Скачать fb2
Kampējs

Kampējs

Аннотация

    Mūsuprāt, šīs grāmatas mērķis nav kādam pielaikot strīpainu pidžamiņu. Šīs grāmatas mērķis ir uzskatāmi parādīt, ko ar cilvēku var izdarīt nepārvarama tieksme pēc naudas un varas.
    Kampt, kampt un kampt. Vēl, vēl, vēl un vēl. Īpaši neaizraujoties ar domām par citiem cilvēkiem. Vai valsti. Vai ko citu.
    Ak, jā, dažiem būtiskāk var šķist tas, ka šī grāmata mēģina dot atbildi uz jautājumu — kādā veidā gan vienam cilvēkam izdevās to visu pakampt? Protams, ja viņš tiešām bija viens...


Kampējs

    Stāsts par Andri Šķēli un vērdiņu
L. Lapsa, K. Jančevska

    "Domāju, ka politika paliek un ar katru brīdi paliks tīrāka. Pamazām veidojas profesionāli politiķi, kuriem tauta uzstādīs ļoti augstus kritērijus.
    Tie būs saimnieciski, morāli un visādā citādā ziņā nevainojamas reputācijas cilvēki, un viņu darbs būs tikai politika."
    Andris Šķēle (1995. gads)

    "Es teiktu, ka nevis nauda, vara un slava pārbauda mani, bet es pārbaudu naudu, varu un slavu."
    Andris Šķēle (1996. gads)

    "Tikai laiks un darbi ir cilvēka mērs."
    Andris Šķēle (1997. gads, Andra Jakubāna un Ērika Hānberga Neērtais Andris Šķēle)

    "Es viņu salīdzinātu ar sniega mašīnu ziemā, kas visu grābj uz sevi.
    Tāpēc jau viņš var teikt: es mīlu šo valsti. Bet mīl viņš to sniega mašīnas manierē."
    Edvīns Inkēns (2002. gads, Astras Milles Labvakar, Edvīn Inkēn. Varas fizioloģija I)

    "Man ir atmiņā viens viņa teiciens –– man ir tikai mana morāle. To viņš atbildēja uz jautājumu, kur tad paliek morāle, ja mēs apejam tos, kuriem pienākas pirmām kārtām, un visu samaksājam viņiem."
    Kāds uzņēmējs "ar pieredzi" (2007. gads)

Ievads

    Reiz dzīvoja apaļvaidzis skolnieks, kuru vecāki kārtīgi lika pie grāmatām, toties skolas gados deva rubli dienā, un viņš pat ierīkoja sev izdevumu burtnīcu, kurā rūpīgi iegrāmatoja visus izdevumus — vienpadsmit kapeikas par limonādi, septiņas kapeikas par smalkmaizīti. Krāja, ja bija vajadzība — spēlēja uz naudu.
    Nebija nekāds zubrītājs, bet gudrs, gaišs puika — tagad pats saka, ka esot bijis nerātns. Pavisam mazs būdams, gāja badīties ar aunu — bet auns viņam parasti pārlēca pāri. Mājās pārmaiņus pa nedēļai ar brāli saimniekoja pa virtuvi, pat bikses bija iemācījies uzšūt. Pirmo un pēdējo reizi uzsmēķēja ceturtajā klasē — starp citu, uz soliņa Rīgas zoodārzā. Bija kārtīgi nokristīts katoļu baznīcā. Savu vectēvu "apgaismoja", cik kaitīgs ir alkohols.
    Astotajā klasē viņš rakstīja sacerējumu par to, ka lielas laimes patiesībā nemaz nav, — tā veidojas no daudzām mazām laimītēm. Desmitajā klasē pēkšņi uz mācībām ieradās ar sirmu šķipsnu matos — un neviens nesaprata, kas gan noticis. Pats viņš to laikam nevienam nestāstīja — un nestāsta joprojām. ļaujot nedraugiem runāt — "tas cilvēks dzīvē vai nu kaut ko slēpj, vai bērnībā viņam ir darīts pāri".
    Bet vienalga viņš bija gaišais, gudrais, feinais puika — ātri apprecējās, pabeidza Lauksaimniecības akadēmiju ar "sarkano" diplomu, sāka strādāt, vienā mazā istabiņā audzināja divas meitas un audzēja puķes — kā jau visi saimnieciski un apķērīgi latvieši padomju gados. Sapņoja, ka uzbūvēs meitām "tēva māju" — paša vecāki mātes dzimtas mājas Balvu pusē bija pārdevuši jau ļoti, ļoti sen. Ap 1990. gadu vieglā formā "saslima" ar alus bundžu krāšanu.
    Neviens — izņemot varbūt vienīgi vistuvākos radus, kazi, arī draugus, kuru gan viņam faktiski nav, — nespēj pateikt, kurā brīdī notika lūzums un vai šāds lūzums vispār bija. Vai bija viens brīdis, kad gaišais puika sāka tiekties nevis vienkārši pēc turīguma, bet pēc aizvien lielākas, lielākas, lielākas naudas un varas, — vai arī tas tā vienkārši pakāpeniski attīstījās?
    Vēl deviņdesmito gadu sākumā viņš apmierinājās ar mazumiņu — bez kādiem kompleksiem izrakstīja sev dažu desmitu latu pabalstus "veselības uzlabošanai" un sarūpēja tiem laikiem gandrīz astronomiskas vērtības, bet vispār jau nožēlojamus importa podus.
    Un vispār jau virs tāda podu līmeņa un mēroga nepacēlās. Kā atstāsta tālaika kolēģi, braukāja ar "pirmo" žigulīti, bet pēc kļūšanas par lauksaimniecības ministra vietnieku "paaugās" — oooooooooo! — līdz jaunajam moskvičam. Sākumā staigāja pa savu ministrijas kabinetu bez kurpēm, visi galdi un palodze bija izklāti ar dokumentiem, kuri jāparaksta, bet viņš nezināja, ko darīt. Un nebaidījās to atzīt citiem.
    Toties jau dažus gadus vēlāk viņš vispārēji tika atzīts par izcilu, vienreizēju, nebijušu spēju shēmotāju — par spīti tam, ka, šķiet, nemaz nevajag lupu vai mikroskopu, lai faktiski visā, ko viņš kopš deviņdesmito gadu sākuma darījis, saskatītu milzumdaudz āža kāju, kas nekādi nav noslēpjamas un lien ārā pa visām malām. Pēdējā laikā — jo īpaši.
    "Bet kā viņš vienmēr pamanās iekulties kaut kādos šitādos...?" mēs pajautājām vienam no mūsu galvenā varoņa kādreizējiem līdzgaitniekiem. Atbilde nebija glaimojoša: "Man ir tas jāatzīst... kopš tās viņa aiziešanas no politikas tur kaut kas tiešām ir mainījies. Es no sirds domāju! Varbūt, ka es kaut ko nezinu, es varu kaut ko nezināt, bet nu... cik es zinu visu to sākuma periodu... kad tur, ka būtu kārtots kaut kāds lielais bizness?
    Tas, kas te tagad notiek, tas ir kaut kāds pilnīgs vāks. Un kas tas ir? Tāda visprastākā alkatība, tāda līšana katrā iespējamā vietā, katrai pudelei par korķi, tur kaut kāda mēģināšana kaut ko nolobēt, nu tāds prastums! Nenormālākais! Kāpēc tas viņam vajadzīgs, es nesaprotu, es nesaprotu... es nesaprotu... es nesaprotu. Es, goda vārds, es atzīšos — es nesaprotu. Un nekā tāda nebija, kamēr viņš bija premjers, kamēr viņš bija priekšsēdētājs, nebija nekā tāda!
    Tagad! Nu vāks! Nu vāks! Nu vāks! Vāks! Tāds šleserisms. Viņš grib paņemt visādas komisijas, visādi projekti, pat ne tādi, ka savi! To vēl saprastu! Nu, es tur kaut ko daru, palīdziet, džeki, tur kaut kādu birokrātiju, nu taču palīdzētu, nebūtu jau nekādu problēmu. Nē — visur, visur, visur! Es nesaprotu..."
    Jebkurā gadījumā jautājums paliek — kā tas tā sanāca, ka viens strādīgs, kārtīgs, visu paziņu cienīts, feins puisis kļuva par cilvēku, kurš, kā var šķist, vienkārši nespēj nemelot? Par kuru aizvadīto gadu gaitā radies noturīgs priekšstats — viņš taču nevienu pašu lietu nespēj izdarīt īsti atklāti un godīgi?...
    "Man ir atmiņā viens viņa teiciens — man ir tikai mana morāle. To viņš atbildēja uz jautājumu, kur tad paliek morāle, ja mēs apejam tos, kuriem pienākas pirmām kārtām un visu samaksājam viņiem," teic kāds viņa, kā izskatās, tiešām pamatīgi "uzmests" izbijis biznesa partneris.
    "Ziniet, ir tāda naudas slimība. Viņš toreiz vēlējās pārdot savu žiguli un taujāja kādam kolēģim, kā to izdarīt. Pēc tam man kolēģis teica, ka viņš ir slims, viņam, līdzko parādās runa par naudu, acis paliek kā zvēram, sarkanas, viņš ir slims. Es tagad viņu neesmu saticis, bet šī slimība mēdz progresēt..." bilst kāds, iespējams, vēl pamatīgāk, kaut ne tik tieši "uzmests" mūsu varoņa ekskolēģis.
    Vai tiešām viss ir tik vienkārši? Vai Andris Šķēle tiešām visu savu mūžu vienkārši berzis vērdiņu un neapzināti — bet varbūt pat apzināti? — vergojis tam gluži kā pirtnieks Ansis no labi zināmās Kārļa Skalbes pasakas?
    Tieši tāds ir viens no izplatītākajiem mītiem par šo neapšaubāmi neordināro cilvēku: Andris Šķēle, lūk, jau ministrijas posteņos ņēma kukuļus pa labi un kreisi, tad speciāli savām savtīgajām vajadzībām sacerēja pārtikas uzņēmumu privatizācijas likumus, visu sazaga, sapri(h)vatizēja, izmantoja varas resursu, lai piezagtos vēl vairāk, bet pēc tam dzīvoja... nu, teiksim, laimīgi. Kad naudas un varas aptrūkās, ķērās pie jaunām shēmām...
    Tiesa, ir vēl otrs, faktiski tikpat izplatīts mīts: Andris Šķēle bija īsts godavīrs ("Andris nekad nav ņēmis kukuļus un neņems, nezaga un nezags. Viņam nevajag slavu, naudu arī ne, tās viņam pietiek!" presē savulaik izsaucās viņa domubiedrs Andris Ruselis), līdz noteiktam brīdim — vienkāršs kārtīgs darbarūķis un ģimenes gādnieks. Tad viņš stāvēja un krita par valsts interesēm, pēc tam pierādīja sevi kā izcilu tautsaimnieku — praktiķi, tad atkal stāvēja un krita, līdz beidzot vienkārši un cilvēciski nogura no briesmīgās slodzes, cilvēku nepateicības un nesapratnes.
    Ak, viņš šo to nopri(h)vatizēja? Turklāt ne visai godīgi? Bet — nebūtu paņēmis šis, būtu paņēmis kāds cits; šis vismaz neļāva visu izvazāt, šis vismaz saglabāja ražošanu. Arī to daudzina šā mīta aizstāvji. Līdz pat deviņdesmito gadu beigām viņiem bija vēl viena iemīļota tēze — šis vismaz visu neizpārdeva. Taču tad līdz ar Ave Lat grupas uzņēmumu izpārdošanu pa labi, pa kreisi šie apgalvojumi kaut kā pieklusa un izgaisa...
    Tātad — cilvēks, kurš ir izdarījis fantastiski daudz. Laikam taču uzbūvējis un pēc tam faktiskā vairāksolīšanā izpārdevis Latvijā lielāko pārtikas uzņēmumu grupu. Trīsreiz bijis valdības vadītājs, kura pūliņi lielā mērā bija tie, kas 1995.—1996. gadā spēja izcelt valsti no bedres, kur to bija iegāzusi Māra Gaiļa mazākumvaldības nespēja. Daudziem var šķist, ka arī viedokli mainījis un Latvijas iedzīvotājiem vienkārši melojis, iespējams, pat vairāk nekā cilvēks hūtē. Un panācis, ka viņam tas ilgus gadus tiek piedots un aizmirsts.
    Kurš no šiem mītiem un viedokļiem ir ticamāks, patiesībai atbilstīgāks? Precīzāk — kurš ir mīts, bet kurā rodama vismaz daļa patiesības? Tas bija viens no pamatjautājumiem, kad sākās darbs pie šīs grāmatas. Darba gaitā jautājumu kļuva tikai vairāk un vairāk — bet ne cilvēku, kuri būtu gatavi uz tiem atbildēt.
    Tik daudz cilvēku, kuri vienkārši atsakās runāt. Tik daudz cilvēku, kuri sacer vissmieklīgākos argumentus, lai tikai izvairītos no šīs tēmas. Tik daudz vēl tagad augstos valsts amatos esošu personu, kuru acīs, pieminot Andra Šķēles vārdu, pazib neslēpts izbīlis. Tik daudz oficiālu un elektroniskā pasta vēstuļu, kurās visdažādākajās formās lasāma viena un tā pati atbilde: nu, liecieties taču, lūdzu, mierā, par šo tēmu mēs runāt negribam, nerunājam un nerunāsim, — vai tiešām to tik grūti saprast? Un vēl tik daudz gan oficiāli iznīcinātu, gan "pilnīgi nejauši" pazudušu dokumentu — gan ministrijās, gan Privatizācijas aģentūrā, gan arhīvos.
    Tikmēr, pamazām virzoties uz priekšu, šķirstot tūkstošus tomēr nepazudušu privatizācijas lietu lappušu, tiekoties ar desmitiem cilvēku, kuri tomēr uzdrīkstējās runāt un atcerēties laikus, ko daudzi vēlētos uzskatīt par sen pagājušiem, jautājumu skaits auga augumā.
    Interesanti — kas ir tas kārdinājums, tā kaisle, kas liek cilvēkam nospļauties par pilnīgi visu, melot bez kauna un goda, mainīt viedokli, tikko ienāk prātā? Nauda? Vara, ko dod nauda? Vai vienkārši nepārvarama vēlēšanās pakampt kaut ko vēl, vēl, vēl?
    Jā, un kā tas viss vispār izdevās? Kādam jābūt cilvēkam, lai spētu pakampt visu to, kas uz īsāku vai ilgāku laiku tieši vai netieši pabijis Andra Šķēles rokās? Vai tiešām to varēja izdarīt viens vienīgs cilvēks, tikai paša spēkiem?
    Un kādai bija jābūt sistēmai, kurā to visu ir iespējams pakampt? Par sviestmaizi pievākt to, par ko valsts būtu varējusi dabūt krietni vairāk tai — un tās trūcīgākajiem iedzīvotājiem — tik vajadzīgo līdzekļu? Kas valstī radīja apstākļus, kad nopietni auditori varēja bez jebkādām problēmām dot pirmsprivatizācijas novērtējumu Jaņa Rozentāla gleznai — 200 latu?
    Jautājumu vidū ir jau pavisam neatbildami — interesanti, cik daudz nabadzīgu cilvēku ir pirms laika aizgājuši viņsaulē tāpēc, ka Andris Šķēle un viņam līdzīgie savāca to, kas "slikti stāvēja", bet valstij vienlaikus nebija naudas cilvēka kaut cik cienīgām pensijām un zālēm? Naudas, kuras varēja būt vairāk — ja privatizācija nebūtu notikusi tā, kā tā notika...
    Viņa pirmā sieva gan visos laikos ir pastāvējusi uz to, ka "tikai no skata Andris ir tāds atturīgs, kaut patiesībā ļoti līdzjūtīgs cilvēks, ārkārtīgi pārdzīvo citu bēdas un nelaimes un cenšas palīdzēt visiem, kā vien mācēdams". Un kur nu vēl paša Andra Šķēles sirdi plosošā uzruna Saeimas deputātiem, 1995. gada 21. decembrī no Saeimas tribīnes paziņojot:
    "Situācija valstī ir smaga. Mēs ielās redzam ubagojošus bērnus. Mēs redzam vecus cilvēkus, kas dzīvo pusbadā, jo tie nespēj zaudēt savu pašcieņu, ejot lūgties vai palikt parādā par dzīvokli. Mēs redzam slimus cilvēkus, kas nespēj nopirkt ārstu izrakstītās zāles. Mēs zinām ģimenes, kas nespēj savus bērnus sūtīt skolās. Mēs redzam cilvēkus, kas pārtiek no atkritumu konteineros atrastā. Mēs zinām ģimenes, kurās vienīgais ienākumu avots ir sievas vai meitu prostitūcija. Daudzi no trūkumā nonākušajiem cilvēkiem visu mūžu ir smagi un godīgi strādājuši. Viņu izmisums nav ietērpjams vārdos. Uzņemties atbildību par šo situāciju un tās tālāko attīstību ir milzīgs izaicinājums katra politiķa profesionalitātei, goda un atbildības jūtām."
    Jā, tiešām dīvaini — runāja un nesarka.
    Ak, jā, un vēl jau viens jautājums. Ja uz daudziem iepriekšējiem atbildes šajā grāmatā būs sniegtas, tad atbilde uz šo pēdējo neviltoti interesētu arī grāmatas autorus. Un proti — interesanti, vai mēs vēl joprojām dzīvojam tādā pašā valstī, kāda aprakstīta šajā grāmatā? Vai arī kaut kas tomēr ir mainījies?

I   Piedauzīgie podi un izdevīgās puķes

    Pie ieslīpi vertikālas slīdlentas stāv divi strādnieki. Viņi pa vienam vien uz tās novieto dokumentus. Dokumentus, kuriem kāds parakstījis nāves spriedumu — iznīcināmi. Nonākušas slīdlentas smailē, papīra lapas iekļūst smalcinātājā, kas tās gluži kā gaļas mašīna samaļ smalkos gabaliņos. Izmalušies cauri ar asiem zobiem apjoztiem veltņiem, iznīcināmie dokumenti vai, precīzāk, to druskas nonāk uz pakojamās lentas. Tur sašķēpelēto papīru sapako ķīpās, kuras tālāk ceļos uz Līgatnes papīrfabriku, lai tur izbijušie dokumenti sāktu otro dzīvi.
    Uzņēmumā ReissWolf, kas pusotru gadu Latvijā uz franšīzes līguma pamata piedāvā dokumentu iznīcināšanas pakalpojumus, gan neuzskata, ka pie viņiem varētu nonākt dokumenti, kuriem ir atzīme "konfidenciāli" vai kuri varētu būt kādam atmaskojoši. Tomēr kompānijai, kura dokumentu iznīcināšanas pakalpojumus piedāvā visā Eiropā, ir ļoti smalkas un precīzas drošības prasības, lai iznīcināšanai nosūtīto dokumentu saturs "neatdzīvotos".
    Pirmkārt, iznīcināšanai paredzētos dokumentus ievieto skārda konteineros, kuri ir aizslēgti ar atslēgu. Viena atslēga glabājas pie attiecīgās iestādes vai uzņēmuma par drošību atbildīgā darbinieka, bet otra — pie ReissWolf darbinieka. Kad konteiners ir pilns ar iznīcināmiem dokumentiem, to neatvērtu, taisnā ceļā bez pieturām, aizved no biroja uz iznīcināšanas vietu, kas iekārtota apsargājamā teritorijā, turklāt vienmēr tiek slēgta, arī tad, kad iekšā ir darbinieki. Darbinieku atlasē tiek izmantoti starptautiski apstiprināti noteikumi — iepriekš tiesātus vai kā citādi neuzticamus cilvēkus darbā šeit nepieņem. Ikvienam, kurš ienāk dokumentu iznīcināšanas telpā, jāparakstās par informācijas neizpaušanu un jāapliecina, ka viņš apzinās, kādas sekas var būt, ja šis nosacījums netiks izpildīts.
    Kā skaidro kompānijas direktors Artis Piņķis, dokumentu kvantitāte ir liela un darba apjoms pietiekams, tā ka darbiniekiem pat vienkārši nebūtu laika pārcilāt un pārlasīt, kas tajos rakstīts. Turklāt uzņēmuma prestižs ir pirmajā vietā: ja kaut reizi kāds dokuments no iznīcināšanas punkta nonāktu ne tur, kur tam vajadzēja nonākt, kompānija, ļoti iespējams, beigtu pastāvēt, turklāt tās īpašnieki, visticamāk, tiktu saukti pie atbildības no franšīzes devēja puses. Tādēļ šādi riskēt neesot vērts.
    "Es nedomāju, ka pie mums nonāk kaut kādi konfidenciāli dokumenti. Tie dokumenti, kurus svešas acis nedrīkst skatīt, visticamāk, tiek iznīcināti birojā novietotajos dokumentu smalcinātājos," spriež Artis Piņķis. Viņš gan zina teikt, ka dokumentu smalcinātājos iznīcināto papīru tekstus varot ar elektroniku atjaunot, tādēļ šī tehnoloģija nemaz neesot tik droša, toties smagajos un jaudīgajos papīru smalcināšanas šredderos "sagrauztos" papīrus gan nekādi skanneri vai citāda mūsdienu aparatūra atjaunot nespējot. Vienlaikus dzirnavās nonākušo dokumentu druskas tiek pamatīgi samaisītas, tādēļ atrast vienas lapas visas sastāvdaļas esot faktiski neiespējami.
    Pirms Latvijā parādījās profesionālie dokumentu iznīcināšanas pakalpojuma piedāvātāji, dokumenti uz "mūža mājām" tika sūtīti uz Latvijas Finieri un Brocēnu cementa un šīfera rūpnīcu, kur pārvērtās pelnos šo fabriku jaudīgajās krāsnīs. "Šī metode ir videi nedraudzīga un arī neefektīva. Cik man zināms, neviena no šīm rūpnīcām nebija sajūsmā par papīru dedzināšanu, jo biroja papīrs ļoti slikti deg, turklāt rada lielus dūmus un piesārņo atmosfēru," skaidro Artis Piņķis. ReissWolf Latvijā strādājot apmēram pusotru gadu, un viņu konkurenti darbību sākuši apmēram tajā pašā laikā.
    Tā arī nekļūst pilnīgi un simtprocentīgi skaidrs, kur tieši savu "nāves stundiņu" sagaidījusi kaudzīte papīru, kas vistiešākajā veidā saistīta ar mūsu grāmatas galveno varoni, un kādā veidā tie iznīcināti — vēl "vecmodīgajā" krāsnī vai jau modernajā šķēpelētājā. Drīzāk jau — krāsnī. Taču par datumu gan mēs varam nešaubīties — un laikam arī nekļūdīsimies, uzskatot, ka 2006. gada 11. janvāris Andra Šķēles dzīvē bija ja ne svētku, tad vismaz zināma atvieglojuma diena. Kaut tikpat iespējams, ka viņš to pat nenojauta, pārliecināts, ka "lietas" ir pilnībā sakārtotas jau sen iepriekš. Un laikam jau viņam bija taisnība, bet — par visu pēc kārtas.
    Tieši šajā datumā, šķiet, galīgi un neatgriezeniski beidzās pirms gandrīz astoņiem gadiem sākušies notikumi, kuri reāli varēja kļūt par Latvijas visu laiku skaļāko korupcijas lietu, daudzus gadus pirms Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja radīšanas reālajā dzīvē pamatojot kā reiz mūsu galvenā varoņa — paradoksāli, vai ne? — tālajā 1997. gada 17. jūnijā teiktos vārdus: "Ja gribi būt politiķis, esi nevainojams pat sīkumos. Jo kā gan citādi sabiedrība var būt droša pat lielās lietās? Ja tu esi nonācis politikā, esi gatavs atbildēt kā godavīrs. Nebrēc kā aizkauts, nesaki, ka citi vainīgi, īpaši, ja esi pārkāpis likumu."
    Kas tad tāds īpašs šajā dienā notika? Lūk, sausa izziņa, ko parakstījusi Latvijas Republikas Prokuratūras Administratīvā direktora dienesta (saīsināti — ADD) Lietvedības nodaļas galvenā arhīviste un šīs pašas Lietvedības nodaļas arhīva pārzine: "2006. gada 11. janvārī tika iznīcinātas 28.10.2005. g. aktā par dokumentu atlasi iznīcināšanai (akceptēts 22.12.2005. g. Latvijas Valsts arhīvā) minētās 371 trīs simti septiņdesmit viena lieta, tās sadedzinot AS Latvijas Finieris Rīgā, Guberņciema ielā 7, piedaloties LR Prokuratūras ADD Lietvedības nodaļas galvenajai arhīvistei R. Bogdanovai un arhīva pārzinei D. Gavarei."
    Vai šī iznīcināšana būtu kas īpašs un neparasts? Latvijas Valsts arhīva direktores Dainas Kļaviņas 2006. gada 27. decembrī parakstīts oficiāls dokuments liek domāt, ka ne: "Atbildot uz Jūsu 15.12.2006. pieprasījumu, paskaidrojam, ka Latvijas Valsts arhīva Metodiskā un ekspertīzes komisija 22.12.2005. (protokols Nr. 47) akceptēja LR Ģenerālprokuratūras 28.10.2005. apstiprināto aktu par dokumentu atlasi iznīcināšanai. Aktā p.8 ir iekļautas 1998. gada 32 lietas ar "Atteikuma materiāliem, kuros pieņemts lēmums par atteikšanos ierosināt krimināllietu", kuram glabāšanas termiņš saskaņā ar LR Ģenerālprokuratūras lietu nomenklatūru ir 5 gadi. Par dokumentu fizisko iznīcināšanu pēc akta akceptēšanas atbild LR Ģenerālprokuratūra."
    Tātad Valsts arhīva vadība no vienas puses norāda, ka uz visiem laikiem izgaisušie dokumenti iznīcināti stingri atbilstīgi visiem normatīvajiem aktiem, bet no otras puses piebilst, ka vispār jau par visu atbildīgs ir nevis arhīvs, bet gan Ģenerālprokuratūra un tās "lietu nomenklatūra". Turklāt arī prokuratūrai ar argumentiem viss kārtībā — tās Krimināltiesiskā departamenta virsprokurors Ēriks Zvejnieks 2006. gada 31. oktobrī rakstiski paskaidro gandrīz to pašu, tikai nedaudz citos vārdos:
    "2005. gada 28. oktobrī ģenerālprokurors [Jānis Maizītis] apstiprinājis aktu par dokumentu atlasi iznīcināšanai, kuru 2005. gada 22. decembrī apstiprinājusi Latvijas Valsts arhīva Metodiskā un ekspertīzes komisija. Saskaņā ar minēto aktu iznīcināšanai atlasīti 32 Pirmstiesas izmeklēšanas uzraudzības nodaļas 1998. gada materiāli, kuros pieņemts lēmums par atteikšanos ierosināt krimināllietu, tai skaitā materiāls Nr. 3/2–11/6–98. 2006. gada 11. janvārī iznīcināšanai atlasītie materiāli, tai skaitā materiāls Nr. 3/2–11/6–98, iznīcināti."
    Virsprokurors vēl piebilst, ka galu galā iznīcinātie dokumenti jau tā neskarti glabājušies krietni ilgāk, nekā vajadzētu — triju gadu vietā vairāk nekā septiņus. Kāpēc tādas rūpes? Jau atkal ar birokrātiskajiem argumentiem viss kārtībā: "Saskaņā ar Latvijas Valsts arhīvu ģenerāldirektora 1995. gada 10. oktobra apstiprinātās "Instrukcijas par juridisko personu arhīvu dokumentu uzkrāšanu, uzskaiti, saglabāšanu un izmantošanu" 2.3.3.2.1. punktu lietu glabāšanas termiņu skaita no tā gada 1. janvāra, kas seko pēc attiecīgā lietvedības gada, un juridiskai personai ir tiesības tās iznīcināt pēc lietā noteiktā glabāšanas termiņa notecēšanas.
    Ievērojot, ka Latvijas Republikas Prokuratūras Administratīvā direktora dienesta Lietvedības nodaļas arhīva telpu aprīkojums un uzglabājamo dokumentu vienību skaits sākotnēji ļāva tajā uzglabāt arī īslaicīgi glabājamās lietas pēc to glabāšanas termiņa notecējuma, netika izmantotas tiesības dokumentu iznīcināšanai. Pēc arhīvā glabāšanā nodoto pastāvīgi glabājamo un ilgtermiņa glabājamo lietu skaita palielināšanās īslaicīgi glabājamās lietas, kurām glabāšanas termiņš bija iztecējis, tika atlasītas un nodotas iznīcināšanai, lai tādējādi nodrošinātu pastāvīgi un ilgtermiņa glabājamo lietu uzglabāšanu."
    Bet par ko, jūs jautāsiet, vispār tādi uztraukumi? Kāpēc gan prokuratūrai vajadzētu gadiem ilgi glabāt dažādu makulatūru — pārbaudes lietu materiālus, iesniegumus un citus papīrus? Tāpēc, ka runa ir nevis par šādiem tādiem papīriem, bet gan par visiem dokumentiem pārbaudes lietā par tā saukto "Andra Šķēles podu lietu". 2006. gada 11. janvārī līdz ar citu dokumentu blāķi tika iznīcināta arī, domājams, pēdējā reālā iespēja noskaidrot, cik tad objektīvi iepriekšējā Latvijas Republikas ģenerālprokurora — "politiski saspiestā" Jāņa Skrastiņa pilnvaru laikā tika izmeklēta šī "podu lieta" un cik pārliecinoši bija Andra Šķēles sniegtie pierādījumi, ka viņš savus "zelta podus" tiešām esot spējis iegādāties par "puķu naudu" un ka jebkādas runas par saņemtiem kukuļiem esot bijušas pilnīgi nepamatotas.
    Tas, ka ap Andri Šķēli un viņa bijušajiem līdzgaitniekiem dažādi "nederīgi" un "nenozīmīgi" dokumenti mēdz izgaist kā pēc burvju mājiena, protams, nav nekāds jaunums, — tā ir bijis visdažādākajās valsts iestādēs, no Lauksaimniecības ministrijas līdz pat Valsts policijas struktūrām. Lūk, piemēram, gana raksturīgs konstatējums, ko 2006. gada 30. novembrī — pēc tam, kad divas nedēļas it kā bija cītīgi meklēti prasītie dokumenti saistībā ar Andra Šķēles kādreizējo neveiksmīgo mēģinājumu kļūt par valsts galveno privatizētāju, — parakstījis toreizējais Ekonomikas ministrijas valsts sekretārs Kaspars Gerhards:
    "Ekonomikas ministrija 15.11.2006. saņēma un izskatīja Jūsu iesniegumu par iespējām iepazīties ar 1994. gadā notikušā BO VAS Privatizācijas aģentūra ģenerāldirektora kandidāta atlases konkursa materiāliem. Ekonomikas ministrija informē, ka tās rīcībā ir materiāli par laika posmu kopš 1999. gada. [..] Vienlaikus informējam, ka Ekonomikas ministrijas lietu nomenklatūrā BO VAS Privatizācijas aģentūra ģenerāldirektora 1994. gada atlases konkursa materiāli kā atsevišķa lieta nav tikusi izdalīta."
    Protams, šī atsevišķi neizdalītā lieta nav atrodama arī Valsts arhīvā, kur laipni iesaka vērsties Kaspars Gerhards.
    Un tas vēl ir tīrais sīkums. Lūk, jau daudz krāšņāks dokumentu mistiskas izzušanas gadījums: 1998. gada septembrī klajā nāca ziņas, ka Andra Šķēles partneris, Ave Lat grupas ģenerāldirektors Ēriks Masteiko pirms vairāk nekā diviem gadiem paprāvu finanšu līdzekļu atgūšanas vārdā esot fiziski ietekmējis AS Visbija valdes priekšsēdētāju Jāni Fokrotu — iekaustījis un pieminējis "atdošanu bandītiem". Mediji ieinteresējās ne pa jokam, un sarosījās arī ģenerālprokurors Jānis Skrastiņš, uzdodot toreizējam Kriminālpolicijas priekšniekam Aloizam Blonskim kriminālprocesa kārtībā šo lietu pārbaudīt.
    Pats Jānis Fokrots šos notikumus arī tagad atceras gana labi.

    – Kas īsti notika ar jūsu kautiņu ar Masteiko?
    – Es domāju, ka tur jau viss ir skaidrs, nekas jauns sakāms nav nācis klāt.
    – Kas notika ar krimināllietu?
    – To izbeidza.
    – Kādēļ?
    – Nu, paskatieties, kas bija pie varas tajā laikā.
    – Vai tas bija Šķēle?
    – Mēs vienojāmies uzvārdus nesaukt.
    – Vai varētu būt kaut mazākais pamats domāt, ka Masteiko jūs fiziski ietekmēja Šķēles uzdevumā?
    – Vismaz tā viņš teica. Viņi gribēja, lai viņu parādus Visbija atdod pirmām kārtām, nevis tā, kā tas paredzēts likumdošanā. Un tie, kuriem ir pirmās rokas tiesības, tad paliktu bez nekā. Bet viņi jau arī krietni dabūja. Benzīntanku Saulkrastos, Salacgrīvā, māju Eizenšteina ielā. Tā ka viņi jau beigās dabūja visu, ko gribēja.
    – Kādēļ bija jāizmanto fizisks spēks, lai panāktu šādu rezultātu?
    – Man grūti pateikt. Varēja jau atsūtīt vienkāršus izsitējus, nevajadzēja jau biznesa partnerim pašam to darīt, bet, ja nu viņam tik ļoti patīk šādas lietas, kādēļ gan to neizmantot...

    Jā, Jānis Fokrots šos notikumus atceras, arī tālaika avīzēs publikācijas joprojām atrodamas. Vēl vairāk — presē atrodami arī Ērika Masteiko skaidrojumi:

    – Viens no mītiem ir par jūsu ne visai cilvēcīgo izturēšanos pret parādniekiem, proti, tagad jau izputējušās Visbijas bosu Jāni Fokrotu.
    – Parādu piedziņa bija pietiekami interesanta. Mēs pat bijām spiesti noorganizēt šeit Visbijas pilnsapulci, un, protams, bija akcionāri, pilnvarotās personas un advokāti, kas teica: jā, varam uzskatīt, ka jums ir neveiksmīgs ieguldījums. Sapulcē mēs dabūjām viņus tincināt vārdu pa vārdam, teikumu pa teikumam. Protams, saruna bija pietiekami asa, pat stingra, stingra nostāja no mūsu puses. Vēlāk, skatoties pēdējās izmaiņas Uzņēmumu reģistrā, viņi saprata, ka šeit nevar runāt vienkārši to, kas ienāk galvā. Mūsu stāvvietā atradās viņu līzinga mašīnas — Volvo degvielas vedēji. Mēs nevēlējāmies, lai tās tiktu aizdzītas pāri robežai vai notirgotas, par tām taču bija izdarītas līzinga iemaksas. Nāca Volvo līzinga pārstāvis Latvijā un teica, ka tās tomēr esot viņu mašīnas. Zviedri tolaik brauca atvērt pirmo tehniskās apkopes punktu Latvijā, šīs mašīnas bija nepieciešamas prezentācijai. Mēs izpratām šo situāciju. Galu galā mašīnas atguva zviedri, savukārt mums līdz šai dienai ir labas attiecības ar Volvo pārstāvniecības direktoru Latvijā. Visbijas izdarītās līzinga iemaksas, uz kurām kā kreditori varējām pretendēt, mēs tā arī nepieprasījām. Vienkārši mēs vadījāmies no reālajiem faktiem. Ir lietas, ko mēs varam darīt, un lietas, ko nedrīkstam.
    – Un kādas ir jūsu attiecības ar Jāni Fokrotu?
    – Precīzāk būtu — attiecību mums nav. Tas ir cilvēks, kas apzināti nāca maldināt kompāniju. Tad, kad viņš nāca lūgt sadarbību, viņš bija savu kapitālu jau izēdis no iekšas. Tādas lietas biznesā neciena. Viņš kā uzņēmējs savu vārdu ir pazaudējis.

    Tātad — cilvēki atceras. Cita lieta — oficiālās iestādes, kurās jebkādi dokumenti ir brīnumainā kārtā izzuduši bez pēdām. Lūk, nepilnus deviņus gadus vēlāk no Valsts policijas priekšnieka Alda Lieljukša saņemta nedaudz komiska — it īpaši, ja ielasāmies rūpīgāk, — vēstule:

    "Par iesnieguma izskatīšanu
    Ar šo daru zināmu, ka Jūsu ar 2007. gada 1. martu datētais Iekšlietu ministrijas valsts sekretāram adresētais iesniegums par iepazīšanos ar dokumentiem, kas saistīti ar 1996. gadā notikušu konfliktu starp firmas Ave Lat vadītāju Ēriku Masteiko un firmas Visbija vadītāju Jāni Fokrotu, tika nodots izskatīšanai pēc piekritības Valsts policijai.
    Atbilstoši iesniegumā minētajam lūgumam Valsts policija veica pārbaudi, kuras rezultātā noskaidroja, ka:
    — iesnieguma pārbaudes gaitā nebija iespējams identificēt, kāda veida "pārbaudes lieta" tajā minēta. 1996. gadā Valsts policijā notikumu reģistrācija tika veikta rakstveidā "Notikumu uzskaites žurnālā", jo vienota datorizēta uzskaite tajā laikā nepastāvēja. Savukārt saskaņā ar Iekšlietu ministrijas 1995. gada 3. maija pavēli Nr. 151 "Par Iekšlietu ministrijas iestāžu darbībā izveidojušos dokumentu glabāšanas termiņiem" noteikto kārtību uzskaites žurnāli tiek glabāti 10 gadus, pēc kā tiek iznīcināti. Šī iemesla dēļ konkrētā notikuma identifikācija nav iespējama.
    — Ja konkrētais notikums bija reģistrēts Valsts policijā un tika izskatīts Latvijas Kriminālprocesa kodeksā noteiktajā kārtībā, tad patreiz var pieļaut, ka ir bijis pieņemts lēmums par atteikšanos ierosināt krimināllietu vai arī par krimināllietas ierosināšanu. Atteikuma materiāls saskaņā ar jau minētajā Iekšlietu ministrijas pavēlē noteikto kārtību tiek glabāts 5 gadus, konkrētajā gadījumā tas būtu līdz 2001. gadam, pēc kā būtu iznīcināts. Pie tam iepazīšanās ar šīs kategorijas materiāliem likumdošanā nav paredzēta.
    — Valsts policija, ievērojot jau minētos apstākļus (informācijas reģistrācija uzskaites žurnālos, to glabāšanas termiņi), nevar noskaidrot, vai par notikušo faktu ir bijusi ierosināta krimināllieta. Iekšlietu ministrijas Informācijas centrā uzturētajā informācijas sistēmā "Kriminālstatistika", kurā tiek uzkrāta informācija par līdz 2005. gada 1. oktobrim ierosinātajām krimināllietām, tiek iekļauta tikai statistiski nozīmīga informācija, tādēļ informācijas meklēšanas iespējas pēc citiem parametriem ir visai ierobežotas. Pie tam, ja šāda krimināllieta joprojām atrastos procesa virzītāja lietvedībā, saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 375. pantu tiesības iepazīties ar tās materiāliem (kas ir izmeklēšanas noslēpums) būtu tikai amatpersonām, kas veic kriminālprocesu, kā arī personām, kurām minētās amatpersonas attiecīgos materiālus uzrāda šajā likumā paredzētajā kārtībā. Tikai pēc kriminālprocesa pabeigšanas visi galīgie nolēmumi krimināllietās, nodrošinot ar likumiem noteiktās informācijas aizsardzību, ir pieejami publiski.
    Ņemot vērā augstāk minēto, Valsts policija nevar nodrošināt Jūsu lūguma izpildi."

