem. Pat Krelle, uz kuru es liku tādas cerības, tagad nododas saldsērīgiem sapņiem par idilisku ģimenes dzīvi Kremļa paspārnē.
    — Vai jūs to nopietni? — Borks pēkšņi vairs nav tik vēlīgs.
    — Varat pajautāt Venstrātam. Viņš vēlreiz izmēģiВ­nājās visvisādi, bet šis stūrmanis, vienkārši, nav runāВ­jams. Nezinu, no kura gala sākt…
    — Padomājiet, par to jums maksā naudu… Starp citu, konsul, pirmīt aprunājos ar jūsu konkurentiem.
    — Viņi bija pie jums? — Freksa atdzīvojas.
    — Nāca pēc padoma, — Borks smīn. — Tas līdzēja. Kerzens jau nokrities svarā par dažām akcijām, bet Zumers izskatās… nu, kā Švika klients.
    — Lielisks salīdzinājums, goda vārds! — konsuls guldzoši smejas. — Tad varbūt tiešām jau laiks ļaut Venstrāta puišiem ķerties pie lietas?
    Pareizi! Lai izdauza viņam no paura katru cerību uz biedru palīdzību, — Dīkrosis piebalso.
    — Diez vai las sevišķi ietekmēs cilvēku, kas jau tik daudz kulstīts un dauzīts un tomēr vēl tic proletariāta solidaritātei, — Borks nepiekrīt. — Man ir daudz smalВ­kāka ideja!

* * *

    Šai pašā laikā Kerzens un Zumers sēž divus stāvus zeВ­māk — viesnīcas vestibilā. Iztukšojis kārtējo glāzi, ZuВ­mers grasās piecelties, lai dotos uz bāru pēc vēl viena kokteiļa.
    — Jūs pārāk daudz dzerat, — Kerzens viņam pārmet.
    — Es? — Zumers sapīkst. — Parasti es alkoholu mutē neņemu… Knut, atnes man vēl vienu!… Šis streiks mani galīgi nobendēs!
    — Vai tiešām jus pārdosit savus kuģus konsulam?
    — Savam niknakajam konkurentam? Neparko! Es vedu sarunas ar šo te.
    Viņš norāda uz Šviku, kas nupat ienācis pa virpuļdurvīm.
    — Tad laikam gan esat nolēmis aprakt savu uzņēВ­mumu, Zumer, — Kerzens nelabi pasmīn.
    — Kas man cits atliek? — Zumers mēģina taisnoties. — Kuru katru mirkli kāds noprotestēs manus vekseļus un sāksies ūtrupe, — viņš sarokojas ar Šviku.
    — Šis streiks! — Šviks spiedz. — Šis streiks ir apВ­grēcība! Joprojām neviena loča… Es esmu izputināts!
    — Jūs nopirksit? — Zumers ir tik izmisis, ka ietrīВ­cas kokteiļa glāze viņa rokā: — Tātad bankrots… Tiesa… Parādu cietums…
    — To es nevaru pieļaut! — Šviks patētiski paВ­ziņo. — Mans kristieša pienākums palīdzēt tuvākaВ­jiem nomirt, kā piedienas… Piedodiet, profesionāls ieradums… Gribēju teikt, izdzīvot grūtajos laikos… Es pērku! Pērku aiz tīras humanitātes…
    — Knut, vēl divus kokteiļus! — Zumers sauc.
    — Mans dievs, es kļūstu par dzērāju!

* * *

    Izdzirdējusi, ka durvīs atkal pagriežas slēdzene, EleoВ­nora priecīgi satraukta pieceļas — viqa pārliecināta, ka nācējs ir Taimiņš. Bet ierauga Dīkrosi un sadrūmst:
    — Ak, tu tas esi… — pēkšņi viņa atceras visu.
    — Un tu vēl uzdrošinies rādīties man acīs! Pamanījis Krelles rokās tukšo pudeli, Dīkrosis atkāpВ­jas līdz sienai.
    — Tu vēl arvien neesi sapratusi, ka rīkojos tavā labā. Krelles rokas gurdi noslīd gar sāniem. Viņa jūt, ka pret tādu bezkaunību ir bezspēcīga.
    — Ej projām! — viņa saka.
    — Nekur es neiešu. Pat ja vajadzēs tevi ar varu pieВ­spiest kļūt laimīgai.
    — Par savu laimi es pati parūpēšos.
    — Muļķa zoss! Tu laikam iedomājies, ka brauksi viВ­ņam līdzi… Ko tu tur darīsi? Dziedāsi kolhoza kori?
    — Vienalga. Es vairs nevaru dzīvot bez viņa, — Eleonora vienkārši saka.
    — Tad dzīvo vesela līdz sirmam vecumam. Bet šeit, tikai šeit! Skaidrs? — un Dīkrosis turpina samtainā balsī: — Ko tu teiktu par savrupmāju jūras krastā?… Ar rožu dārzu?… Kur tu dzīvotu kopā ar Taimiņu? Ko tu par to teiktu?
    — Ej projām! — Eleonora elso.
    — To visu es tev apsolu, ja tu piedabūsi Taimiņu paВ­likt šeit un parakstīt liecību…
    — Nē! — Eleonora kliedz.
    — Es aiziešu un vairs neatgriezīšos, — Dīkrosis pieВ­draud. — Bet lev no tā vieglāk nekļūs. Tevi izraidīs kā nevēlamu ārzemnieci. Kur tu liksies bez manis, bez В«Jautrā delfīnaВ» un bez tava Taimiņa? Rīt avīzē parāВ­dīsies tāds raksts, ka tevi pat Padomju Krievijā neņems pretī…
    Eleonora nomākti klusē.
    — Tagad tu redzi, ka mums ir kopējas intereses, — Dīkrosis pasmīn.
    — Kas man jādara? — Eleonora jautā neskaņā balsī.
    — Gan tu pati zināsi, kā vislabāk pārliecināt vīВ­rieti, — Dīkrosis skarbi saka. — Kad izsīks sievišķīgie argumenti, vari ieslēgt radio. Kristportā katru stundu pārraida pēdējās ziņas…

* * *

    Taimiņš labi apzinās, ka šīs klusās stundas ar EleoВ­noru ir tikai atelpa pirms izšķirošās kaujas. Tiesa, VenВ­strāts vēlreiz mēģināja pierunāt un iebiedēt, bet, likās, arī viņš vairs netic panākumiem. Tagad neviens vairs neuzmācas, un tieši tas ir aizdomīgi. Kāpēc ienaidnieks zaudē laiku, kas strādā Taimiņa labā? Taimiņš nešauВ­bās, ka kapteinis paguvis sacelt kājās policiju, ka saВ­zinājies ar padomju sutniecību. Varbūt par viņa noВ­laupīšanu jau iesniegta protesta nota…
    Ieraudzījis Eleonoras istabā uztvērēju, Taimiņš to tūdaļ ieslēdz pat neapvaicajies, no kurienes aparāts te pēkšņi gadījies.
    — Debates par tirdzniecības līgumu ar Krieviju sākВ­sies parīt, — iesilst un pamazām nostiprinās diktora balss. — Gaidāma sensacionāla deputāta Borka runa…
    — Izslēdz, — Eleonora lūdz. — Man tev kaut kas jāpastāsta.
    — Tūlīt… Gribas uzzināt, kas notiek pasaulē.
    — Bergholma joprojām nogriezta no ārpasaules. Plūdi prasījuši divdesmit trīs jaunus upurus. — Pēc īsas pauzes diktors turpina: — Kristportā. Šodien ostu atВ­stājis motorkuģis В«Padomju LatvijaВ». Kapteinis Akmens pieprasīja, lai policija nodotu dezertējušo stūrmani Augustu Taimiņu padomju iestādēm. Kompetentās apВ­rindas paskaidro, ka šī prasiba runā pretī likumam par patvēruma garantēšanu politiskiem emigrantiem. PēdēВ­jās ziņas beidzam. Pēc dažiem mirkļiem klausieties…
    — Tas nevar būt! Tie ir meli! — Taimiņš sauc.
    Viņš drudžaini griež uztvērēja pogas, bet tas paliek mēms. Taimiņš turpina griezt. Viņš pat nav pamanījis, ka nodzisusi gaisma.
    — Strāvas nav, — Eleonora klusi saka. Viņa pieceВ­ļas un pieķeras Taimiņam: — Augusi, kas tagad būs? Vai tiešām viņi tevi pametuši?…
    — Pats esmu pie visa vainīgs! Vajadzēja brīdināt biedrus, kurp eju, kāpēc… Tāds sīkums, bet, luk, kas iznācis! — viņš atraisās no Eleonoras un smagiem, neatlaidīgiem soļiem sāk staigāt pa istabu.
    Atveras durvis. Šoreiz tas ir puisis golfa biksēs. NeВ­sacījis ne vārda, toties jo izteiksmīgāk pamājis ar pisВ­toli, viņš pavēl Taimiņam sekot. Bet tālu viņi netiek — gaitenī parādās Smešs.
    Taimiņš nedzird, ko Smešs pačukst puisim, viņš pat īsti neapjauš, ka tiek vests atpakaļ. Visu laiku viņš savā nodabā sarunājas ar Eleonoru, slāsta par šiem desmit gadiem, kurus nav iespējams tā vienkārši izsvītrot no dzīves, par saviem biedriem un par nelokāmo apņēmībuarīvienam turpināt cīņu.
    Eleonora domājusi par to pašu. Taču nonākusi pie gluži citāda secinājuma. Un tagad viņa to pateiks. TaВ­gad vai nekad!
    — August!
    — Ko? — viņš turpina tramīgi soļot pa istabu, kas tikai tagad kļuvusi par īstu krātiņu.
    — Apsēdies man blakus… Apsēdies taču, August!
    Viņš negribīgi apsēstas. Uzrauj sērkociņu, pasniedz
    Eleonorai uguni.
    Eleonora nervozi smēķē. Cik grūti atrast piemērotus vārdus, kad apzinies, ka no tiem atkarīga visa turpВ­mākā dzīve. Cik grūti ieskaidrot citam cilvēkam to, kas pašai šķiet viselementārākā patiesība… Bet galu galā Taimiņš taču nav svešs cilvēks, tas ir Augusts, viņas Gusts. Viņam jāsaprot. Viņš sapratīs! Un tad viss būs labi…
    — Klausies, August! Tu esi vīrietis. Vīrieši allaž rūpējas tikai par savu godu. Bet šoreiz tev nav tiesīВ­bas to darīt. Pārāk ilgi esam gaidījuši šo stundu. Vai tad nav vienalga, kur mēs dzīvosim? Galvenais, lai mēs butu kopā… Pagaidi, ļauj izrunāt!… Tevis dēļ biju ar mieru braukt uz Rīgu, kas man kļuvusi tikpat sveš.i kā kaut kāda Sidneja vai Jokohama, tevis dēļ! Bet tas nav iespējams… Un tāpēc saku: paliksim šeit! PaВ­raksti šo papīru, un aizmirsīsim visu… Mums būs māja jūras krastā, kuģis, ko tu vadīsi pa pasaules jūrām… Es levi gaidīšu atgriežamies, gaidīšu pēc katra reisa, gaidīšu ar tādu uzticību, ar kādu tevi neviens nekad neВ­gaidīs… Padomā par mums, August! Vai mums nav tiesības uz laimi?
    — Tieši par Lo es visu laiku domāju, — Taimiņš lēni atbild. — Neviens mani nekad nepiespiedīs mūsu mīlas vārda kļūt par nodevēju! Nora, vai tu vari to saprast?
    — Saprast? — viņa histēriski smejas. — To vien jūs prasāt no sievietes… Tad saproti jel pats, ka tu man esi vajadzīgs, ka nekur es tevi vairs nelaidīšu, neВ­kur!… Vai tu zini, kā ir, kad pēdējā krodziņa saimВ­nieks var tevi izmest uz ielas? Kad gribas ēst un tev nav ko pārdot, izņemot sevi pašu? Jūrnieks katram slīcējam met glābšanas apli, vai ne? Tad neļauj man noslīkt dubļos! Es tavā labā esmu gatava uz visu, bet tev gods ir svarīgāks… Es vēl neesmu veca, August, es gribu dzīvot! Un tu esi mana pēdējā cerība! Tev jāВ­paliek pie manis! Arī tev nav citas izejas, ceļš uz PaВ­domju Savienību tev tagad slēgts… Kas tevi tā velk uz turieni, ka esi gatavs upurēt mūsu mīlu, mani?
    Taimiņš ar vāru kustību noglāsta Eleonoras matus:
    — Tā nav tava vaina, mīļā… Bet man dzimtene nav tikai vienkāršs ģeogrāfisks jēdziens. Tā ir visa mana dzīve.