    Salīdzinot ar šiem gadījumiem, aprakstītā dokumentu iznīcināšana Latvijas Finiera kurtuvē šķietami ir tīrais sīkums — protams, kamēr neņemam vērā, kādi tieši dokumenti tad tika sadedzināti. Lai to precīzi aptvertu, jāatgriežas tālajā 1998. gadā, kad Andris Šķēle ne pa jokam, gandrīz vai uz mūžīgiem laikiem saplēsās ar toreizējo Saeimas deputātu, Latvijas ceļa pārstāvi un LNT kanālā skatāmā iksvētdienas raidījuma Nedēļa saimnieku Edvīnu Inkēnu. Plēšanās redzamā kulminācija bija TV diskusija ar abu strīdnieku piedalīšanos, kurā Andris Šķēle daudznozīmīgi norādīja uz savu politisko oponentu slēptajiem grēku darbiem: "Latvijas ceļam bija viens vienīgs nolūks — par katru cenu 6. Saeimas laikā būt valdībā, jo pretējā gadījumā droši vien būtu atvērušās tik daudz lietas, ka jūs to vienkārši pieļaut nevarējāt. 7. Saeimas laikā es domāju, ka tā lieta tiks labota." Savukārt Edvīns Inkēns paziņoja, ka ilgu laiku pats uzskatījis Andri Šķēli par ļoti labu premjeru un "te varētu būt kompromiss, ja Andris Šķēle nebūtu tik negodīgs un, es pat teiktu, zaglīgs".
    Skaļi vārdi — taču kādreizējais slavenais TV žurnālists apsolīja vistuvākajā laikā sniegt pierādījumus saviem izteikumiem par "negodīgo un zaglīgo Šķēli". Un pierādījumi (vismaz Edvīns Inkēns tos par tādiem acīmredzami uzskatīja) sekoja — 1998. gada 15. februārī tajā pašā raidījumā Nedēļa parādījās tolaik mazpazīstamais vācu–latviešu uzņēmējs Matīss Kļaviņš (trīsarpus gadus vēlāk viņš gāja bojā nedaudz dīvainā helikoptera katastrofā), kuram bija stāstāms, lūk, kas:

    – Mans vārds ir Matīss Kļaviņš. Es esmu dzimis, audzis, mācījies un strādājis Vācijā. Kad sakarā ar politiskām pārmaiņām Latvijā radās iespēja uzsākt patstāvīgu, brīvu saimniecisko darbību, es, kopā ar pāris vietējiem latviešiem, nodibināju vienu kopuzņēmumu. Mūsu darbības profilu varētu raksturot kā vācu firmu pakalpojumu un preču piedāvājumu Latvijas tirgū.
    Viena no firmām, kuras preces mēs piedāvājām, bija santehnikas firma Ideal Standart. Šī ir kvalitatīva, augstvērtīga, samērā dārga prece. Tajos laikos vēl braukāšana bija samērā sarežģīta lieta, ar kolēģiem Latvijā parasti sazinājāmies pa telefonu. Un vienā šādā reizē man stāstīja, ka Ideal Standart precei ir uzradies viens samērā apjomīgs pircējs, toreizējais lauksaimniecības ministra vietnieks Andris Šķēle.
    Pasūtinājums izcēlās ar saviem apjomiem, ar to, ka toreiz parastais caurmēra klients pasūtināja atsevišķu izlietni vai varbūt vannu, bet tas bija pirmais gadījums, kad mums pasūtināja praktiski veselu vannas istabas komplektu par aptuveni četrpadsmit tūkstošiem vācu marku.
    Zinot Latvijas valsts darbinieku, arī pašu augstāko, tomēr ļoti pieticīgos ienākumus, man personīgi uzreiz radās jautājums, kā tad par šo preci samaksās. Mums deva informāciju, ka par preci maksās firmas Tetra Pak Vācijas nodaļa. Tajā sakarībā es piezvanīju uz šīs firmas centrāli, uz grāmatvedību, un lūdzu apstiprināt šo informāciju. Tad, kad es tur piezvanīju, attiecīgā darbiniece, nosaucot man apstākļus un summas, un vārdus, teica: "Ak tā, jā, tā lieta... Jūs pēc pāris dienām saņemsiet naudu." Un tā arī bija, es pēc pāris dienām saņēmu naudu par šo pasūtinājumu, ko Rīgā veica kungs, vārdā Andris Šķēle. Nu, man, bez šaubām, tanī brīdī radās diezgan daudz jautājumu, tāpēc ka tā bija tāda neparasta situācija, kad viena vācu firma samaksā vienam Latvijas ministram vannas istabas iekārtas.
    – Vai ir saglabājies kāds čeks vai rēķins no bankas, kas apliecinātu, ka par šo Šķēles kunga pasūtīto santehniku samaksāja firma Tetra Pak?
    – Ir saglabājusies viena naudas pārveduma zīme, uz kuras ir redzams, ka nauda par attiecīgo summu nāca no firmas Tetra Pak, jā.
    – Vai Andris Šķēle personīgi atnāca uz jūsu biroju pasūtīt šo santehniku?
    – Pēc informācijas, kuru man toreiz sniedza mani Rīgas kolēģi, viņš atnāca personīgi un šo santehniku atlasīja pēc katalogiem.
    – Kā šādu gadījumu nosauktu Vācijā?
    – Vācijā, es domāju, un arī ne tikai Vācijā, bet visur citur, tam ir viens vārds, un tā ir korupcija un nekas cits.
    – Ņemot vērā Vācijas pieredzi, — kas notiktu Vācijā ar politiķi, kurš saņemtu šāda veida dāvanu no kādas firmas?
    – Tādi gadījumi ir bijuši, un, neizbēgami, tas ir novedis pie tā, ka attiecīgais politiķis ir dabūjis atkāpties no sava amata, un, bez šaubām, uz neko īpašu politiskajā jomā pretendēt vairs nevar. Vācu firmām šādi maksājumi ir ar likumu aizliegti. Un, ja likuma devējs, respektīvi — valsts vara uzzina par šādiem gadījumiem, viņiem ir pienākums šos gadījumus izsekot un attiecīgi vilkt juridiskās konsekvences.
    – Kāpēc jūs šo laiku klusējāt?
    – Vispirms jau tāpēc, ka ilgu laiku cilvēks, par kuru mēs runājam, politiskajā jomā vairs neparādījās. Otrkārt, tad, kad viņš pirmoreiz parādījās Latvijā politiskajā ziņā, teiksim, valdības līmenī, bija situācija, ka, cik es tā jutu, visām ieinteresētajām pusēm viņš likās kā vienīgais pieņemamais cilvēks šādam amatam, un būtībā tajā laikā neviens nebija ieinteresēts šādu informāciju vispār uzklausīt. Visiem bija viedoklis — Šķēles kungs savu māju ir nopelnījis ar puķu tirdzniecību.
    Es personīgi atzīstu, ka, Šķēles kungam, sākot darboties un stājoties amatā, respektīvi — šajā amatā pavadot zināmu laiku, es tomēr ar zināmu cieņu skatījos uz viņa padarīto, un man likās — nu, ir tur bijis šis vai tas, varbūt nevajag, nopelni ir pietiekami lieli, lai mēs visu to aizmirstu.
    Mana pretestība atkal sāka parādīties brīdī, kad, sākoties diskusijām acīmredzot saistībā ar nākamajām vēlēšanām, es konstatēju, ka Šķēles kungs ir tas cilvēks, kas saka — jūs, visi pārējie, jums vestes ir aptraipītas, pelēkas un melnas, bet es vienīgais — ar balto vesti.
    Tad es tomēr jutu, ka šādā situācijā vairs īpaši nav tiesību klusēt, jo es uzskatu, ka cilvēkam, kurš pretendē uz pašu augstāko vai otru augstāko amatu valstī, ir pienākums atklāt visu, kas ar viņa personu un darījumiem ir saistīts, un, tā teikt, likt kārtis uz galda. Un es domāju, ka šinī gadījumā tas nav noticis.
    – Vai jums nav bail izpaust šo informāciju?
    – Es ļoti ceru un domāju, ka mēs Latvijā dzīvojam sabiedrībā, kurā būtu jābaidās tiem, kas dara kaut ko nelabu, nevis tiem, kas par to pastāsta sabiedrībai. Ja tā būtu, ka par to ir jābaidās, tad es domāju, ka mēs vēl neesam pārāk tālu tikuši no padomju apstākļiem.

    Un tas nebija viss, kas bija sakāms Edvīna Inkēna raidījumam. Bija izķerts arī bijušais Rīgas piena kombināta komercdirektors Jānis Vaivads.
    Deviņus gadus pēc šiem notikumiem uzņēmējs gan ir kļuvis pārsteidzoši nerunīgs — kā daudzi, kuriem tiek jautāts par mūsu galveno varoni: "Esmu galīgi atgājis no visiem procesiem Latvijā. Neko negribu runāt. Nē, jūs mani nepierunāsiet. Jā, pašlaik esmu Latvijā, bet pārsvarā darbojos ārpus Latvijas. Jā, bija tāda podu lieta, bet neko teikt negribu. Nē, nē, nē, šoreiz nē..." Toties jo atklātāks J. Vaivads bija tālajā 1998. gadā:

    – Tūkstoš deviņi simti deviņdesmit otrajā gadā uz līzinga tika nopirkti divi fasēšanas automāti no firmas Tetra Pak, litrīgā piena un kefīra fasēšanai, kuri līdz šim brīdim atrodas Rīgas piena kombinātā. [..] Deviņdesmitajā gadā tika nodots ekspluatācijā jaunais ražošanas komplekss Rīgas piena kombinātā. Un deviņdesmit pirmajā—deviņdesmit otrajā gadā Rīgas piena kombināts bija labā ražošanas tehnoloģiskā un tehniskā stāvoklī, jo jaunais ražošanas komplekss, ko nodeva deviņdesmitajā gadā, atbilda visiem Eiropas standartiem, un tehnoloģiskās līnijas bija tādas pašas kā Somijā, Zviedrijā. Rīgas piena kombinātā uz to brīdi bija uzstādītas modernākās fasēšanas līnijas no firmas Elo Pak, tāpat arī no firmas Tetra Pak divi fasēšanas automāti bija divsimtgramīgie, tie bija pilnā darba kārtībā un varēja ražot un pārstrādāt produktus.
    – Vai bija nepieciešams uzstādīt jaunas fasēšanas iekārtas?
    – Nu, tajos gados, deviņdesmito gadu sākumā uzstādīt jaunas fasēšanas iekārtas... nu, es domāju — visu cieņu firmai Tetra Pak, tās centieniem, bet deviņdesmito gadu sākumā tādas nepieciešamības Rīgas piena kombinātā nebija, jo esošās ražošanas jaudas nebija noslogotas pilnībā, un deviņdesmit pirmajā—deviņdesmit otrajā gadā pasūtījumi stipri kritās, bet tūkstoš deviņi simti deviņdesmit otrajā gadā no projektētajām jaudām Rīgas piena kombinātā varēja pārdot tikai četrdesmit procentus produkcijas.
    – Kā jūs kā ģenerāldirektora vietnieks pieļāvāt šo kļūdu — pirkt iekārtas, kuras būtībā nebija vajadzīgas?
    – Kurš cilvēks Zemkopības ministrijā tajā laikā nodarbojās ar šīm lietām?
    – Deviņdesmito gadu sākumā ar piena pārstrādes jautājumiem nodarbojās ministra vietnieks Andris Šķēle.
    – Vai jūs pieļaujat iespēju, ka iniciatīva pirkt šīs iekārtas nāca no paša piena kombināta?
    – Nē . Jo tomēr tajā laikā mums bija ļoti lielas problēmas taisni par realizācijas tirgus saglabāšanu. Mēs vairāk tajā laikā nodarbojāmies ar jaunu pārdošanas iespēju meklēšanu. Jo, tā kā mums bija jauna rūpnīca uzbūvēta, es domāju, ka no Rīgas piena kombināta nevarēja nākt ideja tajā brīdī pirkt jaunas ražošanas iekārtas. Naudas arī nebija, mēs bijām parādā par pienu zemniekiem, tā ka es domāju, ka tas nevarēja nākt...

    Nevar teikt, ka mediji, politiķi un tiesībsargāšanas iestādes uz atklātībā nonākušo informāciju vispār nebūtu reaģējuši, taču reakcija bija, maigi izsakoties, miegaina. Daļēji bija vainojams acīmredzamais fakts, ka TV sižets acīmredzot bija parādījies savstarpējas politisko rēķinu kārtošanas rezultātā, daļēji — apstāklis, ka summa deviņdesmito gadu beigu mērogiem vairs nešķita ļoti nopietna: 1991.—1992. gadā deviņiem no desmit iedzīvotājiem tā būtu šķitusi vienkārši astronomiska, taču 1998. gadā caurmēra reakcija bija — nu, vai tad tiešām neko nozīmīgāku nevarējāt atrast?
    Pats Andris Šķēle pēc neilgām pārdomām metās visiem mediju interesentiem izrādīt nu jau slavenos podus, un šajā rosībā pamazām vien pazuda visas politiķa un viņa pārstāvju ātrumā sastāstītās bieži acīmredzami pretrunīgās muļķības. Sākotnēji Andris Šķēle paziņoja, ka naudu no Tetra Pak pārstāvja vienkārši aizņēmies un atdevis 1993. vai 1994. gadā ("Esmu priekš viņa kārtojis privātas lietas 1990., 1991. gadā. Lūdzu viņu kā vecu draugu samaksāt. Viņš bija visvienkāršāk sazvanāms."), taču jau pēc brīža viņa runas persona Jurģis Liepnieks paziņoja, ka toreizējais Tetra Pak reģionālais vadītājs Kalevi Sāri esot tikai izlīdzējis Andrim Šķēlem ar naudas konvertāciju.
    Tieši tāpat sākumā tika apgalvots, ka vispār nekādi līgumi ar ministrijas starpniecību neesot slēgti, taču tad atklātībā parādījās līgums, kurā kā reiz Andris Šķēle ministrijas un Latvijas valsts vārdā garantējis Tetra Pak biznesa drošību, — un arī šī pieķeršana jau gana skaidros melos nekādas sekas neradīja. Arī Tetra Pak sākumā oficiāli pauda neizpratni un izbrīnu par raidījuma saturu, — mats matā kā Andris Šķēle, kurš uzreiz pēc sižeta izskanēšanas publiski apgalvoja: viņš vispār tikai no Nedēļas uzzinājis, ka viņa rēķinu apmaksājusi Tetra Pak, un vēl nemaz neesot par to drošs. Tikai pēc brīža Tetra Pak ģenerāldirektors Pērs Soderlunds atzina, ka darījums tiešām noticis, un atstāstīja Kalevi Sāri ārkārtīgi lakonisko paziņojumu: "Naudas pārvedums, par ko runāts presē, bija mans pakalpojums labam draugam. Tā kā jau vairākus gadus esmu pensijā, nevēlos sniegt nekādus sīkākus komentārus."
    Interesantākais, protams, tas, ka nekādas dīvainības un pretrunas visos paskaidrojumos nesaskatīja arī Jāņa Skrastiņa vadītā Ģenerālprokuratūra. Tā pēc divus mēnešus ilgas pārbaudes paziņoja, ka, īsi sakot, Andra Šķēles darbībās neesot saskatāmas nekādas nozieguma pazīmes — kādreizējais lauksaimniecības ministra pirmais vietnieks un ministra pienākumu izpildītājs neesot ne uzspiedis kādam uzņēmumam tam netīkamus līgumus, ne arī pieņēmis kādus nelikumīgus maksājumus.
    Tieši pretēji — viss esot bijis labākajā kārtībā: 1991. gada decembrī līgums starp Rīgas piena kombinātu un Tetra Pak noslēgts bez Lauksaimniecības ministrijas iejaukšanās, un līdz ar to Rīgas piena kombinātā radusies "veselīga konkurence" starp Tetra Pak un Elo Pak, kas kombinātam esot bijis tikai izdevīgi. Lauksaimniecības ministrijas, Tetra Pak un kombinātu trīspusējais līgums tiešām ticis noslēgts, taču tajā laikā Andris Šķēle esot sadarbojies arī ar citiem konkurējošiem uzņēmumiem.
    Arī par pašu it kā notikušo īpatno darījumu ar Kalevi Sāri Ģenerālprokuratūra nekā slikta neatklāja. Kalevi Sāri prokuratūrai esot paskaidrojis, ka viņam ar Andri Šķēli jau kopš 1990. gada esot bijusi "lietišķa sadarbība" un izveidojušās "draudzīgas attiecības", tā ka viņi reizumis apmaksājuši viens otra rēķinus, tos ik pa laikam saskaņojot. Andris Šķēle vispār nemaz neesot zinājis, ka pirkums (precīzā summa bijusi 16 017 vācu markas) apmaksāts no Tetra Pak līdzekļiem, turklāt šo parādu nokārtojis jau 1992. gadā, no saviem līdzekļiem apmaksājot Tetra Pak maijā notikušu semināru Jūrmalā.
    Kā redzams, Ģenerālprokuratūru ne mazākajā mērā nemulsināja pat skaidrotāju naivākās pretrunas — ja reiz Andris Šķēle nezināja, ka pirkums apmaksāts no Tetra Pak līdzekļiem, tad kāpēc viņš nevis atdeva naudu Kalevi Sāri, bet gan apmaksāja semināru kompānijai? Taču tieši tāpat prokuratūru neinteresēja dīvainais fakts, kāpēc Andrim Šķēlem aizdota nevis Kalevi Sāri paša nauda (kas tomēr Rietumu uzņēmuma vadītājam nekāda fantastiskā summa nebija), bet ārvalstu uzņēmuma līdzekļi.
    Tika arī ignorēts Tetra Pak paziņojums, ka 1991. gadā Andris Šķēle kopā ar dzīvesbiedri un citiem Baltijas valstu pārstāvjiem devušies Tetra Pak apmaksātā ceļojumā. Prokuratūra arī deva viennozīmīgi skaidru atzinumu par Andra Šķēles deviņdesmito gadu sākuma turīguma legālo izcelsmi: politiķa paskaidrojumi, atzītu ekspertu — puķu audzētāju paskaidrojumi, kā arī iesniegtie finanšu dokumenti dodot pamatu secinājumam, ka viņa rīcībā esošie līdzekļi mājas celtniecībai (par kuru, starp citu, Pēteris Tabūns publiski klaigāja jau 1993. gada sākumā) tiešām esot iegūti no puķu un puķu sīpolu audzēšanas 1987.—1990. gadā.
    (Starp citu, paša Andra Šķēles publiskā versija par mājas būvi un tai nepieciešamajiem līdzekļiem bija šāda: "Varu pastāstīt, ka zemi mājas būvei saņēmu 1987. gadā. 1988. gadā man jau bija iepirkts pietiekami daudz materiālu. Toreiz, kā liela daļa inteliģences, es nodarbojos ar puķu audzēšanu, un tajā ziņā man bija labi panākumi, jo to darīju profesionāli kā katru lietu. Tas bija diezgan labs sākums, par ko visi zināja. 1989. gadā mājai pamati jau bija ielikti un sākās būvniecība, 1990. gada novembrī māja bija zem jumta. Tā gada 6. augustā sāku strādāt Lauksaimniecības ministrijā, pārējais periods izstiepās garāks, un māju ekspluatācijā nodevu tikai šogad [1995. gadā].")
    Visbeidzot, Ģenerālprokuratūru ne mazākajā mērā nemulsināja arī kāds interesants karjeras kāpums tajā pašā 1998. gadā, saistībā ar kuru tā vien va-rēja nodomāt — pēc ilgākas prombūtnes vecais labais, 1936. gada 27. jūnijā dzimušais Jussi Kalevi Sāri pēkšņi ir izrādījies tik izpalīdzīgs un noderīgs, ka vienkārši nebija iespējams viņam kā neaizvietojamam cilvēkam gandrīz nekavējoties nepiešķirt nozīmīgu amatu Ave Lat grupā. Spriediet paši no šīm rindām, kas atrodamas Ave Lat grupas 1998. gada akcionāru sapulces protokolā:

    "Sēdes vadītājs Ē[riks]. Masteiko paskaidro sapulcei — koncerna attīstībā ir sācies jauns attīstības posms — koncerna sagatavošana pārveidošanai par publisku akciju sabiedrību ar stratēģisko mērķi — kotēt akcijas ārpus Latvijas robežām. Lai mērķi sasniegtu, ir nopietni jāstrādā pie koncerna darba stila pilnveidošanas. Viņš norāda, ka esošā sabiedrības padome ir veidota no uzņēmumu direktoriem, tātad izpildinstitūcijām, bet turpmāk padomei ir jābūt neatkarīgai, ar savu, proti, objektīvu viedokli par sabiedrības darbības uzlabošanu.
    Viņš paskaidro, ka viņam ir bijušas pārrunas ar vairākiem speciālistiem par šo jautājumu un viņš ir saņēmis apstiprinošas atbildes un piekrišanu strādāt koncerna padomē no Ivara Avota, Bertolda Flika un Kalevi Saari. Ē. Masteiko sīkāk paskaidro sapulcei par katru no minētajām personām. K. Saari ir no Somijas, kompānijas Tetra Pak Somijas nodaļas valdes priekšsēdētājs, I. Avots ir speciālists no ASV rūpniecisko uzņēmumu vadības jautājumos. B. Fliks ir jurists no Vācijas un jau četrus gadus strādā Latvijā.
    N[ormunds]. Putāns savukārt informē, ka arī Ivars Strautiņš un Jānis Loze ir piekrituši uzaicinājumam strādāt koncerna padomē. I. Strautiņš ir LCKS Turība prezidents. Citu kandidatūru nav. Ē. Masteiko ierosina I. Avotu iecelt par padomes priekšsēdētāju un J. Lozi par viņa vietnieku. Sapulces vadītājs paskaidro, ka I. Avots jau ir iepazinies dabā ar visiem koncerna uzņēmumiem un to finansiālo situāciju un devis piekrišanu strādāt šajā amatā. Citu priekšlikumu nav."

    Kāpēc visi šie meli, meliņi vai pretrunas nemulsināja Jāņa Skrastiņa vadīto Latvijas Republikas Ģenerālprokuratūru? Tieši tāpat var jautāt, kāpēc neko sliktu jau pieminētā Jāņa Fokrota iebukņīšanā nesaskatīja Aloiza Blonska vadītā Kriminālpolicija, un, iespējams, šīs grāmatas tālākās nodaļas (īpašu uzmanību droši vien der pievērst sestajai) dos pamatu kādām versijām par šiem jautājumiem. Taču jebkurā gadījumā skaidrs — neapšaubāmi būtu bijis ļoti pamācoši prokuratūras veiktās "rūpīgās" un "objektīvās" izmeklēšanas rezultātus, no kuriem tolaik bija iespējams izdarīt tik viennozīmīgus secinājumus, aplūkot šīs dienas acīm.
    Tomēr, pateicoties šīs pašas iestādes lēmumam, tas vairs nav un nekad nebūs iespējams — lūk, skaidrojums tajā pašā birokrātiski sausajā izteiksmes veidā:

    "Latvijas Republikas Ģenerālprokuratūrā šā gada 25. oktobrī saņemti Jūsu 23. un 24. oktobra ģenerālprokuroram adresētie iesniegumi, kurus esmu izskatījis Prokuratūras likuma 6. panta 3. daļā noteiktajā kārtībā. Jūsu iesniegumos izteiktos lūgumus par iepazīstināšanu ar LNT raidījuma Nedēļa iesnieguma pārbaudes materiāliem un pieņemto lēmumu par atteikšanos ierosināt krimināllietu izpildīt nav iespējams aiz sekojošiem iemesliem:
    1) saskaņā ar ierakstu Ģenerālprokuratūras Krimināltiesiskā departamenta Pirmstiesas izmeklēšanas uzraudzības nodaļas žurnālā Nr. 11 "Pieteikumu un paziņojumu (informāciju) par noziegumiem izskatīšanas uzskaites žurnāls" LNT raidījuma Nedēļa iesniegums saņemts Ģenerālprokuratūrā 1998. gada 19. februārī un reģistrēts žurnālā ar kārtas Nr. 3/2–11/6–98. 1998. gada 31. martā pieņemts lēmums par atteikšanos ierosināt krimināllietu, pamatojoties uz Latvijas KPK 5. panta 1. punktu, 5. panta 2. punktu un 112. pantu;
    2) pēc lēmuma par atteikšanos ierosināt krimināllietu pieņemšanas un gadu pēc lietvedības gada pabeigšanās LNT raidījuma Nedēļa iesnieguma pārbaudes materiāli Nr. 3/2–11/6–98 atbilstoši Valsts arhīvu ģenerāldirektora 1995. gada 10. oktobra apstiprinātās "Instrukcijas par juridisko personu arhīvu dokumentu uzkrāšanu, uzskaiti, saglabāšanu un izmantošanu" (turpmāk — Instrukcija) 3.3. punkta prasībām nodoti glabāšanā Latvijas Republikas Prokuratūras Administratīvā direktora dienesta Lietvedības nodaļas arhīvā. Minētajiem materiāliem saskaņā ar ģenerālprokurora apstiprināto un valsts arhīvu saskaņoto Lietu nomenklatūru noteikts glabāšanas termiņš — 3 gadi."

    Savukārt sekojis šīm procedūrām, kā mēs jau tagad zinām, ir 2006. gada 11. janvāris, un visi dokumenti uz visiem laikiem izgaisuši Latvijas Finiera krāsnī — vai smalcinātavā. Nav saglabāts pat, kā varam spriest no dažādiem atreferējumiem, gana īpatnējais un acīmredzami "vienos vārtos" spēlējošais lēmums par atteikšanos ierosināt krimināllietu: "1998. gada 31. marta lēmumu par atteikšanos ierosināt krimināllietu Jūsu rīcībā nodot nav iespējams, jo tas iznīcināts kopā ar pārbaudes materiālu Nr. 3/2–11/6–98 kā tā neatņemama sastāvdaļa."
    Vai tas nozīmē, ka Jāņa Maizīša vadībā prokuratūra ir sekmīgi pabeigusi Jāņa Skrastiņa laikā iesākto? Ka tikai tukši vārdi bez kāda pamata paliek, piemēram, ilggadējā Lauksaimniecības, vēlāk Zemkopības ministrijas darbinieka Valda Dzeņa teiktais par "puķu naudu", no kuras, sanāk, iegādāti slavenie podi: "To viņš var stāstīt, kam grib. Tā nav puķu nauda! Es kādreiz iedomājos, vai mēs tiešām, tā latviešu tautiņa, esam tādi, kas visu mēģina spert un zagt. Paskaties, kas notiek Itālijā un Amerikā. Te tikai citos apmēros. Cik perfekti to nostrādā. Arī mafija. Ja tu viņu noķer par nodokļiem vai par mēsliem, viņš dabū, bet tā tu paprovē pierādīt..."?
    Tāpat — ka tikai apgalvojumu līmenī tā arī paliks nu jau Andra Šķēles azoti pametušā Jurģa Liepnieka tagad teiktais: "No šodienas skatoties, tur vispār viss bija šausmīgi naivi un nemākulīgi. Skaidrs, ka tas nebija nekāds aizdevums, bet to jau nevar pierādīt. Droši vien, ka pēc tam tika arī sakārtoti papīri, it kā Šķēle to parādu atdevis. Vispār jau tā toreiz nebija nekāda nopietnā krīze. Uzrīkojām preses konferenci uz podiem, un ar to arī visa lieta tika izbeigta. Toreiz notika konsultēšanās ar Kalevi Sāri, bet es vairs neatceros, kādas tur bija tās pozīcijas. Ar šodienas aci skatoties, tur jau tās summas arī bija smieklīgas..."? Ka vismaz šajā gadījumā visi gali ūdenī?
    Nē, kāpēc gan? Ir lietas, kas nekad nebūs noskaidrojamas — protams, ja vien kādu no tieši iesaistītajām personām nepiemeklēs negaidīts runīgums; prokuratūra uzskata, ka viss ir labākajā kārtībā; savukārt pats Kalevi Sāri ne uz kādiem viņam vēlākos gados nosūtītiem jautājumiem par deviņdesmito gadu sākuma īpatno darījumu neatbild. (Paši jautājumi, protams, paliek — lūk, daļa no tiem, kas tika nosūtīti kādreiz tik izpalīdzīgajam somam:

    – Kā iepazināties ar Andri Šķēli? Kur tas notika? Kādos apstākļos? Kādu iespaidu viņš atstāja?
    – Vai varat uzskatīt sevi par viņa draugu? Kā Jūs raksturotu savas attiecības ar Andri Šķēli?
    – Kā notika viņa vēršanās pie Jums ar lūgumu aizdot naudu?
    – Kādēļ pieņēmāt lēmumu aizdot naudu?
    – Vai tā ir pieņemta prakse arī Jūsu mītnes zemē aizdot naudu politiķiem santehnikas iegādei?
    – Vai varat likt roku uz sirds un apgalvot, ka Andris Šķēle Jums naudu ir atdevis?
    – Kāda bija Andra Šķēles saistība ar Tetra Pak? Cik lielā mērā viņš varēja un cik lielā mērā ietekmēja Tetra Pak veiksmīgu ienākšanu Latvijas tirgū?
    – Vai varat likt roku uz sirds un apgalvot, ka Tetra Pak nav devusi Andrim Šķēlem kukuli?)

    Taču visas uzskaitītās pretrunas par slavenajiem podiem ir vairāk nekā daiļrunīgas, turklāt paliek jau gluži reālā iespēja — izdibināt, vai tiešām 1992. gadā, kad vācu markas kurss sasniedza 90 rubļus, Andrim Šķēlem bija kaut jel kāda iespēja būt no legāliem, izprotamiem avotiem gūta pirkumam nepieciešamā vairāk nekā miljona (faktiski gandrīz pusotra miljona) rubļu — ja darījums notika pēc 1992. gada 7. maija, tad jau Latvijas rubļu — laimīgajam īpašniekam.
    Atgādināsim — ministra pirmā vietnieka un ministra pienākumu izpildītāja postenī Andris Šķēle, kā ziņojusi prese, pelnīja nepilnus piecus tūkstošus rubļu. Šī summa neietver dažādas prēmijas un piemaksas, taču arī to apmērs tolaik nebija nekāds fantastiskais — re, piemēram, 1993. gada 15. jūnija pavēle "Par Latvijas Republikas Lauksaimniecības ministrijas aparāta prēmēšanu par 1993. gada I pusgada darba rezultātiem", kura paredz, ņemot vērā katra darbinieka personīgo ieguldījumu uzdevumu izpildē, izmaksāt prēmiju par 1993. gada pirmā pusgada darba rezultātiem — vislielāko summu pavēles parakstītājs, ministra pienākumu izpildītājs Andris Šķēle gan piešķīris pats sev, taču, tā sacīt, podu priekšā šī naudiņa vienalga ir gauži maziņa — 15 280 Latvijas rubļi vai nepilni 77 lati.
    Līdz ar to podiem nepieciešamajam miljonam (un arī pašas padomju laiku pēdējiem gadiem ļoti iespaidīgās Stopiņu mājas uzbūvēšanai nepieciešamajām summām) paliek vien "puķu ienākumi", par kuriem mūsdienu Latvijā visbiežāk ierasts vīpsnāt: sak’, no stāstiem sanāk, ka ar puķu audzēšanu pārdošanai padomju laikā nodarbojās vai puse valsts iedzīvotāju, kaut patiesībā vairāk šķiet, ka tas ir tikai veikls attaisnojums, lai izskaidrotu nez kādā šaubīgā veidā saraustus miljonus.
    Tad kā? Aprobežoties mums ar šādu pašu vīpsnāšanu vai — otra galējība — aizkustināti lasīt Andra Šķēles dzejiskās atklāsmes viņam pašam piederošajā žurnālā Dārzs un Drava: "Grūti vārdos izstāstīt, kāda fantastiska sajūta ir brīdī, kad tu rīta tumsā dodies uz tulpju steidzināšanas pagrabu un, vēl gaismu neieslēdzis, sajūti, ka šonakt tulpes ir atplaukušas, jo gaisā virmo netverama tulpju smarža. Tu ieslēdz gaismu… Ir! Brīnums noticis. Šādi brīži man prātā vēl šodien, tie nav aizmirstami..."
    Taču ir vēl trešais variants — tepat līdzās mums vēl joprojām dzīvo cilvēki, kuri zina, kas un kā patiešām notika padomju puķu biznesā. Pirmais no viņiem — bijušais Rīgas domes priekšsēdētājs Andris Ārgalis.

    – No tūkstoš deviņi simti astoņdesmit ceturtā gada es biju Rīgas rajona dārzkopības un biškopības biedrības priekšsēdētājs un, sākot no astoņdesmit septītā gada, visas Latvijas dārzkopības savienības priekšsēdētājs. Tā iznāca, ka tajā laikā bija vislielākais uzplaukuma laiks. Mūsu noieta tirgus bija tagad jau bijušās PSRS teritorija. Toreiz bija tāds noteikums, ka milzu summas jāiegulda komunālā saimniecībā un jāattīsta ainavas un apkārtne. Rūpkombinātiem, metālapstrādes rūpnīcām un šahtām utt. Un tad mēs pārgājām ļoti nopietni uz ražošanu.
    Nodaļas bija visos rajonos. Īstas spekulantu nometnes bija Rīga, Rīgas rajons, daļēji arī Tukums. Tukums bija finansiāli spēcīgs, jo audzēja rozes, un rozes bija dārgākais. Absolūti uz zinātniskiem pamatiem bija uzlikta Rīgas nodaļa. Tad, kad es aizgāju, taisījām kopā, programmējām. Bija vesela programma. Mums vieniem no pirmajiem bija datorizēta sistēma astoņdesmit astotajā gadā. Kopā Latvijā tajā brīdī bija ap astoņdesmit tūkstoši dārzkopju un Rīgas rajonā bija pāri desmit tūkstošiem, Rīgas pilsētā bija divdesmit tūkstoši. Bet tur ir viens knifs. Ne visi tie astoņdesmit tūkstoši bija aktīvie ražotāji. Darbojās tāda sistēma, ka katrs biedrs drīkstēja nodot par trīsarpus tūkstošiem rubļu legāli, no kuriem piecpadsmit procentus atrēķināja komisijas naudu, bet pārējais bija uz grāmatiņas. Tie, kas bija sakārtojuši savu saimniecību un uzlikuši uz ražošanas pamatiem, tiem vajadzēja daudz papildspēku. Tie sarunāja radus un draugus un uz to vārda nodeva.
    – Cik reāli varēja būt to audzētāju?
    – Es domāju, ka… Man bija kartotēka ar tiem, kas gāja caur biedrību. Bija arī no astoņdesmit astotā gada pie kolhoziem un sovhoziem nodibinātas palīgnozares, ka drīkst ražot ne tikai vīnu un marinētus gurķus, bet arī pieņemt puķkopības produktus. Faktiski kopēja to, ko mēs darījām. Tad jau arī sākās tā grūtāk kontrolējami. Kādi piecpadsmit līdz divdesmit tūkstoši bija tādi nopietni puķaudzētāji. Rīgas rajonā mums bija pāri tūkstotim tādu, kuriem tas periods, kāds pēc tam sekoja, bija traģiski komisks un ļoti smags. Mums Siguldā vien bija vairāki simti cilvēku, kuriem uz krājkases grāmatiņas bija simts un vairāk tūkstoši rubļu. Ņemot vērā, ka tas bija ļoti tuvu man, es biju spiests uz tām bankas lietām orientēties.
    Pa visu savienību vienai pašai Rīgas nodaļai bija vairāk nekā astoņi tūkstoši uzņēmumu, kuri ņēma produkciju. Privātais sektors, kuram mēs sūtījām, bija pāri par simts piecdesmit tūkstošiem. Bija jau no gadu gadiem iestrādāts, ka tiem, kas regulāri ņēma, bija atlaides. Sistēma bija ļoti sakārtota. Katru gadu uz Jauno gadu sūtījām ārā cenrāžus, katalogus. Katalogi šodienas poligrāfijas līmenim bija smieklīgi, bet bija.
    Viņiem bija uzdevums līdz martam atsūtīt, ko viņiem vajag uz rudeni, un rudens pusē atsūtīt, ko viņiem vajag pavasarī. Darbošanās bija unikāla. Caur Rīgas lidostu viena pati Rīgas nodaļa veda divas smagās mašīnas ar pakām, kas gāja projām. Bija visādi iestrādāti mehānismi, kā tas tika atbalstīts. Uzreiz var rasties jautājums, kādēļ tajā stingrajā sistēmā tas bija atļauts. Latvietis vienmēr izcēlies ar savu gudrību.
    Tā biedrība nodibinājās piecdesmito gadu beigās. Un tad, kad es biju kā biedrs, tad jau bija brīvās, atlaistās cenas. Tās bija faktiski tirgus cenas. Mums bija izdevies piesaistīt darbiniekus, kas strādāja Valsts plānā. Es vienmēr esmu uzskatījis, ka būtu goda pienākums, ka Miervaldim Ramānam vajadzētu uzlikt vienu lielu, grandiozu pieminekli. Viņš bija tas cilvēks, kas šo lietu virzīja. Bija radus piepulcinājis tam pulciņam, potēja rozes un lilijas audzēja. Viņš bija viens no tiem, kas pagrieza to jautājumu, ka tas ir milzīgs roku darbs, milzīgs pieprasījums, visai PSRS būtu ļoti traki, ja visi stād-materiāli būtu jāpērk Holandē vai Izraēlā. Un viss tā gāja.
    Siguldā netālu no vagoniņa bija iekārtots izstāžu dārzs. Tas bija tāds paraugdārzs. Mēs darbojāmies kopā ar Latvijas keramiķiem. Izveidojām tādu kapitālisma domāšanas modeli. Bija šis paraugdārzs, uz kuru brauca pasūtītāji no visas PSRS. Viņi atpūtās Jūrmalā, viņiem nebija ko darīt, un viņi bija iekļāvuši Siguldas apskati un pie viena brauca skatīties šo paraugdārzu. Toreiz reģistrējām biļetes. Bija kādi divi simti piecdesmit tūkstoši tūristu, kas gadā apskatīja šo dārzu. Tas visus milzīgi šokēja. Viņi aizbrauca atpakaļ un stāstīja kā milzu brīnumu. Dārzs tiešām bija skaists, ar retiem augiem. Tas darbojās kā reklāma. Tur līdz kurioziem bija: brauca šahtas priekšnieki un prasīja, cik maksā šis dārzs — mēs gribam viņu nopirkt un pie savas šahtas uzlikt.
    Tas tā attīstījās, kad tika iegriezts rats, Siguldas nodaļai nāca līdz trīsdesmit miljoniem rubļu apgrozījums. Kad es atnācu pašvaldībā strādāt un politikā strādāt, tad daudziem likās dīvaini, ka tādu Ārgali neviens nezina, viņš iet uz Saeimas vēlēšanām, un viņam visvairāk plusu. Un arī Rīgā. Tas ir tas vecais dārzkopju grauds. Visi, ar kuriem kopā strādāju, viņiem ir bērni izauguši, viņi ir uzbūvējuši mājas un saviem bērniem uzbūvējuši mājas. Daudzi to atceras. Un tas ir tas iemesls.
    – Kas bija lielākie audzētāji?
    – Pirmajā desmitniekā bija viens no bagātākajiem tā laika cilvēkiem, kas potēja simtiem tūkstošus rožu gadā, tas ir apmēram trīs simti tūkstošu rubļu, — Jūlijs Krūmiņš. Tā ir tikai viena daļa, ko viņš deva mums. Viņš deva arī kolhoziem. Bija Jānis Rukšāns, Skuja, mācītājs Sidrēvics.
    PSRS tautsaimniecības sasniegumu izstādē bija ziedu izstāde, un tas mīkstināja attieksmi pret puķaudzētājiem. Pats arī labi pelnīju. Sieva audzēja gladiolas un lilijas, es — tulpes, narcises, ziemcietes, arī potēju rozes. Lilijām daudz vietas nevajadzēja. Vienā kvadrātmetrā varēja izaudzēt simts sīpolus.
    Mums bija tāds konflikts, ka tūkstoš deviņi simti astoņdesmit sestajā gadā Siguldai bija divi lieli zinātnieku institūti. Tur bija tāds stāvoklis. Tāpēc, ka tā biedrība tik populāra, ka neviens ar zinātni nenodarbojās, visi tikai potēja rozes. Man bija vairāk nepatikšanu ar viņiem. Padomju sistēmā mani kā vadītāju pie atbildības nevarēja saukt. Bet tur sazīmēt, kuriem uz tām krājkases grāmatiņām tās lielās summas, — nu, tas bija tāds periods. Bija daudz viltības.
    Tajās biedrībās bija oficiāli atalgoti Valsts drošības komitejas darbinieki, kuriem bija uzdevums sekot, jo mēs taču tādā veidā varējām arī ekonomiski graut ar tādām summām. Mēs viņus ātri sazīmējām un piesaistījām darbā, ielikām valdē, daudzos gadījumos paši bija spiesti piedalīties lēmumu pieņemšanā, kurus nevarētu apstrīdēt.
    Mums bija liela problēma, ka nebija kur likt to naudu, kas bija iekasēta kā komisija. Daudzas biedrības uzbūvēja biedrības ēkas. Sigulda izbūvēja lielu centru, Saulkrastos izbūvēja. Tā milzu summa, kas mums tur krājās miljonos, tur bija problēmas. Visi dārzkopības biedrības biedri ir akcionāri tam piemineklim, kas Pārdaugavā — Rīgas atbrīvotājiem no fašistiskajiem uzbrucējiem. Piespiedu kārtā bija lēmums, ka no visām biedrībām tiek noņemti piecdesmit tūkstoši rubļu šā pieminekļa labiekārtošanai un būvēšanai.
    Dainu kalns ir izbūvēts par Rīgas rajona dārzkopības un biškopības biedrības naudu. Tās visas flīzītes ir par mūsu naudu, tie visi akmeņi ir pārvilkti. Pirmos darbus, kad varēja atpirkt no māksliniekiem, — tos mēs apmaksājām.
    Tad vēl pa visu savienību uz astoto martu piegādājām tulpes. Tur ceļi dalās. Bija tādi, kas kopā ar biedrību, un bija individuālie. Bija izdevīgi no biedrības pirkt sīpolus un tad ziedināt. Man pašam arī bija. Dārzu biju uzlicis uz zinātniskiem pamatiem. Bija problēmas no radiem un draugiem teritorijas aizņemties. Pirmajā gadā nav problēmas, bet pēc tam viņi skatās, ka tev tur labi iet, un vairs ne.
    Vēl bija tāds kuriozs, ka bija tie radi un draugi, uz kuriem oficiāli uzlika tos trīsarpus tūkstošus rubļu. Un parasti viņiem no tā pienācās divsimts līdz trīs simti rubļi. Tas visiem bija zināms. Par to, ka viņam jāaiziet uz krājkasi un jānoņem nauda. Pirmajā gadā nebija nekādas problēmas sarunāt — bezgala pateicīgs, ne par ko saņēmis divus simtus rubļu. Nākamajā gadā jau bija grūtāk sarunāt. Bija tāds nerakstīts likums, ka tie radinieki jāmaina.
    Bija interesanti, ka puķaudzētājus varēja iemanīties uzreiz pazīt. Toreiz visi staigāja 1. maija kurpēs, bet mums bija blats vienā veikalā, un mēs varējām nopirkt čehu kurpes. Ja satika kādu ar 1. maija kurpēm kājās, tad zināja, ka viņš ir bīstams. Krājkasē bija sava kukuļu sistēma — dāmām, lai nebūtu jāstāv rindā pēc naudas, devām balzamu, konfekšu kastes.
    – Un kur naudu lika paši puķaudzētāji?
    – Repše paziņoja, ka Krājkasē naudu samainīs. Tie, kuri nenoguldīja Krājkasē, sāka ieguldīt un sāka visu pirkt. Manai sievai arī nauda palika uz krājgrāmatiņas, jo vairāk kā piecus simtus rubļu ārā nedeva. Kad nokritās naudas vērtība, tad staigāja džeki ar čemodāniem, kuri prata pa sētas durvīm dabūt ārā lielākas summas. Mēs par to naudu visu ko pirkām. N–tos ledusskapjus biju sapircis, n–tos velosipēdus.
    Ar naudas vērtības pazemināšanu latviešu bizness tika totāli izčakarēts. Varēja to naudu samainīt valūtā. Pieci līdz septiņi rubļi par dolāru. Tūristu grupām mainīja valūtu, bet bija jāmaksā divdesmit pieci procenti komisija. Ja nebūtu notikusi šāda apzagšana, tad būtu daudz bagātu cilvēku. Desmit līdz piecpadsmit miljoni rubļu tika atsūtīts par precēm, bet lielākie vairs nevarēja naudu dabūt. Kad sāka maksāt naudu ārā, tai dramatiski kritās vērtība. No Krievijas atveda naudu, bet Siguldā nevarēja izņemt.
    Taču jāņem vērā, ka Berģi, Ķekava, Iecava ir izbūvētas par puķu naudu. Kurš katrs to varēja darīt. Vajadzēja tikai akurātību. Pie rozēm bija specifika. Visi Siguldas ārsti potēja, visi zinātniski pētnieciskā institūta darbinieki. Viņi bija pieraduši pie sistemātiska un akurāta darba. Rozes var, anekdotes stāstot, pa vakariem sapotēt. Kādas piecsimt pa vienu vakaru. Ņemšanās ir, bet var...

    Kādas summas tad grozīja paši, paši, paši lielākie padomju puķaudzēšanas biznesmeņi? Ja reiz Andris Ārgalis piemin tagadējo tranzītbiznesmeni, ekscentrisko Jūliju Krūmiņu, jautāsim viņam.

    – Kā tad notika jūsu puķu audzēšanas lielbizness?
    – Nu, tur jāatceras, ka tie bija septiņdesmitie gadi. Tas bija man tāds dzīves grūtais periods, kad es biju beidzis Maskavā mācīties, ieguvis direktora diplomu, Maskavā nostrādājis. Man paprasīja atbraukt uz Rīgas kinostudiju, jo Rīgas kinostudija mani sūtīja uz Maskavu mācīties. Es atbraucu atpakaļ. Iedomājieties, no Maskavas apgriezieniem. Maskavas filmas lielu daļu filmēja Baltijā — Tallina, Viļņa, Rīga, Sārema. Tā kā es biju nacionālais kadrs no Latvijas, tad es arī sagādāju filmēšanas vietas. Man bija sava mašīna — Volga, man bija alga, plus komandējums, plus viesnīca un ēšana par brīvu. Es varēju īrēt dzīvokli, man iznāca alga uz piecsimt rubļiem mēnesī, kur normālam cilvēkam bija simtdivdesmit rubļu.
    Kad es piecus gadus biju saņēmis piecsimt rubļu un man bija mašīna un viss, atbraucu uz Rīgas kinostudiju, un es pēkšņi saņēmu simtpiecdesmit rubļu mēnesī. Uz darbu es braucu ar trolejbusu, no Pārdaugavas. Es lēnā garā sāku dzert, atradu tādus pašus draugus, kas mīlēja iedzert. Es jutu, ka es grimstu. Un nav izejas. Ko darīt? Ko darīt? Es biju tāds diezgan atklāts, biju nopircis Zaporožecu, un vienā servisā satikos ar vienu cilvēku, kas audzēja rozes un dzina tulpes. Viņš teica — tev, Jūlij, tev raudāt? Kā tev nav kauns!? Tev mātei Pārdaugavā ir māja, tev ir siltumnīca, tev ir visas iespējas. Davai, izdzenam. Es tev palīdzēšu. Un tā es pirmo gadu izdzinu tulpes un nopelnīju divus tūkstošus.
    Tad viņš mani iemācīja rozes potēt. Tad es nopelnīju astoņus tūkstošus. Uzreiz Moskviču nopirku. Un tad es domāju, kādēļ man viena siltumnīca. Noīrēju četras siltumnīcas, braucu pēc mežeņiem pakaļ. Ar Uldi Kokinu kopīgi gājām. Līdz pat tūkstoš deviņi simti astoņdesmit devītajam gadam es pelnīju līdz simts tūkstoši gadā. Katru mēnesi man bija desmit tūkstoši. No septiņdesmit sestā gada katru gadu mainīju žiguli.
    Visu nodevām no sākuma Biškopības biedrībai. Tur bija direktors Andris Ārgalis, vedām uz Siguldu. No astoņdesmit sestā gada, Gorbačova laika sākumā — caur kolhoziem. Astoņdesmit astotajā gadā noorganizēju pirmo kooperatīvu. Ieliku māsas dēlu par direktoru.
    Pats dzīvoju Maskavā. Pametu kinostudiju, aizbraucu atpakaļ uz Maskavu, iestājos Mosfiļm un braukāju uz objektiem, kas bija pa Baltiju. Līdz astoņdesmit devītajam gadam nostrādāju Mosfiļm, iemainīju dzīvokli, taisīju filmas, braucu komandējumos uz Latviju, Igauniju un pa starpām audzēju puķes, vedu no Maskavas uz Rīgu, mamma tirgoja pie Saktas.
    Rīgā neļķes tirgoja par divi piecdesmit, bet Maskavā visas tās bulgāru, Holandes neļķes tirgoja par piecdesmit kapeikām gabalā. Piektdien vakarā sarakstīju vēstuli, ka vajag apsveikt Dom kino aktierus, nopirku pa tūkstots, pa piecsimt gabaliem dažādas neļķes, čemodānā iekšā, uz Rīgu prom. Tā Mosfiļm bija izdevīgi, ka es māku visu Latvijā sakārtot, man bija visi viesnīcu direktori pazīstami, varēju visu nokārtot, bet es varēju spekulēt ar puķēm. Pelnījām ļoti labi. Mēs nezinājām, kur naudu likt. Zināju visus Jūrmalas restorānus. Tāpat draudzējāmies ar prokuratūras darbiniekiem, ar kolhozu priekšsēdētājiem. Vienmēr uzstājos, uzliku galdus utt. No policijas puses piesedza, un tā es līdz deviņdesmitajam gadam ar to nodarbojos. Tad es samainīju atpakaļ dzīvokli, tad jau sākām ar Man–Tess nodarboties.
    – Kas vēl nodarbojās ar puķēm?
    – Vai, tur bija ļoti daudz. Es tagad negribētu tos vārdus minēt.
    – Pats arī stāvējāt tirgū ar puķēm?
    – Man bija līdzi uz astoto martu, viena daļa brauca uz Ļeņigradu, kur man bija savas vietas. Bet mēs pārējie, kur nu sanāca. Tālākā vieta bija Nahodka. Aizlidojām līdz Vladivostokai un tad ar lidmašīnu līdz Nahodkai. Tur mēs tirgojām par četriem rubļiem gabalā, bet Rīgā es no ārstiem, prokuratūras darbiniekiem pirku tulpes par sešdesmit kapeikām gabalā. Viņi nevarēja tirgot. Cik nu tur kurš dzina savā pagrabā — cits astoņsimt tulpes, cits piecsimt, cits septiņus simtus.
    Mēs no visiem sapirkāmies, uztaisīju lielu ledusskapi, sāku uzpirkt jau februāra sākumā, vēl neizplaukušas pakojām avīzēs un likām ledusskapī. Kad izņēma ārā astotajā martā, ielika vāzē, viņas uzplauka un nobira. Tie, kam patrāpījās vēlāk iepirkta tulpe, tā jau arī stāvēja. Man brauca līdzi trīs, četri cilvēki. Es tikai pienesu preci.
    Maskavā biju iepazinies ar pulksteņu fabrikas direktoru, tur strādāja tikai sievietes. Mēs bijām noslēguši mutisku vienošanos, ka viņš pirks par rubli piecdesmit un es viņam atdošu par katru tulpi desmit kapeikas. Par četrdesmit tūkstošiem nopirka, četri tūkstoši — tā arī bija liela nauda. Sūtīju tieši viņam.
    Man viss Baltezers bija par Siguldas biškopības biedriem, lai gan nevienam nebija siltumnīcas. Visi bija biedri, jo tajā laikā varēja izņemt naudu līdz trīsarpus tūkstošiem rubļu. Es nodevu par simts tūkstošiem, tad, kad Ārgalis pārskaitīja naudu, ņēmu mašīnā pa četriem cilvēkiem, Krājkasē tām meitenēm aiznesu konfektes, balzamu, lai mūs bez rindas palaiž. Visi ņēma ārā par trīsarpus tūkstošiem, es katram atstāju simts rubļu. Simts rubļu viņi nopelnīja tikai par to, ka parakstījās. Tā bija tā sistēma, kā mēs nodarbojāmies.
    – Bet kurā kompānijā bija Šķēle? Jūsējā?
    – Viņš bija citā kompānijā.
    – Bet to jūs tā droši ziniet, ka Šķēle ar puķēm ņēmies?
    – To es tikai no preses zinu. Pats viņu neesmu saticis. Arī Krištopans, es zinu, ka nodarbojās, bet pats arī neesmu saticis. Bet Ārgalis noteikti zina...

    Jā, kādreizējais Rīgas mērs Andris Ārgalis acīmredzami zina. Bet, lai viss būtu skaidrs, apjautāsimies vēl pāris cilvēkiem, kuri jau ir stāvējuši pavisam tuvu mūsu galvenajam varonim. Pirmais — Juris Freibergs no Stopiņiem, Lauksaimniecības tehnikas zinātniskā institūta darbinieks, bijušais Andra Šķēles darba kolēģis.

    – Vai jūs ar Andri Šķēli sēdējāt vienā kabinetā?
    – Nē, viņam bija tāda lielāka istaba, tur vairāki sēdēja, man vienam šis maziņais. Tā bija mehanizācijas laboratorija. Sākumā strādāja viņa tēvs Arnolds Šķēle, un tad atnāca mazais Šķēlēns, Andris. Viņam bija sarkanais diploms. Viņam tēvs ir doktors, māte ir doktore, māte — ekonomikas, tēvs — enerģētikas.
    – Un kā sākās jūsu ņemšanās ar puķēm?
    – Mēs un te tuvākie kolēģi nebijām tādi iniciatori, bet te bija viens cits kolēģis — Aloizijs Močs. Viņš bija puķkopības biedrības vietējais priekšnieks. Tad mēs ņēmām tulpju sīpoliņus un audzējām. Nopērk mazos sīksīpoliņus, stāda iekšā, kamēr lieli. Bija dārziņš, tur arī stādījām. Nodevām biedrībai sīpolus, un viss. Un ar tām rozēm arī ar Aloīziju iesākās sākumā tā lieta, bet pēc tam Andris nostādīja to lietu uz rūpnieciskiem pamatiem. Man ir cemme, ja kādreiz saka — puķu Andris, uztaisīja māju, kā viņš varēja. Pie Saktas stāvēja vai? Nu, nestāvēja pie Saktas. Tur bija tā lieta pavisam nopietna. Bija vēl viens kolēģis, kas strādāja mūsu laboratorijā, pēc tautības baltkrievs, tagad viņš vairs pie mums nestrādā. Tāds Nikolajs Suhoverhijs. Viņiem abiem ar Andri bija katram pa žigulim. Man liekas, ka Andrim krusttēvs uzšķiņķoja.
    – Ko tad tas īsti nozīmē — izaudzēt rozi?
    – Rozes audzē tā — vispirms savāc mežeņu sēklas, stratificē, ieliek ledusskapī uz ziemu, pēc tam pavasarī stāda zemē . Pēc tam izaug tādi matiņi, stiebriņi, tie maksāja piecas kapeikas gabalā. Tos tad vēl vienu gadu audzē, tad tie izaug tādi kā zīmulīši, un uz tiem potē virsū. Līdz vasaras otrai pusei ir izaugušas, un tad var pārdot. Tā potēšana notiek tā — vispirms jāsadabū potzari, jākontaktējas ar kaut kādām siltumnīcām, kas audzē puķes, — viņiem paliek pāri.
    Vajadzīgs stiebra gabaliņš ar pāris pumpuriņiem. Nogriež potcelma sakni, miziņu iešķeļ, potzaru slīpi iešķeļ, aizbāž tur, notin ar izolācijas lentu un nosmērē ar potvasku. Viss — iepodo, polietilēna podiņā. Kūdrā. Saliek siltumnīcā. Viņiem vajag siltu un mitru režīmu. Lai viņš neizkalstu, bet pieaugtu. Kam nebija siltumnīcas, tie lika vanniņās un nosedza ar plēvi. Kad ir pieaudzis, ir tirgus prece un var pārdot.
    Bet Andris ar Suhoverhiju darīja to lietu nopietnāk. Viņi ar piekabēm brauca uz Dienvidkrieviju, tur tos matiņus varēja dabūt par kapeiku gabalā, turklāt tur neviens viņus neskaitīja. Tur lauks ir, roc, cik vari, piekrauj, skaiti, ka tev ir divi tūkstoši. Tad viņi veda mājās un audzēja. Pašiem jau zemes tik daudz nebija, tad viņi dalīja visiem, kas nu bija gatavi ņemt, kam nu bija dārziņi, kam piemājas zemītes. Tad nu mēs viņus audzējām. Pēc tam viņi no mums atpirka par tirgus cenu. Cenu gan es neatceros. Tā bija atkarīga no izmēra, bija šabloni, ar kuriem mērīja. Bija kādas trīsdesmit piecas līdz piecdesmit kapeikas. Tad viņi potēja.
    Mēs viena daļa paši arī potējām, cik nu varējām — vanniņām. Viņiem gan arī nebija siltumnīcas, viņi nomāja, pie viena kolēģa viņi tur sēdēja pa naktīm, visa famīlija. Tas bija noorganizēts, meitas nē, tās bija maziņas, bet sieva gan. Viens nogriež un nošķeļ, otrs sagatavo spraužamo, trešais notin, plūsmas līnijā. Negāja jau pie Saktas tirgot. Es arī nekad neesmu stāvējis tirgū un pārdevis puķes. Šķēle arī ne. Varbūt sākumā, kad vēl nedzina uz Maskavu, bet tas laikam bija Aloīzijs, kurš uz sieviešu dienu brauca uz Ļeņigradu ar tulpēm...
    Suhoverhijam bija kontakti vienā Piemaskavas sovhozā, kurš appušķoja Maskavu. Viņi vēl priecājās, ka Maskavā rozes ir viengadīga kultūra, katru gadu izsalst, tur ir bardaks, un katru gadu viņiem ir noiets. Piekrāva pilnu saldētavu un tad nodeva Juglas ziedam, un tad pārdeva tur. Uz to apjomu tiešām sanāca, ko māju celt. Mums pārējiem arī bija labums. Kas nu te bija saaudzējis, kam nu bija ko dot, viņi paņēma līdzi un mūsējās arī pārdeva.
    – Puķu audzēšana darbam netraucēja?
    – Mēs jau te neviens nebijām pārslogoti, kā jau zinātniskā institūtā. Nav tā, ka tev šitas darbs jāizdara šodien līdz pieciem. Mums ir tās tēmas uz trim mēnešiem, pusgadu. Tad tu pastrādā kādu sestdienu, svētdienu, sarauj pa vakariem. Kad brauca uz to Dienvidkrieviju, tad priekšnieks piemiedza acis. Pēc tam atstrādāja. Viņš nebija ne labāks, ne sliktāks.
    Bet Andris bija aktīvs pēc vella. Par katru cenu gribēja tikt priekšniekos. Viņš nebija tāds, kas citus pastūma malā. Viņš drīzāk citus pavilka līdzi. Ar tām pašām puķēm. Visiem bija labums. Viņi atveda tos matiņus, un visi, kas vien gribēja, varēja audzēt un nodot. Tāds savs zēns.

    Nedaudz pameklējot, atrodas arī pieminētais Nikolajs Suhoverhijs, kuram tagad ir sava transporta pakalpojumu kompānija, lai gan, stādoties priekšā, viņš uzsver, ka esot pensijā — un arī kādreizējā puķu audzēšanā nekā interesanta nesaskatot:

    – Jā, audzēju puķes, bet kas tur tāds interesants? Toreiz visi audzēja. Tas ir ļoti smags darbs. Jāsaprot, ka mums jau bija arī jāstrādā, tādēļ puķu audzēšana notika pa vakariem, naktī. Tas bija arī liels risks. Nu kā, milicija, toreizējā valsts iekārta, sava veida rekets. Kā tikām galā ar miliciju? Tāpat kā tagad ar policiju. Realizējām visur kur. Arī tirgū. Esmu stāvējis arī tirgū un tirgojis. Par Andri gan es jums neteikšu.
    Tā bija mana ideja nodarboties ar puķēm, un viņš pievienojās. Visa ģimene ar puķēm nodarbojās. Viss tika koncentrēts kopējām interesēm. Meitas jau bija maziņas, bet arī zināmā mērā bija iesaistītas. Vispār par Andri Šķēli varu teikt visu to labāko. Viņš ir ļoti strādīgs, mērķtiecīgs, uzņēmīgs. Tagad par viņu visu ko sliktu runā, bet es varu teikt tikai to labāko. Tagad gan mums nekādu kopīgu biznesu nav. Bija tikai puķes. Beidzām kādā tūkstoš deviņi simti astoņdesmit devītajā vai astoņdesmit astotajā gadā. Kad viņš sāka strādāt ministrijā, tad jau Padomju Savienība bruka, un tas vairs nebija bizness. Bet līdz tam nopelnīt varēja ļoti daudz, un daudzi arī pelnīja. Jūlijs Krūmiņš nekad kopā ar Šķēli puķu biznesā nav darbojies. Ar viņu darbojos tikai es.

    Un te nu galvenais jautājums — cik tieši daudz tad varēja nopirkt? Simt tūkstošus rubļu gadā? Vairāk? Mazāk? Un ko par to varēja uzcelt un iegādāties? Viedokļi nedaudz pārsteidzošā kārtā ir diezgan vienādi.
    Nikolajs Suhoverhijs: "Jā, man ir māja blakus Andrim Šķēlem. Viņa māja simt procenti ir uzcelta par puķu naudu. Visas tās runas, ka viņš to uzcēlis par kukuļu naudu, ir pilnīgas muļķības. No tās naudas varēja ne tikai tādu māju uzcelt, un vēl pāri palika. Cik varēja nopelnīt? Daudz. Varēja arī vairāk nekā simt tūkstošus gadā."
    Juris Freibergs: "Sākumā jau Andris dzīvoja dzīvoklī un, kad bija nopelnījis ar puķēm, tad sāka māju celt. Un tiešām arī cēla. Es personīgi gāju palīgā pamatus liet. Sākumā pats cēla, mēs gājām palīgā, bet pēc tam jau strādnieki. Sākumā jau naudas nebija tik daudz, pēc tam jau pieauga. Protams, to māju uzcēla par lielu, es tā domāju. Tajā laikā bija nocietušies. Būvmateriālus tiešām pirka, to es zinu. Kaut kāds blatiņš jau bija. Gāzbetonu nevarēja dabūt, bija rindas. Kad man vajadzēja, viņš arī iedeva telefonu, un izrādījās, ka tas ir šoferis. Izrādījās, ka arī no šofera ir atkarīgs, kam viņš pirmais vedīs. Tā man būtu bijis tikai pēc pieciem mēnešiem, bet es vienojos ar šoferi un dabūju pēc mēneša."
    Andris Ārgalis: "Vilis Krištopans sāka vēlāk un izmantoja kolhozus. Pēc manas uzskaites nekāds lielais nebija. Andris Šķēle gan bija pie lielajiem, ļoti akurāts dārznieks. Viņš bija Stopiņu pagasta aprobators. Ņēma zemes paraugus, nogādāja Valmieras laboratorijā pārbaudei. Ja zemei bija kādas problēmas, tad no tā nedrīkstēja neko tālāk ņemt. Viņš pats arī audzēja ziedus, kādā pirmajā piecdesmitniekā noteikti bija. Simt tūkstošus rubļu gadā noteikti saņēma. Pieļauju, ka viņam varēja būt simt un vairāk tūkstoši rubļu uz krājgrāmatiņas."
    Ar vārdu sakot, kā sava veida gada ienākumu robežšķirtni pat turīgākie padomju puķu audzētāji un arī spekulanti min simt tūkstošus rubļu gadā. Vienīgā atšķirība — vieni saka, ka vispār jau tā nav bijusi galīgā robeža, otrie (kā Juris Freibergs), ka "nu, tik daudz gan nebūs". Jebkurā gadījumā — runa ir par to, ka mūsu galvenajam varonim "uz krājkases grāmatiņas" varētu būt bijuši ap simt tūkstošiem rubļu (šāda summa neoficiāli visbiežāk tika minēta arī saistībā ar "podu lietas" izmeklēšanu 1998. gadā), bet — ne padsmit reizes lielāka summa.
    Līdz ar to secinājumus par "zelta podiem" un to iegādei izmantoto līdzekļu patiesajiem avotiem katrs, protams, var izdarīt pats atbilstīgi savām vēlmēm un dzīves pieredzei. Šā vai tā — šis bija vienīgais gadījums, kad mūsu varonis tiešām ir bijis uz iekrišanas robežas "par sīkumiem". Protams, ap 1992.—1993. gadu miljons "ar asti" Latvijas rubļu vai padsmit tūkstoši Vācijas marku bija tam laikam ļoti iespaidīga summa — acīmredzami arī tam Andrim Šķēlem, kurš vēl 1993. gada 1. jūlijā paspēja parakstīt pavēli "Par materiālo pabalstu izmaksāšanu": ar to virknei ministrijas darbinieku tika izmaksāti materiālie pabalsti "veselības uzlabošanai", paša parakstītāja veselībai atvēlot maksimālo summu — septiņdesmit sešus latus un četrdesmit santīmus.
    Savukārt jau pāris gadus vēlāk mūsu acu priekšā ir principiāli cits Andris Šķēle — tāds, par kuru neviens neiedomāsies izplatīt baumas, ka vispār jau viņš no somiem esot paprasījis arī baseinu, taču šie ne uz ko vairāk kā santehnikas komplektu neesot "parakstījušies". Nu jau ir tas Andris Šķēle, kuru viņa draugi visā nopietnībā min kā Latvijas nacionālā kapitāla personificētāju. "Notiek cīņa par to, kāds kapitāls valdīs Latvijā. Nacionālais, kas ir lojāls pret valsti, vai tas, kas Latviju izmantos kā teritoriju. Andris Šķēle pārstāv nacionālo kapitālu, un histēriskā reakcija radusies tāpēc, ka Ministru prezidenta amatā viņš traucēs tam otrajam," — šis izteikums, piemēram, pieder advokātam Andrim Grūtupam.
    Kurā brīdī tad nāca sapratne par to, kur ir lielā nauda un kas jādara, lai sasniedzamie "griesti" nepaliktu tikai importa podu komplekta līmenī? Kurš bija lielā lūzuma laiks? Lai saprastu, kurā brīdī tad mūsu galvenais varonis tik principiāli mainīja mērogu un no uzņēmīgā puķaudzētāja, kas nesmādē mazumiņu un pats sev izraksta sīkas prēmijas, pārvērtās par valstisko interešu paudēju un nacionālā lielkapitāla karognesēju, mums vajadzēs atgriezties vēl dažus gadus senākā pagātnē — 1981. gadā, kad Andris Šķēle pēc Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas pabeigšanas (specialitāte — inženieris mehāniķis) uz deviņiem gadiem noenkurojās Lauksaimniecības mehanizācijas un enerģētikas zinātniskās pētniecības institūtā AGME.


II   "Feinais cilvēks" ministrijā un likumdošanas procesā

    "Es samērā ātri nokārtoju visādus eksāmenus, bet pēc gada diviem kaut kas manī sāka mainīties. Visvairāk kremta tas, ka man kā vecākajam inženierim, teicamniekam pēc augstskolas maksāja 100 rubļus, bet metinātājam ar stipri vieglu attieksmi pret darbu — 300 un vairāk. Nu nevarēju es izdzīvot ar 100 rubļiem! Ir bijis, ka nedēļai paliek piecītis vai pat trīs rubļi. Katru rītu cēlos piecos, ģērbu bērnu — vecāko meitu, tad — uz autobusu, līdz bērnudārzam, skriešus atpakaļ, lai atkal pagūtu uz autobusu, ar ko tikt līdz darbam. Un tā trīs gadus, pat vairāk. Galu galā sāka grauzt pašcieņa — kas ir, tu nespēj normāli nopelnīt, nespēj sevi uzturēt? [..] Nauda cilvēkam ir absolūti vajadzīga, slikti tikai, ja viņš kļūst par naudas kalpu," — šādi pats Andris Šķēle presē jau pirms daudziem gadiem aprakstīja situāciju, pēc studijām (Lauksaimniecības akadēmija tika pabeigta ar "sarkano diplomu" — ar izcilību), sākot strādāt zinātniskās pētniecības institūtā.
    Finansiālo pusi palīdzēja atrisināt puķu audzēšana un tirdzniecība, kā arī spēja vajadzības gadījumā "izklapatot", — taču ambīcijas jau tolaik bija lielākas, daudz lielākas. Mūsu jau pieminētais institūta darbinieks, Andra Šķēles bijušais kolēģis Juris Freibergs atminas:

    – Mums bija dārzi, viņš bija pamanījis, ka tur iet garām elektrības līnija, un viņš izklapatoja un dabūja, ka viņam ievilka elektrību. Krievu laikā jau tik viegli negribēja dot. Viņš sev ievilka, mēs tur liela daļa pie viņa pieštepselējāmies. Aiz viņa aktivitātes mēs arī tikām pie sava labuma. To māju, kad viņš būvēja, viņš pats izklapatoja. Toreiz jau zemes nebija kā tagad. Visa zeme bija sovhozam, un pagasts galīgi nebija ieinteresēts kaut ko darīt. Klapatoja, kādam bija jāiet un jādara, parcelācija jātaisa. Viņam pašam un Suhoverhijam, un vēl tur kādiem. Ar vārdu sakot — kādi piecpadsmit cilvēki dabūja zemes gabalus. Ar viņa aktivitātēm.
    – Bet, kad Šķēle atnāca uz institūtu strādāt, — kāds viņš īsti bija?
    – Tāds pats kā visi. Pietiekami gudrs, kopā strādājām. Te institūtā kolektīvs draudzīgs. Te nav ko dalīt. Citi atnāk un saka — jums gan te labi, nekādu intrigu. Bet te jau nav, ko dalīt. Tāpēc arī nekādu intrigu nav...
    – Kad jau sāka ar puķēm pelnīt, ar naudu neplātījās?
    – Skops nebija, bet arī neplātījās. Varēja noprast, ka viņam naudas pietiek, bet viņš ar to īpaši neplātījās.
    – Mašīnu nomainīja pret smalkāku?
    – Nē, kamēr ar tām puķēm ņēmās, tikmēr ar to pašu žigulīti. Tāds sarkans pirmais žigulītis bija. Pēc tam, kad jau strādāja ministrijā, tad nopirka jauno moskviču.
    – Ar kaimiņiem arī sagājās?
    – To es nemāku pateikt. Īpaši ne. Kad viņš dzīvoklī dzīvoja, tad mēs gājām ciemos, visādas dzimšanas dienas. Nu, kā jau.
    – Šņabīti arī iedzēra?
    – Jā, bet neesmu redzējis, ka viņš pillā būtu.
    – Uz ballītēm arī gāja?
    – Man liekas, ka ne.
    – Jūs ticējāt, kad viņam piešuva to pedofiliju?
    – Nu, to es nevaru. Man liekas, ka tās ir galīgas muļķības. Pašam trīs bērni, divas sievas.
    – Kāds viņš pret meitām bija?
    – Rūpējās gan. Vienai meitai bija sirds operācija, kad viņa maziņa bija.
    Tad viņš meklēja, skrēja.
    – Stingrs tēvs vai vairāk lutināja?
    – Es domāju, ka vairāk lutināja.
    – Vai viņa māja bija tam laikam tā smalki iekārtota?
    – Nu, diezgan jau.
    – Un pats viņš ģērbās arī smalkāk nekā pārējie?
    – Nē, nekas tāds nebija. Kad viņš bija ciemos pie Vācijas radiem, tad atbrauca ar krosenēm. Nu, tas tā stilīgi. Varbūt viņam kāds krekls bija no Vācijas, bet nekas tāds īpašs.
    – Ēda kopā ar visiem ēdnīcā?
    – Nu, kā tad.
    – Un ko — tiešām nebija tāds īpašs?
    – Ne ar ko īpašu neizcēlās. Un kopš tā laika nav palicis ne lecīgs, ne ka skatītos no augšas. Arī, kad bija premjers, mēs varējām mierīgi satikties, aprunāties. Varu arī tagad viņam piezvanīt. Man ir viņa mobilā telefona numurs. Viņš saka — es parasti neņemu, bet tu atsūti īsziņu, tad es zinu, kas man zvana, tad es tev piezvanīšu. Vispār feins cilvēks...
    Vēlāk gan varēja manīt, ka viņš dikti grib tikt par priekšnieku. Viņš pieteicās konkursiem uz amatiem. Kad jau sākās Atmoda, tad bija tādi juku laiki, tad uzskatīja, ka arī institūtam jānodarbojas ar kaut kādu biznesu. Tad direktors bija tāds avantūrists uz biznesa lietām. Viņš ieviesa jaunu amatu — direktora vietnieks komercjautājumos jeb komercdirektors. Tur viņš paņēma Andri. Bija kaut kāds pieredzes apmaiņas brauciens uz Somiju no ministrijas. Tur aizbrauca līdzi arī Andris. Tur viņš sapazinās ar [Daini] Ģēģeru, viņam iepatikās, un tad Ģēģers viņu paņēma par savu vietnieku...

    (Starp citu, Andri Šķēli kā "feino cilvēku" vēl tagad atminas arī toreizējie Lauksaimniecības ministrijas darbinieki — nu, piemēram, Valdis Dzenis.

    – Vai Šķēle tajā laikā nodarbojās ar puķu audzēšanu?
    – Ko nu! Tad jau bija cauri.
    – Bet viņš bija tāds turīgs cilvēks?
    – Viņš man stāstīja, ka spēcīgi vedis iekšā mežeņus rozēm, lai varētu potēt. Droši vien, ka viņš bija turīgs. Varbūt ne bagāts.
    – Ar naudu nemētājās?
    – Nē. Viņš nebija kā nabags, bet ne arī kā bagāts. Viņš bija sarunās ļoti vienkāršs un normāls vecis. Tajā perevorotā viņa sieva bija sasmērējusi maizītes, šie abi ar Ģēģeru ēda, viņš teica — Dzeni, tu esi bezkaunīgs, bet deva man arī ēst. Nevis tur kaut kāds restorāns atsūtīja, bet maizītes.)

    Ar vārdu sakot, jūs tiešām neatradīsiet cilvēku, kurš par "institūta laiku" Andri Šķēli būtu gatavs bilst kaut jel ko tādu kā, piemēram, Astras Milles grāmatā Labvakar, Edvīn Inkēn. Varas fizioloģija I analizējis Edvīns Inkēns: "Tā dzīšanās pēc naudas kā varas elementa! To es varu uztvert ļoti freidiski. Tas cilvēks dzīvē vai nu kaut ko slēpj, vai bērnībā viņam ir darīts pāri. Vai viņš iekšēji visu laiku juties kā minoritāte, kuram jāslēpjas, jo varas kāre tādā apjomā kā viņam, ar visām labajām īpašībām, kas palīdz varu paņemt, ir viņa, ja ne fiziska, tad sociāla slimība. Tādi cilvēki ir bīstami." Tieši otrādi — "feins cilvēks"...
    Cita lieta, ka nav nemaz tik vienkārši noskaidrot, kādā veidā tad reti kuram pazīstamā "feinā cilvēka", pētniecības institūta direktora vietnieka karjera 1990. gadā pēkšņi uzmeta viņu tajā laikā nemaz ne tik daudziem sasniedzamos augstumos — uzreiz par vienu no centrālajām figūrām Lauksaimniecības ministrijā, kur Andris Šķēle ar visām savām spējām sākumā izskatījās kā sausumā izmesta zivs. Tas pats ministrijas ilggadējais darbinieks Valdis Dzenis atminas, kā "uz Lauksaimniecības ministriju viņš atnāca kā jēla ola. Viņš bija komercdirektors institūtā, un pēkšņi tāds uzrāviens. Dabīgi, ka viņam nebija pieredzes un saprašanas, ko darīt. Bija pat tā — viņš staigāja pa kabinetu bez kurpēm, visi galdi un palodze bija izklāti ar dokumentiem, kuri jāparaksta, bet viņš nezināja, ko darīt".
    Kam tad "jēlā ola" varēja teikt paldies par tikšanu amatā, kurš Andra Šķēles tālākajam dzīvesgājumam izrādījās tik izšķirīgs? Pats viņš — laikā, kad piecus gadus vēlāk jau tika minēts kā bezpartijisks premjera amata kandidāts — publiski ir aprobežojies ar stāstu (tradicionāli bez detaļām) par to, kā ar viņu runājuši "vairāki pazīstami lauksaimnieki", jo "bija doma par agrorūpnieciskā kompleksa reorganizāciju. Tā nokļuvu ministra vietnieka amatā un atbildēju par ražojošo sfēru, par pārstrādes rūpniecību".
    Kādā plašākā intervijā presei mūsu galvenais varonis situāciju izskaidroja detalizētāk: "Pirms nokļuvu ministrijā, es strādāju Mehanizācijas institūta mehanizācijas un elektrifikācijas zinātniskās pētniecības institūta zinātniskajā ražošanas apvienībā Stars. Biju pazīstams ar daudziem cilvēkiem, kuri darbojās Tautas frontē, it sevišķi lauksaimnieku vidū. Man institūtā bija arī tas gods strādāt kopā ar ļoti interesantu lauksaimnieku un ļoti lielu autoritāti savā jomā Teodoru Godmani, toreizējā Ministru padomes priekšsēdētāja Ivara Godmaņa tēvu. Visi šie apstākļi kopumā acīmredzot bija kaut kādā veidā kalpojuši par to, ka bija kāds pačukstējis: vajag tajā sistēmā, ko sauc par Agropromu, ievilkt pilnīgi jaunus cilvēkus, un tad es kļuvu laikam par vēsturē jaunāko ministra vietnieku. Kā lauksaimniecības ministra Daiņa Ģēģera pirmais vietnieks es atbildēju par ražošanu — pārtikas pārstrādes sektoru, mehanizācijas lietām un lauksaimnieciskās ražošanas pamatlietām. Es formāli biju tas, kas virza ar šīm sfērām saistītos jautājumus uz Ministru padomi. Toreiz, kad strādāju par lauksaimniecības ministra pirmo vietnieku, vispār nebija Latvijas Republika, bet bija Latvijas PSR, un es lūgtu žurnālistus to nejaukt, jo pēc 1990. gada 4. maija mēs vēl ilgu laiku līdz 1991. gada 21. augustam bijām LPSR."
    Labi, atcerēsimies — tāpat kā to, ka tieši Andris Šķēle bija tas, kurš virzīja ar pārtikas pārstrādes nozari saistītos jautājumus uz Ministru padomi. Un vienalga — kuri tieši bija šie "pazīstamie lauksaimnieki", kuri uzrunājuši mūsu grāmatas varoni, un kādi motīvi viņus vadīja? Pirmkārt jau pajautāsim Andra Šķēles tiešajam priekšniekam — toreizējam lauksaimniecības ministram Dainim Ģēģeram.

    – Kurš viņu uzaicināja par lauksaimniecības ministra vietnieku?
    – Augstākās padomes Lauksaimniecības komisija.
    – Tātad Jānis Kinna?
    – Piedāvāja laikam [Pēteris] Krūgaļaužs. Bija jāsaskaņo komisijā.
    – Un tad jūs viņu pirmo reizi ieraudzījāt?
    – Nē, nē, es viņu pazinu, es līdz tam jau mehanizācijas jautājumos biju atbildīgais Agrokomitejā, un viņš strādāja mehanizācijas institūtā.
    – Kā jūs viņu raksturotu toreiz, kāds viņš bija?
    – Mehanizācijas institūtā, nu, vispār gaišs puisis.
    – Tāds mērķtiecīgs?
    – Nu, protams, ka mērķtiecīgs, gaišs puisis.
    – Viņš ļoti vēlējās ministra vietnieka amatu?
    – Hmmm...
    – Kāds jums iespaids palika?
    – Nē, nu, protams, kandidāti, kas bija... Valdība toreiz prasīja, lai būtu saskaņoti komisijā, un to, ko komisija skaņoja, to virzījām. Tā kā es pats esmu inženieris un viņš bija inženieris, bija it kā doma, ka vairāk vajadzēja no agronomijas, bet nu, ko komisija laida cauri no kandidātiem, tas aizgāja.

    Tad jau vajadzētu būt, ka labāk to zinās toreizējais Augstākās padomes Lauksaimniecības komisijas pārstāvis, vēlākais zemkopības ministrs Jānis Kinna.

    – Jūs bijāt Augstākās padomes Lauksaimniecības komisijā laikā, kad Andris Šķēle tika iecelts par lauksaimniecības ministra vietnieku?
    – Tad komisijas priekšsēdētājs bija Guntis Grūbe, tad viņš tika iecelts par Valsts zemes dienesta ģenerāldirektoru. Un tad es biju tur kādus mēnešus trīs, četrus...
    – Jūs bijāt komisijā visu laiku...
    – Komisijā es biju visu laiku, jā.
    – Tas, ko man cilvēki saka, — jūs esat bijis viens no tiem cilvēkiem, kas ļoti atbalstījis to, lai Andris Šķēle kļūtu par lauksaimniecības ministra vietnieku, ka tā esot bijusi jūsu iniciatīva.
    – Tādā kontekstā, jūs man...
    – Tas ir viens no kontekstiem, jā.
    – Jā, nenoliedzami.
    – Jūs bijāt iepriekš ar viņu pazīstami?
    – Es ar viņu iepazinos tad, kad es jau biju Augstākajā padomē.
    – Un kā jūs iepazināties?
    – Mūs iepazīstināja. Kāda tam īsti nozīme?
    – Interesanti...
    – Mūs iepazīstināja Pēteris Krūgaļaužs, kurš ar viņu bija ilgāku laiku pazīstams.
    – Un kas jums šķita Šķēles kungā tas pievilcīgais, ka viņš varētu būt ministra vietnieks?
    – Nu, es gribētu teikt tā, ka tad, kad tika ievēlēta Augstākā padome un Godmanis veidoja savu valdību, viņš šajā jomā izvēlējās, nu, drošu, it kā pārbaudītu ceļu, — viņš nenomainīja ministru. Par ministru palika iepriekšējais, PSRS laika, LPSR laika ministrs Dainis Ģēģers, kas bija nosacīti nesen sācis strādāt un sevi bija arī ļoti normāli parādījis.
    Bet mums nebija tādas īsti labas pārliecības, ka Ģēģera kungs ļoti gribēs atbalstīt reformas, privatizāciju, un līdz ar to mēs skatījāmies it kā pēc cilvēka, kurš varētu veicināt šo procesu no ministrijas iekšienes. Tad no alternatīvām kandidatūrām, kas pretendēja arī uz ministra vietu, bija Melņa kungs, kurš bija tāds kā reformētājs pazīstams, bet nu toreiz nebija tādas ietekmes un tādā izpratnē, un iespējams, ka mēs pat nenonācām komisijā, jā, mēs nebalsojām, kurš būtu labāks — Melnis vai Ģēģers, jo mēs uzskatījām, ka tā ir Godmaņa kompetence. Mēs viņus abus vienkārši noklausījāmies. Nu, un tad Godmanis izvēlējās Daini Ģēģeru, tad it kā tika meklēts tāds, nu...
    – Kas jums lika domāt, ka Šķēle varētu būt tas cilvēks, kurš varētu šos procesus atbalstīt un virzīt?
    – Es pieņemu, ja es pareizi atceros, tad viņš bija zinātniski pētnieciskās saimniecības Ulbroka, vai kā to iestādi tobrīd sauca, direktora vietnieks ārējos sakaros...
    – Komercdirektors?
    – Es domāju, ka nebija komercdirektors vēl tobrīd. Un tas reālais cilvēks, ko es nepazinu pirms tam, tas reālais cilvēks teica: "Jā, Andris ir tāds, kas to visu varētu darīt!"

    Vēl sava versija ir arī neatkarīgās Latvijas pirmajam premjeram Ivaram Godmanim, — vismaz viņš pats sakās esam pārliecināts, ka visa pamatā bijuši tieši viņa lēmumi.

    – Kuri tad ir tie, kam par savu šodienas bagātību jāpateicas jūsu tolaiku lēmumiem?
    – ļoti daudzi. Piemēram, Šķēle, Lembergs... Viņi tam nepiekritīs, bet saistība ir pilnīgi viennozīmīga. Šos divus uzvārdus nosaucu speciāli, lai būtu asums.
    – Kas tie bija par lēmumiem?
    – Tajos laikos lēmumus pieņēma drusku savādāk, vienpersoniskāk, un bija jau arī sagadīšanās... Piemēram, Šķēle strādāja Ulbrokā, tur ilgus gadus strādāja arī mans tēvs [Teodors Godmanis]. Ulbroku zināju pietiekami labi.
    Kad parādījās jauni vietnieki lauksaimniecības ministram, es tomēr parūpējos painteresēties, kādi vietnieki manas valdības ministram parādās.
    Sāku interesēties pa lauksaimniecības līniju. Toreiz bija no Rīgas rajona lauksaimniecības pārvaldes [Uldis] Bēniķis un vēl Šķēle. Prasīju tēvam, kas ir Šķēle. Viņš teica, ka Šķēle ir cilvēks, uz kuru var paļauties — izpildīgs, labi izglītots, kārtīgs. Ja tēvs būtu pateicis citādāk... Starp citu, manas valdības laikā par Šķēli nevaru neko sliktu teikt. Toreiz gan bija citi laiki. Sadarbojāmies ļoti normāli. Pēc tam? Ne man to vērtēt.