* * *

    Turēdama rokā smagu grozu, Nora klauvē pie savВ­rupmājas vārtiem. Šodien sarga uzdevumus pilda Smešs. Uzmanīgi nopētījis meiteni, viņš vaicā:
    — Un kur tad vecā ragana?
    — Slima. Es esmu viņas krustmeita.
    — Kā vecā ragana varēja pateikt, ka slima, ja ir kurlmēma? Izskaidro man to!
    — Viņa te visu uzrakstījusi, — raudzīdamās Smešam taisni acīs, Nora pasniedz zīmīti.
    Smešs izlasa, saburza papīrīti, tad izstiepj roku.
    — Nu, tad dod šurp.
    Nora pastiepj viņam grozu.
    — Tur ir arī pudele paštecināta ābolu degvīna. — viņa ātri mēļo. — Cik nopratu, šai mājā ir viens cilВ­vēks, kas allaž dzer uz viņas veselību. Un šoreiz tas tiešām noderētu…
    — Šis goda virs stāv tavā priekšā, — Smešs izriež krūtis, atkorķē pudeli un paosta. — Nu, šo prieku es viņai sagādāšu.
    — Bet es tikmēr uzsildīšu zupu, uzkopšu istabas. Un tad varēšu aiznest tukšo pudeli atpakaļ, — un Nora veikli iespraucas pa vārtiem, kas smagi aizkrīt aiz viņas.
    Pēc brīža viņa jau atrodas istabā, kurā Taimiņu tur ieslodzījumā. Patlaban tā ir tukša un tāpēc šķiet vēl drūmāka.
    — Šurp, — Smešs parāda viņai, kur nolikt paplāti.
    Uz rakstāmgalda redzama cita, ar salveti pārklāta paВ­plāte. Pārliecinājusies, ka ēdieni ir neskarti, Nora noВ­pūšas:
    — Ai, ai, kurš te pieteicis bada streiku?
    — Vecā ragana nav tik ziņkārīga un nepļāpā. Tā ir viņas vienīgā labā īpašība, — Smešs strupi saka. — Nu, tad lai iet arī uz viņas veselību! — viņš iedzer.
    — Sakiet, vai te kāds dzīvo vai nedzīvo? — kārtoВ­dama uz dīvana uzklāto gultas veļu, Nora vaicā — tāВ­pat kā ēdieni,arīpalagi šķiet neskarti.
    — Uzminēts! — Smešs smejas. — Dzīvo un tai pašā laikā nedzīvo. — Viņš pieliek pirkstu pie lūpām: — Spoks! — apmierināts ar savu asprātību, Smešs atВ­kal iedzer.
    — Būtu mani iepazīstinājuši ar spoku. Kopš bērnības par to tikai sapņoju…
    — Bīstami, — Smešs atbild. — Viņam garšo glītas meitenes, tāpēc jau neko citu neēd… Starp citu, kur es jau esmu redzējis lavu purniņu?
    Nora saspringst.
    — Vai tas nozīmē, ka esmu jums iepatikusies? — tēВ­lodama koķeti, Nora valšķīgi uzsmaida Smešam. — Tad iedzeriet arī uz manu veselību.
    — Atcerējos! — ar krietnu malku atsvaidzinājis atВ­miņu, Smešs iesaucas. — Tagad tu esi pieķerta! — viņš tīšām biedē viņu. — Tu esi tā pati, kas mums rāВ­dīja ceļu uz viesnīcu…
    Nora atviegloti nopūšas. Izlikdamās slaukām putekВ­ļus, viņa vēlreiz nopētī telpu. Visas pazīmes rāda, ka Taimiņš ieslodzīts tieši šai istabā. Un Nora izšķiras. Norāvusi no kleitas miniatūro dzintara kaiju, viņa noВ­met to uz dīvāna, kur brošiņa gandrīz saplūst ar dzelВ­teno segu. Tagad Taimiņš vismaz zinās, ka draugi viņu nepametīs.
    — Viss kārtībā, — Nora apsedz ēdienus ar salveti. — Varam iet.

* * *

    Taimiņš smagiem soliem staigā pa istabu. Pieci soļi bdz sienai, pieci līdz durvīm. Drūmās pārdomās iegriВ­mis, viņš nepamana kaiju, kas tikko saskatāmi izdalās uz segas. Viņš staigā. No sienas līdz durvīm un atpaВ­kaļ. Tad maina virzienu un pieiet pie loga.
    — Prom no loga! — no lejas tūdaļ atskan nikna balss.
    Taimiņš spiests atsāki savu vienmuļo pastaigu — tikВ­pat bezcerīgu kā domas, kas atkal un atkal atgriežas pie sasāpējušā jautājuma:
    В«Kā viņi varēja aiziet bez manis?… Noticēja, ka esmu aizbēdzis, kļuvis par nodevēju?… Kā viņi vaВ­rēja noticēt?…»
    Istabā ienāk izstīdzējis vīrietis ar rētu kreisajā vaiga, ielaiž Dīkrosi un tūdaļ iziet.
    Sažņaudzis dūres, Taimiņš sper soli uz priekšu, bet pēkšņi pasmaida:
    — Apsēdieties, Dīkrosi, es jūs jau gaidīju!
    — Gaidījāt? Mani? — Dīkrosis ir pārsteigts.
    — Protams. Jūs taču teicāt, ka man Kristportā ir draugi. Un nu pienācis pēdējais laiks aprunāties.
    — Beidzot dzirdu saprātīgu vārdu, — Dīkrosis prieВ­cājas. — Es jau saprotu, ka uz kuģa jums bija bailes. Un arī šeit, kamēr vēl nevarējāt zināt, kā viss iegrozīВ­sies… Bet tagad kuģis ir prom, un var justies daudz brīvāk, vai ne, dārgo tautieti?
    — Jā, ļoti brīvi…
    Viņš pavirina rūtis. Un tiešām, no lejas atkal atskan draudīga balss:
    — Nestāvēt pie loga! Citādi šaušu!
    Dīkrosis jūtas neveikli.
    — Jūs taču pats saprotat, — viņš taisnojas, — ka tas drīzāk notiek jūsu drošības labad… Un, tikko jūs parakstīsit paziņojumu, mēs, protams, tūlīt aizvāksim apsardzi.
    — Neko citu jūs man nepiedāvāsit?
    — Ko jūs, ko jus! Kā jau teikts, jūs dabūsit kuģi. Un pietiekami daudz naudas, lai varētu iegādāties glītu mājiņu ar terasi uz jūras pusi, ar rožu dārzu…
    — Un daudziem ērkšķiem, — Taimiņš pavīpsnā.
    — Es jums garantēju… — Dīkrosis iesāk, bet TaiВ­miņš atkal pārtrauc viņu pusvārdā.
    — Tieši par to gribēju aprunāties. Kādas man gaВ­rantijas, ka šie solījumi nav tukši vārdi? Pagaidām viss jādara tikai man: jāpaliek, jāparaksta, jāpaziņo… Neņemiet ļaunā, Dīkrosi, bet es arī neesmu šodien piedzimis. Jūsu avīzē izlasīju, ka vietējā valdība taiВ­sās parakstīt līgumu ar Padomju Savienību. Izdevīgu līgumu! Šajā situācijā tāds stūrmanis, kas jauc gaisu ar pretpadomju paziņojumiem, ir diezgan nepatīkams balasts. Kas man galvo, ka rīt mani nesviež pār bortu?
    — Ak, tādas garantijas jūs prasāt? — Dīkrosis neВ­maz nebrīnās par Taimiņa ietiepību. — Ceku es varētu jums atnest šurp, bet patvēruma tiesības… Zināt ko, doktors Borks šovakar tik un tā taisījās uz galvaspilВ­sētu. Es aprunāšos, droši vien viņš jūs tūlīt paķers līdzi, un jūs nokārtosit visu uz vietas.
    Doktors Borks… Beidzot Taimiņš uzzinājis, kā roВ­kās saplūst visi pavedieni! Bet Borks ir tik glums, ka jābūt divkārt piesardzīgam. Taimiņš apsēstas un ar roku nejauši satausta nelielu priekšmetu. Dzintara kaijiņa! Tā pati, ko viņš kādreiz uzdāvinājis Berlinga NoВ­riņai! Kā tā šeit nokļuvusi, kā izpletuši savus spārnus uz viņa dīvāna, it kā aicinot doties tālā lidojumā?
    — Būšu klāt pēc stundas, — Dīkrosis saka. — Jūs tikmēr paguliet.
    — Jā, izgulēties gan derētu, — Taimiņš piekrīt. — Godīgi runājot, man nav it nekādas patikas pa nakti kratīties mašīnā. Ja jūs man rīt atnestu Borka kunga galvojumu, man nekā cita nevajag, — viņš apguļas un aizver acis. — Jā, Dīkrosi, un pasakiet tiem maniem miesassargiem, lai šodien vairs netraucē, man nāk miegs…
    Krodziņā В«Jūrnieka glābiņšВ» savā ierastajā vielā galda galā sēž Hellers. Kartona šķīvīši, kas krājas viņa priekšā, liecina, ka jau iztukšoti septiņi lieli alus kausi, tomēr garastāvoklis šodien nebūt nav kareivīgs. Droši vien tāpēc, ka nav atnācis atskabargainais sarunas biedrs Berlings, bet Gustavs manāmi nervozē — te pieВ­iet pie durvīm un palūkojas ārā, te atkal atgriežas un pētī pulksteni. Un nevar taču uzskatīt par nopietnu disВ­kusijas pretinieku sirmo loci, kas palīdzēja medīt Venstrāta mašīnu…
    Noslaucījis no lūpām alus putas, Hellers miermīlīgi saka:
    — Paļaujies uz manu pieredzi arodbiedrībā, mums jāpiekāpjas…
    — Jāpiekāpjas? — sirmais locis nesaprot.
    — Ne jau tūlīt… Pēc dažām dienām… Lai redz, ka mēs bez cīņas nepadodamies… Šodien satiku Kerzenu. Viņš lika saprast, ka arī gatavs uz kompromisiem.
    — Viņš it nekā neizšķir!
    Veclaicīgā slundeņa dzeguze kūko septiņas reizes. It kā to vien gaidījis, Gustavs dodas pie letes, ielej sev glāzīti degvīna un vienā rāvienā to iztukšo.
    — Jā, konsuls ir tikpat nepiekāpīgs kā mūsu BerВ­lings, — Hellers spiests piekrist.
    — Ēriks teica, ka arī viņš pašlaik nekā vairs neizВ­šķir, — Gustavs ierunājas un smagi nopūšas. — PulkВ­stenis jau septiņi… Ko clarīt?
    — Nekur tavs meitietis nepazudīs, — Hellers atmet ar roku. — Mani daudz vairāk uztrauc tas, kāpēc BerВ­lings nav atnācis uz streika komitejas sēdi.
    — Viņš aizgāja uz policiju vēlreiz aprunāties par Taimiņa pazušanu, — Gustavs negribīgi paskaidro. — Vai tad tu arvien vēl nesaproti, ka mūsu uzvara vai sakāve tagad ir atkarīga tikai no Taimiņa. Viņš ir Borka un rēderu vienīgais trumpis.
    — Tu domā? — sirmais locis brīnās.
    — Berlings par to pilnīgi pārliecināts. Ja atradīsim Taimiņu, rēderi kapitulēs.
    — Un Nora vēl joprojām nav atsūtījusi nekādu ziņu? — sirmais locis savukārt uztraucas.
    — Jā, būs tev bēdas, kad apprecēsi šo velna skuķi, Gustav, — Hellers smīn, — Viņa tevi izdancinās pa īstam.
    Šai mirklī atveras durvis, un krodziņā iedrāžas Nora. Viņa tā aizelsusies, ka pat nespēj parunāt.
    — Kur tu biji? — Gustavs taujā. — Es pārmeklēju visu rajonu.
    — Man izdevās ielavīties mājā, kur viņu tur iesloВ­dzītu! — beidzot Nora atvilkusi elpu.
    — Tu redzēji Taimiņu? — sirmais locis pielec kājās.
    — Stāsti, Nora, stāsti! — Gustavs glāsta meitenes roku. — Un tad ar vienu vīli uz kuģi!