    Savas atmiņas un versijas ir arī citam kādreizējam Lauksaimniecības ministrijas augsta ranga darbiniekam, vēlākajam miljonāram Jevgeņijam Lukašenokam.

    – Kā jūs iepazināties ar Šķēli?
    – Es biju maizes rūpniecības direktors un kļuvu par ministra vietnieku.
    – Jūs braucāt pie viņa vai viņš brauca pie jums?
    – Mans kabinets bija tajā ēkā. Mēs satikāmies, jo viņš atbildēja par rūpniecību.
    – Viņš tad bija ļoti jauns...
    – Jā, jā...
    – Pirmo iespaidu atceraties?
    – Pirmo iespaidu atceros, jo viņš... es varu pateikt, kāpēc man viņš patika. Patika viņš man, jo viņš izjautāja un interesējās. Es atceros vienu nakti, kad gatavojām materiālu, viņš bija kā vietnieks, bija vēl viens vietnieks, un mēs sēdējām veselu nakti un gatavojām materiālus. Nu, un tieši tajā naktī es skatījos, man pašam ar’ pietiek enerģijas un darbaspēju, vēl šodien es daudz un produktīvi strādāju, bet runa ir par to, ka viņš gribēja tikt skaidrībā līdz saknei. Un tas man patika, ka ne tikai virspusēji, bet atnāca ierēdnis un gribēja saprast būtību. Mēs jau kādus astoņus gadus neesam tikušies, bet man palikušas par viņu vislabākās atmiņas. Arī tajā laikā, kad citiem, iespējams, ir cits viedoklis.
    Tolaik, es nezinu, varbūt bija kādas domstarpības ar Ģēģeru, es ar’ nemēģinu tur iesaistīties, jo tur nevar pateikt, kas ir iemesli, tur arī nevar tās attiecības izvērtēt. Bet tajā laikā — Šķēle, Godmanis un Ģēģers bija tās personas, kuras normāli savstarpēji strādāja. Kas pēc tam notika, tas mani neinteresē un es nezinu. Es zinu, ka izšķīrušies, katrs uz savu pusi un katrs ar savu viedokli, mani tas neinteresē, bet tajā periodā tā bija komanda.

    Mūsu varoņa darbaspējas un spēju iepatikties arī vēlāk apliecināja visdažādākie ļaudis — pat viņa nedraugs Edvīns Inkēns Astras Milles grāmatā Labvakar, Edvīn Inkēn. Varas fizioloģija I atzina: "Es uzskatu Andri Šķēli par vienu no vistalantīgākajiem cilvēkiem Latvijā. Par lielāko darbaholiķi. Slimu ar darbu. Tās ir viņa labās īpašības. Andris ir patīkams cilvēks kontaktos. Neapšaubāmi valdzinošs. Mani pirmie iespaidi bija vienkārši ļoti labi. Mēs bijām kopā vizītē Taivānā. Reti kurš sākumā atstāj tik labu iespaidu. Cilvēks, kuram var uzticēties. Cilvēks, kurš pilda doto vārdu... man jāat-zīstas pilnīgi skaidrā grēkā... Jā, savā ziņā viņš man patīk..."
    Bet — atgriežamies 1990. gadā: "Šķēle, Godmanis un Ģēģers bija tās personas, kuras normāli savstarpēji strādāja", un viens no nozīmīgākajiem strādāšanas virzieniem līdz ar bada un valsts sabrukuma nepieļaušanu bija arī pirmo vagu dzīšana privatizācijas laukā.
    Ivars Godmanis vēlāk to atcerējās ar šādiem publiski teiktiem vārdiem: "Pirmā privatizācijas iezīme bija pārtikas veikali, mēs sākām ar tiem. Bija ārkārtīgi grūti, jo eksistēja tādi piščetorgi: pārtikas tirdzniecības uzņēmumi, pakļauti pašvaldībām. Ak, Kungs! Tur simt gadus nevienam nekādu privatizāciju nevajadzēja! Viņi negribēja! Jo viņu shēma bija sakārtota, un paši varēja taisīt šuherus. Savukārt valsts uzņēmumos teica, ka viņiem nekādu privatizāciju nevajag, jo viņi grib dabūt paši savus veikalus. Arī muļķīgi — tu pats ražo, un tev vēl pašam ir arī veikals! Veikalniecība un ražošana ir divas dažādas lietas!
    Sākumā, protams, sitāmies kā pa nātrēm. Bet tad caur Augstāko Padomi izdevās dabūt ārkārtas pilnvaras! Uz pusgadu. Man personīgi. Uztaisījām komisiju, es — vadītājs, Šķēle — vietnieks. Reāli jau Šķēle tur sitās, bet es arī gāju, bļaustījos. Mans galvenais uzdevums bija ierasties un uzsist ar kulaku pa galdu, ja kāds protestē, ha, ha! Ļoti cieti, ar ārkārtas pilnvarām privatizējām veikalus. Un, kad bijām ar tiem tikuši galā, tālāk privatizācija aizgāja jau kā pa ķēdi."
    Jevgeņijs Lukašenoks šo trijotnes vai varbūt četrotnes kopdarba sākumsituāciju atceras tā: "Es gribu jums pateikt atklāti, par Šķēli var daudz runāt un var runāt dažādi. Es pret viņu attiecos tik objektīvi kā ne pret vienu Latvijā. Un varbūt jums tas nepatiks, bet es gribu pateikt, ka pēc darbaspējām un prāta Šķēlem Latvijā nav līdzīgu. Un es neblefoju. Jo, kad mēs sākām strādāt pilnīgas izolācijas apstākļos, un Igaunijā bija problēmas ar maizi, tad mums Latvijā nebija problēmu ar maizi: kaut mēs bijām dažādi cilvēki, mums bija laba komanda. Un komanda bija saistīta ar to, ka Godmanis bija ļoti saprotošs, kā tad...
    Varbūt šodien viņš kļuvis tāds demagoģisks, viņš jau daudz ko ir iznesis atklātībā, bet tad viņš bija daudz konkrētāks un pieņēma konkrētus lēmumus. Un saistībā ar maizi mums bija komanda, ieskaitot premjeru, bija Ģēģers, kurš principā neiejaucās, jo viņam bija savas problēmas, saistītas ar lopkopību, un bija Šķēle, kurš nodarbojās ar rūpniecību, un biju es, kas nodarbojās ar maizi kā tādu. Šķēle par maizi zināja tikai to, ka tā ir veikalu plauktos. Es zināju, kā to ražot. Un, ja runājam godīgi par mums trijiem, tad mēs cits citu papildinājām. Šķēles caursišanas spējas, Godmaņa atbalsts, un Latvijā bija maize."
    Tikmēr 1993. gadā, faktiski jau 1992. gada nogalē pienāca viens no, iespējams, nozīmīgākajiem ķēdes posmiem — sākās lauksaimniecības produkcijas pārstrādes uzņēmumu privatizēšanas priekšdarbi, un 1992. gada 17. novembrī Dainis Ģēģers izdeva vēlākos procesus būtiski ietekmējušo pavēli "Par valsts īpašuma objektu (uzņēmumu) privatizācijas kārtības nodrošināšanu", kas būtībā noteica visu tālāko pārstrādes uzņēmumu privatizēšanas praktisko norisi (kaut paši pārtikas nozares privatizācijas likumi tika pieņemti tikai 1993. gadā). Pavēle, īpaši norādot nepieciešamību to saskaņot arī ar ministra pirmo vietnieku Andri Šķēli, bija īsa un skaidra:

    "Lai nodrošinātu valsts īpašuma privatizācijas sagatavošanu saskaņā ar Latvijas Republikas likumu "Par valsts un pašvaldību īpašuma objektu (uzņēmumu) privatizācijas kārtību", pavēlu:
    1. Iecelt Lauksaimniecības ministrijas privatizācijas projektu apstiprināšanas komisiju šādā sastāvā:
    komisijas priekšsēdētājs, ministrs — D. Ģēģers
    komisijas locekļi:
    A. Šķēle — ministra vietnieks ar tiesībām aizvietot komisijas priekšsēdētāju viņa prombūtnes laikā
    V. Atkačūns — Agrārās reformas pārvaldes priekšnieks J. Lapše — Lauku privātuzņēmējdarbības pārvaldes priekšnieks A. Elksne — Juridiskās pārvaldes priekšniece
    I. Feiferis — Valsts agrārās ekonomikas institūta direktors."

    Turklāt nozīmīgs bija šīs pavēles pielikums, kurā bija minēti astoņi desmiti uzņēmumu — faktiski viss Latvijas pašmāju pārtikas rūpniecības zieds, tostarp gan vesela virkne reģionālo maiznieku, Abra un Baltmaiznieks, gan putnu fabrika Iecava, gan uzņēmumi Laima, Uzvara un Stabu-radze, gan Valsts Rīgas vīna un šampanieša kombināts. Atlika tikai tāds sīkums kā likumi par konkrēto nozaru — piena, gaļas, maizes ražošanas — uzņēmumu privatizāciju; tie paši, par kuriem līdz pat šai baltai dienai ir dzirdama versija — pats Andris Šķēle, ministrijā darbodamies, esot sagatavojis un sarakstījis tādus likumus, pēc kuriem viņam pašam bijis ērti un vienkārši privatizēt visu, ko vien sirds kārojusi.
    Protams, pats viņš to nekad un nemūžam neatzīs — lūk, vēl viens fragments no kādas deviņdesmito gadu beigu intervijas.

    – Kādā stāvoklī bija tās saimniecības lietas, ko jūs uzraudzījāt?
    – Domāju, ka viņas bija stadijā, ko var nosaukt par samērā neap-skaužamu. Neapskaužamu no situācijas, kura vēlāk nāca un kuru tanī brīdī varbūt neviens neprognozēja. Tie bija uzņēmumi, kuri tika administratīvi vadīti, kuriem bija administratīvi iedalīti tirgi. Uzņēmumos tādi kā mārketinga, preču un tirgzinības speciālisti vispār nebija. Bija sistēma, kas noteica — no tā uzņēmuma tūkstoš tonnas to un to sūtīt uz turieni un viss.
    Tādu sistēmu es saņēmu tūkstoš deviņi simti deviņdesmitā gada četrpa-dsmitajā augustā, kad kļuvu par ministra vietnieku, un tā bija sistēma, kurai skaidri bija ieprogrammēts milzīgs risks, kas saistījās ar administratīvo vadības sistēmu. Visas cenas pārtikas produktiem tika noteiktas no augšas, tās apstiprināja Ministru padome. Šī sistēma nebija orientēta uz tirgus saimniecību, un, ja nebūtu bijušas veiksmīgas pārmaiņas sistēmā, domāju, ka mēs arī pārtikas pārstrādes nozarē piedzīvotu VEF, Alfas un citu lielo flagmaņu likteni.
    – Ko jūs darījāt, lai tā nenotiktu, un kā jums izdevās pasargāt pārtikas rūpniecību no iznīcības?
    – Tas nav jautājums, ko darīja viens Šķēle. Tur bija daudzu cilvēku un daudzu speciālistu, arī to, kas sēdēja Augstākajā padomē un Ministru padomē, arī toreizējā premjera Ivara Godmaņa, izpratne, ka šis process kaut kādā veidā ir jāpadara mazāk riskants. Nekļūdīgi mans viedoklis ir, ka, notiekot kādām izmaiņām, pārmaiņām vai, kā tautā saka, reformām, ja tās ir permanentas, nepārejošas, tad tās vienmēr beidzas ar noplēstiem jumtiem, izlauztām durvīm un izsistiem logiem vai tūkstoš cilvēkiem stāvošiem uz ielas, bez darba un raudošām mātēm ar bērniem uz rokām. Tādēļ cīnījos, lai lielai daļai pārtikas pārstrādes uzņēmumu būtu speciāla likumdošana, kas ļāva ātrāk uzsākt privatizāciju. Tā savukārt ļāva saglabāties ļoti daudziem uzņēmumiem. Tobrīd gan tam tika likti ļoti lieli šķēršļi — bija virkne dažādu nacionāļu un pretējās puses deputātu, kas negribēja ļaut Ivaram Godmanim realizēt konsekventu valsts pārmaiņu politiku visā tautsaimniecībā. Bija mētāšanās no vienas koncepcijas pie otras, bet nekas noteikts, un es skaidri apzinos, kāds liktenis piemeklētu, piemēram, Liepājas piena kombinātu, ja tā privatizācija būtu ilgusi piecus gadus.

    Virkne citu tā laika amatpersonu savos izteikumos ir pietiekami izvairīgas. Valdis Dzenis — tas pats, kurš pieminēja 1990. gada "jēlo olu", — saka: "Tajā pašā laikā Šķēlem bija spēcīga loģiskā domāšana, ass prāts. Viņam radās aizvien vairāk padomdevēju, kas varēja iedot normālu padomu. Un, ja tu saliec visu kopā, tad tu normāli izspēlē. Pēc kāda gada viņu vairs nevarēja pazīt. Viņš bija riktīgi savā vietā..."
    Kā tieši tas izpaudās? "Principā ministrijas darbu vadīja vietnieks. Šķēle bija labi ieredzēts Augstākās padomes Lauksaimniecības komisijā, jo Šķēle tiešām ir gudrs cilvēks. Tad tie likumi tika izstrādāti samērā ātri, jo lielākajai daļai bija tāds ieskats, ka privatizācija atrisina visas problēmas. Arī man, godīgi sakot, es iedomājos — ja noprivatizē, tad viss notiek, nekādu problēmu vairs nav. Tā ideja jau bija laba: privatizē, pēc tam zemniekiem ir iespējas ieiet iekšā uzņēmumā kā īpašniekiem. Visi bija dzirdējuši, ka ārzemēs lielākā daļa pārstrādes uzņēmumu pieder zemniekiem. Arī te to taisīja. Diemžēl tā nebija patiesība. Un Šķēle perfekti zināja privatizāciju."
    Par to, vajadzēja vai nevajadzēja privatizēt, šaubu nav, jo situācija deviņdesmito gadu sākumā bija gana dramatiska — lūk, atkal Jevgeņija Lukašenoka atmiņas.

    – Atgriezīsimies pie tiem laikiem, kad Latvijā varēja trūkt maizes. Kāpēc mums varēja trūkt? Mēs neizaudzējām graudus maizei?
    – Bijušajā PSRS specializācijas prakse bija tāda, ka Latvija specializējās lopkopībā. Mēs ražojām ļoti daudz produkcijas Maskavai un Ļeņigradai, tā bija gaļas produkcija un piena produkcija, un mēs strādājām uz ievesto graudu izejvielām. Mums bija labi rādītāji lopkopībā, un tāpēc graudus ieveda. Caur Latvijas ostām bijusī PSRS iepirka graudus, un viņiem bija izdevīgāk atstāt maizei tos graudus, kas nāca no Anglijas vai citām valstīm, nekā pašiem te kaut ko darīt. Bet es nostrādāju Dobelē gandrīz piecus gadus, laboratorijas apstākļos es izdevu maizes paraugus, un no Tērvetes kviešiem maize iznāca normāla. Tātad Zemgalē kviešus maizei izdevās izaudzēt, bet nebija nepieciešamības. Viss bija sadalīts, un varas diktāts noteica, kas kuram jādara. Un graudu rezerves bija tās, kas tajos apstākļos bija izman-tojamas.
    Bet graudu rezerves, kā viņas veidojās, — tas bija uz personīgu kontaktu rēķina ar Maskavu. Latvijā tad dažus mēnešus bija graudi, bet agri vai vēlu tie būtu beigušies, tāpēc izveidoja tā saukto apmaiņas fondu, kur no Latvijas bija elektroinstrumenti, slaukšanas aparāti, veļas mašīnas, ledusskapji, Straumes produkcija, un man tas fonds bija uzticēts maiņai pret graudiem. Apmaiņai ar Krievijas apgabaliem pret graudiem pēc ekvivalenta.
    – Kā tad izpaudās tās caursišanas un darba spējas?
    – Šķēlem? Šķēle tad ar Godmani — lai izveido šādu fondu, un bija noteikumi, lai nebūtu kādu nelikumību. Un tad vēl materiālo resursu ministrs bija [Edgars] Zausājevs, viņam bija vietnieks, bija izveidots speciāls štābs, kur katru nedēļu bija jāatskaitās, kas ir iztērēts, kas ievests, un bija uzskaite. Tālāk bija Godmaņa personīgie kontakti, mēs lidojām uz Alma–Atu, Godmanis vadīja delegāciju, notika pārrunas ar Kazahstānu par graudu iepirkšanu tur, pats Godmanis tajās piedalījās. Maskavā bijām gan es, gan Šķēle, gan Godmanis, un ne vienu reizi vien, jo no turienes ar’ kaut ko varēja dabūt, atdodot tur lopkopības produkciju.
    Mani var kritizēt pārstrādes dalībnieki, kaut es pats par to nozari tajā laikā atbildēju, un bija arī Dobeles dzirnavniekam smagi finansiālie laiki, mēs pirmajā patstāvības gadā uzlikām graudiem pietiekami augstu cenu, tā bija gandrīz šodienas cena, bet tā bija zemniekam izdevīga. Ja jūs pajautātu jebkuram zemniekam, kāda bija tūkstoš deviņi simti deviņdesmit pirmā, deviņdesmit otrā gadā cena, tad jebkurš teiktu, ka cena bija ļoti laba. Tirgus vēl nebija, nebija pašregulēšanās, iepirkšana bija ar zaudējumiem pārstrādātājam, bet privātajam graudu ražotajam tā bija izdevīga. Jā, un tajā gadā dzirnavām bija ļoti smagi apstākļi, bet zemniekiem bija stimuls. Lūk, tur arī ir Šķēles, Godmaņa un Ģēģera nopelns.
    Un tad zemnieki tūlīt uzsāka kviešu sēju. Un visu sešpadsmit gadu laikā, kopš Latvija eksistē kā neatkarīga valsts, Latvija nevienu gadu nav ievedusi kviešu graudus no ārpuses. Bija problēmas ar rudziem dažus gadus, bet ar kviešiem esam nodrošināti. Jebkuros laika apstākļos. Jau no paša pirmā sējas gada. Mēs šodien kviešus eksportējam, jūs zināt par to? Man toreiz direktori teica — tev mūs jāatbalsta, bet tu mūs nostādīji finansiāli smagos apstākļos, ar zaudējumiem. Bet sākums taču nav pārstrādē, bet gan graudu ražošanā. Ja nebūs ko pārstrādāt, tad ko darīs dzirnavas?
    – Tad tas nozīmē, ka dzirnavnieki cieta zaudējumus un bija ļoti viegli tos privatizēt par kapeikām?
    – Vispārējā privatizācija gāja par sertifikātiem, ne jau par naudu. Privatizējot par sertifikātiem, jau saprata, ka dzirnavniekiem ir zaudējumi par iepriekšējiem gadiem. Ja jūs pajautāsiet tam pašam [Vitautam] Paškauskam, viņam ir superkontroles pakete Dobeles dzirnavniekā, un es viņu ļoti cienu, es viņu pazīstu ļoti sen, — viņš paņēma, zaudējumi bija lieli, bet šīs problēmas bija izlabojamas. Un visas dzirnavas pēc kāda laika sāka strādāt normāli. Ja mēs pirmajā gadā nebūtu atbalstījuši zemniekus, dzirnavas būtu bijušas spiestas iepirkt graudus kaut kur, bet nebija vēl noformēta konvertācija kā tāda, kas to atļautu. Mēs taču pirmajā neatkarības gadā braucām komandējumā, un tā puse, kas mūs uzņēma, apmaksāja viesnīcu — Polijā un visur, kur mēs meklējām graudu iepirkšanas iespējas, jo mums jau nebija, ar ko maksāt...

    Bet kurš tad īsti radīja lauksaimniecības pārstrādes uzņēmumu privatizācijas likumu pirmās redakcijas, kurās komisijās vai ministriju struktūrās tās piedzīvoja izmaiņas, kas šīs izmaiņas ierosināja, un pēc kādiem priekšlikumiem tika pieņemtas galīgās versijas? Īsi sakot — kas bija tas, kurš, piemēram, noteica, ka darbiniekiem nekādā gadījumā nevajadzētu atdot vairāk kā 10—25 procentus no privatizējamo uzņēmumu akcijām? Kurš, piemēram, piešķīra tik lielu lomu valsts uzņēmumu "saimniecisko partneru" vēlmēm pēc uzņēmumu akcijām? Kurš izlēma, kas jāprivatizē tagad un tūlīt, bet kas — kaut kad vēlāk? Kā tika izlemts, ka pirmpirkuma tiesības jāpiešķir tās zemes īpašniekiem, kas atrodas zem uzņēmumu objektiem — un kam tika (vai netika) dotas tiesības šos lēmumus tulkot atbilstīgi konkrētajai situācijai? Un kāpēc, piemēram, tikai 1994. gadā Zemkopības ministrijai ienāca prātā, ka nebūtu slikti, ja lauksaimniecības produkcijas pārstrādes uzņēmumu privatizācijas komisijās būtu vairāk zemniecības pārstāvju (kad toreizējais Latvijas Zemnieku federācijas vadītājs Andris Rozentāls bija spiests atzīt, ka šī ideja ir mēģinājums ielēkt aizejošā vilcienā)?
    Šie lēmumi bija, maigi izsakoties, ārkārtīgi būtiski — to sekas vēl tagad jūt liela daļa Latvijas pārtikas rūpniecības. Jevgeņijs Lukašenoks min tikai vienu piemēru: "Ja kritiski izturēties pret privatizāciju kā tādu, tad es jau toreiz tā teicu un arī tagad, pēc sešpadsmit gadiem varu pateikt, ka ar graudu pārstrādes privatizāciju vajadzēja pagaidīt. Novilcināt par kādiem trim līdz pieciem gadiem. Mēs tikko bijām atdevuši zemes zemniekiem, tikko, tikko, un viņi vēl nebija gatavi izglītoties un apvienoties tā, lai tā būtu ne tikai apvienošanās uz papīra, bet apvienošanās, kas darbojas. Un nākotnē — kā tagad Zviedrijā, Norvēģijā zemnieku apvienības eksistē vairāk nekā desmit gadus un viņiem pieder graudu pārstrādes uzņēmumi.
    Tad šis process bija spontāns, likumu ta’ taisīja un pareizi taisīja, bet izmantot to par graudu pārstrādi vajadzēja nedaudz vēlāk. Zemnieki būtu kļuvuši spēcīgi, un viņi sev uz daudziem gadiem būtu varējuši nopirkt graudu pārstrādes uzņēmumus. Bet šodien iznāk tā, ka faktiski visās attīstītajās kapitālisma valstīs graudu ražotājiem ir savi elevatori graudu glabāšanai, kā arī dzirnavas vai kombikorma rūpnīcas, bet elevatori —
    noteikti. Bet šodien šeit viņi ir palikuši vieni paši, viņi izaudzē un ir spiesti tūlīt pārdot, bet parasti Eiropas valstīs, īpaši Skandināvijā, viņiem ir pašiem savi elevatori, kur glabāt. Un es vienu periodu ļoti kritiski vērtētu, jo graudu pārstrādes uzņēmumus vajadzēja atdot privātās rokās nedaudz vēlāk. Bet mēs Latvijā steidzāmies to izdarīt, cik vien iespējams, ātri, un to nevajadzēja darīt."
    Nākamajās nodaļās mēs vēl tiksim līdz konkrētām amatpersonām, kuras, pamatīgi pārsniedzot savas pilnvaras un brīvi traktējot likumus, var teikt, faktiski pasniedza vērtīgas dāvanas Andrim Šķēlem un viņa biznesa partneriem. Tāpat nevajadzētu aizmirst arī konkrētus politiķus, kuru dēļ Jevgeņija Lukašenoka pieminētie zemnieki tā arī palika pie sasistas siles, — piemēram, vēlāko Andra Šķēles domubiedru Gundaru Bērziņu, kura uzstājības dēļ kādam tik nevēlamais vārds "zemnieki" tika izsvītrots no maizes ražošanas uzņēmumu privatizācijas likuma grozījumiem, kas paredzēja: "Ja uz akciju nedalāmo paketi iesniegti vairāki pieteikumi, priekšrocības ir pieteikumiem, ko iesniedz lauksaimniecības produktu ražotāji — zemnieki, ražotāju kooperatīvās sabiedrības, kuri akcijas var iegādāties arī par privatizācijas sertifikātiem."
    Bet galvenais tomēr bija pieņemto likumu konkrētie formulējumi un normas, un te nu katram, kam uznāk vēlme aizrakties līdz pirmsākumiem, sākas īstais Sīzifa darbs. Pati ministrija un Valsts arhīvs jau tradicionāli atsaucas uz deviņdesmito gadu sākumu haosu, kā rezultātā pamatīgi dokumentu apjomi — faktiski veseli slāņi — ir vienkārši un ērti pazuduši. ("Izskatot Jūsu pieprasījumu par iepazīšanos ar pārtikas pārstrādes uzņēmumu privatizācijas likumu pieņemšanas gaitas dokumentāciju, darām zināmu, ka Zemkopības ministrijas rīcībā nav dokumentu par minēto likumu tapšanas gaitu 1992.—1993. gadā. Dokumentācija, kuras ilgums pārsniedz 10 gadus, nodota Valsts arhīvā," — tā 2006. gada decembrī raksta Zemkopības ministrijas valsts sekretāra vietniece Baiba Bāne. Lieki teikt — ko tādu velti meklēt arī arhīvā.)
    Tiesa, mūsu galvenais varonis tam nekad nepiekritīs — lūk, fragments no intervijas deviņdesmito gadu beigās.

    – Jūs bijāt pēdējā Lauksaimniecības ministrijas augstākā amatpersona, pēc tam šo ministriju pārdēvēja par Zemkopības ministriju. Šajā reorganizācijas procesā esot pazuduši daudzi dokumenti. Kā jūs to varat izskaidrot un komentēt?
    – Ļoti apšaubu, ka tur būtu pazuduši kaut kad dokumenti, bet, ja ir pazuduši, turklāt daudzi, būtu labi nosaukt — kādi. Neesmu gan dzirdējis, ka no ministrijas kaut kas būtu pazudis, un ļoti apšaubu šādu iespēju. Kancelejas vadītājs ādolfs Ruskulis bija ļoti profesionāls cilvēks, strādājis gan pie [Miervalža] Ramāna, gan pie Viļņa Edvīna Breša, labs kanclers, un visa lietvedība bija viņa pienākums. Domāju, ka viņš ir sameklējams un varēs paskaidrot, ka nekas nav zudis.
    – Šobrīd, kad Privatizācijas aģentūra no Zemkopības ministrijas pārņem šos te privatizācijas dokumentus, tur viņi konstatē, ka trūkst tādi un tādi dokumenti — tam nav statūtu, tam nav pilnsapulces protokolu.
    – Statūti un pilnsapulces dokumenti ir atrodami Uzņēmumu reģistrā, un diezin vai ministrijai bija prasība glabāt šādus dokumentus. To likumā iestrādāja vēlāk, manā laikā, ka visiem dokumentiem ir jāglabājas vienviet. Privatizācijas aģentūra jau nemaz negribēja pārņemt dokumentus no Ekonomikas ministrijas un Zemkopības ministrijas. Mēs uzstājām, ka visiem dokumentiem ir jāglabājas vienā vietā, lai nenotiktu šādas dokumentu zušanas. Domāju, ka Zemkopības ministrijai bija saistoši un svarīgi glabāt tikai tās pavēles un tos dokumentus, kas ir svarīgi to darbiniekiem. Domāju, ka pārējais viņiem nav jāglabā un tie visi ir atrodami Uzņēmumu reģistrā. Domāju, ka tur tie visi arī ir.

    Nav, ļoti daudzu dokumentu vienkārši nav — par to mēs pārliecināsimies arī nākamajās nodaļās. Savukārt bijušo amatpersonu atmiņas nav gluži viennozīmīgas — sākumā ieklausīsimies vienā no tālaika ministriem, kurš ļoti kategoriski vēlas lasītājiem palikt anonīms.

    – Vai var teikt, ka Andris Šķēle bija atbildīgs par lauksaimniecības pārstrādes uzņēmumu privatizāciju? Viņa kompetencē bija izstrādāt likumus, noteikumus...
    – To jau vairāk [Andris] Miglavs, bet Augstākā padome tos likumus pilnībā izmainīja, mēs virzījām citu versiju.
    – Kādēļ?
    – Tāds toreiz bija uzstādījums, toreiz Augstākajai padomei bija lielāka vēlme piedalīties likumdošanas iniciatīvas procesā.
    – Kāda bija jūsu sadarbība ar Šķēli?
    – Pēc pirmajiem trīs mēnešiem viņš ļoti izmainījās.
    – Kādā veidā?
    – Mums pirmdienās bija tikšanās ar Augstākās padomes komisijas vadību, viņš parasti mēģināja kaut kādus jautājumus virzīt, es viņam teicu — ja ir vēlēšanās par kaut ko parunāt, piesakieties uz tikšanos.
    – Vai jau tobrīd varēja manīt, ka viņš varētu vēlēties kādus uzņēmumus iegūt savā īpašumā?
    – Un kā jūs domājat? Es nedomāju, ka tā bija viņa paša iniciatīva.
    – Jūs vēlaties teikt, ka viņš pildīja kāda uzdevumu?
    – Man tā šķiet.
    – Kura?
    – ...

    Pēdējais jautājums tā arī paliek neatbildēts. Savukārt nākamais iztaujātais ir jau vairākkārt pieminētais Valdis Dzenis: viņam jau nu gan daudzajos gados ministrijā vajadzētu būt visu pamanījušam, visu piefiksējušam.

    – Daudzi pārtikas pārstrādes uzņēmumi tika privatizēti pēc īpašiem likumiem. Kurš bija idejas autors, ka vajag privatizēt tieši šos?
    – No pašiem pirmsākumiem izstāstīšu. Kad ievēlēja Augstāko padomi, es biju [Daiņa] Ģēģera preses sekretārs. Tad bija Augstākās padomes Lauksaimniecības komisija, kuru vadīja [Jānis] Kinna vai [Voldemārs] Strīķis, viens no viņiem. Pirmais sitiens bija pa kolhoziem un sovhoziem, ka tos vajag privatizēt. Par to stipri strīdējās, kā viņus privatizēt — ātrāk vai lēnāk. Strīdēšanās bija tāda — vai pamazām privatizēt, vai uzreiz. Tur bija arī zinātnieki. Arī es kādreiz biju. Visiem prasīja — nu, kā labāk. Bet beigās uzvarēja viedoklis, ka davaiķe — kā mauksim, tā lai vairs kolhozu, sovhozu nav. [Guntis] Grūbe pat izteicās — iztaisīsim tā, lai vairs nav atpakaļceļa. Nu, un iztaisīja arī, kas beidzās ar to, ka sagrāva visus objektus. Un tagad vēl Kinnam pārmet, ka viņš bija tas ideologs. Viņš bija viens no ideologiem. Bet tad bija cilvēku bailes, ka var atgriezties kolhozi un sovhozi...
    Kāpēc man šis jautājums ir sāpīgs? Man daudzi draugi strādāja kolhozā, bija labas saimniecības izveidojuši, un vienā brīdī bija cauri ar to saimniecību. Mēs ar Ģēģeru aizbraucām tikties ar zemniekiem, un, saprotams, esmu preses sekretārs, es nevaru pūst, ko iedomājos. Stāstu — atceraties, kādreiz bija vīrs ar ūsām, Staļins, kurš teica, ka tagad cauri ar jūsu individuālo saimniekošanu, atpakaļceļa nav. Pēc tam pie manis pienāca viens vecs zemnieks un teica — dēls, vai tagad bija kaut kas savādāk? Tev pateica, un tev cita ceļa nav. Tas bija sāpīgi. Daudzi cilvēki riktīgi dabūja pa kāju. Tā kolhozu privatizācija sanāca pa kaklu, pa galvu, lai nav atpakaļceļa. Un tad nebija neviena zinātnieka, kas būtu pamodelējis, kā tas būs uz priekšu. Es uzskatu, ka tad, ja tev ir resursi un tu vari apmaksāt zinātniekus, kaut drusku process ir jāmodelē. Nekā tāda nebija. Buh, bah!
    – Un pārtikas pārstrādes uzņēmumi?
    – Tālāk nāca pārtikas pārstrādes uzņēmumi. Ar pārstrādes uzņēmumiem bija tā. Tajā laikā atnāca uz ministriju strādāt Šķēle. Un Šķēle ieņēma Ģēģera pirmā vietnieka amatu, tas būtu pielīdzināms tagad valsts sekretāram. Principā ministrijas darbu vadīja pirmais vietnieks. Tāpat kā tagad šos likumus par privatizāciju izstrādā Ministru kabinets, pēc tam nes uz Saeimu un nobalso.
    Bija tas, ka Šķēle bija labi ieredzēts Lauksaimniecības komisijā, jo Šķēle tiešām ir gudrs cilvēks. Palīdzēja viņam izstrādāt Miglavs. Tad tie likumi tika izstrādāti samērā ātri, jo lielākajai daļai bija tāds ieskats, ka privatizācija atrisina visas problēmas. Arī es, godīgi sakot, iedomājos — ja noprivatizē, tad viss notiek. Nekādu problēmu vairs nav. Diemžēl tā nebija patiesība.
    Tā ideja jau bija laba. Privatizē, pēc tam zemniekiem ir iespējas ieiet iekšā uzņēmumā kā īpašniekiem. Visi bija dzirdējuši, ka ārzemēs lielākā daļa pārstrādes uzņēmumu pieder zemniekiem. Arī te to taisīja. Bet te, lai kā mēs gribētu, iznāca tā. Perfekti privatizāciju zināja Šķēle. Likumus. Un ļoti labi viņos orientējās. Viņš jau pats nerakstīja, bet ar viņu konsultējās.
    – Iniciatīva nāca no Šķēles?
    – Iniciatīva nāca ne tikai no viņa, bet arī no sabiedrības. Tas ir valsts, ko tad tagad darīt? ļaut sabrukt? Privatizēsim! Man nav nekādu datu, bet es esmu runājis ar cilvēkiem, pie kuriem bija griezušies, teikuši — tu paņem, devuši naudu, lai var nopirkt kapitāla daļa, un pēc tam viss aizgāja šuri muri, kur visu pārdeva tālāk. Jo visi privatizētie uzņēmumi pēc tam tika pārdoti. Principā tā visa ideja sanāca ne uz priekšu, ne atpakaļ. Šķēle saka — labi, ka viņi strādā. Man ir žēl, ka viņi tādā veidā strādā, jo kāds no tā ieguva peļņu.
    – Kurš izlēma, cik ļaus darbiniekiem privatizēt, kur jāpiesaista stratēģiskais investors?
    – Sagatavoja materiālus Šķēle, Miglavs palīdzēja, Lauksaimniecības komisijā strādāja veči, Godmanis toreiz bija Ministru prezidents. Visi tie darījās.
    – Pēc kādiem kritērijiem to noteica?
    – To es nezinu.
    – Kurš to varētu zināt?
    – Miglavs. Ja vien viņš gribēs runāt.

    Tātad — it kā sanāk, ka no Lauksaimniecības ministrijas nāca vieni privatizācijas likumu varianti, bet aktīvie Saeimas deputāti tos mainīja vai līdz nepazīšanai? Jānis Kinna šos procesus atminas būtiski citādāk.

    – Tiek apgalvots, ka Lauksaimniecības ministrija privatizācijas likumus par gaļas, piena un graudu pārstrādi radīja citādākus, un tad Augstākajā padomē viņi ieguva to veidolu, kas viņiem ir, kādā viņi tika pieņemti... Kāpēc tie tika mainīti, kur bija tas ieguvums?
    – Tad man jājautā, kādā jomā jūs domājat — citādākus?
    – Es runāju ar cilvēkiem no ministrijas, un viņi teica: "Vai! Mēs izstrādājām pilnīgi citus likumus, un tad Augstākā padome tos sagrieza ar kājām gaisā. Bet tas, kādi viņi tika izstrādāti, tas vairs nav pieejams, pat arhīvos vairs nav pieejams..."
    – Es nemāku atbildēt uz jūsu jautājumu, jo, manuprāt, tā nebija. Es nevaru identificēt nevienu problēmu, kur Augstākā padome būtu kaut ko ļoti būtiski izmainījusi no tām koncepcijām, turklāt Augstākā padome ļoti jaucās likumdošanā, bet tomēr viņa pati nebija autore nevienam likumam.
    Ja mēs runājam par zemes reformas likumu, kas bija pirmais, tad to ir izstrādājusi darba grupa, tur Augstākā padome pamainīja, ja es tagad pareizi atceros, slavenā divpadsmitā panta redakciju, liekot uzsvaru uz tūkstoš deviņi simti četrdesmitā gada septiņpadsmitā jūnija īpašuma tiesībām. Tajā darba grupas izstrādātajā variantā tas uzsvars bija mazāks mazliet, tur [Stefans] Rāzna ar [Annu] Seili iesniedza kopīgi, un deputāti arī par to nobalsoja, kur bija skaidrāk pateikts. Patiesībā saturs un būtība droši vien būtu viena un tā pati. Privatizācijas likumus izstrādāja Agrārās ekonomikas institūts, Zīle, nu, tur tika diskutēts...
    – Zīle?
    – Roberts Zīle. Tagadējais ekonomisko zinātņu doktors. Un, starp citu, arī to doktora grādu viņš nopelnīja ļoti daudz ar likumdošanas aktiem. Tur varētu būt tā, ka tas likums tika rakstīts diskusijā, ka viņi nebija tādi, ka uzraksta — te viņš ir gatavs, jo nu pieredzes, kā privatizēt, jau vispār nebija valstī, vispār pasaulē nebija. Kā kolektivizēt — bija pieredze, cik tur vajag — izsūtīt un kā to izdarīt.
    Un tas likumprojekts, manuprāt, tapa diskusijā, un nevar uzskatīt, ka viņš bija uzrakstīts tāds gatavs. Kas attiecās uz privatizācijas likumiem, es tiešām nezinu nevienu principu, ko Augstākā padome būtu ļoti būtiski izmainījusi, izņemot — palielinājusi uzsvaru uz, nu, tādu sociāldemokrātisku uzsvaru uz tiesībām iegūt šos īpašumus lauksaimniecības produkcijas ražotājiem tieši vai viņu apvienībām. Nu, teiksim, pārstrāde arī tika ļoti konsekventi šādā veidā privatizēta un realizēta, bet tas šos ražotājus nepaglāba, jo ļoti ātri viņi savas kapitāldaļas pārdeva. Un tagad piena pārstrāde ir pilnīgi privāta, un tur nu ražotāju teikšanas, izņemot dažiem uzņēmumiem, nav pilnīgi nekādas.
    Bet privatizācija, it sevišķi piena nozarē, viņiem deva iespēju, un viņi reāli saņēma akcijas — kāda Rīgas piena kombināta vai kāda Valmieras piena kombināta. Bet citas izmaiņas es nevaru identificēt nekādas, tā ka es domāju, ka tas ir... Augstākā padome tiešām daudz strādāja, mēģināja uzrakstīt, kā viņi domāja, bet, ka būtu bijis kaut kāds, nu, principiāli cits uzstādījums... Tad mums jāsatiekas ar to cilvēku, kas to teica, tad mēs varētu diskutēt.
    – Un kāda jums bija šī te tālaika sadarbība ar Šķēles kungu, kā jūs viņu raksturotu?
    – Viņš ļoti bieži nāca uz komisijas sēdēm, viņš ir cilvēks, kas ļoti labi prot pamatot un atbildēt, un tā tālāk...
    Un patiesībā arī jau Ģēģera ministrēšanas laikos, tad, kad viņš tika iecelts, tur jau bija kaut kāds zināms laiks, kad Šķēli neiecēla, kurš strādāja kopā ar [Andri] Miglavu, Zīli pie privatizācijas likumiem un kuram bija tā saikne no ministrijas ar parlamentu, Lauksaimniecības un mežsaimniecības komisiju. Tā kā tādā izpratnē, es gribētu teikt, ka uz šo reformu virzienus Šķēle uz sevi liktās cerības attaisnoja, jo lauksaimniecības nozare bija gan, pateicoties tam, ka bija jau iepriekšējās iestādes, gan pateicoties arī, nu, teiksim, zināmai Šķēles darbībai vai ministrijas darbībai, lauksaimniecības nozarei jau bija pirmie privatizācijas likumi Augstākajā padomē.
    – Un pēc tam?
    – Tad jau ir mazliet jāpieskaras, manuprāt... nu, cits laiks. Un tā vairs nav Augstākā padome, tā ir [Valda] Birkava valdība. Birkava valdība jau, ja tā vēsture, ja jūs pieskaraties tur... Tad, kad ievēlēja piekto Saeimu un izveidoja Birkava valdību, tad, protams, viens no uzsvariem bija, ka lauksaimniecība bija privatizēta vai atradās privatizācijas procesā, bet visai pārējai tautsaimniecībai vēl nebija priekšstatu par šo jomu. Un tad Birkava valdības deklarācijā bija liels uzsvars uz privatizāciju — ka nevar privatizēt vienu lauksaimniecību, nevar vienā tautsaimniecības nozarē valdīt kapitālisms un otrā sociālisms, tā ir valsts regulēta ekonomika. Un tad bija pat tāds privatizācijas valsts ministrs Druvis Skulte. Tad bija diskusija par to, kā tas viss notiks, un tad bija Vācijas pieredze, un tad bija skaidrs, ka nu it kā izvēlēts šis Vācijas ceļš, jo nekāda cita ceļa nebija — demokrātiskās Vācijas ceļš. Un tad Šķēle bija tas, kas, bet tas jums precīzāk ir jājautā Skultem, bet Šķēle bija tas, kas rakstīja vai vadīja darba grupu, nebūdams formālā amatā, visai tai privatizācijas procedūrai.