* * *

    Jau tas vien, ka šoreiz konsuls aicinājis Borku nevis viesistabā, bet savā kabinetā, liecina par gaidāmās saВ­runas nopietno nokrāsu. To it kā pasvītro arī Freksu rēderu dinastijas dibinātāja grumbām izvagotā seja, kas ar mēmu pārmetumu no portreta raugās uz savu pēcteci.
    Bet Borku nomācošā noskaņa nemaz neietekmē. Ērti iekārtojies dziļā atzveltnes krēslā, viņš ar patiku paskaВ­tās apkārt un saka:
    — No šīs istabas dveš miers. Te jut, ka laika ritums nekā nemaina.
    — Es nemaz nejūtos tik mierīgs, — konsuls Freksa iebilst. — Kad jūs cerat pielauzt Taimiņu?
    — Drīz, visai drīz… Parīt parlamentā sāksies debaВ­tes, un tas nozīmē, ka man jau rīt jābūt galvaspilsētā. Ar Taimiņa liecību kabatā.
    — Derētu pasteigties.
    — Kāpēc pēkšņi tāda skuba? — Borks atbīda tālāk pelnu trauku, kur jau labu brīdi aizmirsts kūp konsula cigārs. — Vai tad Kerzena akcijas arī jau pārceļojušas jūsu seifā? — Borks pasmīn.
    — Gan es viņu citreiz, — konsuls nervozi izzvejo no pelnu trauka cigāru un atkal izklaidīgi nomet: — Pagaidām pietiks ar Zumeru. Galvenais — atbrīvoВ­ties no šī sasodītā stūrmaņa. Man tā vien šķiet, ka mēs rotaļājamies ar uguni.
    — Ar uguni? Nē, konsul, šoreiz es ar vienkāršu uguВ­ņošanu neaprobežošos, — Borks runā aizrautīgi. — MaВ­nās rokās Taimiņš pārvērtīsies par dinamītu, kas uzВ­spridzinās gaisā tirdzniecības līgumu un visus tā atВ­balstītājus!
    Durvis nedzirdami atvērušās. Turēdams rokā sudraba paplāti, kur balo vientuļa vizītkarlīte, uz sliekšņa stāv sulainis.
    — Trieciet to Šviku pie velna! — konsuls dusmīgi kliedz, pat nepaskatījies vizītkartē.
    — Redaktora kungs lūdz viņu pieņemt steidzamā jauВ­tājumā, — sulainis paskaidro.
    — Aiciniet iekšā! — Borks sauc.
    Bet labi skolotais sulainis paver Dīkrosim ceļu tikai tad, kad konsuls ar piekrītošu mājienu apstiprina Borka aicināj umu.
    — Uzvara, mani kungi, pilnīga uzvara! — Dīkrosis pat neuzskata par nepieciešamu sasveicināties. — Viņš pieņem mūsu noteikumus!
    — Mana ideja! — Borks apmierināti pasmaida.
    — Un mana nauda, — konsuls norūc. — Parādiet paВ­ziņojumu.
    — Viņš vēl nav parakstījis, — Dīkrosis jūtas mazliet neveikli un tāpēc kļūst agresīvs. — Mēs, latvieši, neВ­esam ar pliku roku ņemami. Viņš prasa garantijas. Bet es viņu pierunāju apmierināties ar doktora galvojumu. Galu gala, ja nākošais iekšlietu ministrs apsola…
    — Un to visu viņam izdevās izvilkt no jums? — Borks sarauc uzacis. — Man šis joks sāk likties pavisam sālīts… Kad viņš teicās parakstīt liecību?
    — Rīt, tikko atnesīšu viņam jūsu pašrocīgo garanВ­tiju. Velti jūs šķobāties! Sagatavojiet labāk čeku! UzВ­skatu, ka esmu godīgi nopelnījis savu honorāru. Tai brīdī, kad Taimiņš būs parakstījis, varēšu teikt: В«Tas ir labākais raksts, ko esmu rediģējis savā mūžā!В»
    Zvana tālrunis. Konsuls noceļ klausuli.
    — Jā, es… Jā, jā… — viņa seja pielīst ar asinīm. — Tā tikai vēl trūka… Gaidiet rīkojumu, jūs!… — viņš triec klausuli pret dakšu. — Velns!
    — Kas par velnu? — Borks pieceļas.
    — Streikotāji uzzinājuši, kur atrodas Taimiņš.
    — Nevar būt! — Dīkrosis jūt, ka viņam zūd pamats zem kājām.
    — Tad tāpēc viņš grib iegūt laiku… — kā jau pieВ­redzējis politiķis, Borks allaž pieradis rēķināties ar visВ­ļaunāko iespēju. — Droši vien arī sakari jau nodibināti, pieņemts rīcības plāns. Citādi viņš taču būtu jau šodien parakstījies…
    — Ko jūs te filozofējat?! — konsuls gatavs izlēkt no ādas. — Teicu jums taču, ka zvanīja mans cilvēks. Loči zina visu. Taisās paziņot padomju kapteinim… Ko tagad? Pat vaļā tikt vairs nevaram no jūsu stūrВ­maņa… Velns! Deviņi velni!
    — Un pat ja visi desmit? Kāpēc lamāties? Labāk paВ­domāt, — Borks nolaiž galvu un koncentrēti apsver neВ­gaidītā pagrieziena sekas.
    Atrāvis logu, konsuls kāri ieelpo naksnīgo gaisu. Viņš neredz, kā pēkšņi izmainās Borka sejas izteiksme, nedzird, ko tas pačukst DIkrosim. Freksa atjēdzas tikai tad, kad Borks jau sarunājas pa telefonu ar policijas priekšnieku.
    — Te Borks… Vai varat piespiest padomju kuģi izvākties no Kristportas? Izkraušana taču pabeigta. Vai nu vienoties ar ločiem, vai atdot viņiem stūrmani? Ir tikai viens līdzeklis?… Labi! Pēc dažām stundām viņi dabūs visu, ko vien vēlas… Bet pagaidām aizdzeniet viņus reidā, izgudrojiet kaut ko! Jā, viss būs spīdošā kārtībā!… Spīdošā, vai sapratāt? Tātad kustieties!… Jā, par loci es vēl piezvanīšu.
    — Kas jums padomā? — konsuls drūmi vaicā.
    — Ataiciniet savu cilvēku!… To, kas sēž streika komitejā… Un tagad klausieties! Jāapmierina loču prasības! Visas! Streiks jāizbeidz. Nekavējoties!
    — Ko? — konsuls plosās. — Jūs esat zaudējuši prātu!
    — Tā ir mūsu vienīgā iespēja uzvarēt, — Borks mieВ­rīgi saka. — Bet šoreiz pilnīgi droša… Dīkrosi, pie Venstrāta! Ar mašīnu vai ar raķeti, tā ir jūsu darīВ­šana. Bet pēc piecpadsmit minūtēm jums tur jābūt! Viss atkarīgs no tā, vai viņa zēniem izdosies nogriezt kuģi no krasta. Absolūta blokāde! Skaidrs?

* * *

    Rietošās saules zelts izplēn uz šīfera un kārniņu jumВ­tiem — senlaicīgā Kristportā pamazām iegrimst tumsā. Krastmalā cita pēc citas iedegas spuldzes. Tajās no kuģa komandtilta noraugās kapteinis Akmens un Dubovs.
    Šodien var sarunāties pat pusbalsī — pārstājuši strāВ­dāt trokšņainie celtņi, jo izkraušana pabeigta,arīkuģa lūkas jau aizdarītas. Ķērc tikai mūžam izsalkušās kaiВ­jas, kas riņķo virs В«Padomju LatvijasВ».
    — Sirds man tāda nemierīga, — kapteinis saka. — Vai tikai neesam kādu iespēju palaiduši garām?
    Dubovs izsit pelnus no pīpes:
    — Ko mēs vēl varējām darīt? Trīsreiz bijām pie poliВ­cijas priekšnieka. Izsaucām mūsu konsulu… Ko vēl?
    — Tā ir, kā mēdz teikt Taimiņš, — kapteinis piekrīt. — Bet cik grūti sēdēt un gaidīt!… Varbūt tomēr vajaВ­dzēja atjaut puišiem, lai pārmeklē šo nolādēto Kristportu? , ..
    — Un dot pamatu jaunai provokācijai?… Nē, paВ­reizi vien darījām, aizliegdami komandai atstāt kuģi.
    — Bet ja grieztos pie mūsu draugiem?
    — Jā, draugi mums te neapšaubāmi ū, — Dubovs saka. — Es nepateikšu, cik tieši. Bet daudz īsti, uztiВ­cami draugi… Pasaki viņiem: vajadzīga jūsu palīВ­dzība, biedri! Tūlīt būs klat. Bet nedrīkst! Ārzemju osta! — Dubovs parausta plecus un pilnīgi pretēji saВ­vam nosvērtajam raksturam nospļaujas.
    — Varbūt tiešām nospļauties uz visiem В«nedrīkstВ»? — Dubova žests modina kapteinī niknumu.
    — Un kam būs pēc tam nepatikšanas? Jums? Man? Taimiņa dēļ esmu gatavs aizmirst, ka nepatikšanas bus ne mums, bet šim te biedram, — Dubovs norāda uz padomju karogu kuģa pakaļgalā… — Mēs tikai drīkВ­stam gaidīt… Arī tas, ka gaidām, palīdz Taimiņam.
    — Liekas, esam sagaidījuši, — kapteinis norāda uz mašīnu, kas piestāj pie kuģa ietnes. — Bet ko?
    — Policijas priekšnieks? — Dubovs pat nemēģina slēpt savu pārsteigumu.
    — Beidzot kāda ziņa par Taimiņu! — un kapteinis, priecīgi uzbudināts, steidzas pretī policijas priekšnieВ­kam.
    — Baidos, ka tā nebūs sevišķi līksma, — Dubovs noВ­murmina un seko kapteinim.
    Jā, policijas priekšnieka sejas izteiksme nav daudzВ­sološa. īsti nezinādams, kā izpildīt Borka nepārprotamo uzdevumu, ne, drīzāk pavēli, viņš nolēmis vispār neВ­ielaisties nekādās debatēs ar šiem cilvēkiem, kuru jauВ­tājumi dīvainā kārtā vienmēr trāpa naglai tieši uz galВ­vas. Tad jau vieglāk tēlot pastulbu ierēdni un, izmanВ­tojot savu varu, kā arī likuma burtu, dot rīkojumus. Un, ja bus kāda maza atkāpšanās no likuma burta, tad par to pec dažām dienām atbildēs nevis viņš, bet nākaВ­mais iekšlietu ministrs.
    — Pusstundas laikā, — policijas priekšnieks paВ­sniedz kapteinim ar diviem spiedogiem apzīmogotu doВ­kumentu, — jūsu kuģim jāatstāj mūsu teritorija.
    — Labprāt, — Akmens pasmaida. — Dīkstāve, lai arī par to maksā firma, nav mūsu interesēs.
    — Tātad loču streiks beidzies? — Dubovs vaicā.
    — Vēl ne, — policijas priekšnieks atzīst. — Bet man ir pamats apsolīt, ka pirms pusnakts jums būs locis.
    — Ļoti labi! — kapteiņa miers ir nesatricināms. — Tātad mums ir pamats cerēt, ka līdz tam laikam TaiВ­miņš bus atrasts?
    — Mani vīri pārmeklē visu pilsētu. Ļoti ceru, ka viņi to atradīs līdz pusnaktij. Tādā gadījumā nekavējoВ­ties nogādāsim jūsu stūrmani uz kuģa, — policijas priekšnieks paskatās pulkstenī. — Nezaudēsim laiku. Jūsu rīcībā palikušas divdesmit divas minūtes,
    — Ko tas nozīmē? — kapteinis asi vaicā.
    — Jums jānoenkurojas reidā! — nu visgrūtākais ir pateikts, un policijas priekšnieks var izklāstīt iepriekš sagatavoto pasaciņu. — Ticiet man, šis ārkārtējais lēВ­mums pieņemts jūsu pašu interesēs. Man ienākušas ziВ­ņas, ka Kristportā sagaidāma prelpadomju demonstrāВ­cija. Nevaru garantēt jūsu drošību. Ļaudis ir sašutuši par streiku un savās materiālajās grūtībās vaino jus…
    — Vai tas nozīmē, ka šis kakta lapeles palaistās tenВ­kas tagad ir pilsētas valdes oficiālais viedoklis? — DuВ­bovs grib beidzot noskaidrot pozīcijas.
    — Ko jūs?! — policijas priekšnieks enerģiski atgaiВ­ņājas. — Ja tas būtu mans viedoklis, nebūtu ieradies jūs brīdināt. Kristportā ir klusa pilsētiņa, es nepieļaušu nekādus nemierus. Lūk, kāpēc jums pēc piecpadsmit minūtēm jānoenkurojas pēc iespējas tālāk no krastmaВ­las. Jūsu pašu interesēs! Tas ir oficiāls rīkojums! Visu labu, mani kungi! — un policijas priekšnieks pieliek roku pie cepures naga.
    — Tiešām nezinu, jāpriecājas vai jābēdājas, — rauВ­dzīdamies pakaļ policijas priekšniekam, kas pat uz līgaВ­nās ietnes cenšas saglabāt nevainojamu militāru stāju, Akmens domīgi saka. — Ja atnāks locis, mēs jau šonakt būsim atklātā jurā.
    — Es neticu nevienam viņa vārdam! — Dubovs dusВ­mīgi izpūš kuplu dūmu. — Ne demonstrācijai, ne tam, ka mums atvedīs Taimiņu. Bet kā tu tādam glumiķim tiksi klāt? Mēs viņam sakām rupjības, bet viņš atņirdz zobus pieklājīgā smaida. Zina, nelietis, ka mums nekas cits neatliek, — ja iedos loci, būs vien jābrauc prom.
    — Vienīgā laime, ka rīt ieradīsies konsulāta pārВ­stāvis.
    — Gan mēs uzzināsim patiesību, — Dubovs runā ar lielu iekšēju pārliecību. — Lai notiktu kas notikdams, es paļaujos uz Taimiņu. Viņš tiem vēl parādīs!
    — No jūsu mutes — dieva ausī, — un kapteinis noВ­spiež trauksmes signāla pogu. — Visi uz klāja!

* * *

    Viesnīcas В«KoronaВ» vestibils šovakar izskatās gluži neierasts. Pašā centrā novietots garš konferenču galds, uz kura izklāstīts vienošanās akts starp rēderiem un ločiem. Ap to sapulcējušās naidīgās puses.
    Konsuls Freksa, kā jau savienības prezidents, iekārВ­tojies atzveltnes krēslā galda galā. Blakus sēž satraukВ­tais un piesarkušais Kerzens un oficiāli laipnais dokВ­tors Borks. Galda viņā malā — loču pārstāvji: mierīgais Berlings, Gustavs, kas pirmoreiz nokļuvis tādā lepnā apkārtnē un tāpēc ziņkārīgi raugās uz visām pusēm, sirmais locis un Hellers, kas pakalpīgi sniedz konsulam pildspalvu.
    Nolasījis vienošanās teksta pantus un apakšpantu.s juriskonsultam piemērotā bezkaislīgā balsi, Borks iestarpina mazu pauzi, tad piebilst:
    — Kā redzat, rēderi grosso modo apmierinājuši viВ­sas loču prasības. Līgumam jāstājas spēkā cik vien ātri iespējams, teiksim, šodien pulksten divdesmit četros… Nav iebildumu?
    — Nē, nē! Mēs esam ļoti priecīgi, ka varam tūdaļ atsākt, darbu. — Hellers steidzas paziņot.
    — Tātad lūdzu kungus parakstīties! — Borks svinīgi saka un piebīda konsulam dokumentus.
    Šai mirklī vestibilā ielaužas Šviks, kuram uz pēdām seko Zumers.
    — Apsveicu! — Šviks paceļ platmali. — Jūs, rēderu kungi! Un jūs, loču kungi! Dievs beidzot apžēlojies par Kristportu… un par Bergholmas nelaimīgajiem upuВ­riem! — viņš ka lūgsnai saliek rokas. — Un bija arī pats pēdējais brīdis! Stāvoklis ir katastrofāls!… BerВ­linga kungs, humanitātes vārdā — kuģi ar manu preci jāizved ārpus kārtas!
    It kā pieliekot punktu šai izjustajai uzrunai, vestibilā atskan skali saucieni. Avīžu zēni cenšas piesaistīt gājēju interesi laikraksta vakara izdevumam:
    — Beidzies loču streiks!… Padomju pārtikas sūtīВ­jumi Bergholmai!… Loču streiks beidzies!…
    — Ko?!—Šviks necilvēcīgā balsī iekliedzas. — BergВ­holmai?… — un viņš izskrien uz ielas.
    — Ludzu, Zumera kungs, mēs gaidījām tieši jūs, — Borks pasniedz rēderim pildspalvu.
    Zumers nicīgi parausta plecus.
    — Es tikai nācu noskaidrot, — viņš īgni saka, — kāВ­pēc jūs mani izsaucāt? Man ar jums vairs nav nekā kopēja… vismaz kuģu ne.
    — Jus joprojām esat rēderu savienības valdes locekВ­lis, Zumera kungs, — konsuls runā uzsvērti laipni. — Un bez jūsu paraksta līgumam nav likumīgā spēka.
    Zumers satver pildspalvu un ar niknu švīku parakВ­stās. Nosviedis papīru, viņš izmisīgi atrauj apkakli:
    — Vai te nevar dabūt kaut ko dzeramu?
    — Apsveicu jūs ar šo svinīgo brīdi! — Borks skandē, vēlēdamies ne par sprīdi neatkāpties no tradīcijas. — Šī vienošanās lieku reizi pierāda, ka mūsu zemē starp uzВ­ņēmējiem un darba darītājiem valda saticība un vienВ­prātība… — griežoties pie Švika, kas iesteidzas bāls un satriekts, viņš tikpat pacilātā tonī saka: — Tagad jusu zārki var doties ceļā!
    — Par vēlu! Par vēlu! — Šviks vaimanā, vicinādams avīzi. — Krievi atsūtījuši pārtiku un medikamentus!… Tagad Bergholmā neviens vairs negribēs mirt!… PārВ­tiku! Un pie tam par velti… Vai tie ir cilvēki?! Ko viņi bez gala jaucas mūsu valsts iekšējās darīšanās? — viņš atkrīt krēslā: — Es esmu ruinēts!
    — Ko jūs gaudojat? — Zumers saviebjas. — Jums taču vēl paliek mani kuģi.
    Šviks atkal pielec kājās:
    — Man? O! — viņš ar spieķi rāda uz konsulu. — Lūk, kam! Dievs man ir liecinieks, ka konsula kungs man vēl parādā komisijas naudu par šo darījumu.
    — Švik! — Zumers draudīgi saka un pasper soli uz priekšu. — Kam tagad pieder mani kuģi?
    — Redzat, Zumera kungs, — Borks mēģina glābt situāciju. — Tas, protams, ir bēdīgi, bet veikals paliek veikals, un sentimentiem te nav vietas…
    — Klusu! — pēkšņā niknuma uzpludumā Zumers brēc un draudīgi tuvojas konsulam. — Jūs! Tas esat jūs! Jūs sapirkāt manus vekseļus! Jūs mani izputināВ­jāt, nelieti tāds!
    — Tā ir sazvērestība! — tagad arī Kerzens saprot ieilguša streika aizkulises. — Jūs gribējāt iedzīvoties uz musu nelaimes!… Jūs, Freksa! Cik jūs nopelnījāt, spekulēdams ar manām akcijām?!
    — Iesim, biedri, — pēkšņajā klusumā Berlinga mieВ­rīgi un skarbi teiktie vārdi skan kā liesas spriedums. — Netraucēsim šo ģimenes idili.
    Piecpadsmit minūtes vēlāk konsuls bārā izgāž savas dusmas uz Borku.
    — Varbūt jūs tomēr paskaidrotu, ko šī komēdija mums dod? Kāpēc pēkšņi ievajadzējies piekāpties loču priekšā? — Freksa vienā rāvienā iztukšo glāzi ar ienīsto viskiju.
    — Lai В«Padomju LatvijaВ» aizvāktos no Kristportas, — Borks atbild. — Osta nav cietums, to nevar tik rūpīgi apsargāt. Bet mums vajadzīga pilnīga rīcības brīvība. Un ka jūs bez loča dabūsit kuģi prom?
    — Un Taimiņš? Viņš atveda bez loča, viņš būtu atkal izvedis.
    — Var manīt, ka šī aukstā duša iespaidojusi jūsu domāšanas spējas, — Borks nekaunigi smīn. — Tur jau tas āķis, ka Taimiņš paliks Kristportā.
    — Paliks? Vai atkal jauna taktika? — konsuls ir tik pārsteigts, ka pat neatspēlējas Borkam. — Jus taču teiВ­cat, ka streikotāji viiju atbrīvos.
    — Tieši tāpēc viņš būs spiests palikt.
    — Es joprojām ne velna nesaprotu, — konsuls saВ­ķer galvu.
    — Nu tad padomājiet, konsul, padomājiet…

* * *

    Nora steidzas. Tik daudz laika zaudēts, velti meklējot tēvu policijas prefektūrā un dzīvoklī! Kad beidzot izВ­devās sadzīt pēdas, izrādījās, ka viņš aizņemts sarunās ar rēderiem. Un neviens nemācēja pateikt, cik ilgi turВ­pināsies jaunā līguma parakstīšanas ceremonija. Galu galā meitene nolēma rīkoties patstāvīgi. Kas gan var viņai aizliegt aiziet uz padomju kuģi — sevišķi tagad, loču streikam beidzoties?! Zēl tikai, ka viņa nav devuВ­sies turp tūlīt…
    Viņa paātrina soli un, nokļuvusi krastmalā, neievēro vīrieti ar pierē uzbīdīto platmali, kas ar makšķerkātu kuko elevatora ēnā. Uz laivu steķa stāv puisis golfa biksēs un, izlikdamies pētījam apvārsni, laiku pa laiВ­kam met sikus akmentiņus ūdenī. Nora neskatās ne pa labi, ne pa kreisi — uz priekšu dzen pienākuma apziņa un cerība palīdzēl Taimiņam. Kaut ātrāk varētu visu izstāstīt kapteinim!
    Pēkšņi Nora apstājas, kā pret neiedragājamu stikla sienu atdūrusies. Pirmajā mirkli viņa vēl īsti neapjēdz, kas noticis, jūt vienīgi biedējošu tukšumu. Tikai pamaВ­zām smadzenes sagremo neapstrīdamo faktu, ka В«PaВ­domju LatvijasВ» vairs nav. Un tūdaļ uzmācas rūgtais secinājums — Taimiņa biedri pametuši viņu… Kā paВ­matu zem kājām zaudējusi, Nora palūkojas apkārt, raudzīdama savai sabrukušajai ticībai kaut mazu balstiņu. Viņas skatiens bez mērķa klīst pa svina pelēkajiem ūdeВ­ņiem, pārslīd tumšam siluetam, ceļo tālāk, atkal atgrieВ­žas pie tā. Šaubu nav, tas ir kuģis, kas noenkurojies tālu reidā. Un tad kā silts vilnis ledaino izmisumu atВ­kausē cerība, kas drīz vien pārvēršas ciešā pārliecībā: jā, tā ir В«Padomju LatvijaВ». Lūk, gaišā četrstāvu virsВ­būve ar radiolokatora antenu, uzrautais priekšvadnis, domāts ledus laušanai. Padomju jūrnieki gaida savu stūrmani vai vismaz kādu ziņu no viņa. Ziņu, ko Nora var nekavējoties aiznest.
    Daudz neprātodama, meitene aizskrien līdz laipām, kur pilsētas kaislīgie makšķernieki tur savas laivas. Pati pirmā pieder tēvocim Pēterim, to varētu mierīgi paņemt, bet, kā par spīti, nav airu. Nākamā arī atВ­krīt — vecais skopulis Tranziss to noteikti nodrošinājis ar divām atslēgām. Un tad Nora ierauga puisi golfa biksēs. Tas taču kaut kur redzēts, turklāt nesen, jo atmiņa saistās ar kaut ko derdzīgu… Pareizi, tas ir sargs, kas ielaida savrupmājā šo bandītu ar radio aparātu! Briesmu nojauta liek meitenei kāpties atpakaļ.
    Tagad dažām minūtēm nav izšķirošas nozīmes, galveВ­nais — vispār nokļūt uz kuģa. Viņai vienai tas neizВ­dosies, jāpasauc Gustavs, lai pārceļ ar savu kuteri. Nora aši pagriežas un, pirms puisis golfa biksēs pagūst viņu aizkavēt, ienirst šaurajā ejā starp diviem spīķeriem.

* * *

    Krodziņā В«Jūrnieka glābiņšВ» sen nav redzēti tādi svētki. Te saradušies visi pilsētas loči — atgadījums, kas normālos darba apstākļos vispār nebūtu iespējams. В«Slēgts vakarsВ» — vēstī neliela izkārtne uz durvīm, un tiešām nejaušam apmeklētājam neatrastos vietiņas, kur apsēsties. Galdi sabīdīti kopā, deg visas spuldzes, tomēr nespēj kliedēt dūmu plīvuru, kas ceļas no desmitiem pīpju, cigāru un cigarešu.
    Sasitas smagi alus kausi, putojošā dzira izlīst pāri malām.
    — Biedram Berlingam — urā! — Hellers skandē, diВ­riģējot ar savu kausu. — Berlinga neatlaidība uzvaВ­rējusi.
    Kausi paceļas.
    Berlings pieceļas:
    — Berlingam te nav nekādu izcilu nopelnu. Dzersim, biedri, par drosmi un izturību, par jurnieku labākajām īpašībām! Un par visiem, kas mūs atbalstījuši šajā cīņā!
    — Urā! — Hellers neliek sevi ilgi lūgt.
    Kāpēc gan nepalīksmot, svinot tādu uzvaru? Kausi atkal paceļas, loči urravo.
    — Lūk, biedri! — Hellers, lai pievērstu sev uzmaВ­nību, sit ar kausu pret galdu. — Klausieties!
    — Klausieties! Klausieties!… — loči viņu atbalsta. — Lai runā Hellers!
    — Lūk, biedri! — Hellers sauc. — Daudzi no mums pazīst В«Padomju LatvijasВ» stūrmani Taimiņu!
    — To, kas strādājis kopā ar Berlingu? Atceramies, —* sirmais locis piekrītoši pamāj ar galvu.
    — Pazīstam, pazīstam Taimiņu! — atskan no visām pusēm. — Kā nu ne? Pazīstam!
    Berlings sasprindzināti vēro Helleru. Pagaidām viņš vēl nesaprot, kas vecim padomā, bet iekšējā balss brīВ­dina: jābūt piesardzīgam!
    — Viņš, protams, nav mūsu profesionālās apvienības biedrs, — Hellers turpina, kad iestājas klusums. — Bet vai tāpēc mēs drīkstam liegt viņam savu solidaritāti?! Visi jūrnieki vienmēr bijuši, ir un būs brāļi.
    — Skaidrāk, Heller, skaidrāk! — Berlings zaudē paВ­cietību. — Ko tu stiep gumiju?
    — Tūlīt viss bus skaidrs kā cliena, — Hellers kliedz. — Nezināmi nelieši nolaupījuši Taimiņu. Tā bija proВ­vokācija gan pret mums, gan pret mūsu streiku! Augusts Taimiņš cietis musu dēļ! Biedrs Berlings nav kļūdījies — Augusts Taimiņš, viņa vīrišķība un izturība palīdzēja mums izcīnīt šo spīdošo uzvaru. Būs tikai taisВ­nīgi, ja mēs savukārt palīdzēsim Taimiņam. Es, vecais Hellers, allažiņ esmu stāvējis un kritis par taisnību. Jūs mani pazīstat!
    — Vai Hellers tiešām kļūst par cilvēku? — Gustavs čukst Berlingam ausi.
    Berlings klusē. Viņa aizdomas pārāk neskaidras, lai tās varētu nopamatot. Un vēl jo mazāk tās drīkst izВ­teikt skaļi.
    — Kā mēs varam viņam palīdzēt?… Runā taču! — trokšņo loči.
    — Vienkārši! Pēc matrožu parašas! — Hellers sauc.
    — Nora uzzinājusi, kur viņu slēpj. Atbrīvosim viņu ar savām jūrnieku dūrēm un aizvedīsim uz padomju kuģi!
    — Labs priekšlikums! — sirmais locis piekrīt.
    — Hellers ir malacis!… Labi!… Pareizi!… — citiarīpiebalso.
    — Viņš patiešām kļuvis par cilvēku, — Gustavs saka.
    — Ko tu klusē, Erik?
    Berlings izšķiras.
    — Biedri, es jūs brīdinu! — viņš piecēlies, lai dotu vārdiem lielāku svaru. — Cīņa vēl nav beigusies. TaВ­gad mums jābūt sevišķi piesardzīgiem.
    Krodziņā ieskrien Nora. Viņas izskats krasi kontrastē ar šeit valdošo svētku noskaņu.
    — Vai izdevās? — Gustavs jautā.
    — Tu biji uz kuģa? — arī Berlings ir satraukts.
    — Nekas neiznāk. Labi vēl, ka izdevās izmukt no šiem tipiem. Tie paši, kas apsargā Taimiņu.
    — Dzirdējāt, draugi? — Hellers kliedz. — Ir tikai viens ceļš. Pašiem atbrīvot! Es brīnos par biedra BerВ­linga nostāju. Vai darbaļaužu starptautiskā solidaritāte viņam ir tukša skaņa?
    — Tēt, vai tu aizmirsi, ka Augusts ir tavs draugs? — Nora dedzīgi pārmet. — Ja nevienam citam nav drosВ­mes, es viena pati atbrīvošu Taimiņu! Ceļu taču zinu.
    — Es došos tev līdzi! — Gustavs sauc.
    — Zelta vardi! — Hellers auro.