    Savukārt Jevgeņijs Lukašenoks apgalvo, ka galvenais "bīdītājs" pats Jānis Kinna nebija pilnīgi noteikti — un arī Andris Šķēle vienpersoniski ne: "Es nedomāju, ka Šķēle deva norādījumus tā laika Augstākajai padomei, kā taisīt likumu. Man liekas, ka paši deputāti steidzās ar privatizāciju, pārņemot shēmas, jo tās shēmas ne jau Latvija taisīja no nulles. Es dažādi varu domāt par Kinnu, bet es... jo pats viņš tos likumus, par cik es saprotu, ka caur viņu tie gāja, viņš pats nav tik gudrs, lai varētu izlaist tādus likumus, pats tā personīgi tajos iesaistoties. Es neuzskatu viņu par tik spējīgu cilvēku. Tas ir mans personīgais viedoklis."
    Beigu beigās nonākam arī līdz Andrim Miglavam, kurš joprojām strādā tai pašā Valsts agrārās ekonomikas institūtā, — izrādās, pretēji dažām prognozēm, viņam nav nekas pret atmiņām par vecajiem laikiem.

    – Jūs savulaik izstrādājāt likumus par pārtikas pārstrādes uzņēmumu privatizāciju. Kā tas notika?
    – Man uzreiz jūs jābrīdina, ka man atmiņa nav ļoti laba, īpaši uz gada skaitļiem un tādiem stāstiem.
    – Kāpēc pie jums nonāca šie te likumi, kāpēc jums viņus uzticēja izstrādāt?
    – Uz to es gan pat nevaru atbildēt.
    – Kurš to uzdeva?
    – Es nezinu.
    – Kāds taču pateica — tā, tas tagad ir tavs darbs...
    – Jūs man uzdevāt jautājumu, par kuru es vispār nekad neesmu domājis. Tā notiek, ka ir procesi, kas vienkārši ir procesi. Un tajā procesā tās zvaigznes sabīdās tā un ne citādāk, un, kāpēc viņas tā ir sabīdījušās, es pat nezinu. Es negribu teikt, ka es esmu zvaigzne, bet tajā izpratnē, ka tas nav bijis atkarīgs no manis. Es nevarētu teikt, ka tas bija no manis vai ne no manis, bet noteikti, ka tas bija arī no manis atkarīgs, no manis, no mana kolēģa...
    – No kāda kolēģa?
    – Tagad eiroparlamentārieša, Tēvzemes līdera Roberta Zīles. Kaut kas bija atkarīgs no Ģēģera, kaut kas bija atkarīgs no Šķēles, no Zemkopības ministrijas, no Godmaņa valdības stila. Nu, tas bija tāds laiks, kad lietas notika varbūt ne gluži tādā loģiskā secībā, kā tas ir šobrīd.
    Šobrīd, kad visas reformas pārsvarā ir beigušās, tas likumdošanas process ir iegājis vairāk vai mazāk tādā akadēmiskā gultnē. Un tie procesu veidi, kā tas notika deviņdesmitajos gados, šodien vienkārši vairs nebūtu iespējami. Šobrīd ir pilnīgi skaidri definēts, kam ir likumdošanas iniciatīva, principā viņa joprojām ir arī deputātiem, ne tikai ministrijām un ministriem.
    – Jūs tajā brīdī bijāt agrārās...
    – Tajā laikā es biju gandrīz tas pats, kas šobrīd, tobiš nekas. Tas ir, es faktiski biju neatkarīgais pētnieks, strādāju tajā pašā Agrārās ekonomikas institūtā, es nebiju nedz direktors, nedz pat nodaļas vadītājs, es biju zinātniskais līdzstrādnieks, pat ne vecākais. Vienkārši parasts zinātniskais līdzstrādnieks. Bet nu lielos vilcienos droši vien — kaut kas bija atkarīgs arī no manis un mana kolēģa, tāpēc ka astoņdesmito gadu beigās, vienkārši pildot sava amata pienākumus... Tajā laikā ienāca tā saucamie saimnieciskās uzlabošanas formas meklējumi, kad padomju režīms jau bija sapratis, ka visu nodiktēt no augšas nevar, Maskavā nolemt, tur Valsts plāna komiteja viena, otra...
    Tika meklēts veids, kā atraisīt darbinieku iniciatīvu, saimniecisko aktivitāti, lēmumu pieņemšanu un tamlīdzīgi. Un, strādājot pie šādiem projektiem, mums jau toreiz bija vairāki konsultāciju projekti ar toreizējām padomju saimniecībām un kolhoziem, mēs kā nosacīti jaunākās paaudzes speciālisti abi ar Robertu bijām spiesti aizdomāties mazliet dziļāk, jo mums nebija pieņemams tas veids, kā bija nolemts, kā tas būtu darāms. Tur bija dziļas pretrunas starp tiesību un pienākumu sistēmu, kas izveidojās uz katru šo saimnieciskās darbības subjektu, sākot no strādnieka, beidzot ar briga-dieri vai iecirkņa vadītāju, kas aiziet tālāk uz visām īpašuma attiecībām, visām lietošanas attiecībām utt. Par pienākumu un tiesību sabalansēšanu, lai vispār varētu runāt par saimnieciskās darbības veikšanu, kas nebūtu dēvējama par kaut kādu izsaimniekošanu vai apzagšanu, bet kas būtu dēvējama par mērķtiecīgu, progresīvu ekonomiskās darbības virzību.
    Otrs faktors, kas šajā laika posmā ienāca, — bija runa par kapitālistiskās ekonomikas, tirgus ekonomikas principu atjaunošanu arī šajā teritorijā. Un tas, ko mēs redzējām, — tātad mums ir viena īpašuma saimnieciskā struktūra, kas radusies šajos četrdesmit padomju ekonomikas gados, un vairāk vai mazāk tas nosacītais rezultāts, ko mēs it kā gribētu redzēt. Tātad īpašums, īpašnieki, darbinieki un tiesības pieņemt saimnieciskos lēmumus, tiesības izmantot radušos rezultātu, tātad piesavināties peļņu, kā tur toreiz teica.
    Un no otras puses — pienākumi, kas no tā izriet, pienākumi mobilizēt ražošanas resursus, gan zemi, gan darbiniekus, gan ražošanas līdzekļus, pienākumi pildīt saistības pret biznesa partneriem, pret produkcijas pircējiem, resursu piegādātajiem, darbiniekiem, norēķināties ar viņiem par resursu izmantošanu, pienākumu pret valsti, pret nodokļiem, vides prasības un tamlīdzīgi. Tātad faktiski ir kaut kāda sistēma, kuru mēs gribam sasniegt, un starp šīm sistēmām faktiski ir pilnīgs vakuums. Vakuums gan izpratnē, kā šos ceļus iet, gan...
    Nu, tagad mēs teorētiski varam redzēt, kā tas tika darīts vienā valstī, otrā, trešajā, bet pasaulē tajā brīdī bija tikai divas pieredzes no Eiropas un dažas no āfrikas, Indijas un tamlīdzīgi. Kur sākotnēji tika veikta privatizācija un pēc tam reprivatizācija. Un Eiropā pieredze bija Lielbritānijā, kur konservatīvā [MĀrgaretas] Tečeres valdība privatizēja dzelzceļus, — tas bija viens tāds liels gadījums, kad Rietumu kapitālistiskajā sistēmā notika kaut kāda privatizācija, jo principā nekas tamlīdzīgs vispār pat attīstītajā ekonomikā nebija bijis. Un otrs — ka bija apvienojusies Vācija un līdz ar to Austrumvācijā arī bija šis reprivatizācijas process veidojies. Un valstī valdīja zināma veida eiforija, kad teica — okei, nu mums visi būs akcionāri, sadalīsim akcijas, un viss notiks.
    Mūsu filozofija bija, ka gluži tā vis nenotiek — vienkārši sadalīsim tur kaut kādas kapitāla daļas, un uzreiz tas uzņēmums turpinās darīties, un viss. Bija kolhozs, tagad būs akcionēts kolhozs — ceļš ko principā gāja Krievija, Baltkrievija, Ukraina. Un kāpēc vispār Baltkrievijā vēl šodien kolhozi nav nomiruši? [Aleksandra] Lukašenko valdošais režīms vienkārši tos kolhozus tādā īpatnējā formā piešķir šefiem, kaut kādiem ministrijas uzņēmumiem vai lieliem privātajiem uzņēmumiem, pilsētā strādājošiem ar diezgan striktiem nosacījumiem — jums viņš ir jānotur, jāpaceļ, ja ne, tad savukārt nobeigsies tas jūsu bizness. Tas mūsu viedoklis bija: ja reiz tu esi īpašnieks, tad īpašnieks arī pieņem lēmumu, kas ar to notiek. Un jautājums būtībā ir tikai par vienu — kā līdz tai īpašumu struktūrai nonākt.
    – Mūs interesēja lauksaimniecības produkcijas pārstrādes uzņēmumi...
    – Un pie pārtikas pārstrādes mēs nonācām tāpēc, ka mēs sākām ar lauksaimniecību. Bija divi koncepti — viens maigais koncepts, ka ir jau labie kolhozu priekšsēdētāji, labie darbinieki, kuriem vienkārši vajag atbrīvot rokas, un tad ir sliktie kolhozi un sovhozi, kurus vajag privatizēt. Un mūsu viedoklis bija — kapitāla daļas tomēr jānosaka visiem, un tad lai viņi paši pieņem lēmumu. Un faktiski tas mūsu koncepts vinnēja. Kaut kādu apstākļu pēc Lauksaimniecības ministrija virzīja drīzāk to pirmo konceptu, Godmaņa valdība līdz ar to arī, un nonācām parlamenta debatēs kaut kā un uzstājāmies ar savu redzējumu, un parlamentam tas vairāk iepatikās nekā Ministru kabineta redzējums.
    Un tā tas aizgāja, faktiski tas bija pirmais likums, un tad tālāk principiāli loģika bija izveidojusies, izpratne par šo privatizācijas procesu, un tad man vienkārši lūdza pastrādāt pie piena jomas, kas bija nākamā. Privatizācijas process, ja nemaldos, tad sākās tieši ar piensaimniecības sektoru.
    – Tātad to visu sākāt jūs?
    – Tam sākumam jau ar’ mēs nebijām ne viens, ne otrs, ne trešais klāt. Tur klāt bija tāda joprojām pazīstama personība, rūjienietis, vārdā Jānis Jasāns, vēlāk Valmieras piena prezidents. Un viņi no tā gala nāca ar ideju, bija brīnišķīga lieta, kas veidoja ķēdi — tātad ir lauksaimnieks, lauksaimnieks pats par sevi nekas, tāpēc, ka viņš ražo tikai izejvielu, bet pircējs pērk gala produktu, kas ir pārstrādes produkts un ir nolikts tirgū. Tātad jautājums bija par to, kā lai dabū no lauka līdz turienei. Un pa vidu ir uzņēmums, kam tādā vai citādā veidā vajadzētu piederēt ražotāju kooperatīvam.
    Pirms kara bija ļoti spēcīga Latvijas piensaimnieku kooperācijas sistēma, un tā biedrību darbība tika izbeigta vardarbīgi, tūkstoš deviņi simti četrdesmitajā gadā nacionalizējot. Un uz tā pamata radās valsts piensaimniecības sistēma. Pirms padomju varas ienākšanas neviens piensaimniecības uzņēmums nepiederēja valstij un, cik man zināms, tad nepiederēja arī nevienam indivīdam, bet piederēja kooperatīviem.
    Tad rūjienieši Jasāna kunga ideoloģiskajā vadībā teica — mums pat ir vecie piensaimnieku kooperatīvu biedri! Atjaunojam taču to biedrību! Pēc likuma, ja mēs runājam par restitūciju, tad mums ir visas iespējas to atjaunot, tur statūtos teikts, ka vajadzīgi tie pieci biedri, lai tur notiktu, lūk, mēs esam pārmantotāji. Tātad viņi atjaunoja Rūjienas piensaimnieku kooperatīvu un teica — redz, mums ir Rūjienas piensaimnieku biedrība un viņai bija šī pienotava. Atdodiet tos īpašumus, kas bija Rūjienas biedrībai, mēs turpināsim to, ko mēs darījām agrāk, ņemsim no saviem biedriem pienu, pārstrādāsim un laidīsim tirgū. Un faktiski šā cilvēka enerģija, par kuru es vienmēr esmu sajūsminājies, kura ir vēl līdz šai dienai, guva parlamentā atbalstu, un tika pieņemts atsevišķs Augstākās padomes lēmums, ka šis piensaimnieku kooperatīvs ir atjaunojams un šie īpašumi atdodami.
    Bet tagad skatāmies to otru pusi — arī visi lielie uzņēmumi ir radušies uz šo uzņēmumu bāzes. Daži no viņiem tika slēgti, jo dzīve iet uz priekšu un kaut kas apvienojas un kļūst lielāks, un tā ir vispārēja biznesa likumsakarība. Piemēram, kādreiz velosipēdus skrūvēja mājas darbnīcā, un tad ir milzīgas velofabrikas, un šodien atkal paskatāmies, ka iet atpakaļ un skrūvē velosipēdus darbnīcā. Un tas bija normāli, ka no agrākajiem kooperatīviem bija izveidojusies padomju lielrūpnieciskā piena pārstrādes sistēma.
    Līdz ar to bija saasinājies jautājums, ko darīt ar šo sistēmu. Nu, un, tā kā tas kolhozu, sovhozu laiks bija beidzies, nevarētu gan teikt, ka man ar’ nebija ko darīt, bet tad mani tiešām kāds lūdza, vai es neņemtos to darbu darīt. Un tieši tā iznāca, ka mans partneris tajā pirmajā procesā laikam bija aizbraucis no Latvijas un es biju palicis viens, un es kādā vasaras laikā sēdēju viens un domāju, kā tas varētu izskatīties uz papīra. Ievērojot to, kādai filozofijai vajadzētu būt. Un tās filozofijas pamats bija tas, kas ir tagad un ko mēs gribam panākt.
    – Tā tas arī sākās?
    – Tur būtu garāk jāstāsta par to pretstatu cīņu, kas bija radusies jau padomju laika beigās, par to, ka vienīgie monopoliepircēji bija valsts uzņēmumi, ka faktiski atsevišķais uzņēmums, atsevišķais iepircējs līdz tirgum pat nedrīkstēja tikt. Un tie uzņēmumi čakarēja tos kolhozus, kā viņiem labpatikās, nemaz nerunājot par individuālajiem, mazākiem saimniekiem. Un faktiski tā pretstatu cīņa bija viens no faktoriem, kas veicināja neatkarības atjaunošanos. To, ka tie ir valsts uzņēmumi, kas izsūc labos zemniekus, mēs pat neapzinājāmies tai laikā, — ka caur šo valsts sistēmu arī tika dotēta lauksaimnieciskā daļa, ne tikai Latvijas, bet visas Padomju Savienības apmēros, tik drausmīgos apjomos, ka nevienā Eiropas Savienības dotāciju daļa nav tik liela, kā tika dotēta Latvijas lauksaimniecība.
    Mēs pat reiz parēķinājām, ka, ja paņemtu to cenu līmeni, kādam vajadzētu būt bijušam, vairāk nekā sešdesmit procenti, faktiski astoņdesmit procenti šai cenai pievienoja valsts ar subsidēto budžetu. Tas bija tas absurds, ka veikalā varēja nopirkt pienu par divdesmit divām kapeikām litrā, kamēr no saimniecības pirka jēlpienu par trīsdesmit septiņām kapeikām litrā. Šodien mēs par to pat neiedomājamies, kāpēc padomju laikā lauksaimniecība un pārtikas sektors dzīvoja tik labi un kāpēc šodien ir tik grūti. Un tāpēc šodien vēl diezgan daudzu laucinieku apziņā ir tas, ka, lūk, atnāca privatizācija un sagrāva. Principā jau bija divi paralēli procesi — privatizācija un vienlaikus arī cenu atlaišana un dotāciju atņemšana. Un izrādījās, ka Latvijas ekonomikā nav tādu resursu, lai varētu maksāt lauksaimniekam divreiz vai pat trīsreiz vairāk par to, ko spēj samaksāt gala patērētājs tirgū.
    – Un ko tad jūs izlēmāt?
    – Nu, tātad tādā veidā jāmēģina iziet to saikni līdzi un pa ceļam jāatsijā šajā procesā... Jo biznesā viens no dzenošajiem spēkiem ir iniciatīva un atbildība, tu nevari iemest divus tūkstošus cilvēku ar akcijām un gaidīt, ka tur uzreiz kaut kas notiks. Ja no šiem diviem tūkstošiem vai nu viņiem visiem, vai pietiekami ietekmīgai grupai nebūs apziņas un vēlmes to uzņēmumu darbināt, meklēt iespējas — kā salikt ražošanas faktorus, lai labāks produkts, lētāks, stingrākas pozīcijas tirgū, kā tas aizies līdz patērētajam, — tad nekas no tā nenotiks. Un savukārt, lai notiktu kaut kas, šīs iniciatīvas grupas rīcībā ir jābūt pietiekamiem vadības instrumentiem, lai šī iniciatīva varētu īstenoties. Jo, ja ir divi tūkstoši īpašnieku un kaut vai desmit visu grib, tie ir tikai trīs procenti balsu... un tie progresīvie lēmumi parasti ir nepopulāri, jo tiek ierobežotas kaut kādas grupas tiesības, tā ka progresīvais, nepopulārais lēmums nekad neīstenosies.
    Un tāpēc tas nākamais princips, kas tika pielikts pamatā, ir iniciatīvas princips, tas ir, tiek piešķirtas tiesības, bet netiek uzlikts par pienākumu. Tātad — jums nav obligāti jāizmanto savas tiesības kļūt par īpašniekiem. Tie arī bija šie trīs galvenie faktori: ievērtēt šos trīs aspektus — kooperāciju, sasaisti un iniciatīvu. Plus vēl ceturtais, ka principā valsts uz tā negrib pelnīt. Valstij nav svarīgi ieņemt naudu budžetā īstermiņā, valstij svarīgāk ir, ka uzņēmumi turpinātu darboties iespējami efektīvāk. Jeb valstij svarīgāk panākt, ka ir privāts lauksaimniecības un pārtikas sektors, kas tālāk strādā jau ar saviem iekšējiem biznesa principiem un spēj pašregulēt gan savu iekšējo, gan ārējo darbību.
    – Un tātad būtība bija...?
    – Tā koncepta būtība vairāk vai mazāk bija — kvotēšana, objektēšana, akcionēšana un tālāk jau privatizēšana. Ko nozīmē objektēšana? Tas nozīmē to, ka no šīm lielajām piensaimniecības sistēmām Lauksaimniecības ministrijai bija jāizskata, kuras atdalīt nost, kurām nebūtu jābūt tai kopīgajā biznesa struktūrā. Jo piena kombināts nozīmēja centrālo ražotni ar daudzām filiālēm. Tātad, vai šīs filiāles ir atdalāmas un izveidojamas kā atsevišķas uzņēmumu vienības, vai viņas paliek vienotajā kombināta sistēmā. Un tā pamatideja bija, ka viss, ko var atdalīt, tas ir atdalāms, un, kas ir atdalāms un atdodams biedrībām bezatlīdzības ceļā, tas ir atdodams, bet tas, kas nav atdalāms, paliek kā objekts akcionēšanai.
    Atdalāmie mazie objekti ir atdodami biedrībām vai viņu mantiniekiem, kas var pierādīt šo saikni tādā vai citādā veidā, un savukārt lielie objekti ir akcionējami. Un tad seko privatizēšana. Sākotnēji visas akcijas pieder valstij, un tiek izveidotas akciju paketes un kvotas. Paketes — kādas intereses mums ir jāievērtē . Jā, un bija jau tad vispārējie privatizācijas noteikumi, par kuriem parlaments un sabiedrība bija vienojušies, un tas arī bija jāņem vērā. Tie paredzēja arī diezgan lielu nozīmi darbinieku kolektīviem, — ka uzņēmumu darbinieki ir līdzīpašnieki kaut kādā apjomā.
    – Bet, piemēram, Rīgas piena kombināts jau sen nepieder ne piensaim-niekiem, ne darbiniekiem.
    – Šo pakāpi, kā ir šodien, jūs nevarēsiet saprast, ja jūs neiesiet šo ceļu līdz tam. Tātad tika kvotēts valstij, viņai tur tika kaut kas pensiju fondā, darbiniekiem tur kaut kas, bet pārējais savukārt piensaimniecības gadījumā tika kvotēts atkarībā no ražotāja piegādātā piena apjoma. Katrai teritorijai bija iespējas piesaistīties tai vai citai kooperatīvajai biedrībai, un attiecīgi šai teritorijai atbilstīga piena piegādes masa kļuva par pamatu kvotas sadalījumam, par tiesībām uz ļoti atvieglotiem noteikumiem, par privatizācijas sertifikātiem toreiz tika dota iespēja parakstīties uz akcijām un viņas izpirkt. Un tad, kad šis viss tika sarēķināts, aprakstīts un apstiprināts nolikums, tad tālāk jau notika darbība — biedrības vai nu veidojās, vai nu neveidojās, vai tās kvotas tika pieņemtas vai noraidītas, vai parakstīšanās notika vai nenotika.
    Bija faktiski divi ekstrēmi gadījumi — Valmierā nepalika neparakstīta neviena no šīm rezervētajām akcijām, vai arī ļoti maza daļiņa tur palika, un tika dots tas otrais vilnis, savukārt Preiļos palika vairums neparakstītu. Kādi iemesli, grūti to tagad pateikt, — vai nu tā ir vispārēja nabadzība, vai tirgus neizjušana, vai uzņēmības trūkums. Rezultātā visi lielie uzņēmumi kļuva par akciju sabiedrībām, visi mazie uzņēmumi kļuva par kooperatīvām sabiedrībām.
    Un rezultātā no visām kooperatīvajām sabiedrībām pašlaik laikam ir palikusi tikai viena — Straupe. Pašlaik tā ir pilnīgi atsevišķa saimnieciska vienība, ražo biezpienu, ražo sieriņus, ražo vispār labus produktus. Tajā reģionā viņi tirgojas, pilsētā nekas daudz nenonāk. Viņiem pašiem savs veikals ir, tāds visnotaļ labs, es gan neesmu speciāli meklējis. Mani eksperimenti ar pienu ir beigušies, es zinu, ko es pērku un ko es lietoju. Tukuma jogurti, Rīgas piensaimnieks un Valmieras — viss mans piena spektrs, ko es pērku.
    Kāpēc es par to ierunājos? Tāpēc, ka pašlaik ir atpeldējušas sarunas par to, ka lauksaimnieki ir palikuši bez pārstrādes. Tas pats par cukurfabrikām, par graudiem. Faktiski tā pārstrāde pirmsprivatizācijas brīdī bija nonākusi bankrota stadijā, un iemesls tam bija lauksaimnieku vēlēšanās saņemt lielāku samaksu par savu produkciju, bet pārstrāde nespēja pārdot savu produkciju tirgū par tādu cenu, lai nodrošinātu šo samaksu.
    – Un tas viss?
    – Mēs izlaidām vienu starpposmu šajā stāstā, kas it kā tieši nesaistās ar privatizāciju, bet tas bija absolūtais priekšnoteikums tam, lai vispār varētu runāt par privāto uzņēmumu darbību, — tas ir cenu brīvlaišanas process. Un šajā procesā, lai saglabātu kaut kādu ekonomisko dzīvotspēju lauksaimniecības daļai, bija izveidotas tā sauktās cenu komitejas, kurās toni noteica lauksaimnieki. Nu, tur valsts bija deleģējusi, ievēlējusi, noteikusi un tā tālāk. Un tagad pilnīgi loģiski, ja es neatbildu... nu, tas klasiskais stāsts par to, ka nepietiek ar akcionēšanu, ka jāiedod gan akcijas, gan tiesības, gan iniciatīva, gan pienākumi.
    Šiem komitejas locekļiem bija tiesības, bet nebija pienākumu pret uzņēmumu. Ja man ir tiesības izēst skābu kāpostu mucu, bet man nav pienākuma šo mucu piepildīt, tad dabiska ir cilvēka reakcija, ka viņš ēd to mucu tukšu un nemaz nedomā par to, vai kāds atliks atpakaļ, cik daudz, kādā veidā un kvalitātē. Un šā procesa rezultātā, īpaši graudu sektorā, bet vairākos novados arī piena sektorā šie uzņēmumi bija nonākuši pirms-bankrota un bankrota stāvoklī.
    Meklējot risinājumus, izkristalizējās tās cilvēku grupas, kuras bija ieinteresētas šā biznesa attīstībā, un tās cilvēku grupas, kurām bija vienalga, kas tur notiek. Tie, kam bija vienalga, izmantoja pirmās iespējas tikt no savām akcijām vaļā, savukārt tie, kam nebija vienalga, meklēja visus iespējamos veidus, kā tikt pie tām akcijām klāt. Daži varētu teikt, ka tā bija nelikumība, daži, ka izkrāpšana, bet tā bija vienkārša cilvēku reakcija — ko saprata par akcijām, ko saprata par akciju vērtību un kādas bija intereses nākotnē. Un galu galā valsts uzdevums nebija un arī tagad nebūtu rūpēties par to, lai katrs akcionārs zinātu, kas ir akcijas un ko ar tām darīt. Galu galā cilvēkam pašam jāsaprot, kas ir viņa īpašums un kā tas varētu būt izmantojams.
    Bet man šķiet, ka tā arī bija pareiza privatizācijas ideja: saskaņā ar ekonomikas un sabiedrības priekšstatiem tiek sadalītas tiesības ar līdzi aizejošiem, likumdošanā noteiktiem pienākumiem un tirgus diktētajiem pienākumiem, bet tālāk dabiskā ceļā... Kāpēc arī tas process tika darīts, lai šie privātie lēmumu pieņēmēji atbilstīgi savām prasmēm, spējām un iespējām šīs tiesības vai nu stiprinātu, vai atmestu.
    – Un Saeimā izgāja cauri tas variants, ko jūs piedāvājāt?
    – Tāpēc, ka cita jau tur faktiski nebija. Maizei bija tas pats, kas pienam, tikai tur nebija šī kooperatīva daļa. Tur bija kontrolpakete, kontrolpaketes izsole, tas pat, varētu teikt, bija pionierisms vispār Latvijas privatizācijas shēmā, jo Latvijā līdz tam nebija pat ideju par šādām paketēm, kas iedotu kādam īpašniekam vadības tiesības. Un konkurss uz šo paketi bija, ja ir vairāki pieteicēji. Un tas bija nosacīti jauns gan mūsu valstī, gan citās.
    – Un kas noteica to, ka pirmpirkuma tiesības iegādāties uzņēmumu ir zemes īpašniekam?
    – Tas bija vispārējais privatizācijas pamatprincips, laikam tā viņš arī saucās, tas Augstākās padomes lēmums par valsts īpašuma privatizācijas pamatprincipiem.
    – Tad, kad jūs strādājāt pie šiem likumiem, varēja nojaust, ka Šķēlem ir kaut kāda sava interese?
    – No šā skatpunkta es principā negribētu uz šo jautājumu skatīties. Tad mēs nonāktu jau atsevišķos personību lietu apskatos, jo man ir sava versija par Šķēli, jo es tomēr visnotaļ viņu pazīstu. Es negribētu šo jautājumu aizskart, man nav pieņemama šī intonācija. Es zinu, ka tāda eksistē — ka Šķēle gribēja to visu paņemt, tāpēc viņš uzrakstīja likumus tādus, kādi ir. Es tam nevaru piekrist un nevaru pievienoties. Es tam nevaru piekrist tāpēc, ka es viņus rakstīju, man bija partnerība ar Šķēli, un Šķēle man nekādus uzstādījumus, ka — man vajag tā un ne citādāk, ar visu atbildību es to saku, — viņš to neteica. Nedz viņš, nedz kāds cits. Mums bija diskusijas arī ar viņu, jo viņš bija lauksaimniecības ministra vietnieks, tā bija viņa atbildība, lai šie procesi notiktu, viņš bija par to atbildīgs tieši un konkrēti Godmanim un Tautas frontei, bet principā uzstādījuma, lai būtu tieši šāda tipa, — nē. Kategoriski un viennozīmīgi.
    – Starp citu, kā jūs ar Šķēli vispār iepazināties?
    – Es nezinu, kā mēs ar viņu iepazināmies. Kā mēs atkal iepazināmies...
    – Kā — atkal? Jūs kopā studējāt?
    – Formāli vēsturiski es viņu pazinu no skolas laikiem, viņš mani mazāk, tāpēc ka es biju jaunāks, bet es viņu ļoti labi atcerējos no vidusskolas laikiem.
    – Kāds viņš bija vidusskolā?
    – Tāds pats kā tagad. Gudrs.
    – Gudrais puisis?
    – Viņš ir sakarīgs, gudrais puisis.
    – Bet nebija tāds īpatnis?
    – Nu, ko nozīmē "īpatnis"? Viņš nekad nav piederējis pie to kategorijas, ko varētu saukt par zubrilku. Viņš bija patiešām gudrais puisis. Viņam ir dabas dots talants un spējas, un to viņam vienkārši nevar atņemt. Viņam var ierobežot iespējas un tiesības to izmantot, bet viņam vienkārši viņas ir!
    – Tāds draudzīgs bija ar pārējiem?
    – Stop! Prasiet viņa skolas biedriem, es saku, mēs bijām divas paaudzes skolā, viņš — vidusskola, es — pamatskola, es nevaru teikt, kādas viņam bija attiecības vidusskolā… es zinu to, ka es viņu skolā biju ievērojis, tas jau kaut ko nozīmē, jo pamatskolnieks neievēro visus vidusskolniekus. Un turklāt biju ievērojis drīzāk pozitīvi, nekā negatīvi, kas arī kaut ko nozīmē...
    Es labi neatceros, kā tas bija, bet kaut kur tajā diskusiju procesā, laikam par to pašu lauksaimniecības uzņēmumu privatizāciju tas, kas mūs laikam saveda kopā, bija tas, ka ne viens, ne otrs no mums nebaidījās pastāvēt par savu viedokli.
    – Viņam patīk ar gudriem cilvēkiem...?
    – Jo... es nekad neesmu par šiem likumiem diskutējis ministrijā, jo ministrija negribēja ar mani diskutēt, vismaz sākotnējā procesā un arī valdībā ne. Bet, tā kā es sadarbojos tieši un nepastarpināti ar Augstākās padomes Lauksaimniecības komisiju, kuru vadīja toreiz sākotnēji Guntis Grūbe...
    – Nevis Kinna?
    – Kinna nē, Kinna, starp citu, nekad nav vadījis Lauksaimniecības komisiju. Un tas, ko atkal piedēvē Kinnam, ka viņš tur to un šito, tas ir muļķības. Tā nav taisnība. Jā, zemes likumdošana bija viņa lauks, viņš bija Zemes komisijas vadītājs, bet viņš nekad nav bijis... Viņš bija Tautas frontes līderis, viens no līderiem, bet viņš nekad nav bijis Lauksaimniecības komisijas vadītājs. Ja es kaut ko nejaucu. Toreiz bija divi citi partneri, atbildīgie deputāti, kas visvairāk iedziļinājās šajos jautājumos, — tie bija Andris Apinītis un Raimonds Krūmiņš. Jā, jā, jā, jā, jā! Īstenībā ekselenti cilvēki tajos laikos, īstenībā neko sliktu par viņiem es arī tagad nevaru teikt. Andris ir, ja nemaldos, Gulbenes hipenes1 vadītājs, Raimonds, es pat nezinu, Rīgas domē bija, tur viņu izmeta āra, kā jau tur tie cīniņi... un Guntis Grūbe kā komisijas vadītājs.
    – Tad jums tos likumus vajadzēja pie viņiem aizstāvēt?
    – Principā — jā. Tas pirmais filtrs mums bija no deputātu puses — šie abi koordinatori, Andris un Raimonds, pēc tam tās bija komisiju sēdes un šīs komisijas, tās, kas virzīja tālāk šo likumdošanu, pēc tā viņu iekšējā sadalījuma šīs nozares, privatizācijas un restrukturizācijas likumdošana bija Lauksaimniecības komisijai, nevis Ekonomikas komisijai, kur bija [Einars] Repše, Andris Bērziņš, tie savukārt nodarbojās ar lielo privatizāciju un banku sektoru.
    – Ja paskatāmies ar šodienas aci, tas bija labākais variants lauksaimniecības pārstrādes uzņēmumiem?
    – Es dažreiz esmu uzdevis sev šo jautājumu, jo galu galā es esmu bijis klāt tieši un nepastarpināti pie sešiem likumiem. Pirmais bija lauksaimniecības un zemnieku saimniecību privatizācijas, pienrūpniecības, pēc tam bija gaļas, pēc tam bija par labības tirgu vispār likums, tad bija par maizes ražošanas uzņēmumiem, par labības uzņēmumiem, vēl pēc tam bija likums par kooperāciju un pēc tam likums par lauksaimniecību. Īstenībā diezgan daudz likumu es priekš tāda neoficiāla cilvēka esmu uzrakstījis — vai nu viens pats, vai kopā ar dažādiem kolēģiem. Un cilvēks tomēr kaut kādu atbildību par to savu pagātni jūt, un es tiešām esmu daudzreiz to pārdomājis. Un man jāteic, ka varbūt kaut kādas minoras nianses šodien būtu citādākas no manas puses, bet priekš tiem laikiem tas bija visnotaļ labākais risinājums, ievērojot visus tos apstākļus, par ko es pirmīt teicu.
    Tātad sabiedrības vispārējā izpratne, jau iepriekš nolemtie vispārējie principi par zemes privatizācijas prioritātēm, par zemes reformu, kas gūlās virsū visai lauksaimniecības zemju privatizācijai, — tu nevarēji nerēķināties ar to, ka ir zemes reformas likums. Un to daudzi aizmirst, ka zemes reformas likums pilnīgi apgriezās gaisā reformas procesā. Pilnīgi apgriezās gaisā. Jo sākotnēji bija zemes privatizācija caur lietošanu, un tad bija viens brīdis, kad apgrieza gaisā un parādījās absolūtā prioritāte restitūcijai. Un princips fundamentāli nomainījās.
    Lauksaimniecības un zvejnieku saimniecību likums bija balstīts uz sākotnējo principu, un tad tur aizgāja līdzi visa tā sākotnējā īpašumu privatizācija. Tad, kad zemes likums tika apgriezts otrādi, tad šī saikne pazuda, un tāpēc daudzviet arī radās šie objekti bez zemes un zeme bez objektiem. Nu, tas ir tas, kā sabiedrības apziņa attīstījās.
    Tāpēc es domāju, ka tas bija labākais iespējamais risinājums, un man nav kauns nedz par sevi, nedz par Saeimas deputātiem, Augstākās padomes deputātiem, kas tai procesā tieši piedalījās, nedz par Augstāko padomi, kas par to rezultātu nobalsoja.
    – Tik vienkārši?
    – Cits jautājums, kas pēc tam un kas pietrūcis šai procesā, un ko šodien es būtu pielicis klāt, tas ir — lielāku akcentu uz sabiedrības izglītošanu. Bet tas laikam ir jāsaprot, ka bija vajadzīgi desmit gadi, lai saprastu, ka nepietiek likumdevējam uzrakstīt likumu, ka ir vajadzīgs izskaidrojošais darbs ar sabiedrību, lai sabiedrība saprastu, kā tas funkcionē. Un īpaši deviņdesmitajos gados, kad vispār bija tikai trīs vai četri cilvēki, kas vispār saprata, ko nozīmē sabiedrība ar ierobežotu atbildību un kā tirgojas akcijas, kā notiek akcionāru sapulces...
    Šī ir tā daļa, kuras sabiedrībai pietrūka, šo zināšanu kaut kādā mērā, lai gan no otras puses — viņi negribēja viņas! Viņi negribēja, tāpēc ka cilvēki lielos vilcienos grib dzīvot saskaņā ar to anekdoti par tiem poļiem. Bija tāds poļu stāsts vēl padomju izskaņā, kāpēc Polijā ir tie nemieri, pusrevolūcija — viņi grib dzīvot kā amerikāņi un strādāt kā mēs. Ar to ideju, ka paņemt jau grib no tās ekonomikas tās tiesības, bet tos pienākumus, kas tām tiesībām aiziet līdzi, kad tie pienākumi ir lieli un smagi, bet tā atbildība ir ne tikai nopelnīt, bet tu esi atbildīgs arī par to, lai tavs uzņēmums nebankrotē, lai viņš tai tirgū izdzīvotu, — to cilvēki negrib pieņemt.
    Tāpat kā viņi negrib pieņemt to, ka... viņi grib eksportēt produktu, viņi grib, lai citās valstīs to produktu pirktu... Šodien atkal: mums ir jāaiztaisa tā robeža ciet, lai pie mums nevarētu ievest lētāku cukuru, — bet pilnīgi loģiski.
    Kāpēc tu vari pārdot to savu sieru Vācijā? Tāpēc, ka tavs siers ir lētāks un ne sliktāks par to sieru. Ja mēs iziesim no šā paša principa un aiztaisīsim robežu, tad mums nebūs kur pārdot pienu, graudus. Mēs esam noeksportējuši kādu trešdaļu no Latvijas graudiem šogad. Tas ir tas, ko sabiedrība vēl šodien nevar...
    – Bet nevar zaptes izvārīt...
    – Nav taisnība. Nu nevajag pirkt cukuru par četrdesmit santīmiem, vajag pirkt normālu Danisco Sugar cukuru, un būs labi. Es domāju, ka zapti izvārīt var, es savā naivumā tā domāju. Nu, nav tā, ka visa Eiropa ēstu saindētu cukuru. Un mums tas būs jāmēģina. Kad es trāpījos televīzijas intervijā, man prasīja, ko tad patērētājiem tas nozīmēs. Patērētājiem tas vienkārši nozīmēs, ka būs jāizvēlas cita tirdzniecības marka, sev uzticama tirdzniecības marka. Un savukārt tirgotājiem būs viņa jāpiedāvā. Un savā naivumā es tā domāju, ka, ja būs patērētāju pieprasījums pēc ievārījumam derīga cukura, tad tirgotāji viņu atradīs. Es neticu, ka nekur neražo cukuru, no kura var izvārīt ievārījumu, tāpat kā es neticu, ka Eiropā neražo cukuru, no kura bites nemirst. Neticu es tam. Tikai tas nozīmē, ka tas būs jāsameklē, jāpārbauda un — jā, tas prasīs kaut ko. Bet tas ir izdarāms...

    Ko mēs no tā visa varam droši — bez pieļāvumiem un fantāzijām — secināt? Pirmkārt jau — nav ne vismazākā reālā pierādījuma, ka Andris Šķēle kaut kādā mistiskā veidā būtu rakstījis likumus "speciāli sev". Atminēsimies — mūsu varoņa "1990. gada izlaiduma" modelis vēl bija tikai provinciālis ar lielām ambīcijām, tikai strauji progresējoša "jēlā ola". Ir virkne tolaik nesalīdzināmi pazīstamāku un ietekmīgāku cilvēku, kuri arī pašlaik ir gatavi uzņemties gandrīz vai jebkādu atbildību par saviem kādreizējiem lēmumiem, turklāt ir pārliecināti, ka visus likumus un noteikumus ir izstrādājuši — turklāt caurmērā pareizi izstrādājuši — viņi, un neviens cits. Skaidrojumu atšķirības ir tikai detaļās — kurš vairāk piedalījās likumu un koncepciju sagatavošanas, kurš — mainīšanas un galīgās versijas apstiprināšanas procesos.
    Neviens neapstrīdēs — likumdošanas process (gluži tāpat kā likumu īstenošana) notika pilnīgi citādi nekā gadus padsmit vēlāk: nekas nebija skaidri definēts un noteikts, valdības un arī ministriju vadības pārstāvjiem bija milzīga ietekme un praktiskās iespējas — no likumu tulkošanas līdz "vajadzīgu" cilvēku un struktūru piesaistīšanai un "nevajadzīgu" atraidīšanai bez kādiem argumentiem.
    Jā, Andris Šķēle šajos procesos aktīvi piedalījās, taču viens cilvēks šajos procesos neko ietekmēt nevarēja: tā sacīt, procesi notika, "zvaigznes stāvēja", un rezultātā lēmumi, kas nosacīja miljardus vērtu nozaru likteni, tika pieņemti pietiekami lielā kolektīvā (bez)atbildībā. Var ticēt Edvīna Inkēna teiktajam Astras Milles grāmatā Labvakar, Edvīn Inkēn. Varas fizioloģija I: "Godmaņa laikā valdīja pilnīgs revolucionārais romantisms. Ivars būtu ar mieru rīkli pārgrauzt, ja kāds to [izmantot valsti savtīgās interesēs] iedomātos darīt. Tas, ka viņa ministri aiz muguras varbūt kaut ko darīja, bet Ivars nezināja, ir cits jautājums. Arī [Valda] Birkava laikā tas vēl nevēdīja gaisā."
    Pajautāsim vēl skaidri un gaiši Jevgeņijam Lukašenokam:

    – Vai tajā laikā, kad tika izstrādāti pārstrādes uzņēmumu privatizācijas likumi, varēja just, ka Šķēle varētu vēlēties pats tos savākt?
    – Es nevaru teikt, ka būtu jūtams, jo likumi bija pietiekami demokrātiski, to nevarētu teikt, ka Šķēle tos būtu taisījis sev. Es to tā nenosauktu, to es godīgi varu teikt. Iespējas bija arī daudziem citiem.