* * *

    Venstrāts sapulcinājis savus vīrus savrupmājas apakšstāva lielajā zālē. Pēc: telefona sarunas ar Borku viņš atkal jūtas savā ādā. Diplomātiskā apiešanās ar Taimiņu, kuru varētu daudz vieglāk pievārēt ar ierastajām metodēm, smalkā laipošana un bezjēdzīgā nīkuļošana nemājīgajās istabās viņam sen jau līdz kaklam. Tagad vismaz var rīkoties, jo uzdevums ir nepārproВ­tams. Un Venstrāta balsī ieskanas viņa padotajiem labi pazīstamās ņurrājoša runča intonācijas. Viņi zina — jo klusāk viņš runā, jo mazāk cieš jebkādu pretī runāВ­šanu.
    — Te nedrīkst palikt ne sīkākās pēdas, — Venstrāts pavēl. — Nekas nedrīkst liecināt, ka mēs šeit esam bijuši.
    — Tikpat kā laizīt izlaizīsim, — vīrietis ar rētu vaigā pasteidzas apliecināt.
    — Un pievāciet visas tukšās pudeles. Smeš, vai dzirdat?
    — Un ko lai iesāk ar dziedātāju? — patuklais vīrieВ­tis apjautājas.
    — Pareizi… Dīkrosis ir redakcijā… Gaidīt viņu pārāk riskanti… — Venstrāts vilcinās tikai īsu mirkli. — Būs tāpat vien jāmet laukā. Smeš, jums kā rūdītam siržu lauzējam vislielākā pieredze, kā tikt vaļā no sieВ­vietes. — Venstrāta melno aceņu uzzibsnījums apkluВ­sina guldzošos smieklus. — Kas te smejas? Jūs laikam domājat, ka stāstu jums anekdotes? Ne, es dodu rīkoВ­jumus! Jus paliksit šeit pēdējais, — Venstrāts uzrunā vīrieti ar rētu. — Neaizmirstiet instrukciju! Jums nav jādara itin nekas! Ne pirksts nav jāpakustina! Jūs neВ­drīkstat radīt nekādus šķēršļus! Tiklīdz pārliecināsities, ka viņš aizvests, laidieties lapās!
    — Ek, — vīrs ar rētu vaigā klusi nopūšas. — Jau trešo reizi skaidro vienu un to pašu…
    Istabā iesteidzas vīrs golfa bikses.
    — Šef… — viņš uztraukti iesāk.
    Venstrāts nomēri viņu ar iznicinošu skatienu.
    — Operācija nav vēl beigusies. Kā mani sauc?
    — Piedodiet, Venstrāta kungs… Nora Berlinga bija ostā. Viņa gribēja tikt uz kuģa.
    — Un ko jūs?
    — Nelaidu.
    — Labi, — Venstrāts apmierināti pamāj. — Un kur jūs viņu likāt?
    — Nekur, — vīrs golfa biksēs parausta plecus. — Aizskrēja.
    — Aizskrēja? — Venstrāts pazemina balsi līdz tikko dzirdamam čukstam. Pēkšņs zvērīgs dūres sitiens noВ­triec vīru golfa biksēs zemē. — Vai es jums neteicu, ka jebkurš, kas mēģinās padot ziņu uz kuģi, jāapklusina? Vai jūs gribat, lai es jūsu dēļ nosēdētu tos divdesmit gadus, ko esmu palicis kronim parādā!… Klausieties, jus žurkas! Es tagad pats došos uz oslu. Cerams, jums ir skaidrs, ar ko jums bus darīšana, ja te paliks kaut mazākā pēda? Ar likumu? Nē, ar šo te! — Venstrāts zibeņātrumā izrauj zem svārkiem īpašā makstī iekārto revolveri un notēmē uz Smešu:
    — Ej! Un pasaki primadonnai: ja neturēs muti, noВ­drošināšu viņai viskvēlākos aplausus viņpasaulē!

* * *

    Smeša uzdevums ir vieglāks, nekā pirmajā mirklī varēja likties. Tīri nejauši viņš iesāk sarunu ar izteiВ­cienu, kas izraisa neveiksmīgajā dziedātājā obligātu refleksu.
    — Šefs lika pateikt, ka viesizrāde beigusies, — Smešs ar nepārprotamu žestu norāda uz durvīm.
    Eleonoras pieredze nav mazāka ka Smešam, tikai ar to starpību, ka šādās reizēs viņa vienmēr bijusi cietēВ­jas lomā. Un pietiekami bieži nācies pārliecināties, ka nav nozīmes lūgties, birdināt asaras, lietot žēlabainus vārdus. Daudz prātīgāk aiztaupīL sev šādu pazemojumu. Un tomēr, kaut paredzēdama atbildi, viņa nespēj neВ­vaicāt:
    — Kur ir Taimiņš?
    — Nav tavā darīšana! Tur, kur viņam jābūt! AizВ­brauca pavizināties uz galvaspilsētu!
    Un, lūk, viņa atkal soļo pa Kristportas ielām. Par vēl vienu iluziju nabadzīgāka un tomēr bagātāka. Lieku reizi sapratusi, ka šai pasaules daļā viņai neredzēt laiВ­mīgu dzīvi (kur nu laimigu — vispār it nekādu šā apzīВ­mējuma cienīgu, jo pat pie dzīvokļa saimnieces tagad kauns atgriezties), Eleonora neļaujas galīgam izmisuВ­mam. Viņa taču atradusi Augustu! Agrāk vai vēlāk viņu ceļi atkal krustosies, lai nekad vairs nešķirtos… Bet pagaidām?
    Pagaidam kaut kā jānopelna sev kumoss maizes. Diemžēl nekas neliecina, ka В«Jautrā delfīnaВ» īpašnieka veikals pa šīm dienām butu uzplaucis. Nekā ieprieciВ­noša nesola arī viņa vārdi.
    — Jus ko, smejaties par mani, vai? — krodziņa saimВ­niekam vairs nav pat enerģijas kliegt. — Pa visu šo laiku nāca viens krievs un tas pats tikai pirmajā dienā. Pēc tam kad komandai aizliedza kāpt krastā, viņš vēl dažas reizes atsūtīja pēc alus veco Tranzisu, bet taВ­gad… — krodziņa saimnieks bezcerīgi noplāta rokas.
    — Jā, dzirdēju pa radio, — Eleonora saka neskaņā balsī. — В«Padomju LatvijaВ» ir projām…
    — Kas par niekiem?! Bet viņi nez kādēļ noenkurojuВ­šies reidā.
    Reidā… To padzirdējusi, Krelle izskrien krastmalā. Tiešām В«Padomju LatvijaВ» nav aizgājusi. Taimiņš nav viens. Tepat, kā ar roku sasniedzami, ir vēl biedri, kuВ­riem viņš tā tic, ir palīdzība, glābiņš. Augustam unarīviņai!
    Krelle vairs neatceras, ka pirms dažām stundām pati mēģinājusi pierunāt Taimiņu atteikties no dzimtenes, parakstīties zem apmelojuma un apmesties Kristportā. Kas viņai par daļu gar visu šo politiku? Viņa tikai griВ­bēja dzīvot kā cilvēks — ar mīlošu vīru, ar ģimeni, savā dzīvokli, izrauties no posta. Tagad, kad viņa paВ­visam tuvu redz kuģi, viņa no jauna gatava doties Augustam līdzi uz Padomju Savienību, gatava darīt visu, lai tikai nebutu atkal jāpaliek vienai.
    Jau labu brīdi Eleonora mētājas pa tumšo krastmalu. Beidzot viņa ierauga kādu vīrieti, kura seju aizēno ceВ­pures platā mala.
    — Vai jūs nepateiksit, kā man nokļūt uz padomju kuģa?
    — Pavisam vienkārši, — Venstrāts ir laipnības iemieВ­sojums. — Sekojiet man! Es jūs nogādāšu īstajā vietā!
    Un Eleonora Krelle seko viņam — tāpat kā visu savu mužu sekojusi stiprāku, enerģiskāku cilvēku padomiem. Priecīga, ka nevajag pašai domāt un rīkoties, viņa ļauВ­jas straumei, kas aizskalo visu lieko, nederīgo, dzīvot nespejīgo. Seko, tā arī nesapratusi, ka dodas pretī saВ­vai nāvei.
    Laiva attālinās no krasta. Vēl kādu mirkli dzird duļļus čīkstam, klusu guldzoņu, airiem ar ūdens virsmu saskaroties. Tad laiva izzūd skatieniem, pamirst trokšņi. Un neviens nesaklausa šāvienu, kas pēkšņi pāršķeļ vaВ­karīgo klusumu, nedzird Eleonoras Krelles pēdējo klieВ­dzienu, nedzird šļakstienu, ar kādu viņas nedzīvais ķermenis, krītot dzelme, atvadās no Kristportas, kur tā arī neizdevās gūt laimi.
    Mašīnrakstītāja nekādi nevar saprast, kas noticis ar Dīkrosi. Parasti viņš diktē tik ātri, ka pie labākās griВ­bas nav iespējams sekot līdzi tekstam — jābūt laimīВ­gai, ja izdodas nepārjautāt kādu vārdu ik pēc teikuma. Šodien turpretī viņš pēc katras rindkopas iestarpina pauzi, it kā nejaudādams izspiest no pārgurušajām smadzenēm nākamo domu. Arī tagad taustiņu klaboņa jau sen apklususi, bet redaktors joprojām klusē.
    Patiesībā tas nemaz nav raksta saturs, kas sagādā Dīkrosim grūtības. Arī nakts vidū, izrauts no dziļa miega, viņš spētu bez jebkādas piepūles sacerēt šādu reportāžu. Traucē reibinošā apziņa, ka šis raksts droši vien ir pēdējais, ko viņš diktē В«Kristportas KurjeraВ» redakcijas telpās. Uzvara izcīnīta, rīt jādodas līdzi BorВ­kam uz galvaspilsētu, kur gaida plašāka vēriena darbs, krietni lielāks atalgojums un, šaubu nav,arīdaudz grūВ­tāki un sarežģītāki uzdevumi. Un tieši tas patlaban noВ­darbina Dīkroša prātu, nejauj koncentrēties. Vai viņš tiks galā, vai spēs noturēties virspusē arī ūdeņos, kur mājo rijīgākas haizivis? Sev pašam taču drīkst atzīties, ka Borka spīdošais manevrs pārspēj visu līdz šim pieВ­redzēto. Vai vērts ielaisties šaha partijā ar spēlētājiem, kas paredz ne tikai trīs četrus gājienus uz priekšu, bet aprēķina itin visas varbūtības, sagatavojot pretiniekam slazdus šķietami līdzenākā vietā? Varbūt tomēr prātīgāk paliki Kristportā, kur nodrošināta gaužām pārticīga ekВ­sistence?
    Dīkrosis palūkojas apkārt un saprot, ka domās jau atvadījies no sava patumšā kabineta, kur uz mūžu iepeВ­rinājusies lētu cigarešu un sliktas kafijas smaka, no izВ­balējušajām litogrāfijām pie sienām un no stikla durvīm, caur kurām gan var novērot padotos, bet kas tai pašā laikā neizslēdz nepatīkamo sajutu pašam būt kā uz delnas. Citas izdevības nebūs, tāpēc jāriskē. Un atvadām jāsacer raksts, kas liks Kristportas ļautiņiem vel pēc daudziem gadiem atcerēties redaktora vietnieku Dīkrosi.
    Viņš savelk pieri krunkās, pūlēdamies izgudrot seВ­višķi skanīgu frāzi.
    — Jauna rindkopa! — Dīkrosis saka. — Rakstiet!… Taču maldījās tie, kas domāja, ka tas ir šīs drāmas pēВ­dējais cēliens. Punkts. Līguma parakstīšanai sekoja senВ­sacionāls fināls.
    Dīkrosis atkal sarauc pieri.
    — Rakstiet! Tieši tai brīdi, kad tirdzniecības kuģis В«Padomju LatvijaВ» gatavojās atstāt mūsu ostu, daudzi Kristportas iedzīvotāji, to skaitā arī jūsu speciālais koВ­respondents, bija apkaunojoša notikuma aculieciВ­nieki… Svītrojiet pēdējo teikumu! Sensacionāls fināls, kas risināsies Apelācijas tiesā. Jauna rindkopa… Līgums starp rēderiem un ločiem tiks anulēts, jo pierāВ­dīts, ka streikotāji rīkojušies pēc ārzemju aģentu inВ­strukcijām! В«Padomju LatvijasВ» stūrmanis Taimiņš, par kura pazušanu mēs jau savlaicīgi informējām mūsu lasītājus, vadījis loču streiku! Viņu slēpa streika komiВ­tejas locekļi. Šo tumšo elementu mēģinājums slepus nogādāt Taimiņu atpakaļ uz kuģa neizdevās, pateicoties mūsu policijas modrībai. Nelīdzēja arī krievu jūrnieku viltīgais manevrs noenkuroties reidā, kur varētu izmanВ­tot tumsas aizsegu. Padomju stūrmani apcietināja tieši tai brīdī…
    — Cik interesanti! — mašīnrakstītāja pēkšņi izsauВ­cas. — Kad tas notika?
    — Stulba zoss! — Dīkrosis strupi atbild. — Tas vēl notiks. Pēc stundas.

* * *

    Kapteiņa kajītē sabiezē nakts, bet Akmens neieslēdz elektrību. Gail vienīgi sprakstošā tabaka Dubova pīpē. Nez kādēļ šķiet, ka tumsā atklātas sarunas raisās viegВ­lāk. Un kapteinim tik daudz uz sirds…
    — Vai lasījāt ostas pārvaldes radiogrammu? — atВ­bildi nesagaidījis, Akmens turpina. — Pec stundas ieraВ­dīsies locis, un mums būs jāpaceļ enkurs.
    — Varbūt viņš mums kaut ko pastāstīs par TaiВ­miņu, — Dubovs saka. — Kopš aizgājuši dokeri, mēs esam pilnīgi nogriezti no pilsētas.
    — Neko labu negaidu. Man neiziet no prāta policiВ­jas priekšnieka vizīte, — kapteinis lieliem soļiem mēro telpu. — Atceros, agrāk — rēderu laikā — nebija tāda latviešu kuģa, no kura kāds neaizmuktu jau pirmajā ārzemju ostā. Cerēja uz labāku algu, meklēja dēkas, vai es zinu…
    Jā, aukstais karš mūs visus pārvērtis frontiniekos, — Dubova balsī, viņam pašam nemanot, iezogas lektora intonācijas. — Saproti jel, kapteini, šeit mēs vairs neesam Akmens, Taimiņš, Čaikins vai Dubovs ar savām individuālajām rakstura īpašībām, šeit mēs pat neesam noteiktas tautības vai valsts pārstāvji, šeit mēs visi esam marksistiskās ideoloģijas nesēji — boļВ­ševiki, sarkanie, В«Kremļa aģentiВ», ka nu kuram labpatiВ­cies mūs dēvēt. Mājās tu vari rupji lamāties, vari pieВ­dzerties vai sakauties, tā ir tava darīšana. Šeit par to atbild visa Padomju Savienība un, lūdzu, nesmejies,arīvietējie komunisti.
    — Nabaga Taimiņš, — Akmens rūgti pasmaida.
    — Par ko tikai viņam nav jālauza galva…
    Bez klauvēšanas atveras durvis. Ienāk satrauktais sardzes stūrmanis.
    — Biedri kapteini! Iesim uz klāja. Krastmalā notiek kaut kas dīvains. Ja nemaldos, netālu no loču kutera laipām.
    Pirmajā bridi grūti saprast, ko nozīmē rosība krastā. Spēcīgie okulāri rāda divus vīrus, kas uz kāda spīВ­ķera lēzenā jumta uzstāda prožektoru. Cita pēc citas piebrauc smagās un vieglās mašīnas. No tām izkāpj cilvēki, pulcējas grupās, izkrauj kinoaparatūru.
    — Tas nemaz neatgādina demonstrāciju, — Dubovs pašūpo galvu.
    — Drīzāk filmēšanu, — Akmens uzmin. — Vai redzi kameru?
    — Bet ko viņi taisās filmēt? — Dubova seja apmāВ­cas. — Mūs, vai? Pazīstam taču viņu filmas. Mēs neВ­esam ne puskailas meičas, ne bandīti. Kaut gan… — viņš pēkšņi ņemas regulēt tālskati. — Re, kur arī mūsu vecais paziņa no vietējās tenku lapeles! — Dubovs ieraudzījis Dīkrosi, kas plātās rokām, rādot uz В«PaВ­domju LatvijasВ» pusi. — Skaidrs, ka viņi mums gatavo kaut ko atvadām. Turies, kapteini!

* * *

    Atgāzies konsula Freksas iemīļotajā atzveltnes krēslā, Borks klausās pēdējās ziņas.
    — Rīt parlamentā sāksies debates par tirdzniecības līgumu ar Padomju Savienību, — diktors stāsta.
    — Iepriekšējās aptaujas rezultāti norāda, ka opozīcijai šoreiz diez vai izdosies izvirzīt uzticības jautājumu un izjaukt valdības nodomus. Visdažādākie iedzīvotāju slāņi atbalsta mierīgās līdzāspastāvēšanas politiku. KuВ­luāros palaistās baumas, ka sagaidāms sensacionāls atВ­klājums, uzskatāmas par neveiklu mēģinājumu sēt neВ­mieru dažu Zemnieku partijas deputātu prātos…
    — Varbūtarīšajā aparātā iebūvēts magnetofons, — konsuls zobojas, — lai nosistu jums garastāvokli… Tas gan bija pirmšķirīgs triks, ko jūs izspēlējāt ar Taimiņu.
    — Nieki! — Borks jūtas glaimots. — Salīdzinot ar pārsteigumu, kas rīt sagaida mūsu ministru preziВ­dentu… — tālruņa zvanam atskanot, viņš nocel klauВ­suli. — Hallo!… Jā, labi. Paldies! — Borks pieceļas. — Nu beigas ir tuvu. Un zināt ko, konsul?… Man prieks par to, kā izspēlēta šī partija! īr jau laiks, zvaВ­nīja jūsu Hellers, pēc pusstundas viss būs cauri… Jūs arī brauksit?
    — Uz ostu? — Freksa brīnās. — Kāda velna pēc?
    — Gribu redzēt šo stūrmani… Padomājiet paši, esmu izspēlējis ar viņu veselu partiju, bet ne reizes neesmu redzējis pretinieku. Tagad, kad esmu uzvarēВ­jis, derētu viņu apskatīt. Braucam!

* * *

    Savrupmāja, kur ieslodzīts Taimiņš, šajā vēlajā vaВ­kara stundā izskatās vēl pamestāka un drūmāka nekā dienā. Kā vaidēdami dārzā šalc simtgadīgie ozoli. Ēka grimst tumsā, gaismo tikai divi logi otrā stāvā.
    Ieraudzījis savrupmājas tumšo siluetu, Gustavs jau labā gabalā izslēdz starmelējus un palēnina gaitu.
    Vecais В«FordsВ» klusi piebrauc un apstājas. Nu mašīna atВ­rodas augstā mūra aizsegā un tādēļ no mājas nav saВ­redzama. Izkāpj Nora, Gustavs un sirmais locis, kurš nolēmis piedalīties šajā riskantajā pasākumā, lai apВ­valdītu jauniešu karstgalvību. Vācu okupācijas laikā viņš vairākkārt organizēja sabiedroto karavīru pārВ­drošo bēgšanu no karagūstekņu nometnes un tāpēc uzВ­skata, ka bez viņa pieredzes pasākums būs lemts neВ­veiksmei.
    Gustavs un Nora izņem no mašīnas saritinātu tauvu un grasās mest to pāri mūrim. Vecā loča rokas mājiens aptur viņus.
    — Kurā istabā viņš atrodas?
    — Otrā stāvā. Bet, kurā īsti, to neesmu ievērojusi, — Nora vainīgā balsī atzīst.
    — Un vēl saucas izlūks! — sirmais locis nikni noВ­spļaujas. — Varu iedomāties, kas notiktu, ja manis te nebūtu. Droši vien uz labu laimi iekāptu pa kādu logu un pēc tam staigātu pa gaiteni un sauktu: В«Biedri Taimiņ, kur jūs esat?В»
    — Jā, ko tagad darīt? — Gustavs čukst. — Vajadzēs man vispirms rāpties vienam un pamēģināt izlūkot, kur viņš atrodas.
    — Vēl muļķīgāk! Pamēģini labāk mazliet piepūlēt savas smadzenes. Lai atrastu krievu stūrmaņa istabu, nav nemaz jārāpjas pāri sētai. Mums ir trīs pieturas punkti… Tas ir, ja pieņemam, ka viņš atradis tavu kaiju… Zinādams, ka mēs taisāmies viņu atbrīvot…
    — Bet vai tas maz ienāks viņam prātā? — Gustavs šaubās.
    Tas ir pats par sevi saprotams, — Nora atraida iebildumu. — Viņš musu vietā rīkotos tāpat… A, zinu, viņš vispirms atvērs logu un otrkārt… Nezinu…
    Droši vien stāvēs pie apgaismotā loga, lai mēs varētu viņu ieraudzīt, — Nora, kā cerēdama atrast apstiprināВ­jumu savam minējumam, atkāpjas dažus soļus un paВ­skatās augšup. Visi apgaismotie logi ir aizvērti, vaļa ir tikai viens tumšs logs.
    — Blēņas! — sirmais locis papurina galvu. — ApВ­gaismots logs parādītu viņu ne tikai mums, bet arī mus atklātu sargiem. Esmu gatavs saderēt, ka tieši tumšais logs ir viņa.
    It kā atbildot loča vārdiem, melnajā četrstūrī, kur neskaidri iezīmējas cilvēka ēna, uzliesmo un tūdaļ noВ­dziest sērkociņa liesma.
    — Aiziet! — Gustavs aicina un, pazīdams Noras rakВ­sturu, piemetina: — Bet ņem vērā: augšā līdīšu es.
    — Nē, es, — Nora iecērtas.
    — Tas ir neprāts! Un ja tur Taimiņa vietā ir kāds no sargiem? Iespējams taču, ka kaiju atradis nevis TaiВ­miņš, bet viens no Borka rokaspuišiem.
    — Jā, arī tāda varbūtība pastāv, — sirmais locis pieВ­krīt. — Varbūt Taimiņš vispār jau aizvests… Bet, ja mēs tomēr nolemjam riskēt, tad pa logu jāiekāpj tikai Norai!
    Tā mēs te strīdēsimies līdz rītam, — Nora iekaist. — Es kāpšu — un cauri.
    — Tu esi meitene… Tu… — Gustavs satraukumā vairs nespēj atrast vajadzīgos vārdus.
    — Bet tu vīrietis. To mēs visi tāpat zinām, — vecais locis pasmaida. — Nelaime tikai tā, ka Taimiņš tevi nepazīst. Ja tu iekāpsi pa logu, viņš var nodomāt, ka tā ir provokācija.
    Sērkociņš nodzisis. Taimiņš pīpē jau desmito cigareti. Jeb varbūt tā ir viena un tā pati cigarete, ko viņš jau desmitiem reižu aizdedzinājis, lai pēc dažiem dūmiem atkal nodzisušu košļātu zobos. Tumšā istabā tikko sareВ­dzami mēbeļu apveidi. Gandrīz trīs dienas pavadītas šajā telpa. Trīs mokošas dienas, tris nemitīgi sasprinВ­dzinātas dienas. Tie, kas viņu šeit tur ieslodzītu, domā, ka tas ir cietums. Bet Taimiņš to pārvērtis ringā. Tiesa, viņš arī pats saņēmis dažus zvērīgus sitienus, bet toВ­mēr pārcietis visus, arī pēdējo, kas viņu gandrīz notrieВ­cis nokdaunā, lai atkal pieceltos un turpinātu nevienādo cīņu. Cīņa bija sevišķi grūta tāpēc, ka vajadzēja aizВ­stāvēt ne tikai sevi. Eleonorai taisnība — vīrieši allaž domā vispirms par savu godu. Bet viņam šoreiz bija jādomā ne tikai par godu, ne tikai par to, lai izlauztos no šejienes pats, — viņam bija jāizrauj no šīs māВ­jas, no šīs nolādētās Kristportas, no šīs neona, reklāmu apgaismotās un tāpēc vēl jo tumšākās elles arī EleoВ­nora. Reizēm, kad valodas bija apsīkušas, kad viss likās izrunāts, viņš bija ieskatījies grāmatiņā ādas vākos. Veca Sērensa uzdāvinātais Dantes В«Dievišķīgās komēВ­dijasВ» sējums šajā cietumā bija iekļuvis Eleonoras roВ­kassomiņā. Reizēm, īsti neizprazdams kopā saplūstošos vārdus, Taimiņš staigāja kopā ar Danti pa elles lokiem, kopā ar viņu mekleja savu Beatriči. Bija viens tāds bridis (Eleonora, nogurusi raudāt, gulēja, sarāvusies čoВ­kurā, tik bezpalīdzīga un salauzta, un tomēr gatava izslieties pretī saules stariem), kad Taimiņam kļuva skaidrs: pats liktenis, ja tāds tiešām pastāv, atvedis Kristportā un iemetis šajā briesmīgajā notikumu virВ­puli, lai viņš līdzīgi Dantem varētu izvest Eleonoru no tumšās pazemes pretī dzīvei.
    Bet, lai to panāktu, nepietika ar drosmi un vīrišķību, nepietika skriet ar pieri sienā. Vajadzēja rīkoties apdoВ­mīgi, apsvērt katru soli. Jo vairāk tāpēc, ka viņš un Eleonora ir tikai sīkas figūras lielajā spēlē, kur izšķiВ­ras kaut kas daudz svarīgāks par viņu personīgo В«būt vai nebūtВ».
    Soļodams šurp turp pa istabu, Taimiņš vērīgi ieskaВ­tās tumsā. Ne velti Dīkrosim pateikts, lai viņu šonakt netraucētu. Kaija ir zīme, ka draugi viņu atraduši… Taimiņš pārliecināts, ka tie nepametīs nelaimē. Viņš rēķinās ar to, ka draugi rīkosies ātri. Desmit iespējas pret vienu, ka viņi ieradīsies tieši šonakt. Kad sāka krēšlot, Taimiņš vairs neiededzināja gaismu. Varbūt šīs gaidās pavadītās stundas, kad piecus metrus platajā istabā nosoļoti desmitiem kilometru, kad sīkākais laukā dzirdamais troksnis lika saspringt, bija daudz grūtākas nekā visas Lrīs ieslodzījuma dienas…
    Norai un Gustavam izdevās tik klusi piezagties pie savrupmājas, ka Taimiņš, smagās pārdomās nogrimis, neko nesadzird. Logā ielido olis, liek viņam atsprāgt. Un tūdaļ svelpjot ielido pa pusei saritināta tauva. Tā gandrīz skar Taimiņu. Viņš noliecas, paceļ to, parausta, dodot signālu cilvēkam lejā.
    Tad velk ar visu spēku. Logā parādās tumšs stāvs. Klusi uzlec uz palodzes.
    — August! — satraukums aizspiež Norai kaklu.
    — Gaismu! — klusi pavēl Taimiņš, un tūdaļ pats aizВ­dedzina sērkociņu.
    — Mazā Nora?! Tu?! — viņš izbrīnā iesaucas un tūВ­daļ norūpējies piebilst: — Tevi es gan nebiju gaidījis.
    — Tagad nav laika skaidroties, — Nora čukst. — Esam atbraukuši pēc tevis. Ātrāk!
    — Pagaidi… Kur ir mans kuģis?
    — Vēlāk… Jāpasteidzas… Dārzā pašlaik nav neviena sarga. — Nespēdama saprasl. Taimiņa vilcināšaВ­nos, Nora bažīgi jautā: — Kas ar tevi noticis?
    — Nora, kur ir В«Padomju LatvijaВ»?
    — Ostā. Tieši uz turieni gribam tevi nogādāt.
    Klusums. Tajā dzird Taimiņu smagi elpojam, tad klusu murmināšanu:
    — Šeit… Tātad tomēr ticējuši! Tātad radio ziņa izВ­gudrota…
    — Skaidrs, — Taimiņš pārvarējis vājuma brīdi. Viņš izslējās un asi noprasa: — Dārzā tiešām nebija neviena sarga?
    — Jā… Ātrāk! Katrs mirklis ir dārgs.
    — Paldies, — Taimiņš smaida. — Ej vien. Es ar jums neiešu!
    — Kā? — Nora pārsteigumā atkāpjas. — Vai tad tiešām?… Nevar but! August!… August Taiiniņ! — Nora gandrīz kliedz, it kā gribēdama saukt Taimiņu pie prāta.
    Taimiņš saprot, ko Nora domā.
    — Nodevējs? — viņš īsi iesmejas. — Es, nodevējs? — Taimiņš purina galvu. — Nē, Nora! Pirmīt, kad vēl nezināju, ka jūs atradīsit mani, kad nezināju, ka mans kuģis nav aizbraucis, kad neko vēl nezināju… Man bija svarīgi apmānīt pretinieku… Lai liktu uz galvasВ­pilsētu… Tur būtu lielākas iespējas bēgt, nokļūt paВ­domju pārstāvniecībā vai citā vietā, kur es varētu izВ­stāstīt patiesību. Tagad tas vairs nav vajadzīgs.
    — Jābēg! Vai tu nesaproti! Pēc stundas В«Padomju LatvijaВ» izies jurā.
    — Lai! Man jāpaliek šeit! — Taimiņš stingri saka. — Saproti, Nora, runa nav ne par manu personīgo likВ­teni, ne par Eleonoras likteni. Es nedrīkstu begt! No šejienes man jāaiziet kā apsūdzētājam. Apsūdzībai vaВ­jadzīgi pierādījumi. Bet, ja aizbēgšu, to vairs nebūs. Pat uz jums nevarēšu atsaukties.
    — Tu?… Tu vēl gribi uzbrukt? — Nora brīnās. — Šajos apstākļos?… Tas ir neprāts!
    — Drosmīgo neprālam slavu mēs dziedam, — TaiВ­miņš pasmaida. — Tā ir mūsu, padomju taktika! JebkuВ­ros apstākļos cīnīties par uzvaru, — Taimiņš pēc brīža turpina: — Bet par visu turpmāko jāparūpējas tieši tev, Nora… Vienalga, kādiem līdzekļiem, tev jāpanāk, lai policija uzzinātu, ka atrodos šeit. ,. Tieši policija! Neviens cits!
    — Bet policija taču uz vienu roku ar…
    — Protams… Kamēr maniem pretiniekiem izredzes gūt virsroku. Tai brīdī, kad policijas priekšnieks jutīs, ka viņu spēle zaudēta… Netērēsim laiku! JāpasteiВ­dzas!… Kamēr mans kuģis ir šeit, policija neiedrošiВ­nāsies izlocīties… Laidies!
    — Ņem! — Nora iespiež Taimiņa rokā vecā loča В«ValteruВ», ko tas savā laikā ieguvis kā trofeju apšaudē ar vāciešiem. — Ņem kaut vai to. Tomēr bus drošāk. Ja viņi saodīs, ka tuvojas policija…
    — Nē! — Taimiņš noraida ar žestu. — Es esmu tirdzВ­niecības jūrnieks. Mums ieroči nav paredzēti.
    — Tu atsakies no visa, — Nora rūgti saka.
    — Tieši otrādi, — Taimiņš smaida. — Tas, ka esmu bez ieroča, ir mans vislabākais ierocis… Vienīgais, kas man vajadzīgs, lai pēc iespējas ātrāk ierastos policija.
    — Pēc stundas policijas priekšnieks būs šeit! — NoВ­ras atbilde skan kā zvērests.
    — Pagaidiet, pagaidiet… Ja… jā… Es jums ticu. Bet man šie fakti vel jāpārbauda.
    Pametis Noru, Gustavu un veco loci priekšistabā, poВ­licijas priekšnieks ieskrien savā kabinetā. Steigā aizВ­mirsdams izslēgt uztvērēju, viņš metas pie telefona. TrīВ­cošiem pirkstiem uzgriež Borka numuru.
    — Atkārtojam īsumā pēdējās ziņas, — telpā skan diktora skaidrā balss. — Rīt parlamentā sāksies debaВ­tes par tirdzniecības līgumu ar Padomju Savienību. Iepriekšējās aptaujas rezultāti norāda, ka valdība balВ­sošanā iegūs vairākumu. Kuluāros klīst baumas, ka deВ­putāta Borka prombūtne šajās izšķīrējās dienās izskaidroВ­jama ar to, ka viņš gatavo sensacionālu runu. Taču, kā mums apgalvo kompetentas personas, šīs baumas uzВ­skatāmas par neveiklu manevru, lai atšķeltu no valdīВ­bas vairākuma svārstīgos deputātus…
    Policijas priekšnieks neklausās. Viņa piere norasoВ­jusi. Borks neatbild. Prefekts uzgriež viesnīcas šveicara numuru.
    — Man doktoru Borku! Steidzami! Atrodiet katrā ziņā! Varbūt viņš sēž bārā… Nav?… Aizbraucis?… Uz ostu? Nolādēts!
    Policijas priekšnieks nomet klausuli. Tad apdomājas, grib uzgriezt konsula Freksas numuru. Sajā mirklī līdz viņa apziņai nokļūst diktora teiktie vārdi:
    — Zemnieku partijas līderis paziņojis, ka situācija mainījusies. Ņemot vērā vēlētāju izteiktās domas, ka tirdzniecības līgums ar Padomju Savienību nāks par labu arī zemkopjiem, frakcijas sēdē nolemts atbalstīt valdību. Līdz ar to zud doktora Borka vadītās opozīciВ­jas pēdējais balsts. Kā mums nupat ziņo, ārlietu ministrs Nordjupa kungs šodien apmeklējis sūtni, lai aplieciВ­nātu, ka noslēpumainos apstākļos nozudušā padomju stūrmaņa meklēšanā izmantos visenerģiskākos mērus. Pie viena viņš izteicis Padomju valdībai pateicību par Bergholmas iedzīvotājiem sniegto palīdzību…
    Pēdējos vārdus policijas prefekts vairs nedzird.
    — Nu es viņam parādīšu! — viņš izgrūž caur zobiem un metas uz durvīm,