    Cita lieta — ka par "plašajām tautas masām" privatizācijas likumu pieņēmēji bija pietiekami vienisprātis — cilvēkam pašam jāsaprot, kas ir viņa īpašums un kā tas varētu būt izmantojams, savukārt valstij nav jārūpējas, lai katrs akcionārs zinātu, kas ir akcijas un ko ar tām darīt. Un tāpat bez kādām šaubām: kolektīvās atbildības apstākļos pieņemtie likumi bija pietiekami vispārīgi un nekonkrēti, lai milzīga nozīme būtu dažādām detaļām, termiņiem un arī amatpersonu lēmumiem, kuriem vajadzēja būt tikai formāli pamatotiem.
    Šos lēmumus sāka pieņemt jau laikā, kad privatizācijas likumu vēl nebija, — un to nu nenoliedz neviens, ka lauksaimniecības pārstrādes uzņēmumu jomā šo lēmumu pirmais un galvenais pieņēmējs bija tieši Andris Šķēle. Tieši viņam kolektīvās (bez)atbildības apstākļos bija ārkārtīgi plašas — daļēji oficiālas, daļēji neformālas tiesības. Tas bija laikā, kad mūsu varonis rūpējās par podiem, izrakstīja sev prēmijas un kad neviens viņu vēl nesauca par nacionālā kapitāla pārstāvi. Un — laikā, kad, paša mūsu galvenā varoņa vārdiem izsakoties, "es biju atbildīgs par ražošanas nozari, toreiz ministrijai bija tieša ietekme uz valsts uzņēmumiem. Daudz kas tika iesākts, un daudzi projekti ir realizēti. Tas, protams, nav tikai Šķēles nopelns, bet es redzēju, ka daudz ko varu iespaidot".
    Tad nu palūkosimies uz konkrētiem uzņēmumiem un — teiksim vienkārši — "Šķēles faktoru" to nonākšanā pie vieniem īpašniekiem. Un — kā gadījumā ar visas Latvijas pārtikas rūpniecības pērli Laima — nenonākšanā pie citiem. Uz to, kas un kā tad reāli tika iespaidots.


III   Saldais kumoss kampiena uztrenēšanai

    Mūsu priekšā guļ nedaudz nobružāta pensionāra apliecība, kas apliecina — 1992. gada 26. decembrī Elmāram Pētera dēlam Gozītim ir piešķirta vecuma pensija — apaļi 2400 rubļi, kas, pārrēķinot nākamajā gadā ievies-tajos latos, sanāk precīzi 12 lati. Ja vēlaties salīdzinājumu — sešreiz mazāka summa par to, ko lauksaimniecības ministra vietas izpildītājs Andris Šķēle 1993. gada 1. jūlijā ar oficiālu pavēli no valsts līdzekļiem sev piešķīra "veselības uzlabošanai".
    Mūsu dienās Elmāra Gozīša vārds reti kuram kaut ko izteiks. Cita lieta astoņdesmito gadu beigas un deviņdesmito sākums, kad šis cilvēks presē tika pieminēts bieži un goddevīgi — kā leģendārās saldumu rūpnīcas Laima direktors un šķietami neatņemama tās sastāvdaļa. Un bija jau, par ko: vispārējā ekonomiskā posta apstākļos Laima Elmāra Gozīša vadībā, piemēram, 1991. gadu beidza ar gandrīz 29 miljonu rubļu peļņu un bruto ieņēmumiem virs 72 miljoniem rubļu; valsts uzņēmuma rīcībā esošie naudas līdzekļi 1993. gada sākumā bija 14,6 miljoni rubļu, aizdevumi — vēl 6,5 miljoni rubļu. Ar vārdu sakot, uzņēmums bija gards kumosiņš — gana naudīgs, pelnošs, ar virkni pietiekami jaunu tehnoloģisko iekārtu, pieprasītu produkciju un izcilu vārdu.
    Sirmo kungu mēs satiekam Olaines viesnīcā Andromeda — to viņš noskatījis no vāciešiem, kur pensionāriem piederot nelielas trīszvaigžņu viesnīcas, ar ko viņi var nodrošināt sev cienīgas vecumdienas. Elmārs Gozītis visu šajā viesnīcā esot darījis pats savām rokām, nekādu svešu naudu tās iekārtošanā neesot izmantojis.
    Par Laimu viņš ir gatavs stāstīt uzreiz, taču acīs aiz brillēm sarunas laikā vairākkārt tiešām sariešas asaras. Brīžiem šķiet, ka viņš visiem spēkiem cenšas apslāpēt emocijas, kad runa ir par viņa atlaišanu no Laimas direktora amata tieši 60 gadu dzimšanas dienā. Stāstot par piecpadsmit gadu seniem notikumiem Laimā, bijušais direktors visu laiku šķirsta dokumentus, kas varētu apliecināt viņa teiktā patiesumu. Vienīgais, kam viņam nav pierādījumu, — viedoklim, ka Laimas kolektīva iecerētā privatizācijas projekta bremzētājs bijis tieši Andris Šķēle. Taču, par spīti pierādījumu trūkumam, bijušais direktors sakās esam par to pilnīgi un kategoriski pārliecināts.

    – Es sāku strādāt Laimā astoņdesmito gadu vidū. Precīzi neatceros, jāpaskatās dokumentos. Sākumā biju galvenais inženieris, kādas pāris nedēļas. Iepriekšējais direktors bija sanīdies ar partijas orgāniem, es vēl nebiju paspējis sanīsties, un man piedāvāja kļūt par direktoru.
    – Kad kļuvāt par Laimas direktoru, vai uzņēmums jau bija plaukstošs un daudzsološs?
    – Ne visos jautājumos. Galvenais, kas Laimai bija — labs imidžs jeb zīmols. Bet, kas attiecas uz ekonomiskiem rādītājiem un tehnisko pusi, bija vērojama liela atpalicība. Pirmais, ar ko bija jāsāk, bija apkures sistēma. Mums bija pašiem sava apkures sistēma, bet bija tikai viens katls bez kaut kādām rezervēm. Katls kuru katru brīdi varēja iziet no ierindas, un tad uzņēmuma darbība būtu jāpārtrauc.
    Katrā ražotnē ir pamattehnoloģiskā ķēdīte. Iekārtas bija diezgan vecas. Daļu nomainīt nebija iespējams, piemēram, pat tā ķēdīte, kur kakao pupas pārvērš šokolādē, nebija stabila. Tas bija ļoti nopietns darbs.
    – Kā iepazināties ar Andri Šķēli?
    – Es ar viņu iepazinos Lauksaimniecības ministrijā. Pa visu manu darbības laiku viņš ne reizi neieradās uzņēmumā. Ne par kādiem jautājumiem, kas saistīti ar ražošanu, īpaši juku laikā, kad bija vajadzīga augstāk stāvošo instanču palīdzība, mēs nekādu atbalstu nesaņēmām. Sevišķi nopietns jautājums mums bija privatizācija. Atmodas laikā bija ap astoņsimt cilvēku liels kolektīvs, man bija jātiek galā ar to, lai normāli strādātu latviešu un krievvalodīgo kolektīvs, lai nebūtu savstarpējas antipātijas. Tas mums izdevās.
    Mums arī izdevās ļoti nostiprināt Laimas ekonomiku. Ja citās rūpnīcās trūka strādājošo, tad mums netrūka. Katrs uzņēmums centās tikt pie labiem darbiniekiem, tika ievesti darbinieki no Baltkrievijas, Krievijas. Mēs bijām pirmie, kas Laimas skatlogā izlika paziņojumu, ka mums darbinieki nav vajadzīgi.
    Kā mēs to panācām? Ne jau es viens. Mums bija labi tehniskie darbinieki. Mēs domājām par kolektīvu. Un tikai pēc tam mēs paši. Padomju laikā bija tāda sistēma, ka atkarībā no peļņas tika veidoti divi lieli fondi, kuri palika uzņēmuma rīcībā. Viens bija attīstības fonds, otrs — sociālais. Tā kā mums ražošana sāka iet labāk, to, kas bija sociālā fondā, mēs centāmies visu izdalīt darbiniekiem. Ja mums palika pāri, to mums atņēma. Mums bija katram darbiniekam brīvpusdienas, atalgojums diezgan labs, prēmijas. Lai gan bija visādi ierobežojumi, mēs to centāmies apiet.
    Atmodas laikā mums radās ideja, ka Laimai tāpat kā Latvijas laikā ir jākļūst par akciju sabiedrību. Mēs vērsāmies pie Lauksaimniecības ministrijas vadības. Mēs rakstījām vēstuli [Ivaram] Godmanim uz Ministru padomi. Mēs bijām vieni no pirmajiem, kuriem bija interese veidot akciju sabiedrību, toreiz ar to nodarbojās Ministru padome. Mēs rakstījām, lai mums, kolektīvam, pārdod Laimu. Tas bija tūkstoš deviņi simti deviņdesmitajā gadā, toreiz nebija vēl nekādu lēmumu par privatizāciju. Vēlāk ar privatizāciju sāka nodarboties attiecīgās ministrijas. ļoti gribējām šo lietu risināt, ar ārzemju partneriem konsultējāmies, arī ar mūsu ekspertiem, ekonomistiem. Mēs piedāvājām, ka — daļa Laimas pieder kolektīvam, daļa valstij. Mēs bijām naivi tajā laikā. Mēs domājām, ka visi kopā to ir radījuši un tad arī visiem kopā tas piederēs.
    Mēs vērsāmies Lauksaimniecības ministrijā ar saviem privatizācijas projektiem, bet nekādu atbildi nesaņēmām vispār. Iesniedzām kādus četrus, piecus priekšlikumus. Tieši tajā dienā, kad man palika 60 gadu, es tiku atlaists no darba ar tādu formulējumu — mēs ar jums līgumu nepagarinām. Parakstījis bija [Dainis] Ģēģers, bet iniciators bija Šķēle, viņam jau tolaik bija nodomi.
    – Kad tikāties ar Šķēli ministrijā, par ko runājāt?
    – Viņam nebija laika ar mani runāt. Kad vērsos ministrijā ar kaut kādiem jautājumiem un vēlējos ar viņu tikties, viņam nekad nebija laika. Es tādas atbildes saņēmu. Mums bija gan Amerikas viesi, gan viceprezidents ar savu sievu, man ir dokumenti, ko viņi teica par privatizācijas jautājumiem.
    Tā sauktajā krievu laikā darījām tā: mums visa produkcija bija jāatdod tirgoņiem. Viņi lika lielu uzcenojumu un labi pelnīja. No cilvēkiem tika plēsta liela nauda, bet mums no tā nekas netika. Tad mēs nospriedām, ka mums ir jātaisa savi veikali. Kāpēc mums jāļauj viņiem pelnīt? Būs kaut kāds labums cilvēkiem un arī Laimai. Mēs pakāpeniski izveidojām veikalu tīklu. Mums ir vēstule no Godmaņa, kur viņš atļauj atvērt veikalus. Arī [Alfreds] Rubiks mūs atbalstīja par veikalu tīkliem. Bet no Lauksaimniecības ministrijas nekādu palīdzību neesam saņēmuši.
    Mums bija grūtības juku laikā ar strādāšanu. Krievu laikā kakao pupas mēs saņēmām no Krievijas. Apgādes sistēma bija tāda — kakao pupas nekur tuvumā neaug, tās tika vestas no āfrikas un Amerikas. Krievijā bija tāda sistēma — nopērk kuģi ar kakao pupām, un viņš nāk pa jūras ceļu. Viens ceļš bija caur mums. Ieveda Ventspils vai Rīgas ostā. Pēc tam ar vagoniem sūtīja tālāk uz Krieviju. Mēs saņēmām pupas no kuģa. Labums bija tāds, ka mums kakao pupas vienmēr bija. Juku laikā Krievija mums tā kakao pupas vairs nedeva. Mums bija nelielas rezerves, bet bez kakao pupām šokolādi uztaisīt nevar. Ko tik mēs nedarījām! Mēs taisījām balto šokolādi, kādreiz bija sakrājies kakao sviests, kuru var izmantot, lai vismaz kaut kāda piegarša ir. Bija ļoti grūti, bet no saviem ministrijas kungiem nekādu informāciju vai palīdzību nevarēja dabūt. Visādos veidos prātojām, kā tikt pie pamatizejvielas.
    Viena ideja bija saistīties ar ārzemju kolēģiem, kas jau iepērk kakao pupas, un vienoties, ka viņi daļu iepirks priekš mums. Mēs nodibinājām kontaktus ar zviedru šokolādes ražotāju Marabou, viņiem ir četras ražotnes. Mums bija nodomu protokoli, iesniedzām Lauksaimniecības ministrijā papīru. Priekšlikums paredzēja, ka Marabou nāk ar savu kapitālu un kļūst par Laimas līdzīpašnieku. Tas viss tika nokārtots, bet mums Šķēle aizlika kāju priekšā. Kad Marabou ģenerāldirektors aizbrauca uz Lauksaimniecības ministriju uz tikšanos ar Šķēli vai Ģēģeru, viņi vienkārši nepiedalījās šajās sarunās. Man pateica, ka to nedrīkst darīt. Zviedru firma nospļāvās un pēc pievienošanās Kraft Foods pārvācās uz Lietuvu. Tur bija tāda maza rūp-nīciņa, ieguldīja ap 12 miljoniem jaunās iekārtās un tagad ražo Karūnu. Tas mums aizgāja garām.
    Otrs variants, kā mēs domājām tikt pie kakao pupām, — to izdomāja Pārtikas apgādes pārvalde. Viņi izdomāja — kādēļ mums sūtīt uz Krieviju kakao pupas, sūtīsim jau gatavu šokolādes masu. Pusfabrikātus. Ar viņu palīdzību tika iepirktas trīs pamatprodukcijas ražošanas līnijas, kur katra varēja ražot piecus tūkstošus tonnu gadā. Toreiz pieci tūkstoši tonnu bija Laimas ražošanas jauda. Iekārtas tika noliktas Latvijas Balzamā. Toreiz [Mihails] Gorbačovs bija kritis uz dzeršanas samazināšanu, un palika neizmantota liela ēka Latvijas Balzamā. Nospriedām, ka tur jātaisa Laimas filiāle. Uzstādītas iekārtas netika. Tur bija vajadzīgas vēl dažas komponentes. Tad nāca priekšlikums, ka varētu ražot Uzvarā, jo tur arī pienāca klāt dzelzceļa līnija. Bet mums to aizliedza.
    – Kurš?
    – Nu, atkal Šķēle un Ģēģers. Kad mani padzina no darba, es skatījos, kas notiek ar tām iekārtām. Tā bija liela vērtība — vairāki miljoni. Šīs iekārtas Šķēle ar saviem kompanjoniem, varu vienu konkrēti nosaukt — Hokeja federācijas priekšnieks, abi divi nocenoja iekārtas, it kā tās būtu bijušas lietotas, un pārdeva atpakaļ uz Vāciju. Un naudu iebāza kabatā. Tur arī G–24 pazuda. Es nezinu, kādas tur tās kombinācijas, zinu tikai, ka presē bija rakstīts, ka viņš un [Kirovs] Lipmans to G–24 ņēmuši un nav atdevuši. Mani informēja darbinieki, ka iekārtas nocenotas un nosūtītas atpakaļ uz Vāciju. Nauda uzņēmumā, protams, nenonāca.
    – Jūs teicāt, ka iesniedzāt Lauksaimniecības ministrijai privatizācijas priekšlikumus. Kādas bija ministrijas atbildes?
    – Nekādas.
    – Vai tad, kad jūs strādājāt Laimā, bija jūtams, ka uzņēmumu varētu būt iekārojis Šķēle?
    – Nē. Tas viss tika darīts lielā slepenībā. Man kādā sanāksmē teica, ka es par daudz informējot sabiedrību. Te ir vēstule, kur es rakstu Ģēģeram, ka nesaņemu nekādas atbildes.
    – Kā tad Šķēle varēja zināt, ka uzņēmums ir tik stabils un labi strādājošs, ja ne reizi nebija tur bijis? Tikai no atskaitēm?
    – Protams. Viņiem bija visa informācija. Mums bija ideja, ka mēs varētu pirkt kakao pupas no tiem, kuri paši audzē. Mēs lūdzām valdību, lai tos līdzekļus, ko firma samaksās par privatizāciju, atļauj izmantot kopuzņēmuma dibināšanai ar kādu kakao pupu audzētāju. Viens no privatizācijas priekšlikumiem bija tāds, ka tiek izveidota valsts akciju sabiedrība Laima, bet uz veikalu tīkla bāzes nodibinājām savu akciju sabiedrību un nosaucām par Laimīti. Lai tā ar savu bilanci nejaucas un lai mums nepārmet, ka mēs tur kaut ko prasām no valsts.
    – Jūs ļoti pārliecināti izsakāt viedokli, ka Šķēle neļāva kolektīvam privatizēt Laimu. Kas jums liek tā domāt?
    – Visam pamatā ir kaut kāda ieinteresētība. Pēc atlaišanas man bija baigā depresija. Es nevarēju saprast, kā tas var notikt. Pašu neatkarīgā valstī notiek šādas lietas. Es visur vainoju sevi — kaut ko neesmu izdarījis kā vajag. Kad kļuva zināms, ka Laimu privatizējis Ave Lat, aiz kura stāvot Šķēle, tad man viss bija skaidrs. Mums tik daudz tika likta kāja priekšā. Te ir argumentācija par tām kakao pupām un šokolādes masas ražošanu.
    Mani padzina tieši manā dzimšanas dienā, un te ir viens no pēdējiem lūgumiem veidot kopā ar Marabou akciju sabiedrību. Es vēl cīnījos, lai atrastu Laimai papildu telpas. Pilsētas centrā bija grūti atrast papildu teritoriju attīstībai. Biju atradis rūpnīcu, kur ražoja militāras lietas, es biju noskatījis, ka tā varētu noderēt Laimai. Bet tas viss iesprūda ministrijā. Ir dokuments, ka tiek nodots Lauksaimniecības ministrijai, bet līdz Laimai tas nenonāca.
    Šī ir pavēle, kur Ģēģers uzrakstījis, ka vajag privatizācijas komisiju, diemžēl par komisijas priekšsēdētāju iebāzis Šķēli, kurš, kā es uzskatu, privatizēja sev.
    – Viens no argumentiem, kuru mēdz piesaukt, attaisnojot Šķēles netiešo līdzdalību paša pakļautībā esošo uzņēmumu privatizācijā, ir tas, ka visi šie uzņēmumi strādā un labi attīstās. Vai Laima būtu nogrimusi, ja Ave Lat nebūtu privatizējis?
    – Nē. Ave Lat tur, manuprāt, ir tikai ņēmis ārā. Cik es zinu, tad viņš to ieķīlāja.
    Man piešķīra 12 latu pensiju, tas bija par manu ieguldījumu Laimas direktora amatā. Es rakstīju Šķēlem, lai piešķir man kā ilggadīgam direktoram Laimas akcijas, bet, protams, neko nesaņēmu. Pat atbildi nesaņēmu.
    Viss šis, protams, ir tikai un vienīgi sirmā pensionāra — 2007. gada beigās Elmārs Gozītis nosvinēja 75. dzimšanas dienu — personiskais viedoklis. Taču ir jau vēl arī dokumenti — dīvainā kārtā vismaz daļa no gandrīz neskaitāmajiem bijušā Laimas direktora un darba kolektīva iesniegumiem un vēstulēm valdībai un Lauksaimniecības ministrijai no arhīviem nav pazuduši. Lūk, viena no pirmajām, vēl pirms "Godmaņa laiku" sākuma — 1990. gada 27. aprīlī Elmāra Gozīša parakstīta, Latvijas PSR Ministru padomes priekšsēdētājam Vilnim Edvīnam Bresim adresēta vēstule:

    "Fabrikas Laima darba kolektīva padome ar savu 1990. g. aprīļa lēmumu Nr. 20 izvēlējās no š. gada 1. jūlija akciju sabiedrības saimniekošanas formu. Šī saimniekošanas forma tika pielietota Laimā arī Latvijas neatkarības gados.
    Uz šā gada 1. aprīli fabrikas pamat un apgrozības līdzekļu kopīgā summa sastāda 11 533 tūkstoši rubļu.
    Ņemot vērā LPSR Saeimas 1940. gada 22. jūlija deklarāciju un to apstākli, ka Laimā no 1940. gada ne viena jauna ražošanas ēka nav uzcelta, tehnoloģisko iekārtu un citu pamatfondu, lielo nolietojuma procentu (60%), kā arī apstākli, ka fabrika visu pēckara periodu ir pārskaitījusi budžetā daudzkārt lielākas summas, nekā ir izdalīts tās attīstībai, fabrikas kolektīvs lūdz fabriku nodot, balstoties uz PSRS likumu par īpašumu: I daļa 3. p. (īpašuma tiesiskais objekts), 3. daļa — 10. p. (kolektīvais īpašums), 15. p. (akciju sabiedrību īpašums), fabrikas kolektīvam bez samaksas ar šā gada 1. jūliju.
    Saņemtais īpašums tiks izmantots fabrikas darbinieku akciju sabiedrības Laima radīšanai."

    Nepilnus piecus mēnešus vēlāk, 12. septembrī tapa jauna vēstule ar nosaukumu "Par fabrikas Laima nodošanu kolektīva īpašumā" — tā adresēta jau jaunajam Ministru padomes priekšsēdētājam Ivaram Godmanim:

    "Lai tālāk palielinātu pārtikas preču ražošanu, likvidētu tehnisko un ekonomisko atpalicību, nostiprinātu mūsu ekonomikas pamatus — ražošanas bāzi, fabrikas Laima administrācija un darba kolektīva padome lūdz Ministru padomi dot atļauju izpirkt no valsts darba kolektīvam fabriku, veicot tās privatizāciju un izveidojot kā tas bija līdz 1940. gada 22. jūlijam šokolādes un konfekšu ražojumu tirdzniecības — rūpniecības akciju sabiedrību Laima.
    Akciju sabiedrība arī turpmāk apņemas godprātīgi pildīt valsts pasūtījumus pie nodrošinājuma ar izejvielām.
    Ierosinām jaunizveidoto AS Laima izmantot kā bāzi turpmāko privatizācijas un jaunu saimniekošanas metožu, arī likumdošanas pilnveidošanai."

    Tepat arhīvos atrodams arī jau plašāks dokuments — tā paša laikam jau tiešām panaivā Elmāra Gozīša parakstīti "ierosinājumi Latvijas Ministru padomes priekšsēdētāja vietniekam [Arnim] Kalniņa kungam":

    "I. Latvijas sabiedrība ļoti gaida no valdības radikālus soļus ekonomikas uzlabošanā. Viens no visuzskatāmākajiem rādītājiem ir veikalu plaukti.
    Neskatoties uz fabrikas kolektīva darbu produkcijas apjoma un kvalitātes uzlabošanā, par nožēlu jākonstatē, ka veikalu tukšums, fabrikai nododot preci tirdzniecības organizācijām, katastrofāli palielinās.
    Lai darītu visu iespējamo apgādes uzlabošanai ar pārtikas precēm, fabrika Laima, sākot ar š. g. septembri, pāriet uz trīs maiņu darbu.
    Pēc mūsu domām, nav mērķtiecīgi papildus saražotu preci no decentralizēti sagādātām izejvielām atdot tirdzniecības organizācijām, jo tā neglābjami pazudīs šīs mafiozās organizācijas labirintos, un ierindas pircējs to nopirkt nevarēs. Tanī pašā laikā Laimas produkciju var nopirkt par spekulatīvām cenām pie pagrīdes darboņiem Rumbulā, Centrāltirgū, Pleskavā un citur līdz ar desmitkārtīgu uzcenojumu — lielos daudzumos.
    Ierosinu radīt alternatīvu firmas tirdzniecības tīklu pie rūpniecības uzņēmumiem, firmas veikalu veidā, izslēdzot starpposmu — tirdzniecības organizācijas, pagaidām papildus saražotās produkcijas tiešai realizēšanai patērētājiem ar pakāpenisku turpmāku plānveidīgu fondu izdalīšanas samazināšanu tirdzniecības organizācijām.
    Pēc mūsu domām, tas varētu būt visradikālākais pasākums samākslotā deficīta likvidēšanā kaut vai uz Laimas produkciju.
    Laima šo ceļu jau ir uzsākusi un mēs savu produkciju tirgojam, neaizmirstot arī lauku prioritāti, Madonā, Jēkabpilī, Rēzeknē, Kuldīgā, Rīgā.
    Gatavojamies atvērt veikalu Talsos.
    Savus ierosinājumus, ka katrā Rīgas rajonā nepieciešama vismaz viena mūsu firmas veikala filiāle, esam nosūtījuši [Andrejam] Inkuļa kungam, kā arī Centra rajona un Vidzemes priekšpilsētas rajona izpildkomiteju priekšsēdētājiem.
    Lūdzu atbalstīt mūsu iniciatīvu un, ja iespējams, dot mums tiesības mūsu firmas veikalos regulēt arī pārdodamās produkcijas cenas, atkarībā no pieprasījuma, tā samazinot spekulantu ienākumus.
    2. Fabrika Laima neatkarīgās Latvijas laikā bija akciju sabiedrība (sk. pielikumu). "Attīstītā" sociālisma celtniecības laikā novesta "līdz kliņķim".
    No 1940. g. Laimā nav uzcelta ne viena jauna ražošanas ēka, tikai pa beidzamajiem 20 gadiem fabrika ir pārskaitījusi budžetā vairāk nekā 400 miljoni rubļu, atpakaļ saņemot centralizēto kapitālieguldījumu veidā tikai 9. Rentabilitāte 1988. gadā bija tikai 8%.
    Lai izkļūtu no atpalicības, fabrikas kolektīvs ir nolēmis atkal pāriet, sākot ar 1991. gada 1. janvāri, uz akciju sabiedrības saimniekošanas formu.
    Sakarā ar ieilgušo likumprojekta par valsts uzņēmuma decentralizāciju, izstrādāšanu, lūdzam Jūsu piekrišanu un palīdzību un Ministru padomes atļauju veikt Laimas decentralizāciju eksperimenta kārtā, nekavējoši izmantojot Laimu kā eksperimentālu bāzi, likumu par decentralizāciju un akciju sabiedrībām noslīpēšanā.
    Atlikusī Laimas pamatlīdzekļu un apgrozības līdzekļu kopvērtība uz šo brīdi sastāda nepilnus 12 milj. rubļu."

    Laimas vadība turklāt neaprobežojās ar vēstuļu rakstīšanu vien — Privatizācijas aģentūras materiālos atrodams pat sagatavots projekts "Līgumam par akciju sabiedrības Laima izveidošanu starp Latvijas Republikas Lauksaimniecības ministriju un konditorejas fabriku Laima", kura pirmais punkts paredz: "Šis līgums noslēgts, lai likumā noteiktajā kārtībā apvienotu konditorejas fabrikas Laima darba kolektīva un valsts (pārstāvis — Latvijas Republikas Lauksaimniecības ministrija) līdzekļus, kuri ir ieinteresēti akciju sabiedrības Laima nodibināšanā, augstas kvalitātes konditorejas izstrādājumu ražošanā un citu uzdevumu veikšanā, kas atbilst akciju sabiedrības mērķiem un uzdevumiem." Saskaņā ar šo dibināmās akciju sabiedrības akciju sadales plānu 8,7% (miljons rubļu) akciju bija paredzēti valstij, 17,4% (divi miljoni) — uzņēmuma darbiniekiem, bet 73,9% (8,5 miljoni) — uzņēmuma kolektīvam kā juridiskai personai. Statūtu fonds — 11,5 miljoni rubļu, plānotās dividendes par 1991. gadu valstij — 87—268 tūkstoši rubļu.
    Vienlaikus notika arī tiem laikiem gana nopietnas pārrunas ar potenciāliem ārvalstu investoriem — re, piemēram, nodomu protokols par Laimas un Zviedrijas kompānijas Marabou pārstāvju sarunām Rīgā, 1991. gada septembrī:

    "Firmu Laima sarunās pārstāvēja ģenerāldirektors Elmārs Gozītis, firmu Marabou — tās Austrumeiropas eksporta menedžeris Jānis Ritums.
    Sarunu gaitā abas puses vienojās izskatīt iespējas uzsākt sadarbību sekojošos virzienos.
    1. Izskatīt jautājumu par kopuzņēmuma dibināšanu košļājamās gumi-jas ražošanai.
    Šīs ražotnes vajadzībām Laima nodrošina ražošanai piemērotas telpas (no 1000 līdz 2000 m2), infrastruktūru, darba spēku, ražošanas organizāciju, vairākus izejvielu komponentus (cukurs, esences, u. c.), kā arī apņemas organizēt šīs produkcijas realizāciju Latvijas, pārējo Baltijas valstu un arī PSRS tirgū.
    Marabou savukārt nodrošina šo ražotni ar tehnoloģisko iekārtu (jaunu vai lietotu), bāzes komponentiem, kā arī ar iepakojumu.
    2. Laima ir gatava uzņemties Marabou produktu realizēšanu Latvijā, citās Baltijas valstīs un Padomju Savienībā. Lai pārbaudītu šīs produkcijas noieta iespējas, Laima vēlas saņemt firmas Marabou izstrādājumus (4—5 veidus) 500—1000 kg apmērā. Šī piegāde būs ar noteikumiem CIF Rīga ar samaksu brīvi konvertējamā valūtā 60 dienu laikā. Marabou vistuvākā laikā (30 dienas) atsūtīs piedāvājumu ar cenām.
    3. Abas puses izskatīs iespējas kopīgi izmantot vienu no Laimas ražošanas līnijām ( Winkbr–Dunnebier, 1990) konfekšu Asorti ražošanai. Līnijas jauda ir 14 tonnas divās maiņās, gadā — 3500 tonnas.
    Šī projekta īstenošanai Laima dod tehnoloģisko līniju, infrastruktūru, darba spēku, bet Marabou — kakao pupiņas un iepakojumu. Norēķināšanās par Marabou piegādēm notiek brīvi konvertējamā valūtā (pastāv iespēja izveidot kopuzņēmumu).
    4. Abas puses izskatīs iespējas kopīgi izmantot firmas Laima tehnoloģisko līniju ( Carle Montanari, 1985) šokolādes tāfelīšu ražošanai. Līnijas jauda 10 tonnas divās maiņās, jauda gadā 2500 tonnas.
    Pastāv iespējas:
    a) ražot kopēju produktu ar vietējām izejvielām (izņemot kakao pupiņas), Laima piedalās ar tehnoloģisko iekārtu infrastruktūru, darba spēku, Marabou ar kakao pupiņām un iepakojumu;
    b) ražot kādu no Marabou produktiem pārdošanai Latvijā, pārējās Baltijas valstīs un Padomju Savienībā, kā arī Marabou tradicionālajā tirgū. Arī šeit iespējama kopuzņēmuma izveidošana.
    5. Laima vistuvākajā laikā tiek pārveidota par akciju sabiedrību. Šajā sakarībā firmai Marabou tiek piedāvāts kļūt par šīs akciju sabiedrības līdzīpašnieku ar maksimālo akciju daudzumu 20%. Akciju sabiedrības kopējais kapitāls ir 22,7 milj. rbļ. Valūtas kurss šai iespējamai transakcijai tiks precizēts vēlāk.
    Laima vēlas iepriekš saņemt sīkāku informāciju par firmas Marabou darbību un ekonomisko stāvokli (gada atskaite vai tml.). Marabou līdzīpašums akciju sabiedrībā Laima var realizēties arī kā tās piedalīšanās projektos, kas izklāstīti punktos 1, 3, 4 šajā nodomu protokolā.
    6. Laima vēlas izmantot firmas Marabou zināšanas un kompotenci tādās nozarēs kā mārketings, tirgus ekonomika un modernā ražošanas tehnoloģija.
    7. Laima ierosina organizēt abpusējus iepazīšanās braucienus firmu darbiniekiem ar mērķi iepazīt uzņēmumu darbības veidu un pārējos dzīves apstākļus katrā no valstīm. Katra puse sedz savus ceļa izdevumus un pretējās puses uzturēšanās izdevumus savā zemē. [..]
    9. Abas firmas centīsies panākt savu zemju valdību labvēlīgu attieksmi un atbalstu šiem sadarbības projektiem."

    Taču laiks gāja, bet Latvijas valsts stūrgalvīgi izlikās nemanām nevienu no Laimas vadības un darba kolektīva ierosmēm. Vienīgā liecība par kādu amatpersonu reakciju — lauksaimniecības ministra pirmā vietnieka Andra Šķēles 1992. gada 1. aprīļa pavēle "Par valsts firmas Laima privatizāciju", ar kuru tiek izveidota speciāla darba grupa: lai "objektīvi novērtētu akciju sabiedrības Laimīte priekšlikumu privatizēt valsts ražošanas — tirdzniecības firmu Laima", darba grupai nepilnu divu nedēļu laikā tika uzdots "izvērtēt valsts firmas Laima un akciju sabiedrības Laimīte sadarbības rezultātus un līdz š. g. 13. aprīlim iesniegt priekšlikumus izskatīšanai ministrijas operatīvajā sanāksmē".
    Zīmīgi, ka dokumenti par darba grupas atzinumu un Andra Šķēles lēmumu šajā jautājumā jau atkal ir mistiski pazuduši. Tomēr par tiem netieši liecina vēl viena Elmāra Gozīša vēstule — 1992. gada 29. oktobrī tā adresēta lauksaimniecības ministram Dainim Ģēģeram:

    "Baltijas valstu starpā lauksaimnieciska rakstura objektu privatizācijā Latvijas Republika iet priekšgalā, ko nevarētu teikt par rūpnieciska rakstura objektu privatizāciju, kaut gan esošā likumdošana ļauj ar attiecīgu pieeju risināt šos jautājumus jau šobrīd.
    No iesniegtajiem sešiem vairāku gadu laikā privatizācijas projektiem tālāku risinājumu un pat atbildi neesam saņēmuši ne uz vienu, tanī skaitā arī šogad iesniegtajiem (š. g. 18. februāra vēstule Nr. 202/1–1/–2 un š. g. 22. septembra vēstule Nr. 849/1). Tāpat uzmanību nav izpelnījusies mūsu "Programma iziešanai no krīzes situācijas 1993. gadam" (š. g. 9. oktobra vēstule Nr. 892/1–1). Līdz ar to netiek dota arī principiāla piekrišana zviedru partnera — firmas Marabou iespējām veikt investīcijas Laimā. Šī firma jau gadu gaida problēmas risinājumu.
    Laima neatkarības gados bija akciju sabiedrība. Arī nodarbojoties ar firmas veikalu tīklu, esam uzkrājuši zināmu pieredzi šādai saimniekošanas sistēmai.
    Lūdzam Jūs dot norādījumus šo jautājumu operatīvai izskatīšanai un risināšanai. Mūsu kolektīvs ļoti vēlētos sākt saimniekošanu kā akciju sabiedrība ar 1993. gada 1. janvāri."

    Vai panaivais Elmārs Gozītis ar darba kolektīvu vēlējās kaut ko neiespējamu — ko tādu, kas tābrīža likumdošanā vispār nebija paredzēts? Nē, nekādā ziņā: kā rāda septiņus gadus vēlāk pieņemtais Privatizācijas aģentūras valdes lēmums — faktiski atskaite par Laimas privatizācijas pabeigšanu, uzņēmums tika nodots privatizācijai ar Ministru padomes 1992. gada 10. augusta lēmumu Nr. 317 "Par privatizējamo valsts īpašuma objektu (uzņēmumu) sarakstiem". Savukārt privatizēta Laima tika saskaņā ar 1992. gada 16. jūnija likumu "Par valsts un pašvaldību īpašuma objektu (uzņēmumu) privatizācijas kārtību" un 1992. gada 7. jūlija likumu "Par valsts un pašvaldību uzņēmumu pārveidošanu statūtsabiedrībās". Tātad — visi būtiskie lēmumi un likumi 1992. gadā bija jau pieņemti, taču... Elmāra Gozīša un kompānijas pieteikumi neizrādījās tie īstie, gaidītie un vajadzīgie.
    Vairāk nevienu šādu vēstuli Laimas direktors ne valdībai, ne Lauksaimniecības ministrijas vadībai tā arī nespēja nosūtīt: 1992. gada decembrī, kā jau minēts, ministrija Elmāru Gozīti paklusām aizsūtīja pensijā, publiski pieminot gan pastāvošu interešu konfliktu, pašam piedaloties jau pieminētajā uzņēmumā Laimīte, gan pagalam neveiksmīgo Laimas projektu, mēģinot Ugandā iegādāties saldajai produkcijai nepieciešamās izejvielas. Pēdējais bija retais gadījums, par kuru publiski izteicās arī ministra vietnieks Andris Šķēle: "Te nu redzam, ka jālūdz palīdzība un konsultācijas mūsu diplomātiskajiem vīriem, kas par ārvalstīm tomēr zina daudz vairāk."
    Un tad... jā, un tad dīvainā kārtā jau dažus mēnešus pēc Elmāra Gozīša aizsūtīšanas pensijā privatizācijas lietas sāka strauji virzīties uz priekšu. 1993. gada aprīlī dienas gaismu ieraudzīja pavēle, ar kuru tika apstiprināta valsts ražošanas–tirdzniecības firmas Laima privatizācijas komisija ar Lauksaimniecības ministrijas Agrārās reformas pārvaldes sektora vadītāju Ilzi Martinsoni priekšgalā (vēlāk mēs ar šo kundzi un viņas kolēģi Anitu Elksni sastapsimies itin bieži).
    Vēl brīnumaināk, ka jau tajā pašā aprīlī tika izdota Lauksaimniecības ministrijas pavēle (iesniedzēja — tā pati Ilze Martinsone; cita starpā saskaņota arī ar mūsu galveno varoni), un izrādījās, ka vajadzības gadījumā privatizācijas process var norisēt arī ļoti strauji un ka reizēm ministrija var rīkoties ļoti operatīvi un atsaucīgi. Lūk, pavēles teksts:

    "Atbilstoši Latvijas Republikas likumam "Par valsts un pašvaldību īpašuma objektu privatizācijas kārtību" un saskaņā ar Lauksaimniecības ministrijas privatizācijas projektu apstiprināšanas komisijas 1993. gada 30. marta sēdes lēmumu Nr. 2, pavēlu:

    1. Apstiprināt firmas Laima ģenerāldirektora I. Kalvišķa, galvenās ekonomistes R. Turlas, ekonomikas daļas priekšnieces V. Veinaldes, kadru juridiskās daļas priekšnieka M. Vitkovska, direktora vietnieka reklāmas jautājumos D. Zelmeņa un galvenās grāmatvedes vietnieces A. Cēsnieces izstrādāto Valsts ražošanas–tirdzniecības firmas Laima privatizācijas projektu, kurš paredz pārveidot valsts ražošanas–tirdzniecības firmu Laima par akciju sabiedrību Laima ar šādu kapitāla sadalījumu:
    — 5% no sabiedrības kapitāla nodot Latvijas Republikas pensiju fondam;
    — 25% no sabiedrības kapitāla realizēt par sertifikātiem;
    — 50% no sabiedrības kapitāla rezervēt uz 3 gadiem uzņēmuma saimnieciskajiem partneriem;
    — 20% sabiedrības kapitāla realizēt uzņēmuma darbiniekiem."

    Vēl trīs mēnešus vēlāk, 1993. gada 29. jūlijā Andris Šķēle jau kā lauksaimniecības ministra vietas izpildītājs izdeva pavēli Nr. 377, ar kuru tika pielikts punkts jautājumam par Laimas akciju sadalījumu: "5% nodot pensiju fondam, 25% pārdot par sertifikātiem (t. sk. pusi uzņēmuma darbiniekiem), 20% pārdot uzņēmuma darbiniekiem par naudu, 50% pārdot saimnieciskiem partneriem 3 gadu laikā."
    Tātad: ja iepriekš Elmāra Gozīša un darba kolektīva privatizācijas priekšlikumi ministrijā laikam jau tika vienkārši ignorēti, tad tagad, līdz ar jauna uzņēmuma ģenerāldirektora iecelšanu (uzminiet nu, vai ministrijā ir saglabājies kaut viens dokuments par direktora izvēli un apstiprināšanu!) viss atrisinājās dažu mēnešu laikā. Faktiski nekavējoties tika atrisināts arī jautājums par saimnieciskajiem partneriem, kam pārdot uzņēmuma kontrolpaketi.
    "Neērtie" iepriekšējās vadības organizētie investori, kuri "pareizajos" privatizācijas plānos acīmredzot neietilpa tāpat kā Elmārs Gozītis un darba kolektīvs, bija laimīgi atbiruši — vienā no pirmajām privatizācijas komisijas sēdēm jaunais Laimas ģenerāldirektors Ivars Kalvišķis paziņoja, ka Marabou interese par Latvijas uzņēmumu esot izzudusi līdz ar zviedru kompānijas īpašnieku maiņu.
    Taču jau 1993. gada sākumā, faktiski uzreiz pēc vadības maiņas pie apvāršņa bija parādījušies jauni "saimnieciskie partneri", kuriem atbilstīgi likumdošanai bija tiesības uz nozīmīgu privatizējama valsts uzņēmuma daļu. Ivars Kalvišķis privatizācijas komisiju varēja oficiāli informēt, ka Laima sadarbojoties ar 200—300 kompānijām un katru dienu pienākot četri pieci zvani no vietējiem uzņēmumiem un tikpat no ārvalstu, bet nopietna un ilgstošāka sadarbība esot izveidojusies tikai ar trīs uzņēmumiem. Tiesa, arī no tiem divi — tostarp Centrālā savienība Turība, tobrīd vēl iespaidīgs ekonomiskais veidojums, kuras veikalos tika pārdoti 25—30 procenti Laimas produkcijas, — nekādi īpaši perspektīvie neesot. Toties trešais... un te mēs pirmo, bet ne pēdējo reizi saskaramies ar vēlāk tik pazīstamo nosaukumu Ave Lat.
    Lūk, 1992. gada 13. janvārī dibinātās SIA Ave Lat direktora Ērika Masteiko — tobrīd tāpat plašākai sabiedrībai pilnīgi nezināma cilvēka — parakstītais "Investīciju plāns":

    "Pamatojoties uz nodomu protokolu par sadarbību konditorejas izstrādājumu ražošanā, kas noslēgts 1993. gada 27. janvārī, Nomas līgumu, kas noslēgts 1993. gada 03. martā, un Uzņēmuma līgumu, kas noslēgts 1993. gada 05. martā, SIA Ave Lat paredz investēt līdzekļus konditorejas izstrādājumu ražošanas tehnoloģiskā procesa modernizēšanai VRTF Laima.
    1. Iepakošanas tehnoloģiskā procesa modernizēšanai ir paredzēts uzstādīt Snikera tipa pakojamo mašīnu un konditorejas izstrādājumu celofanizēšanas mašīnu par kopējo summu 300 000 USD, kā arī paredzēts uz-stādīt produkcijas svītrzīmju kodēšanas iekārtu par kopējo summu 120 000 USD.
    2. Ražošanas un vadības uzdevumu automatizācijai tiek plānots ieviest automatizēto grāmatvedības, finansu un ražošanas tehnoloģiskā cikla uzskaites sistēmu.
    3. Pēc abu pušu vienošanās SIA Ave Lat būtu gatava investēt līdzekļus divvalču dzirnavu iegādei par kopējo summu 190 000 DM.
    Augstāk minētās iekārtas SIA Ave Lat paredz investēt tuvāko divu gadu laikā."