* * *

    Liela pelēka mašīna dzēstām ugunīm nobremzē pie savrupmājas. Venstrāts izkāpj un brītiņu ieklausās klusumā, kurā dzird tikai lapu šalkoņu. Tad viņš paВ­skatās uz namu. Visi logi tumši. Gaismo tikai malējais otrajā stāvā. Venstrāts apmierināti pamāj. Tā ir noruВ­nātā zīme. Tātad viss noritējis pēc iepriekšējā plāna. Taimiņš aizbēdzis, sargi atstājuši māju.
    Taču Venstrāts nav no tiem, kas paļaujas uz saviem apakšniekiem. Visi viņi ir tikai amatieri. Visi viņi domā tikai par to, kā ātrāk padarīt darbu, saņemt naudiņu un aizlaisties lapās. Iebāzdams slēdzeni vārtos, Venstrāts ar smīnu atceras Borka atgādinājumu: В«Jāstrādā ar balВ­tiem cimdiemВ». Patiešām, viss nostrādāts ar glazē cimВ­diem — sākot ar nolaupīšanu pie varietē teātra, beidzot ar notikumu ostā. Tagad atliek vienīgi pārbaudīt, vai viņa palīgi patiešām aizvākuši visas pēdas. Tad varēs aizkāpt uz viesnīcu pie Borka un pateikt viņam: В«Sveiki, doktor! Jūs esat smalks kungs, deputāts, nāВ­kamais ministrs un tā tālāk. Es esmu kriminālnoziedzВ­nieks, trešās šķiras rīkļurāvējs, notiesāts uz divdesmit gadiem, izbēdzis no cietuma, likuma vajāts un tā tāВ­lāk… Bet kas jūs būtu bez manis?…»
    Venstrāts šķērso dārzu un bez trokšņa atver durvis. Nams klusē. Bet otrajā stāvā viņš pēkšņi sadzird kaut ko aizdomīgu. Izvilcis zem svārkiem paslēpto revolВ­veri, Venstrāts uz pirkstgaliem uzkāpj augšā. Viņš apВ­stājas pie durvīm, aiz kurām dzirdams kaut kas līdzīgs guldzoņai.
    Ar pēkšņu grūdienu atvēris durvis, Venstrāts pacel revolveri, taču roka tūdaļ nolaižas. Skats ir pārāk pārВ­steidzošs, lai Venstrāts spētu reaģēt uzreiz.
    Uz grīdas mētājas vairākas tukšas pudeles. Starp tām sēž galīgi piedzēries Smešs un, turēdams pēdējo, vēl neiztukšoto abām rokām, tempj tieši no kakliņa. Viņš izskatās kā milzīgs zīdainis ar lielu knupīti.
    Pamanījis Venstrātu, Smešs līgodamies pagriežas.
    — Kā jums ar veselību?… Tas ir — uz jūsu veseВ­lību… Iedzersim, šef… Tas ir, Venstrāta kungs… Esiet bez raizēm, viss nospēlēts pēc notīm…
    — Ko tu te dari, lops?! — Venstrāts tik pārskaities, ka pār lūpām izlaužas neskanīgs rēciens.
    Smešs viņu tomēr sapratis.
    — Es? Vai tad neredzat, ko es te daru? Visi aizgāja, es arī gandrīz aizgāju, bet tad padomāju, ka tā nebūs pareizi. Atstāt tik daudz labas mantas! Jus taču teicāt, ka nedrīkst atstāt nekādas pēdas, ne puteklīša… Mest laukā? Es varbūt esmu noziedznieks, bet tādu nozieВ­gumu es nevaru izdarīt… Uz jūsu veselību!
    Venstrāts ar kājas spērienu izsit viņam pudeli no roВ­kām un aiz apkakles uzrauj augšā.
    — Stāvēt!
    — Vai tad es neslavu? — Smešs pieķeras sienai. — Un vispār, ko jus te meklējat? Izlikšu bez jums!
    — Gribi, lai es tevis dēļ dabūtu nolauzt trīsdesmit gadus tuptūzī? — Venstrāts nošņāc.
    — Man nekas nav pretī, — Smešs atkal apsēstas uz grīdas. — Bet esiet bez bažām, šefa kungs… Par kārtību esmu parūpējies… Viens putniņš aizlaidies, bet otro… Nu, kā sauc tādu putniņu, kas dzied… Ahā, tas ir kanārijputnēns… To es arī esmu izlaidis no būra… Tagad visi ir brīvi… Es tikai pagaidīšu, kad atnāks policija. Tad es arī būšu brīvs.
    Venstrāts netērē vārdus. Gandrīz piecas minūtes pār Smešu birst sitienu krusa. Katru reizi, kad viņš gāžas augšpēdus, Venstrāts atkal piecel to un no jauna apber nežēlīgiem sitieniem.
    — Nu kā? — Venstrāts beidzot jautā ar savu parasto draudīgo čukstu.
    Smešs nopurinās.
    — Viss kārtībā, šef… piedodiet, Venstrāta kungs… Viss dzērums laukā, taisni žēl… Tik daudz pirmšķiВ­rīga dzēriena, un viss par velti!
    — Muti! Nāc līdzi!
    Klusēdami abi apstaigā telpu pēc telpas. Šur tur VenВ­strāts pamana kādu nolaidību, bet visumā puiši strādāВ­juši godam. Palikusi tikai pēdējā — Taimiņa istaba,
    — Vai pārbaudīts? — Venstrāts jautā.
    — Nē. Tas bija jādara man… Bet es vēl nepaspēju. Domāju, vēl laika diezgan, vispirms jānovāc galvenie lietiskie pierādījumi.
    — Man liekas, galvenais lietiskais pierādījums, kas būs jānovāc, esi tu, — Venstrāts klusi nomurmina un atslēdz durvis.
    Venstrāts iededzina gaismu. Istaba ir tukša. Nekā, izņemot mēbeles.
    Venstrāts pieiet pie loga, paskatās lejā. Smešs viņam seko. Pēkšņi spalgs troksnis liek viņiem apsviesties.
    Taimiņš, kas bija paslēpies aiz durvīm, izrāvis slēВ­dzeni un aizcirtis tās. Pirms Venstrāts pagūst aizkavēt viņu, slēdzene, stikliem šķindot, izlido pa logu.
    Smešs metas Taimiņam virsū. Sitiens pa zodu liek viņam atkrist uz muguras. Viņš kunkstēdams valstās pa grīdu. Tikmēr Venstrāts izrāvis revolveri. Taimiņš paceļ rokas.
    — Tu šeit? — Venstrāts jautā, kā neticēdams savām acīm. Viņa smadzenes strādā ar pārslodzi. Pašlaik jauВ­tājums, kāpēc Taimiņš palicis, liekas viņam vissvarīgāВ­kais. Prāts vienkārši nespēj to aptvert.
    — Tu šeit? — viņš atkārto kā bojāta plate. — Vai tad tevi neatbrīvoja?
    — Gribēja gan… Bet man jūsu sabiedrība tā iepaВ­tikusies, ka nolēmu palikt, — Taimiņš vīpsnā.
    — Klausies! — Venstrāts tuvojas Taimiņam. — Ko tas nozīmē?
    — Ļoti vienkārši! Gribu, lai jūs mazliet iejustos manā ādā, — Taimiņš mierīgi atbild.
    — Lamatas! — Venstrāts beidzot saprot. — Nostāties pie sienas! Ar seju! Pacelt rokas! Ja pakustēsies, būsi mironis!
    Taimiņš paklausa,
    — Uzlauzt durvis! — Venstrāts pavēl Smešam,
    Redzēdams, ka Smešam netikt galā ar smagajām, meВ­tālu apkaltajām durvīm, viņš pats steidzas palīgā. Šo mirkli izmanto Taimiņš. Pirms Venstrāts pagūst atjēgВ­ties, ierocis izrauts viņam no rokas.
    — Tā! Tagad lomas mainītas, — Taimiņš smaida. — Pie sienas! Veicīgāk! Ieteicu nekustēties! Ja jūs to tomēr darīsit, informēju, ka Švika kungs apsolījis atВ­laidi visiem maniem labiem paziņām.
    Taimiņš, it kā tīšām izaicinādams Venstrātu, rotaļāВ­jas ar revolveri.
    — Viņš mūs nošaus! — Smešs kliedz. — Dariet kaut ko, šef!
    Venstrāts ierēcas un kā vērsis metas uz priekšu. TaiВ­miņš paceļ ieroci. Smešs saraujas. Bet Taimiņš, atgrūВ­dis uzbrūkošo Venstrālu ar spēcīgu kājas spērienu, šauj logā. Šķind plīstošais stikls. Viens šāviens, otrs, trešs. Tie spalgi atbalsojas klusajā dārzā.
    — Viņš ir traks! — Smešs elso, uzbrukdams TaiВ­miņam.
    Bet Taimiņš ir ātrāks. Vēl daži šāvieni logā, tad arī revolveris, izsizdams lielu robu, izlido ārā.
    Tuvcīņa. Izmantojis brīdi, kad Smešs piespiedis TaiВ­miņu pie grīdas, Venstrāts pieskrien pie loga un atrauj to. No zemes šķir krietni pieci metri. Var salauzt kāju. Un tomēr labāk nekā nokļūt cietumā. Venstrāts jau uzВ­rāpies uz palodzes, bet šai mirklī Taimiņš, atbrīvojies no Smeša tvēriena, metas viņam klāt un ievelk atpakaļ istabā. Cīņa turpinās. Tagad tā noris galvenokārt pie loga. Ik brīdi stāvoklis mainās. Tomēr jūt, ka Taimiņa spēki draud izsīkt.
    Aiz durvīm dzirdami trokšņi, balsis. Cīņas karstumā Venstrāts un Smešs to nedzird. Troksnis tuvojas. DurВ­vis tricina Valdonīgi klauvējieni. Pēdējiem izmisīgiem spēkiem Venstrāts un Smešs cenšas tikt vaļā no TaiВ­miņa. Apdullinājis viņu ar zvēlienu acīs, Venstrāts jau kuru reizi skrien pie loga. Taču arī Taimiņš jūt, ka jāВ­noturas tikai īsu mirkli, un tas piešķir spēkus. GulēВ­dams zemē, viņš ar vienu roku satver Smešu, ar otru parauj aiz kājas Venstrālu, kas jau grasās kāpt uz paloВ­dzes. Venstrāts pakrīt, kritienā raudams sev līdzi bīВ­dāmo galdiņu.
    — Atveriet! Policija! — un smagās durvis sāk līgoties.
    Ķermeņi veļas pa gridu blīvā kamolā. Durvis ar trokВ­sni izgažas no virām. Iebrūk policisti ar prefektu priekšВ­galā.
    Pēdējā brīdī atbrīvojies no Taimiņa, Venstrāts tiek līdz logam. Ieskrienas lēcienam, bet… Lejā gaismo poВ­licistu kabatas spuldzes. Māja ielenkta. Venstrāts lēni pagriežas un tikpat lēni paceļ rokas. Smešam nav speķa piecelties. Turpat, sēdēdams uz grīdas, viņš paВ­ceļ rokas.
    Taimiņš grīļodamies paiet pretī policijas priekšnieВ­kam.
    — Es esmu В«Padomju LatvijasВ» stūrmanis, — viņš iesāk.
    — Zinu, Taimiņa kungs. Mēs jūs jau sen meklējam.
    — Un tikai tagad atradāt? — Taimiņš vīpsnā.
    — Labāk vēlāk nekā nekad! — prefekts mēģina ar joku tikt pāri neērtajai situācijai. — Apcietināt! — noВ­radīdams uz Venstrātu un Smešu, viņš pamāj poliВ­cistiem.
    — Nu nē, tas nebūs pieklājīgi! — Taimiņš pasmaida. — Atļaujiet man vispirms iepazīstināt jūs ar maniem viesmīlīgajiem saimniekiem!… Venstrāta kungs! PaВ­rasti liek dēvēts par šefu. Bet šis te ir Smeša kungs!
    — Pazīstu šo bandu! — prefekts īgni norūc. — Esiet bez rūpēm, Taimiņa kungs! Visi saņems pelnīto sodu!
    — Arī pārējie?
    — Protams, mana devīze ir likums un kārtība. Bet vispirms mums jāuzzina, kas īsti piedalījies jūsu noВ­laupīšanā, — prefekts mēģina laipot, — Tas prasīs ziВ­nāmu laiku.
    — Varu jums aiztaupīt šīs pūles… Pierakstiet! DeВ­putāts Borks! Konsuls Freksa! Redaktors Dīkrosis! ŠiВ­kos gariņus jūs laikam pazīstat labāk nekā es.