    Tātad — 1993. gada sākumā Ave Lat tikai noslēdza ar Laimas jauno vadību nodomu protokolu un vēl divus līgumus. Taču ar to pilnīgi pietika, lai jau pāris mēnešus vēlāk Ave Lat tiktu atzīta par to perspektīvo Laimas saimniecisko partneri, kam vajadzētu dot tiesības par lētu naudu (kāpēc lētu? nonāksim arī līdz tam) iegādāties uzņēmuma akciju paketi.
    Tiesa, līdz rudenim Ave Lat jau bija veicis Laimā zināmus ieguldījumus, ļaujot Ērikam Masteiko vēlāk presei apgalvot: "Mēs spējām kopā ar Laimas speciālistiem vispirms atrast iekārtu konfekšu saiņošanai, pēc tam finanses. Tagad tā saiņo konfekti Miks. Iegādājāmies iekārtu, ko uzstādīja Laimā, tā kļuvām par sadarbības partneriem. Vēl piemērs — tolaik pasaulē jau pietiekami populāra bija kārbu celofanizēšana. Bijām pirmie, kas Baltijas valstīs uzstādīja tādu iekārtu un celofanizējām Asorti kārbas, gūstot pietiekami lielu efektu — spējām palielināt realizācijas laiku."
    Ieguldījumu kopapjoms gan tikai vairākas reizes pārsniedza Andra Šķēles podu iegādes kopsummu, taču ar tiem pietika, lai Ēriks Masteiko jau varētu būt faktiski drošs par iecerētā mērķa sasniegšanu — lūk, 1993. gada oktobrī notikušās privatizācijas komisijas sēdes protokols:

    "Uzņēmuma direktors I. Kalvišķis informē, ka uz komisijas sēdi ir ieradies SIA Ave Lat direktors Ē. Masteiko.
    Ē. Masteiko iesniedz komisijai sabiedrības reģistrācijas apliecības kopiju un iepazīstina ar firmas statūtos noteiktajiem darbības veidiem.
    V. Nesaule interesējas, ar kādam firmām SIA Ave Lat sadarbojas. Ē. Masteiko min ārzemju firmas Tetra–Pak, Alfa Laval, Nestle, kas sabiedrībai piegādā informāciju par jaunākajām pakošanas mašīnām pasaulē, par iespējām tās iegādāties un modeļiem, kuru izmantošana būtu perspektīva, ņemot vērā konkrētos ekonomiskos apstākļus.
    I. Auziņa interesējas par paredzamo noieta tirgu. Ē. Masteiko norāda, ka Ave Lat ir plašas noieta iespējas Baltkrievijā, kuras pilsonis ir viens no sabiedrības dalībniekiem. Labs pieprasījums pēc Laimas produkcijas ir arī Krievijā. Firma jau veic preču piegādi Krievijai, kā norēķinu līdzekli saņemot no Krievijas kokmateriālus.
    I. Martinsone lūdz Ē. Masteiko precizēt SIA Ave Lat dalībnieku sastāvu.
    Ē. Masteiko paskaidro, ka sabiedrības dibinātāji ir trīs Latvijas Republikas pilsoņi. Baltkrievijas pilsonis ir tikai SIA dalībnieks, kuram saskaņā ar sabiedrības dibināšanas dokumentiem ir ierobežotas tiesības.
    I. Martinsone lūdz firmas pārstāvi sīkāk informēt par savu sadarbību ar Laimu un plānotajām investīcijām.
    Ē. Masteiko norāda, ka līdz šai dienai, faktiski bez kādām garantijām no Laimas puses firma jau ir ieguldījusi VRTF 57 000 DM un 30 000 $ svītru kodēšanas iekārtas iegādei. Vēl plānots iemaksāt 12 000 $. Kopējais paredzamais investīciju lielums par pamatu ņemot jau noslēgto sadarbības līgumu — 150 000 $.
    I. Driksna precizē, kāpēc šādus naudas ieguldījumus jaunu tehnoloģisko iekārtu iegādei nevarēja izdarīt pati rūpnīca Laima, kurai trūkst apgrozāmo līdzekļu, pie 100% iekārtu priekšapmaksas, ko pieprasa ārvalstis, nevar atļauties iesaldēt šos līdzekļus uz gadu.
    V. Nesaule lūdz informēt, cik modernas iekārtas, vadoties no pasaules standartiem, ir iegādājusies firma Ave Lat.
    I. Kalvišķis paskaidro, ka iekārtas ir vienas no modernākajām, lai gan nav paši pēdējie modeļi.
    Komisijas locekļi debatē par firmai Ave Lat pārdodamo akciju daudzumu. I. Auziņa ierosina pārdot 25%. V. Nesaule un I. Martinsone iebilst, norādot, ka optimālais pārdodamo akciju daudzums ir 30%, motivējot savu viedokli ar to, ka visus būtiskos lēmumus akciju sabiedrība pieņem ar 3/4 balsu. Ja valsts īpašumā paliek 30% akciju, bet kopā ar pensiju fondu — 35%, būtiska lēmuma pieņemšana kļūst praktiski neiespējama."

    Rezultātā privatizācijas komisija jau tajā pašā 1993. gada oktobrī nobalsoja par iespēju Ave Lat iegādāties 30% Laimas akciju. Turklāt ar to Ave Lat iespējas tikt pie Laimas akcijām nebeidzās: vienā no privatizācijas komisijas sēdēm dzirdīgas ausis atrada ierosinājums "nepaplašināt akcionāru loku un vēl neparakstītas akcijas, kuras saskaņā ar privatizācijas projektu ir jārealizē par sertifikātiem, pārdot tām personām, kuras uz akcijām jau ir parakstījušās vai strādās nākošajā akciju sabiedrībā. Kā iespējamos pretendentus uz akciju iegādi L. Skrebelis min nākošās akciju sabiedrības menedžmenta grupu vai nākošā saimnieciskā partnera SIA Ave Lat dalībniekus un strādājošos".
    (Kāpēc "saldās" akcijas vispār palika pāri? Viens no iespējamiem iemesliem: privatizācijas nolikumā kaut kā pilnīgi "nejauši" bija ierakstījies, ka informāciju par parakstīšanos uz akcijām tikai piecu darba dienu laikā nevis izziņo masu saziņas līdzekļos, bet vienkārši izvieto rūpnīcā, līdz ar ko bijušie darbinieki — pensionāri, kuri, protams, ik pārdienas dzimto Laimu neapmeklēja, par viņiem doto iespēju varēja arī nemaz neuzzināt.) Protams, viena lieta — iespēja tikt pie akcijām, cita — šo akciju cena.
    Tāpat viena lieta — zināt, kādi naudas līdzekļi ir uzņēmuma rīcībā, kāda ir tā peļņa un produkcijas noieta perspektīvas, bet cita — zinātniski un pamatoti, tā, lai nevienam neienāk prātā ko apstrīdēt, novērtēt uzņēmumu un noteikt tā privatizācijas cenu. Viens no vērtētājiem, kas tā vai citādi piedalījies gandrīz visu privatizējamo pārtikas rūpniecības uzņēmumu vērtēšanā, ir tagadējā AS BDO Invest Rīga, kas deviņdesmito gadu pirmajā pusē saucās vienkārši SIA Invest Rīga. Apjautāsimies tās pārstāvim Andrim Deniņam — kā tad viņš tagad skaidrotu toreiz izmantoto metodiku un tās rezultātus.

    – Kā jūs tikāt pie pasūtinājumiem vērtēt privatizējamos uzņēmumus?
    – Tas notika konkursa kārtībā. Tajā laikā mēs bijām vienīgā firma, kurai bija zināma pieredze un kvalificēti cilvēki gan no ekonomiskās, gan tehniskās puses, jo bija nepieciešamas kā ekonomiskās zināšanas, tā arī tehniskās puses pārzināšana. Mēs bijām pirmie visā valstī, kas sāka nodarboties ar uzņēmumu vērtēšanu. Uz šīs bāzes pēc tam izveidojās vesela nozare. Kad uzņēmumi tika privatizēti caur Privatizācijas aģentūru, nevis nozaru ministrijām, tad arī šeit liels konkurss bija. Mēs nemaz nevarējām tur nebūt.
    – Kādas kompānijas vēl piedalījās konkursā?
    – Man grūti pateikt. Lielas daļas no tām šodien vairs nemaz nav. Pēc tam atkārtoti konkursi bija, bet liela daļa šo firmu vairs nebija. Atceros, ka piedalījās SIA Grāmatvedis, Invest Rīga. Bija konkurss, kura kārtībā tika atlasītas firmas, kas var sniegt šos pakalpojumus. Pēc tam Privatizācijas aģentūras vadība slēdza līgumus ar šīm kompānijām par katru uzņēmumu atsevišķi. Bija atlasītas piecas kompānijas. Izvēli, kurš veiks novērtējumu, veica aģentūras valde.
    – Kā tas gadījās, ka uzņēmumus, kurus privatizēja, tā sacīt, "Šķēle", vērtējāt tieši jūs?
    – Diez vai tas tā ir. Mēs jau strādājām arī tajā laikā, kad aģentūra vēl nebija izveidota. Toreiz uzņēmumus privatizēja nozaru ministrijas. Gan Transporta ministrija, gan Lauksaimniecības ministrija. Kurās nozarēs aktīvāk privatizācijas process tika sākts, tur arī piesaistīja ekspertus. Šajā periodā privatizācijas process un pamatoti notika tieši Zemkopības ministrijā. Praktiski mēs bijām vienīgā profesionālā kompānija. Vēl bija Inter Audits, kas bija valsts kompānija. Lielās auditorfirmas Latvijā ienāca tikai pēc tam.
    No visām lielajām auditorkompānijām man ir piedāvāts iekļauties to sastāvā, bet es zināju profesionalitāti un izglītību. Es vienlaikus esmu bijis praksē gan Amerikā, gan Rietumeiropā, gan Austrumeiropā. Arī aspirantūrā papildinājis zināšanas. Kā šis process sākās Latvijā? Mans kolēģis, ar kuru es sastapos aspirantūrā Pēterburgā, bija sācis uzņēmumu vērtēšanu Polijā, kur arī notika privatizācijas process. Viens no pirmajiem uzņēmumiem, kurš pasūtīja uzņēmuma vērtējumu, bija EBB, kurš privatizēja Energoremontu. Tas bija viens no pirmajiem darbiem. Vēl viens no pirmajiem darbiem bija Olainfarm, toreiz bija [Ilmārs] Penkes kungs ģenerāldirektors. Šos darbus mēs veicām kopā ar poļiem. Mēs izstrādājām metodikas, ir sarakstītas grāmatas par to.
    – Vai jūs varat izstāstīt metodiku, kā tika vērtēti uzņēmumi?
    – Toreiz vērtēja, ņemot vērā pamatlīdzekļu tirgus vērtību. Vēl bija izstrādāti ekonomiskie nosacījumi, jo katra pamatlīdzekļu summa nav uzņēmuma vērtība, par kuru tas būtu jāprivatizē. Ja uzņēmums nestrādā, tad kāda ir uzņēmuma vērtība? Nulle. Vērtības zemei un ēkām gāja uz augšu pēdējos desmit gados. Ēkām un būvēm tika noteiktas būvizmaksu vērtības jeb tā saucamā izmaksu aizstāšanas metode. Pēc tam tika veiktas korekcijas, bija izstrādāts nolikums, kas bija apstiprināts Ekonomikas ministrijā. [Andrejs] Tiknusa kungs darbojās ar šo metodiku. Šī metodika tika apstiprināta Ministru kabinetā, un atbilstoši šai metodikai mēs arī vērtējām. Atsevišķām ministrijām arī sākumā bija metodikas nostādnes, kas bija jāievēro.
    Mēs noteicām pamatlīdzekļu tirgus vērtību, par ēkām un būvēm bija izmaksu aizstāšanas metodika, pēc tam bija ekonomiskie koeficienti, ņemot vērā ekonomiskos nosacījumus, vai uzņēmumam ir attīstības iespējas un tirgus, vai uzņēmuma tehnoloģija atbilst šodienas prasībām utt. Nauda, kas bija likvidīts numur viens, tika ņemta vērā. Un debitoru un kreditoru saistības. Bija nostādnes arī no citiem ekonomistiem.
    Es esmu ne tikai profesionāls vērtētājs un biznesmenis, man ir arī akadēmiskais grāds un izglītība ekonomikā. Es vēl šodien esmu Latvijas Universitātes profesors. Stabilizējoties ekonomikai, mēs arī šodien esam nonākuši vērtēšanā pie naudas plūsmas metodikas pamatizmantošanu novērtēšanā. Bet ir atsevišķi gadījumi, kad naudas plūsmas metodika neder, tas ir uzņēmumiem, kas nav tirgus priekšmets vai objekts. Tad ir jāizmanto atvasinājumi. Pamatā toreiz bija pamatlīdzekļi, kas tika koriģēti ar koeficientiem, kas bija ekonomiski pamatoti.
    – Kas uzņēmās atbildību par vērtējumiem?
    – Par vērtējumiem atbildību uzņēmās atbildību privatizācijas komisija.
    Mēs vienmēr arī esam uzņēmušies atbildību līguma ietvaros. Vērtēja vienmēr vairāku cilvēku grupa, nevis viens cilvēks. Šeit ir vesela komanda. Katrā nozarē bija speciālists. Pārtikas pārstrādes uzņēmumos piedalījās cilvēki, kas pārzina ražošanas procesus un tehnoloģiskos procesus. Šodien arī tas nav mainījies.
    – Ja toreiz būtu bijušas tās zināšanas, kas jums ir šodien, vai vērtējumi būtu tādi paši?
    – Metodiskā pieeja būtu līdzīga. Mēs iegājām pilnīgi jaunā ekonomiskā situācijā un formācijā. Mēs ļoti strauji iegājām jaunā situācijā un tas nebija nekāds pārejas periods. Tur darbojās pilnīgi citi ekonomiskie nosacījumi, un tu nevarēji zināt, vai tavs uzņēmums tur būs spējīgs darboties. Bija ārkārtīgi liels risks tiem, kuri darbojās privatizācijā. Cilvēki, kas darbojās privatizācijā un uzņēmās šo risku privatizēt, — acīmredzot viņiem bija kāds zināšanu uzkrājums katrā atsevišķā nozarē, ka viņi spēra šo soli un apzinājās, ka tas būs izdevīgi. Naudas plūsma tobrīd, mainoties valūtām no rubļiem uz Latvijas rubļiem un latiem, nebija iespējama.
    Šodien mēs vērtējumu balstām uz diskontēšanu, bet kā mēs toreiz varējām balstīt uz peļņu piecus gadus uz priekšu? Tas nebija iespējams. Mainījās naudas vienības, un bija pilnīgi neiespējami prognozēt. Privatizēt vai ne, tas bija kompetentu un uzņēmīgu cilvēku rokās. Man ir skumji skatīties, kas notiek, piemēram, Elektrospuldžu rūpnīcā. Ja būtu bijusi pareiza vadība un pārstrukturēšana, tad būtu gan atrasts pircējs, gan novērtēts atbilstoši.
    – Gan toreiz, gan tagad ir cilvēki, kuri apgalvo, ka novērtējumi ir bijuši ļoti zemi. Kā jūs to komentētu?
    – Tas ir subjektīvs jautājums. Ja mēs kādu vērtējumu veicam un ja ir kādas problēmas un jautājumi, tad liekam galvas kopā. Šeit strādā četri ekonomikas doktori, tas arī ir pamats, lai objektīvo vērtību noteiktu. Mainoties pa piecpadsmit gadiem, tad var šķist, ka tas bija pa velti. Bet arī šie divi simti tūkstoši, četri simti tūkstoši šodienas latos toreiz bija liela nauda. Pirmatnējais uzkrājums vēl nebija izveidojies. Kam šī nauda bija, tas nav manā kompetencē . Tas tika darīts atbilstoši tiem ekonomiskajiem nosacījumiem, kādi bija toreiz. Jā, šodien šīs vērtības ir mainījušās desmitkārtīgi.
    – Pēc kādiem kritērijiem vērtējāt mākslas darbus?
    – Mēs īstenībā nevērtējām, kā tirgus objekts toreiz tas netika uzskatīts.
    Mākslas darbus vērtēt mēs pieaicinājām ekspertus. Vadījāmies no ekspertu slēdzieniem. Es varētu iedomāties, kādi jautājumi varētu rasties.
    – Bet, piemēram, ja Jaņa Rozentāla glezna, vērtējot Laimu, ir novērtēta par 200 latiem...
    – Tajā laikā varbūt arī tāda bija tā vērtība. Es tikko skatījos, ka ir gleznas, kas ir izsolē pārdotas par piecsimt latiem šodien. Tas ir jāskatās konkrēti. Tā arī nav nekāda cena. Man mājās arī ir Rozentāla glezna, kas ir pirkta salonā, kas arī maksāja dārgāk. Ir jāskatās, kas tā ir par gleznu. Mēs pieaicinājām ekspertus, tas nav mūsu darbības profils. Mēs esam uzņēmumu pamatlīdzekļu, naudas plūsmas un tehnoloģisko procesu vērtētāji.
    – Ko jūs pieaicinājāt kā mākslas ekspertus?
    – To man grūti pateikt, es to uzreiz nevaru atbildēt, tas bija tik sen. Bija arī tādi gadījumi, kad dažas lietas neparādās sarakstā kā novērtēšanas objekts, jo reizēm privatizācijas komisija mums deva konkrētu sarakstu, kas jānovērtē. Novērtējamo objektu sarakstus deva, pēc tiem mēs arī vadījāmies. Privatizācijas komisija ar savu parakstu atbild par to, kādas ir šīs vērtības. Ar [antikvariāta speciālistu] Artūru Avotiņu arī strādājām.
    – Cik lielā mērā, skatoties šodien uz tālaika vērtējumiem, ir jāņem vērā, ka ir pagājis krietns laiks, un jāvērtē ar laika distanci?
    – Mēs skatāmies uz visu mūsu ekonomiku un dzīvi, un tieši tādā pašā griezienā jāvērtē vērtētāju profesionālā darbība. Skaidrs, ja mēs apskatām tās grāmatas, ko mēs tolaik rakstījām, tad var redzēt, kā tas viss ir pilnveidojies. Tā ir vesela nozare, ko mēs esam izveidojuši.
    Protams, šodien tas šķiet savādāk, bet atbilstoši tā laika situācijai un zināšanām varu pateikt, ka tika darīts metodiski precīzi. Kad tu esi izgājis cauri tūkstošiem uzņēmumu, tad tu skaties uz šo procesu citādāk, bet toreiz tika vērtēts ar tām zināšanām, kādas bija. Tas bija pietiekami pamatoti un objektīvi. Bija arī cita ekonomiska pieeja, ka jāliek visi uzņēmumi uz izsoli un tur jau tirgus vērtība parādīsies. Tur parādītos gan Latgalītes un Zīlītes, kā tas bija finanšu sektorā. Tieši tā būtu, ja tiktu palaists bez atbildīgas personas vai privatizācijas komisijas vadītāja atbildības par vērtību. Tad cilvēks, kas kaut ko būtu iegādājies, pat nezinātu, ka viņam pieder kaut kas par vienu latu. Uzņēmumu, kura vērtība šodien varbūt ir miljoni.
    Es zinu, ka nedrīkst atlaist visu vaļā ar domu, ka tirgus pats atrisinās. Toreiz jau nebija tirgus. Un būsim godīgi, paskatīsimies, kāda bija tā sabiedrība biznesā, kas tolaik darbojās. Tur bija dažādas biznesa kultūras un bija arī visādi krimināli formējumi. Ja tas viss būtu palaists pilnīgi vaļā, tad šodien būtu pilnīgi cita situācija...

    Viss glīti un saprotami, vai ne? Tad kā varēja gadīties, ka viss uzņēmums Laima tika novērtēts par nieka miljonu latu (ja precīzi, tad miljonu un vēl deviņdesmit tūkstošiem)? Un ne jau tikai Laima vien oficiālo valstisko vērtētāju acīs izrādījās kapeiku cenā. Lūk, ilustrācijai — uzņēmuma Baltmaiznieks 3. maizes fabrikas mantas vērtējums 1993. gada septembrī: metinātāja kombinezona vērtība inventarizācijas komisijas skatījumā — 49 santīmi, kleitas — 17 santīmi, zābaku — 21 santīms, bikšu — 62 santīmi, seifa — 6 santīmi, telefona aparāta — 17 santīmi, eļļas radiatora — 6 santīmi, galda — 52 santīmi, trīs krēslu — 9 santīmi, karoga — arī 9 santīmi, ledusskapja — veseli 1,86 lati. Rēzeknes dzirnavnieka privatizācija: auto-izkrāvējs tiek novērtēts ar 30 latu, graudu kaltējamais agregāts — 55 lati, miltu fasēšanas automāts — 62 lati, vesela graudu noliktava — 520 latu. Rēzeknes maiznieka privatizācija — tas pats: miltu uzglabāšanas bunkurs — 300 latu, divas elektriskās cepšanas iekārtas — 1800 latu, visas maizes cepšanas ceha iekārtas un mašīnas — 129 tūkstoši latu...
    Šo sarakstu varētu turpināt un turpināt. Savukārt jebkuras citas vērtēšanas metodes tika atzītas par nepiemērotām un neizmantojamām — re, piemēram, fragments no tās pašas Ilzes Martinsones vadītās Laimas privatizācijas komisijas sēdes 1993. gada 18. augustā, pieminot uzņēmuma novērtējumu 1,15 miljonu latu apmērā: "Komisija uzskata, ka ekonomiskā stāvokļa nestabilitāte Republikā (inflācijas līmenis, ļoti atšķirīgie banku diskonta procenti, monetārās sistēmas izmaiņas, uzņēmuma ražošanas jaudu izmantošanas pakāpe, ražotās produkcijas cenu būtiskas izmaiņas u. c.) neļauj izmantot peļņas diskontēšanas metodi adekvātai uzņēmuma vērtības noteikšanai." Neļauj — un viss.
    Nevajadzētu gan iedomāties, ka arī šīs reižumis atklāti smieklīgās naudiņas pilnībā ienāca tolaik hroniski tukšajā valsts budžetā (tieši 1993. gadā pie valdības ēkas protesta mītiņā pirmoreiz pulcējās vairāki simti pensionāru), — kā nekā daļu summas bija iespējams maksāt privatizācijas sertifikātos. Tā nu nav ko brīnīties par summām, kas uzskaitītas jau pieminētajā daudzus gadus vēlāk pieņemtajā Privatizācijas aģentūras valdes lēmumā par Laimas privatizācijas pabeigšanu: "Samaksa par Valsts ražošanas tirdzniecības firmas Laima privatizācijas rezultātā, saskaņā ar privatizācijas projektu, pārdotajām akcijām izdarīta naudā 545 000 latu apmērā un privatizācijas sertifikātos 243 875,24 latu apmērā jeb 8709,83 privatizācijas sertifikāti..."
    Turklāt uzņēmums "pa lēto" vēl nebija vienīgais, kas tika veiksmīgajiem privatizētājiem. Izrādījās — kompānijai, kam it kā trūka naudiņas jaunu iekārtu iegādei, "pēkšņi" ir atklājušies iespaidīgi apgrozāmie līdzekļi. Lūk, fragments no Laimas privatizācijas komisijas sēdes 1993. gada 29. decembrī: "I. Driksna un I. Kalvišķis iepazīstina komisiju ar akciju sabiedrības Laima sākuma bilanci un valsts ražošanas–tirdzniecības firmas Laima slēguma bilanci. Apgrozāmie līdzekļi, kuri tiek pieņemti akciju sabiedrības sākuma bilancē, ievērojami pārsniedz to summu, kas tika iekļauta uzņēmuma nosacītajā cenā. Iepriekšējā komisijas sēdē jau tika nolemts, uz kādiem principiem noformējama šo apgrozāmo līdzekļu summa. Tā sastāda 622 343 Ls un noformējama kā kredīts akciju sabiedrībai Laima." Un... šī tik laimīgi saņemamā kredīta ( Laimas daļa bija 497 tūkstoši latu) atmaksa tika noteikta uz diviem gadiem ar tiem laikiem fantastiski zemu procentu likmi — 15% gadā...
    Tiesa, pēc akciju sabiedrības Laima izveides 1993. gada 25. novembrī Ave Lat par 327 tūkstošiem latu bija izdevies iegādāties tikai 30 procentus "saldo" akciju. Taču tālākais, ņemot vērā Laimas jaunās valdes sastāvu (trīs no pieciem tās locekļiem — Ivars Kalvišķis, Jānis Naglis un Ave Lat pārstāvis Normunds Putāns), jau bija tikai, tā sacīt, tehnikas jautājums. Saskaņā ar 1994. gada 22. decembra Laimas valdes sēdes lēmumu papildus tika emitētas 8125 akcijas, par kuru īpašnieku kļuva Ave Lat, lai Laima oficiāli savā īpašumā iegūtu iepriekš Ave Lat iznomātās iekārtas — Snikera tipa pakojamo iekārtu, divas konditorejas izstrādājumu celofanizēšanas iekārtas, vienu apgriezēju un divus "končus". Šīs iekārtas tika oficiāli novērtētas par 325 tūkstošiem latu — tātad gandrīz trešo daļu no summas, par kādu iepriekš novērtēta visa Laima. Taču arī tas nevienu nemulsināja — jo vairāk tāpēc, ka viss atkal tika nostrādāts pilnīgi likumīgi. Lūk, fragments no valdes sēdes protokola:

    "Valdes priekšsēdētājs I. Kalvišķis informē, ka rūpnīcai ražošanas tālākai modernizācijai ir nepieciešami vēl papildus līdzekļi. Diemžēl, piešķirtais G–24 kredīts nesedz rūpnīcas vajadzības. Direktors uzskata, ka nebūtu lietderīgi izmantot kādas bankas kredītu ar patlaban ievērojami lielo kredīta procentu, bet gan citādā veidā piesaistīt sabiedrībai nepieciešamos līdzekļus. Šai nolūkā būtu lietderīgi apspriest jautājumu par pamatkapitāla palielināšanas uzsākšanu ar nosacījumu, ka jaunās — pirmā laidiena akcijas tiek apmaksātas ar ķermeniskām lietām — rūpnīcai nepieciešamām iekārtām un mašīnām.
    Pamatojoties uz AS Laima statūtu 2.6. punktu, valdei ir tiesības palielināt statūtkapitālu par summu, kas nepārsniedz 30%, bez AS dalībnieku pilnsapulces sasaukšanas. Nepieciešamos statūtu grozījumus šajā gadījumā apstiprinās nākošā dalībnieku kārtējā sapulce.
    N. Putāns ierosina nepaplašināt AS dalībnieku loku. Pirmā laidiena akcijas realizēt esošajiem AS dalībniekiem, kuri var akcijas apmaksāt ar sabiedrībai nepieciešamajām iekārtām, t. i. mantisko ieguldījumu. I. Kalvišķis uzskaita iekārtas, kuru iegāde būtu nepieciešama jau tuvākajā laikā.
    Ē. Masteiko informē valdi, ka SIA Ave Lat būtu iespējams pārdot AS šādas iekārtas, ieguldot tās pamatkapitālā. Atsevišķas no tām, piemēram, Snikera tipa pakojamo iekārtu un vienu konditorejas izstrādājumu celofanizēšanas mašīnu firma Ave Lat 1993. gada 3. martā jau ir nodevusi AS Laima lietošanā, noslēdzot par to nomas līgumu. Firmai būtu iespējams nopirkt arī pārējās iekārtas. Šajā gadījumā firma ir ar mieru tās pārdot akciju sabiedrībai. [..]
    I. Driksna paskaidro, ka iekārtas vēl nav novērtētas tirgus cenā, un ja iekārtu vērtība pārsniegs pamatkapitāla palielināšanas summu, tad šo summu samaksās AS Laima pati pārdevējam."

    Jā, bet kas notika tālāk? Jaunas pamatkapitāla palielināšanas, Laimas apvienošana ar akciju sabiedrību Uzvara (kur Ave Lat tāpat jau bija akciju kontrolpakete), līdz beidzot reorganizētajai Ave Lat grupai 1999. gadā Laimā piederēja jau 73,2% akciju. Diezgan drīz izrādījās, ka Laima, kurai pirmsprivatizācijas laikā it kā trūka apgrozāmo līdzekļu jaunu iekārtu iegādei, spēj saviem jaunajiem īpašniekiem nest īstas zelta oliņas: piemēram, atskaites par 1996. gadu rāda, ka jaunie saimnieki no Laimas spējuši iekasēt vairāk nekā 165 tūkstošu latu dividendes, savukārt Ave Lat grupas koncerna 1996. gada pārskats rāda, ka tā kreditoru vidū ar 1,9 miljoniem latu ir... tā pati Laima (salīdzinājumam — tāpat norādīts, ka oficiāli Ave Lat grupas ieguldījums tā meitas uzņēmumā Laima ir tikai 670 tūkstoši latu).
    Visbeidzot — kad Andris Šķēle jau oficiāli bija kļuvis par Laimas un visas Ave Lat grupas saimnieku, izrādījās, ka arī 1993. gadā tik noderīgais un nepieciešamais Laimas ģenerāldirektors Ivars Kalvišķis nu, ķeroties pie Laimas pārdošanas, var tikt iesēdināts ragaviņās un pasūtīts uz meža pusi tieši tāpat kā savulaik panaivais Elmārs Gozītis. Ko Ivars Kalvišķis par to var teikt tagad?

    – Kā jūs uzzinājāt, ka uzņēmumus grib pārdot?
    – Pēc Krievijas krīzes visa Ave Lat grupa bija pamatīgi cietusi. Es domāju, ja Uzvara netiktu apvienota ar Laimu, tad Uzvara bankrotētu. Arī zivju pārstrādei bija ļoti smagi. Krīze parādīja, cik rūpniecības nozare ir viegli ievainojama. Īpašnieki katrs vēlējās redzēt kaut ko citu. Andris vairāk ar politiku aizrāvās. Tādēļ arī uzņēmumiem tika meklēti jauni īpašnieki.
    – Jūs gribējāt pirkt Laimu. Kādēļ neizdevās?
    – Bija informācijas noplūde, konkurenti bija gatavi maksāt vairāk. Pārdevējs uzskatīja, ka šajā ziņā galvenais ir nauda.
    – Kāpēc bija informācijas noplūde?
    – Mēs veidojām komandu, un tas saucās — uzņēmuma vadības izpirkšanas metode. Mums savā laikā piederēja 5% akciju, šīs akcijas bija ieķīlātas vienā Latvijas komercbankā. Baltijas Tranzītu bankā, kur par vadītāju strādāja Zenons Olbriss. Viņš bija mans ļoti tuvs draugs, viņš arī Ave Lat grupā strādāja. Viņš vienkārši uzprasīja, kāpēc mums tas nepieciešams. Pēc tam viņš šo informāciju pārdeva ieinteresētajai pusei un ieinteresētajai pusei palīdzēja sakontaktēties ar pārdevēju.
    – Tā teikt — jūs uzmeta?
    – Ne jau pirmo un pēdējo reizi šajā valstī kāds tiek uzmests. No pašreizējā viedokļa raugoties, es nedomāju, ka nožēloju. Tas pavēra citas iespējas, es pēc kāda brīža sapratu, ka saldumu ražošanā, ja esi tur iekšā, nekam citam neatliek laika. Tagad paveras pavisam cits apvārsnis.
    – Runā, ka Laimas pārdošanas laikā pircējs — Gisli Reinisons esot izpļāpājies, ka šajās pārrunās piedalījies arī Šķēle, kuram taču oficiāli ar Laimu sen nebija nekādas saistības... Vai Šķēle bieži mēdz uzmest savus partnerus?
    – Vai tas bija Šķēle vai kāds cits, nosauksim tos par pārdevējiem. Pārstāvēja šo kompāniju [Harijs] Krongorns, viņš vadīja šo pasākumu. Vai vajadzētu tagad saukt, kas aiz tā visa stāvēja. Nedomāju, ka man par to jārunā. To droši vien vajadzētu prasīt tiem cilvēkiem, ar ko viņš kopā strādājis. Es vienkārši biju darbinieks, uzņēmuma vadītājs.
    – Šķiet, gluži labs...
    – Labs vai ne labs. Astoņus gadus es tur pavadīju, un daudzas lietas Laimā tika izdarītas. Un man arī prieks, ka tur arī tagad viss iet uz priekšu. Pirmos trīs četrus gadus pēc manas aiziešanas tā politika bija pilnīgi nesaprotama. Viņi gāja caur to, ka viss, ko darījuši iepriekšējie, ir slikts, bet, laikam ejot, viņi laikam nākuši pie secinājumiem, ka viss notiekas.
    – Palika tāda sajūta, ka jūs uzmeta?
    – Dabiski, ka palika.
    – Vai jums ar Šķēli tagad labas attiecības?
    – Nav nekādu. Man nav pēc viņa vajadzības, viņam arī droši vien nav. Lai nu ko, bet mēs šķīrāmies ļoti korekti. Tā kā visā sagatavošanas procesā, naudas resursu meklēšanā vadības grupai bija zināmi zaudējumi, mēs vienojāmies par atkāpšanās summu, ko viņš arī izmaksāja. Dabiski, tas nebija plānotais kumoss, bet mēs korekti šķīrāmies.
    – Par atkāpšanās naudu runājāt ar Šķēli vai Krongornu?
    – Vairs neatceros, man šķiet, ka arī ar Krongornu. ļoti iespējams, ka arī ar Šķēli.
    – Kāds Šķēle bija sarunās?
    – Ļoti konkrēts, lietišķs, nekas lieks, nekādas papļāpāšanas, visiem viss skaidrs, visiem zināms, kas jādara. Parasti tikāmies Antonijas ielā.
    – Gribētu ar Šķēli taisīt kopā biznesu?
    – Nē.
    – Kāpēc?
    – No pieredzes.
    – No kādas pieredzes?
    – No savējās.
    – No tā, ka viņš tā kā uzmeta?
    – Redziet, Laima bija viens no pirmajiem uzņēmumiem, kas tika noprivatizēts. Laima savulaik aizdeva daudz naudas, lai varētu attīstīt Ave Lat grupu, liela daļa uzņēmumu tika iegādāta par Laimas naudu. Laimas vadība vienmēr ir bijusi ļoti lojāla.
    Mēs sagatavojām uzņēmuma pārdošanas prospektu, mums bija iespējami labāk jāsagatavo šis prospekts. Mēs zinājām, ka notiks pārmaiņas uzņēmuma vadībā, parasti, ja notiek īpašnieku maiņa, nāk jaunas personas pirmajos posteņos. To, ka notiks kādas pārmaiņas, mēs zinājām. Līdz ar to mēs paralēli attīstījām savu redzējumu, kā mēs varētu uzņēmumu vadīt. Mēs vienojāmies ar Jāni Leimani, ka viņš arī varētu piedalīties uzņēmuma vadīšanā.
    Priekšlikums izpirkt uzņēmumu nāca no īpašniekiem. Konsultants Pricewaterhouse Coopers sāka vest šādas sarunas, tad mēs pateicām — jā, kad bijām par visiem jautājumiem vienojušies, tad notika informācijas noplūde. Ja cilvēks cilvēkam paspiež roku, man ar to pietiek, sevišķi zinot mūsu ilgstošās attiecības. Bet tā pēkšņi pagriezt kažoku uz otru pusi un visu to komandu, kas sešus vai astoņus gadus ir strādājusi... Tas bija ļoti nepatīkams mirklis.
    – Vai Šķēle savulaik uzaicināja jūs strādāt par Laimas vadītāju?
    – Es domāju, ka Šķēle tas nebija. Tad, kad bija nominēšana, saruna par to, vai es varētu atbilst, bija ar Šķēli. Virzītājs bija Atis Sausnītis, jo mēs bijām pazīstami pirms tam, — tā kā viņš bija ministra vietnieks, tad pārrunāja, vai es varētu, kādas ir manas vīzijas.
    – Kad Ave Lat piederēja Laima, vai Šķēle arī mēdza regulēt un iejaukties?
    – Nē, mums bija liela brīvība.
    – Bet vai varēja just, ka viņš ir īpašnieks?
    – Cik es zinu, viņam piederēja Bolster Management, kas bija īpašnieks Laimai L. Viņa tādu vadīšanu jeb iejaukšanos varēja just, kad viņš bija stratēģiskais direktors, kad viņš Ave Lat grupā strādāja. Tad viņš aktīvi darbojās. Man vairāk bija jāsadarbojas ar Ēriku Masteiko.
    – Cik liela bija Šķēles loma Laimas privatizācijā?
    – Domāju, ka bez Andra tajā laikā nekas nenotika.
    – Vai var teikt, ka viņš jau sākumā bija ieplānojis pievākt Laimu sev?
    – To es nevaru pateikt. Manas izjūtas ir tādas — Ave Lat impērija tika radīta. Ne jau viņš viens pats privatizēja, likumdošanā paredzētajā kārtībā tas notika. Neviens nevar pārmest.
    Notika privatizācijas process, kur cilvēki izmantoja savu stāvokli, galvu. Tie cilvēki, kas pārdeva savus sertifikātus par piecdesmit santīmiem, būtu paturējuši un tagad ieguvuši tirgus cenu, vai privatizējuši dzīvokli. Viņi būtu stāvus bagāti.
    Man reizēm arī diezgan skumji skatīties, kad mēģinām interpretēt to dienu notikumus ar mūsdienu acīm. Šī pāreja no vienas tirgus formācijas uz otru kapitālismā nekad nav bijusi taisnīga. Tie, kas kaut ko dara, kas ir pie varas, tiem ir ietekme un nauda. Nekad nebūs tā, ka visiem būs, neskatoties uz ieņemamo amatu un prāta spējām. Ir cilvēki, par kuriem es vispār brīnos, kur viņi tikuši pie naudas...

    Jāpiebilst — pastāv tēma, par kuru Ivars Kalvišķis nevēlas runāt vēl tagad. Laikā, kad notika sarunas par Laimas pārdošanu un jau bija zināms, ka ir uzradies cits pircējs, uzņēmuma vadība turpināja spirināties cerībā tomēr realizēt iecerēto darījumu. Taču tad, 2000. gada 14. decembrī gandrīz tika nolaupīta uzņēmēja meita — mājas kāpņu telpā divi vai trīs vīrieši bija pārgriezuši viņas suņa pavadu un stiepuši uz mašīnu, bet meitenei tomēr izdevies izrauties. Bez paša Ivara Kalvišķa komentāriem grūti nonākt pie skaidrības, cik liela loma šim notikumam bija Laimas vadības lēmumā atteikties no cīņas, taču fakts — nepilnu mēnesi vēlāk Laimas valdes priekšsēdētājs un ģenerāldirektors darbu uzņēmumā pārtrauca...
    Jāteic gan, ka Andra Šķēles loma procesos ap Laimu no deviņdesmito gadu sākuma ir tikai nojaušama, bet ne precīzi pierādāma: ne viņš pats personiski vadīja privatizācijas procesu, ne piedalījās privatizācijā (oficiāli Ave Lat tolaik piederēja citām personām), — tik vien kā bija tā Lauksaimniecības ministrijas amatpersona, no kuras lēmumiem un rīcības bija atkarīgs, var teikt, faktiski viss. Bet var taču būt, ka iepriekšējās fabrikas vadības privatizācijas ierosinājumi tika ignorēti pilnīgi citu iemeslu dēļ; var taču būt, ka uzņēmuma vadītājs brīdī, kad privatizācija vairs nevarēja nenotikt, tika nomainīts tikpat nejauši, cik nejauši no arhīviem izzuda "neērtākie" dokumenti; var taču būt, ka arī Ave Lat kā izdevīgākais saimnieciskais partneris tika izvēlēts vienkāršas sakritības rezultātā — un tā tālāk, un tā tālāk. Tāpēc nākamajā nodaļā palūkosimies uz Andra Šķēles aktivitātēm gadījumā, kurā viņš jau tieši bija iesaistīts uzņēmuma privatizācijas procesa vadībā, — un uz to, kas no tā visa sanāca.