* * *

    Krastmalā pulcējas arvien vairāk ļaužu.
    — Man tas nepatīk! — Berlings ar niknu žestu apВ­velk loku, kurā iekļūst pustumsā redzamie automobiļi reportieri, fotogrāfi, radiokorespondenli, vairākās vieВ­tās uzstādītie prožektori.
    — Kā es tūdaļ neiedomājos! Es varētu sevi nosist par to… — viņš turpina. — Hellera izturēšanās un viņa priekšlikums man pašā sākumā likās aizdomīgs, bet…
    — Par ko tu runā? — neizprot kāds locis.
    — Par provokāciju! Vai tad tu neredzi, kāpēc viņi sapulcējušies krastmalā? Lai sagaiditu Taimiņu! — viņa balsī skan izmisums.
    — Es viņus brīdināšu! — kāds no ločiem iesaucās.
    — Par vēlu! Viņiem tūlīt jābūt klāt, tagad mēs nekā vairs nevaram darīt, — un Berlings saspringti ieskatās tumsā.
    Konsuls Freksa, sēdēdams savā mašīnā kopā ar Borku, paskatās pulkstenī.
    — Kavējas, — viņš saka.
    — Nekas! — Borks atsmaida. — Labs nāk ar gaidīВ­šanu.
    — Kungi, vēl mazliet pacietības, — Dīkrosis labvēВ­līgi uzsmaida žurnālistiem. — Vēl mazliet pacietības, un jūsu rokās būs sensācija, kādu Kristportā nav reВ­dzējusi. Varat man ticēt! Šādās lietās man ir iemaņa.
    Žurnālisti atzinīgi smaida.
    No В«Padomju LatvijasВ» komandtilla Akmens un DuВ­bovs saspringti vēro neparasto rosību krastmalā.
    — Ko viņi īsti gaida? — Akmens vaicā it kā pats sev.
    — Nezinu, — Dubovs drūmi pašūpo galvu. — Zinu tikai, ko mēs no viņiem varam sagaidīt!
    — Jaunu provokāciju? Tādā gadījumā viņi nokavēВ­jušies. Pēc piecpadsmit minūtēm uz klāja uzkāps locis.
    — Loci var aizturēt. Nezinu, kāda īsti loma mums jātēlo izrādē, bet viens skaidrs: bez mums tā zaudētu katru nozīmi.
    Berlings paraugās ugunīs, kas iezīmē В«Padomju LatВ­vijasВ» noenkurošanās vielu.
    — Pēc desmit minūtēm man jābūt uz kuģa, — viņš klusi saka. — Tātad viss notiks šais desmit minūtēs.
    — Vai arī nenoliks, — pirmo reizi pa šo laiku kāds no ločiem uzdrošinās izteikt cerības. — Viņiem jau sen bija šeit jābūt.
    Konsuls Freksa nervozi paskatās pulkstenī.
    — Nu? — viņš uzlūko Borku. — Kur viņi tik ilgi kavējas?
    — Varbūt Taimiņš pirms aizbraukšanas vēl dod loВ­čiem pēdējās instrukcijas? — Borks pasmejas.
    Atmosfēra ostā arvien vairāk saspringst. Konsuls Freksa katru pusminūti skatās rokas pulkstenī. Borks klusē. Dīkrosis mēģina nomierināt reportierus.
    Kaut kur tālumā atskan automobiļa taure. Visi saВ­stingst. Automobiļa signāls jau pavisam tuvu. KrastВ­malā parādās Gustava vecais В«FordsВ».
    — leslēgt prožektorus! — komandē Dīkrosis.
    Krastmalu pārlej žilbinoša gaisma. Sākas drudžaina rosība. Žurnālisti izrauj no kabatām piezīmju blokus. Fotogrāfi metas pie aparātiem. Radiooperatori pārbauda mikrofonu. Kinooperatori iedarbina kameras.
    Bet В«ForduВ» apsteidz cita mašīna. Tad klusumu saВ­šķeļ Dīkroša spalgā balss:
    — Kungi, lūk, sensācija, ko biju jums apsolījis! — viņš ar apsūdzošu žestu norāda uz Taimiņu, kas Noras un vecā loča pavadībā izkāpis no mašīnas.
    Mirkli Taimiņš stāv nekustīgi, it kā tīšām pozēdams fotogrāfiem un kinooperatoriem, kas ar skubu uzņem kadru pēc kadra. Tad pagriežas pret mašīnu, no kuras tikmēr izkāpis policijas priekšnieks. Prefekts laipni paВ­ņem Taimiņu zem rokas un ved uz krastmalu, pie kuras ar griezīgu sirēnas kaucienu piebrauc policijas kuteВ­ris. īsu brīdi ilgst sastingums. Tad atskan loču gaviļu sauciens.
    Konsuls Freksa iedarbina mašīnas motoru.
    — Šo putru jūs izstrēbsit pats, — viņš nikni saka. — Viens pats!
    — Idiot! Atradis laiku pārmetumiem, — Borks ierauj galvu plecos. — Ātrāk!
    — Izslēgt prožektorus! — Dīkrosis tikai tagad atВ­jēdzas.
    Taču apgaismotāji nejaudā izpildīt pavēli. Kamera turpina uzņemt.
    — Nolādēts! — Dīkrosis satracināts kliedz. — NoВ­dzēst gaismu! Nolādēts!
    Prefekts pagriežas pret pūli.
    — Loci, kas izvedīs В«Padomju LatvijuВ», lūdzu iekāpt policijas kuterī, — viņš aicina. — Kas attiecas uz jums, kungi, tad mūsu viesis, Taimiņa kungs, ludz jums paВ­teikties par svinīgo izvadīšanu…
    Un, lūk, Taimiņš atkal ieņēmis savu vietu komandtiltā. Blakus stāv Berlings. Lejā prefekts, cenzdamies izlikties pēc iespējas draudzīgāks, tērzē ar kapteini un Dubovu.
    Taimiņš un Berlings sarunājas pusbalsī.
    — Paldies! — saka Taimiņš. — Tev, jums visiem un it sevišķi mazajai Norai…
    — Nē, paldies tev, — Berlings uzliek viņam roku uz pleca. — Tu taču pats zini — ja nebūtu tevis, daudz kas būtu sanācis greizi. Borks vēl ilgi tevi pieminēs.
    — Jā, lai cik bija grūti, tomēr iestūrēju kuģi tur, kur gribēju… Nožēloju tikai vienu… Ek, kaut varētu palikt šeit vēl dažas stundas… Aiziet pie Eleonoras, pateikties viņai un pasacīt, ka es viņu gaidu…
    — Par to es parūpēšos!… Mēs visi par viņu rūpēВ­simies… Saderu, nepaies ne trīs mēneši, kad jūs saВ­tiksities Rīgā.
    Šajā brīdī, laringofona pastiprināta, atskan kapteiņa Akmeņa balss:
    — Pacelt enkurus!
    Pienācis brīdis atstāt Kristportu. Pienācis brīdis, kad prefekts varēs nokāpt kuterī un beidzot tikt vaļā no Dubova smīna, ļaunāka par jebkuriem skaļiem pārВ­metumiem. Enkura ķēde posmu pa posmam izslīd no ūdens. Neviļus visi, kas šai brīdī atrodas uz kuģa, pieВ­vērš tai savus skatienus. Lūk, virs ūdens parādās pēdēВ­jais, dūņām un aļģēm apklātais posms. Lūk, no tumВ­šajiem viļņiem jau iznirst smagais enkurs.
    Pār klāju pārskrien vienbalsīgs kliedziens.
    Pie enkura, it kā pieķēries tam pēdējā mēģinājumā tikt uz kuģa, kas to aizvedīs dzimtenē, karājas EleoВ­noras Krelles nedzīvais ķermenis.
    Prefekts šausmās atkāpjas. Viņš pazinis Eleonoru Krelli, jo plakāti ar viņas attēlu pirms trim dienām taču pārplūdināja pilsētu. Viņš sapratis visu. Ne tikai to, kas vainīgs dziedātājas nāvē, bet arī kam nāksies par to atbildēt.
    — Ko? Ko? — viņš atkal un atkal murmina. — Tas nav iespējams!… Kristporta taču ir vismierīgākā pilsēta pasaulē!



    G. CĪRULIS, A. IMERMANIS
    PIEDZĪVOJUMS KRISTPORTĀ
    1968
    IlustrējisВ A. Kiršfelds
    Noskanējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis
Top.Mail.Ru