IV   Pri(h)vatizācija ar burbulīšiem: rokraksta veidošanās

    Katram gadījumam atkārtosim — varam pieņemt, ka Laimas privatizācijas gadījumā Andris Šķēle vismaz oficiāli stāvēja nomaļus. Tiešām — varbūt tas bija kāds cits, kurš tālākajā un putekļainākajā plauktā sekmīgi slēpa panaivā Elmāra Gozīša un darba kolektīva privatizācijas priekšlikumus. Varbūt kāds cits brīdī, kad privatizācijas priekšlikumus vienkārši nebija iespējams neizskatīt, aši aizsūtīja Elmāru Gozīti pensijā un vietā tikpat aši ielika Ivaru Kalvišķi, kam "pareizāks" privatizācijas projekts jau bija, var teikt, kabatā. Varbūt kāds cits nokārtoja, ka "īstie" saimnieciskie partneri — SIA Ave Lat līgumus ar Laimu noslēdz īstajā brīdī un pēc tam citu vidū tiek izvēlēti kā īstākie un atbilstīgākie. Varbūt Lauksaimniecības ministrijas dāmas, kuras vēlāk tika pie labi apmaksātiem amatiem Ave Lat grupā vai tās uzņēmumos, ar vistīrāko sirdsapziņu virzīja privatizācijas procesu "saimnieciskajiem partneriem" — lai kas arī aiz tiem stāvētu — vajadzīgajās sliedēs.
    Ar Laimas privatizāciju viss var būt; pilnīgi cita lieta — vēl viens gards privatizējamais kumoss, kas deviņdesmito gadu sākumā bija pazīstams ar nosaukumu "Valsts Rīgas vīna un šampanieša kombināts", ar kura pri(h)vatizāciju kādreizējā lauksaimniecības ministra vietnieka vārds ir saistīts nešķirami.
    Kurš nu šādu uzņēmumu atminas šodien, bet ap 1993. gadu tas bija īsts milzenis, pēc atsevišķiem finanšu rādītājiem pārspējot pat Laimu: piemēram, atlikusī bilances vērtība 1993. gada 1. aprīlī — 63,484 miljoni Latvijas rubļu, apgrozāmie līdzekļi — 1,068 miljardi Latvijas rubļu (pārrēķinot tātad — 5,34 miljoni latu). 1992. gadā kombināts saražoja 9,575 miljonus pudeļu šampanieša, 669 tūkstošus pudeļu vīna, 2800 dekalitru konjaka; tajā pašā gadā firmas veikalos Bravo vien tika pārdoti 600 tūkstoši pudeļu kombinātā ražotā šampanieša.
    Protams, ka šāds uzņēmums bija jāprivatizē: Rīgas vīna un šampanieša kombināts to valsts uzņēmumu sarakstā, kuri privatizējami, pārveidojot šos uzņēmumus statūtsabiedrībās, tika iekļauts ar Ivara Godmaņa vadītās Latvijas Republikas Ministru padomes 1993. gada 22. februāra lēmumu Nr. 91. Tiesa, jau pirms tam — 1992. gada novembrī — "autoru grupa" bija iesniegusi pirmo kombināta privatizācijas projektu, taču tas pēc vecās labās Laimas shēmas vairāk nekā pusgadu tika nomarinēts Lauksaimniecības ministrijā, autoriem "palūdzot" to papildināt un precizēt.
    Uzstājīgā palūdzēja bija ar valdības lēmumu izveidotā privatizācijas projektu apstiprināšanas komisija (priekšsēdētājs — tobrīdējais lauksaimniecības ministrs Dainis Ģēģers, viņa vietnieks ar tiesībām aizvietot komisijas priekšsēdētāju viņa prombūtnes laikā — Andris Šķēle, tajā darbojās arī Anita Elksne un Ilze Martinsone). Spriežot pēc komisijas 1993. gada jūnija protokola (vēlāk to pamanīja arī Valsts kontroles revidenti), tai nebija paticis, ka projektā paredzēts 50 procentus kombināta akciju pārdot saimnieciskajiem partneriem konkursa kārtībā.
    Komisijas vēlmes tika saprastas, un rezultātā "pārstrādātais un precizētais" privatizācijas projekts, kas tika iesniegts 1993. gada jūlija sākumā, jau paredzēja "pareizu" privatizējamā kombināta akciju sadales sarakstu. Turklāt nekādu aizdomīgu Avelatu, kuri būtu nule tikuši pie saimniecisko partneru statusa ar svaigi noslēgtu līgumu palīdzību, tajā nebija: 52 procentus akciju tika ierosināts pārdot virknei saimniecisko partneru, no kuriem SIA Latvijas vīni tiktu 40%, SIA Bravo — 20%, SIA Grīziņkalns un SIA Intrad — pa 10%, SIA Virbi — 5%, bet Lietuvas akciju sabiedrībai Eurolita — 15%.
    Saimniecisko partneru loks bija tiešām plašs, un arī ar izvēles argumentāciju viss bija dzelžainā kārtībā: Latvijas vīnu stiprā puse bija izejvielu sagāde, Bravo — produkcijas realizācija, Grīziņkalna — pudeļu ražošana, Eurolita bija kombināta produkcijas izplatītājs Lietuvā, Intrad "sniedz kombinātam palīdzību uzskaites un atskaites veikšanai ar kompjūteru palīdzību, kārto apmaksas jautājumus par izejvielām un gatavo produkciju", bet Virbi piegādāja nepieciešamo spirtu.
    Savukārt privatizācijas pārraudzītāju un veicēju sadarbība nu bija vienkārši ideāla. Tik ideāla, ka apmēram šajā pašā laikā kombināta direktors Vitolds Kokars rakstīja oficiālu vēstuli nu jau Andra Šķēles vadītajai Lauksaimniecības ministrijai (Dainim Ģēģeram Augstākā padome 1993. gada 4. maijā bija izteikusi neuzticību), lūdzot nozīmēt privatizācijas komisiju šādā sastāvā — pašu lauksaimniecības ministra vietas izpildītāju Andri Šķēli kā komisijas priekšsēdētāju, bet tās locekļus — "V. Kokaru, arodbiedrības pārstāvi un kombināta vīna ražošanas galveno tehnologu I. Sirotkinu, Vidzemes priekšpilsētas Tautas deputātu padomes valdes priekšsēdētāja pirmo vietnieci V. Nesauli, lauksaimniecības ministra padomnieci A. Jansoni un Ziemeļu rajona Tautas deputātu padomes valdes locekli V. Šmiti".
    Atšķirībā no kādreizējām Laimas vadības vēstulēm un arī no pirmā, vēl "neuzlabotā" kombināta privatizācijas projekta šī ierosme faktiski nekavējoties atrada dzirdīgas ausis — un komisija ķērās pie darba. Pēc ērtākajām un atbilstīgākajām iepriekš aprakstītajām metodēm tika aplēsta kombināta mantas tirgus vērtība: saskaņā ar privatizācijas komisijas kolektīvi apstiprināto uzņēmuma pamatlīdzekļu novērtēšanas aktu galda virpas cena izrādījās 6,50 lati, 2500 litru cukura reaktora — 6,75—35 lati, 6300 dekalitru cisternas — 55 lati, transportieru — 27,50 lati, pudeļu aizkorķēšanas automāta — 30,50 un 87 lati, pasterizēšanas iekārtas — 82,75 lati, pildīšanas automāta — 108,50 lati, atslēdznieka darbgalda — 2,50 lati, frēz-mašīnas — 7,50 lati, elevatora — 28 lati, ģeneratora — 13,70 lati, ledusskapja — apaļa nulle latu. Un tā tālāk, un tā tālāk.
    Ar vārdu sakot, ko brīnīties, ja privatizācijas komisija kombināta galīgo nosacīto cenu aplēsa 400 tūkstošu latu vērtībā (ar nosacījumu, ka izveidojamā akciju sabiedrība pārņem kredītsaistības apmēram 1,78 miljonu latu apmērā), bet jau pieminētā auditorkompānija Invest–Rīga — nepilnu 898 tūkstošu latu apmērā. (Jāpiebilst, ka ekonomisko zinātņu doktora Daiņa Tunsta parakstītais Invest–Rīgas izstrādātais "Valsts Rīgas vīna un šampanieša kombināta īpašuma novērtējums" kopējo objekta vērtību, atskaitot sociālos objektus, uz 1993. gada 10. jūliju lēsa salīdzinoši dāsnāk — uz veseliem 1 017 787 latiem.)
    Jaunievēlētajai Saeimai apstiprinot jaunu valdību, Andrim Šķēlem vieta Zemkopības ministrijas vadībā gan vairs neatradās ("Kinna mani nepa-turēja..."), toties no privatizējamajiem burbuļvīniem izbijusī amatpersona neatkāpās neparko: ja 20. jūlijā viņš vēl kā lauksaimniecības ministra vietas izpildītājs bija apstiprinājis "pareizo" kombināta privatizācijas projektu ar personiski parakstītu pavēli Nr. 363, kuras parakstītāju vidū bija arī ministrijas ierēdnis Jānis Lapše, tad mēnesi vēlāk šis pats Jānis Lapše kā Zemkopības ministrijas valsts sekretārs jau lūdza Ekonomikas ministrijai Valsts Rīgas vīna un šampanieša kombināta privatizācijas komisijas sastāvā iekļaut Andri Šķēli un nozīmēt viņu par komisijas priekšsēdētāju. Un tā arī notika — jau dažas dienas vēlāk.
    Pirmās komisijas priekšsēdētāja iniciatīvas, kuras īsti neizskatījās pēc rūpēm par plānā valsts maka pildīšanu, gan vajadzīgo atbalstu neguva — ne priekšlikums "ieviest papildus koeficientu saskaņā ar galēji kritisko kombināta finansiālo stāvokli" (faktiski tas nozīmētu samazināt jau tā nelielo uzņēmuma privatizācijas cenu), ne ierosinājums vēl pirms privatizācijas procesa noslēgšanās pārdot saimnieciskajam partnerim — Latvijas vīni daļu kombināta īpašumu. Pēdējā valstiskā iniciatīva privatizācijas komisijas 1993. gada 17. septembra protokolā tika aprakstīta šādos vārdos:

    "A. Šķēle atgādina, ka rūpnīca ir parādā valsts budžetam. Maksājuma pagarinājuma termiņš izbeigsies 01.11.93., t. i. jau līdz brīdim, kad valsts uzņēmums tiks pārveidots par akciju sabiedrību. Tādējādi pastāv iespēja, ka Finansu ministrija uzņēmuma pārveidošanas procesā ceļ prasību par kombināta atzīšanu par maksāt nespējīgu.
    A. Šķēle ierosina norēķināties ar valsts budžetu privatizācijas procesa laikā. Parāda dzēšanai nepieciešamo naudas līdzekļu iegūšanai tiek piedāvāts noteikt apgrozāmo līdzekļu normatīvo daudzumu (kas nepieciešami pilnam vīna un šampanieša ražošanas ciklam), nodalīt tos dabā un atlikušos apgrozāmos līdzekļus realizēt par skaidru naudu, nepiemērojot apgrozāmo līdzekļu novērtēšanas koeficientu. No apgrozāmo līdzekļu realizācijas iegūto naudu ieskaitīt valsts budžetā.
    Tiek ierosināts kā iespējamu variantu nepieciešamo līdzekļu iegūšanai budžeta parāda segšanai piedāvāt SIA Latvijas vīni, kas nomā vīna materiālu glabātuvi Ostas ielā 4, pirkt par naudu tai iznomātos objektus."

    Taču sekoja sekmīgākas darbības — pirmkārt jau ne tik uzticamu "saimniecisko partneru" atsijāšana. Pirmkārt jau Virbu vietā par "faktisko kombināta saimniecisko partneri" kļuva Daiņa Peimaņa kompānija Jaunpagasts — vienlaikus bez vārda runas pārņemot arī tiesības uz attiecīgo privatizējamo akciju daļu. Taču tas nebija viss: vēl 7. oktobrī, atbildot uz Andra Šķēles vēstuli SIA Bravo, aicinot vēlreiz apliecināt — kompānija tiešām iegādāsies kombināta akcijas, Bravo direktors Linards Avots to arī nekavējoties rakstiski apliecināja. Toties jau mēnesi vēlāk, 11. novembrī situācija pēkšņi bija mainījusies tik ļoti, ka Bravo un arī kompānijas darbinieki pēkšņi vairs neparko nevēlējās iegādāties būtisko kombināta akciju paketi.
    Šī nevēlēšanās bija tik nepārvarama, ka Linards Avots ķērās pie jaunas Andrim Šķēlem adresētas vēstules rakstīšanas: "SIA Bravo, vēlreiz izvērtējot savu finansiālo stāvokli, ir spiesta pieņemt lēmumu par atteikšanos piedalīties Valsts Rīgas vīna un šampanieša kombināta privatizācijas procesā, izpērkot 10,4% dibināšanas pamatkapitāla akcijas. Līdz ar to, protams, mūsu firmas darbinieki nepretendē uz akciju parakstīšanos par sertifikātiem. Atvainojamies par radītām neērtībām Privatizācijas komisijai un saimnieciskajiem partneriem."
    Pasts acīmredzot strādāja izcili operatīvi, vēstule nekavējoties guva vajadzīgo vērību, un nākamajā kombināta privatizācijas kombināta sēdes protokolā lasāms šāds ieraksts: "A. Šķēle informē, ka 12.11.93. vēlreiz kā komisijas priekšsēdētājs caurskatījis debitoru–kreditoru sarakstu un konstatējis, ka viens no saimnieciskajiem partneriem SIA Bravo ir liels debitors kombinātam.
    A. Šķēle uzskata, ka SIA Bravo būtu izslēdzams no pretendentu loka Valsts Rīgas vīna un šampanieša kombināta privatizācijas procesā. Pēc pārrunām ar SIA Bravo vadību par šo iespējamo komisijas lēmumu ir saņemta vēstule no SIA Bravo par atteikumu izpirkt akcijas Valsts Rīgas vīna un šampanieša kombināta privatizācijas procesā, t. sk. arī SIA Bravo darbiniekiem un dalībniekiem domātās akcijas par sertifikātiem. Pārējie komisijas locekļi piekrīt šādai nostādnei. M. Orleāne izsaka arī atbalstu no Finansu ministrijas puses.
    A. Šķēle izsaka apmierinājumu, ka komisijas locekļu domas neatšķiras no komisijas priekšsēdētāja domām, neapšaubāmi nepatīkamā lēmumā — par SIA Bravo izslēgšanu no pretendentu loka. Ir sastādīts jauns vienošanās protokols par 12,5% akciju, kas realizējamas par sertifikātiem, sadalījumu starp saimnieciskajiem partneriem. Ir saņemts apstiprinājums, ka SIA Bravo daļu ir gatava iegādāties SIA Jaunpagasts."
    Un tiešām — Jaunpagasts sava valdes priekšsēdētāja Daiņa Peimaņa personā nekavējoties paziņoja: "Apstiprinām, ka firma SIA Jaunpagasts vēlas iegādāties 260 akcijas 10 400 Ls vērtībā privatizējamā Rīgas vīna un šampanieša kombinātā." Sekoja Andra Šķēles triecientempā rakstīta vēstule Ekonomikas ministrijas privatizācijas valsts ministram Druvim Skultem, lūdzot atļaut šīs akcijas iegādāties SIA Jaunpagasts, un ministra piekrišana.
    Tātad — tieši iesaistoties privatizācijas komisijas priekšsēdētājam Andrim Šķēlem, sākotnēji apstiprinātais privatizējamo akciju sadalījums ātrā laikā tika būtiski mainīts uz "vēl pareizāku". Turklāt godīgi jāatzīst, ka pārējie komisijas locekļi neatpalika no sava priekšsēdētāja: piemēram, kad 1993. gada 8. oktobrī komisijā tika spriests, ko darīt ar neizpirktajām akcijām, arī citi komisijas locekļi — tostarp nu jau pilnīgi "pareizi" noorientētais Vitolds Kokars — demonstrēja vienkārši pasakainu loģiku, pieņemot lēmumu par šo akciju likteni:

    "V. Kokars ierosina šīs akcijas piedāvāt iegādāties uzņēmuma saimniecisko partneru dibinātājām — fiziskajām personām. A. Tiknuss un V. Nesaule debatē par iespēju izsludināt presē brīvu parakstīšanos un privatizācijas komisijas iespējām nodrošināt šādas brīvas parakstīšanās likumīgu, demokrātisku un pareizu norisi. Tiek atzīmēts, ka komisijas rīcībā nav mehānisma, kā novērst dažādu noziedzīgu grupējumu ietekmi pie pilnīgi brīvas parakstīšanās (rindas kārtībā) uz akcijām par sertifikātiem. Tiek izvirzīts jautājums par iespējām rīkot parakstīšanos pretendentu izlozes kārtībā. V. Kokars iebilst pret šādas izlozes lietderību. Notiek debates."

    Ar ko debates beidzās? Lai atkratītos no "dažādiem noziedzīgiem grupējumiem" un citām nepiederošām personām, kurām var ienākt prātā par valsts likumīgi izsniegtajiem sertifikātiem iegādāties privatizējama uzņēmuma akcijas, Andra Šķēles vadītā komisija nolēma "12,5% akciju, kas realizējamas par sertifikātiem citām fiziskām personām, realizēt kombināta saimniecisko partneru fiziskajām personām". Vienlaikus Andrim Šķēlem tika uzdots "informēt par šo komisijas lēmumu uzņēmuma saimnieciskos partnerus", kā arī "pieprasīt no saimnieciskajiem partneriem priekšlikumus par iespējamo akciju sadalījumu starp atsevišķām fiziskajām personām". Lieki teikt, ka gribētāji atradās tikai trīs uzņēmumos — Latvijas vīnos, Jaunpagastā un Bravo, no kuriem pēdējais, kā jau minēts, sekmīgi tika atsijāts mēnesi vēlāk.
    Tai pašā 1993. gada rudenī parādījās vēl citi "nepareizi" kombināta akciju tīkotāji — valsts Rīgas dzērienu rūpnīcas Mīlgrāvis darbinieki, kuru vārdā uzņēmuma direktors nāca klajā ar šādu atgādinājumu: "Saskaņā ar līgumu Nr. 40 no 1993. gada 13. jūlija, kurš tika noslēgts starp vīna un šampanieša kombinātam un mūsu rūpnīcai, kombināts no savas puses apņemas kombināta privatizācijas gadījumā dot iespēju piedalīties rūpnīcas darbiniekiem līdztiesīgi ar kombināta darbiniekiem (p. 2.2., IV daļa). Lūdzam Jūs izpildīt savus pienākumus saskaņā ar iepriekšminēto līgumu un dot mūsu rūpnīcas darbiniekiem iespēju piedalīties kombināta privatizācijas procesā."
    Atbildē uz šo vēstuli (kura dīvainā kārtā no arhīviem nav izzudusi) Andris Šķēle pat nepūlējās piemeklēt kādus īpašus juridiskus argumentus — sak’, bija apņemšanās un izbija. Lūk, kombināta galvenā privatizētāja atbilde pārāk daudz sagribējušajiem nesaprātīgajiem Mīlgrāvja darbiniekiem:

    "Izskatot Jūsu vēstuli par rūpnīcas Mīlgrāvis darbinieku iespējamo piedalīšanos Valsts Rīgas vīna un šampanieša kombināta (VRVŠK) privatizācijas procesā, ko Jūs esat nosūtījuši privatizējamā kombināta direktoram V. Kokaram, varu paskaidrot sekojošo:
    1) VRVŠK privatizācijas komisija rūpīgi noklausījās V. Kokara paskaidrojumus un iepazinās ar Jūsu vēstuli komisijas sēdē š. g. 17. novembrī.
    2) Privatizācijas projekts ir apstiprināts bez īpaša ieraksta par Jūsu rūpnīcas darbiniekiem kā potenciālajiem akcionāriem VRVŠK.
    3) Tiem bijušajiem Jūsu rūpnīcas darbiniekiem, kas pārveduma kārtībā tika pārcelti darbā VRVŠK, tika dotas iespējas parakstīties un izpirkt akcijas.
    4) Tāpat esam spiesti atzīties, ka Jūsu vēstule ir saņemta pēdējā privatizācijas komisijas sēdē pirms akciju sabiedrības dibināšanas un nav vairs iespējams veikt jebkādas izmaiņas, jo visas VRVŠK pamatkapitāla akcijas ir jau parakstītas.
    5) Privatizācijas komisija izsaka iespēju, ka Jūsu rūpnīcas darbinieki varēs savas intereses realizēt rūpnīcas Mīlgrāvis privatizācijas procesā, kas, protams, prasa atbilstoši likumdošanai sagatavotu un apstiprinātu privatizācijas projektu."

    Te jāteic, ka šādas atklāti "atšujošas" atbildes tajā laikā nebija nekāds retums. Piemēram, privatizācijas valsts ministrs Druvis Skulte citas Ave Lat iekārotas fabrikas — Uzvaras direktoram un privatizācijas komisijas priekšsēdētājam 1994. gada 4. jūlijā saistībā ar šā uzņēmuma darbinieku "nesaprātīgajām" vēlmēm rakstīja tā:

    "Ekonomikas ministrija ir saņēmusi Valsts konditorejas fabrikas (VKF) Uzvara darbinieku grupas rakstīto iesniegumu Ministru prezidentam V. Birkava kungam, izmainīt VKF Uzvara Privatizācijas projektu.
    Esmu spiests norādīt, ka iesniegumā ir minēti atsevišķi maldinoši apgalvojumi. Tā, piemēram, jāatzīmē, ka VKF Uzvara administrācija, tās direktora V. Venediktova personā (tas redzams Privatizācijas projekta autoru daļā), ir bijusi projekta izstrādāšanas līdzautore un ņēmusi aktīvu dalību tā sagatavošanā. Šajā projektā darbiniekiem pārdodamā kapitāla daļa ir noteikta 31%, kas ievērojami pārsniedz likumā "Par valsts un pašvaldību uzņēmumu pārveidošanu statūtsabiedrībās" paredzētos 20%, un tāpēc realizējot projektu ir proporcionāli jāsamazina darbiniekiem pārdoto balsstiesīgo akciju skaits.
    Neesmu pārliecināts, ka darba kolektīva vēlme izpirkt akcijas parakstīšanas normālajā ritējumā bija vēl lielāka, jo noslēdzošie ieraksti akcionāru grāmatā liecina par to, ka pēdējie no darba kolektīva papildus vēl 151 akciju parakstīja Valsts uzņēmuma galvenais inženieris A. Ivanovs un direktors V. Venediktovs.
    Nevēlos vairāk komentēt iesniegumu, it sevišķi tos apgalvojumus, kuri neattiecas uz iesnieguma prasību, t. i. Privatizācijas projekta grozīšanu. Privatizācijas valsts ministram ir pienākums veicināt privatizācijas procesa straujāku gaitu valstī un nodrošināt tā atbilstību likumdošanas normām.
    Lūdzu ar to atbildes daļu, kurā uz iesniegumu atbildēts pēc būtības, iepazīstināt tā autorus, kā arī pārējo uzņēmuma kolektīvu.
    [..] Sekojoši, nav pamata apgalvot, ka Privatizācijas projekts nav izpildāms un ir kādi objektīvi iemesli tā maiņai. Privatizācijas projekti netiek mainīti pamatojoties uz kāda pircēja (pircēju grupas) vēlmju pamata (it sevišķi tā realizācijas beigu posmā) iegādāties lielāku daļu pārdodamā kapitāla."

    Šai "atšūšanai" punkts tika pielikts trīs dienas vēlāk, kad "uz Rīgas VKF Uzvara bāzes" izveidotās akciju sabiedrības pilnsapulcē — un tagad precīzi citēsim sapulces protokolu — "raksturojot privatizācijas projektu, [privatizācijas komisijas priekšsēdētājs — Zemkopības ministrijas Likumdošanas departamenta Privatizācijas nodaļas vadītājs] R. Sproģis atzīmē, ka šajā projektā, salīdzinot ar pārējiem Zemkopības ministrijas privatizējamajiem uzņēmumiem darbiniekiem realizējamo akciju skaits ir viens no lielākajiem. Apstiprinot privatizācijas projektu, Zemkopības ministrija ņēma vērā apstākli, ka viens no projekta autoriem ir uzņēmuma direktors, kas zin reālo situāciju uzņēmumā, un izņēmuma kārtā rada iespēju pārdot strādājošajiem lielāku skaitu akciju nekā paredz spēkā esošā likumdošana.
    Konkrēti runa ir par 1992. gada 7.07. likuma "Par valsts un pašvaldības uzņēmumu pārveidošanu statūtsabiedrībās" 18. pantu, kas nosaka, ka uzņēmuma darbiniekiem pārdošanai paredzēta kapitāla daļa nedrīkst būt lielāka par 20%. Minētais likuma pants paredz, ka gadījumā, ja darbiniekiem tiek pārdots lielāks akciju skaits, tiem var atļaut parakstīties tikai uz vienu noteiktu akciju kategoriju — akcija bez balsstiesībām. Privatizācijas komisija tomēr par šādu soli neizšķīrās un privatizācijas gaitā nepieņēma lēmumu visas darbinieku parakstītās akcijas iedalīt bezbalss akciju kategorijā. Vienlaicīgi R. Sproģis uzsver, ka likums šādu iespēju pieļāva.
    Par spīti tam, privatizācijas gaitā tika saņemts darbinieku iniciatīvas grupas iesniegums ar lūgumu grozīt Zemkopības ministrijas apstiprināto un jau realizācijas stadijā atrodošos privatizācijas projektu. Darbinieku grupas iesniegumu, kas bija adresēts Ministru prezidentam V. Birkava kungam, izskatīja Ekonomikas ministrijas un Privatizācijas aģentūra. Visas par privatizācijas gaitu valsts atbildīgās institūcijas deva vienbalsīgu slēdzienu par to, ka privatizācijas projekta realizācija norit sekmīgi un projekta grozīšanai nav ne juridiska, ne kāda cita motivēta pamata.
    Darbinieku iniciatīvas grupas iesniegumu izskatīja arī Zemkopības ministrijas speciālisti un vadība — parlamentārais sekretārs G. Bērziņš un valsts sekretārs J. Lapše. Ministrijas viedoklis bija sekojošs: privatizācijas projekta grozīšanas lietderību varētu izskatīt tā izstrādāšanas, vēlākais — izskatīšanas stadijā. Gadījumā, kad projekts jau apstiprināts un uzsākta tā realizācija, privatizācijas projektu var pārskatīt tikai pastāvot objektīviem apstākļiem, piemēram, ja bankrotējis vai atteicies pirkt akcijas kāds no projektā paredzētajiem pircējiem. Subjektīva vēlēšanās mainīt akciju sadalījumu, nevar būt par pamatu projekta grozīšanai. Bez tam, situācijā, kad 31% no uzņēmuma dibināšanas pamatkapitāla izpērk strādājošie, projekta grozīšanai varētu būt nelabvēlīgas ekonomiskās sekas — nebūtu neviena, kas spējīgs investēt līdzekļus ražošanas attīstībai un tālab arī samazinātos iespēja veikt sekmīgu saimniecisko darbību konkurences apstākļos."
    Ar vārdu sakot, valsts savu pārstāvju personā dažādiem nesaprātīgiem strādājošajiem pārliecinoši paskaidroja — ziniet savu vietu. Un tieši tāpat — te mēs atkal atgriežamies pie šampanieša kombināta — privatizācijas procesā tika atrisinātas sīkākas problēmas. Piemēram, tai pašā oktobrī tika atskārsts, ka vispār jau Vitoldam Kokaram tomēr nevajadzētu reizē būt privatizācijas projekta autoram un privatizācijas komisijas loceklim. Kāds atrisinājums tika atrasts? "Sava uzvārda parādīšanos privatizācijas projekta autoru grupas vadītāja kategorijā V. Kokars vērtē kā projekta autoru vēlēšanos pasvītrot viņa lomu darba nodrošināšanā ar vajadzīgo informāciju un citu sniegto palīdzību," lasām komisijas sēdes protokolā. Un... komisija bez īpašām diskusijām nosprieda "atzīt, ka Valsts Rīgas vīna un šampanieša kombināta direktors V. Kokars nav uzskatāms par uzņēmuma privatizācijas projekta līdzautoriem".
    Tā nu visas grūtības sekmīgi tika pārvarētas, un 1993. gada 26. novembrī notika pirmā jaunās akciju sabiedrības Rīgas vīni pilnsapulce. Galīgais akciju sadalījums: valstij — 1000 akciju, fiziskajām personām — 3800 akciju, saimnieciskajiem partneriem — 5200 akciju (SIA Latvijas vīni — 2080, SIA Jaunpagasts — 1300, AS Eurolita — 780, SIA Grīziņkalns un SIA Intrad — pa 520). Rīgas vīnu akcionāru pilnsapulci atklāja neviens cits kā "Zemkopības ministrijas pilnvarotais pārstāvis — Privatizācijas komisijas priekšsēdētājs A. Šķēle, kurš saskaņā ar Zemkopības ministrijas 11.11.93. pavēli Nr. 99 ir pilnvarots izpildīt valsts kā akciju sabiedrības dibinātājas funkcijas".
    Turklāt ņemsim vērā, ka šajā brīdī šis vēl bija nevis nacionālā kapitāla personificētājs, bet tas pats "podu Šķēle", kurš nesmādē mazumiņu: piemēram, atskaitēs par privatizācijas komisijas locekļiem samaksāto atlīdzību atrodams paša Andra Šķēles parakstīts saraksts, kura galvgalī ar 39 latiem atrodas viņš pats; spriežot pēc Rīgas vīnu dokumentiem, tieši Andra Šķēles vadībā tika izlemts arī būtiskais jautājums, kam jaunajā uzņēmumā maksāt vairāk — valdei vai padomei (kurā pēc attapīgā Vitolda Kokara ierosinājuma tika ievēlēts mūsu galvenais varonis).
    Kā mēneša ienākumiem par labu tad tika pieņemts šis lēmums? Kārtējais fragments no protokola: "Noteikt: 1. Padomei izmaksājamās summas lielumu vienādu ar rūpnīcas darbinieku vidējo algu, reizinot to ar koeficientu 2 un padomes locekļu skaitu. 2. Valdei izmaksājamās summas lielumu vienādu ar rūpnīcas darbinieku vidējo algu, reizinot to ar koeficientu 1,8 un valdes locekļu skaitu..." Ar vārdu sakot, 1995. gada decembrī Andris Šķēle gluži pamatoti varēja ziņot presei: "Pašlaik esmu padomes priekšsēdētājs Rīgas miesniekā, Kaijā, Rīgas vīnos, Rīgas alū un Latvijas kuģniecībā, kā arī akciju sabiedrības Uzvara valdes priekšsēdētājs. Tās ir labi atalgotas darba vietas."
    Protams, lieki teikt, ka pats Andris Šķēle dažus gadus vēlāk šos notikumus presei izklāstīja nedaudz vienkāršāk: "Rīgas vīnu akcijas Ave Lat ieguva tikai 1997. gada decembrī. Rīgas vīnos es vadīju privatizācijas procesu un saskaņā ar tā laika likumdošanu un visu pārējo, akcionāri, redzot, ka no smagā situācijā esoša uzņēmuma ar lieliem parādiem... akcionāri man teica — paliec par padomes priekšsēdētāju..." Un — viss.
    Tikmēr reālajā dzīvē uzņēmumā notika ierastās — vismaz tur, kur tieši vai netieši bijis klāt Andris Šķēle — brīnumainās pārvērtības. 1994. gada decembrī notikušajā Rīgas vīnu akcionāru ārkārtas sapulcē pēkšņi izrādījās, ka iepriekš gandrīz finanšu katastrofas priekšā esošajā uzņēmumā (ja ticam Andra Šķēles pirmsprivatizācijas apgalvojumiem) nu, izsakoties ģenerāldirektora Aleksandra Rudzīta vārdiem, stāvoklis ir fantastiski un negaidīti uzlabojies — "šo desmit mēnešu darba rezultāti ir vienkārši rekords, visā kombināta eksistēšanas laikā ne reizes netika sasniegti tik augsti rezultāti".
    Taču lieliskie rezultāti nemazināja vadības vēlmi "ar 2 miljonu USD investīcijām pamatkapitālā piesaistīt Lielbritānijas firmu Henstridge Investments Ltd, bet 0,8 milj. USD segt pašiem no savas darbības". Sapulci vadīja Andris Šķēle un ne ar vienu izbrīna saucienu — vismaz spriežot pēc sapulces protokola — nereaģēja, kad tika apgalvots, ka "specializētas investīciju firmas pozitīva īpatnība ir tā, ka tās neprasa tiesības aktīvai uzņēmumu pārvaldei, bet tikai zināmas garantijas gūt peļņu virs viņu valsts banku depozītu likmes".
    Rezultātā tika pieņemts lēmums Rīgas vīniem palielināt pamatkapitālu par miljonu latu un "ārzemju investīciju kompānijai Henstridge Investments Limited atļaut iegādāties pirmā akciju laidiena pirmās kārtas akcijas 200 000 Ls apmērā 1994. gadā ar tūlītēju nomaksu naudā, vienlaicīgi liedzot citiem akcionāriem uz šo akciju daļu pirmpirkuma tiesības". Savukārt 1995. gada jūlijā Rīgas vīnu padome (par kuras priekšsēdētāju 1994. gada decembrī bija apstiprināts Andris Šķēle) nolēma Henstridge Investments dot tiesības uz vēl 10 tūkstošiem akciju par 400 tūkstošiem latu, bet tikpat daudz atvēlēt arī Latvijas vīniem.
    Kas tad bija šī Menas salā reģistrētā "specializētā investīciju firma" un "ārzemju investīciju kompānija", kura pretēji sākotnējiem apgalvojumiem jau 1996. gadā bija kļuvusi par Rīgas vīnu lielāko akcionāri ar 41,7% akciju ( Latvijas vīniem — 40,4%)? Divus gadus vēlāk, 1998. gadā mēs uzņēmuma gada pārskatā atrodam jau šādu ierakstu: "Ave Lat grupai pieder 100% ieguldījums Henstridge Investment Limited."
    Vai tā būtu kāda kļūda? Vai tad nu tiešām tā varētu būt tā pati "ārzemju investīciju kompānija"? Lūk — paskaidrojumi Ave Lat grupas gada pārskatos. Vienā: "Koncerns ir iegādājies 100% īpašumtiesību uzņēmumā Henstridge Investments Limited. Šis ieguldījums finansēts ar aizņēmumu USD 6 000 000 apmērā." Otrā: "1999. gada 10. aprīlī starp AS Ave Lat grupa un Henstridge Investments Limited tika noslēgts akciju apmaiņas līgums, kura rezultātā par Henstridge Investments Limited piederošo AS Rīgas vīni akciju īpašnieci kļuva AS Ave Lat grupa." Vēl citviet Ave Lat grupas dokumentos detaļas nedaudz atšķiras: "1999. gada 13. maijā starp AS Ave Lat grupa un Henstridge Investments tika parakstīts akciju apmaiņas līgums, kā rezultātā AS Ave Lat grupa ieguva savā īpašumā Henstridge Investments piederošās AS Rīgas vīni akcijas." Taču būtība vienalga skaidra — "specializētā investīciju firma" un "ārzemju investīciju kompānija", šķiet, izrādījās laikam taču ne īsti ārvalstu un arī specializējusies galvenokārt tikai konkrētu cilvēku interešu nomaskēšanā.
    Savukārt pēdējo punktu bijušā šampanieša kombināta brīnumainajās pārvērtībās pielika Latvijas balzama akciju paketes izsole 1998. gada 10. janvārī, kad sīvā cīņā ar Ventspils uzņēmējiem to par gandrīz 5,15 miljoniem latu iegādājās neviens cits kā Rīgas vīni. Savukārt vēl gadu vēlāk — 1999. gada 11. maijā tas pats Latvijas balzams "no mazākuma akcionāra" jau iegādājās atlikušos 33 procentus Rīgas vīnu akciju...
    Taču atšķirībā no citiem krāšņiem pri(h)vatizācijas gadījumiem šajā stāsts nebeidzas, un vainīgais ir skaidrs — visos laikos neērtā Valsts kontrole, kurai 1998. gadā bija ienācis prātā pārbaudīt šampanieša kombināta privatizācijas procesa likumību. Tā pati Valsts kontrole, kurai mūsu galvenais varonis deviņdesmito gadu beigās kādā intervijā labi nojaušamu iemeslu dēļ veltīja šādus vārdus: "Ziniet, es negribētu nevienu lietu, ko ir pārbaudījusi Valsts kontrole, vispār komentēt un neiesaku jums uz to vispār balstīties." Kādēļ? "Tādēļ, ka tur nav bijuši speciālisti, viņu nav, un viņi tur tuvākajā laikā arī nebūs," skanēja sakaitinātā atbilde. Un ne bez pamata: pilnie atzinumu teksti atrodami šīs grāmatas pielikumos, taču, ja īsi, Valsts kontrolei izrādījās daudz kas sakāms gan par Andra Šķēles vadītās privatizācijas komisijas apstiprināto "pareizo" kombināta privatizācijas projektu, gan par uzņēmuma vērtējumu, gan par privatizācijas procesu kopumā, gan par akciju apmaksu.
    Saistībā ar privatizācijas projektu Valsts kontrole norādīja kā uz jau zināmiem, tā arī jaunatklātiem pārkāpumiem: pirmkārt, "attiecīgā īpašuma objekta (uzņēmuma) privatizācijas komisijas locekļi nedrīkst būt privatizācijas projekta autori. V. Kokars vienlaikus ir privatizācijas projekta autoru grupas vadītājs un VRVŠK Privatizācijas komisijas loceklis"; otrkārt, privatizācijas projektā neatbilstoši [..] likuma prasībām iespējamo 52% kapitāla daļu iespējamo pircēju vietā paredzēts realizēt konkrētiem saimnieciskiem partneriem"; treškārt, "privatizācijas projekts neparedz kapitāla daļu pārdošanas kārtību, nenosaka akciju veidus un to proporcijas, kā to nosaka [..] likums"; ceturtkārt, "projektā nav noteikti termiņi, kādos veicami maksājumi par akcijām un pirmā iemaksa, kā to nosaka ar 30.12.1992. LR MP lēmumu Nr. 562 apstiprinātā valsts (pašvaldības) īpašuma objekta (uzņēmuma) privatizācijas projekta parauga 2.9. punkts"; piektkārt, projektā "netiek risināta valsts īpašuma (akciju) privatizācija (pārdošana) atbilstoši 16.06.1992. likumam "Par valsts un pašvaldību īpašuma objektu (uzņēmumu) privatizācijas kārtību".
    Savukārt trīs citas rindkopas no Valsts kontroles atzinuma ir tā vērtas, lai tiktu citētas pilnībā:

    "Saskaņā ar 16.06.1992. likuma "Par valsts un pašvaldību īpašuma objektu privatizācijas kārtību" 9. pantu "Maksāšanas līdzekļi un kārtība": sertifikātu īpašniekiem ir priekšrocības tiesības pirkt par sertifikātiem jebkuru privatizējamo īpašuma objektu, izņemot īpašuma objektus, kurus pārveido uzņēmējsabiedrībās un kuru apstiprinātajā privatizācijas projektā par sertifikātiem pārdodamā kapitāla daļa nav mazāka par 25 procentiem. Saskaņā ar trešo apakšpunktu sertifikātu īpašniekiem, kuri vēlas izmantot priekšrocības tiesības, jāpiesakās mēneša laikā no apstiprinātā privatizācijas projekta publicēšanas dienas. EM informācija par apstiprināto VRVŠK privatizācijas projektu saskaņā ar minētā likuma 7. panta prasībām netika publicēta ne "Latvijas Vēstnesī", ne "Rīgas Balsī".
    Lai gan VRVŠK privatizācijas projekts neatbilst iepriekš minētajām tiesību aktu normām un to nav izskatījusi LR ZM privatizācijas projektu apstiprināšanas komisija, tomēr 19.08.1993. LR EM privatizācijas projektu apstiprināšanas komisijas sēdē (protokols Nr. 19) nolemts atbalstīt LR LM 21.07.1993. lēmumu (pavēle Nr. 373) "Par VRVŠK privatizācijas projekta apstiprināšanu" (Komisijas priekšsēdētāja vietnieks A. Tiknuss, viņš arī VRVŠK privatizācijas komisijas priekšsēdētāja vietnieks) ar nosacījumu, ka privatizācijas projekta autori papildinās privatizācijas projektu, saskaņā ar EM privatizācijas projektu apstiprināšanas komisijas 19.08.1993. slēdzienu.
    19.08.1993. EM privatizācijas projektu apstiprināšanas komisijas slēdzienā norādīts, ka nav ievērotas 16.06.1992. likuma "Par valsts un pašvaldību īpašuma objektu (uzņēmumu) privatizācijas kārtību" 2. panta prasības un komisija uzskata, ka privatizācijas projektu var atbalstīt ar nosacījumu, ka to papildina un papildinājumus iesniedz atkārtotai izskatīšanai. Saskaņā ar iepriekš minētā likuma 6. panta 6. punktu privatizācijas projektu var apstiprināt ar zināmiem nosacījumiem. Ja šie nosacījumi līdz noteiktam termiņam netiek izpildīti, projekta apstiprinājums zaudē spēku. 01.09.1993. VRVŠK direktors V. Kokars iesniedz VRVŠK privatizācijas projekta papildinājumus, kuros nav izdarītas izmaiņas privatizācijas projektā atbilstoši 16.06.1992. likuma "Par valsts un pašvaldību īpašuma objektu (uzņēmumu) privatizācijas kārtību" 2. panta prasībām, bet tikai izdarīts solījums, ka panta 2. prasību izpilde tiks izdarīta pēc kombināta privatizācijas komisijas slēdziena, nenorādot konkrēti. Tomēr 06.09.1993. EM privatizācijas projektu apstiprināšanas komisijas sēdē nolemts atbalstīt VRVŠK privatizācijas projekta papildinājumus, kuri iesniegti 01.09.1993..."

    Īsumā pārtulkojot birokrātu valodu, var teikt, ka Valsts kontrole paziņoja — šampanieša kombināta privatizētājiem "īstais" privatizācijas projekts ir šķitis tik "pareizs", ka reālu darbu vietā viņiem pieticis tikai ar solījumiem un mulsinoša nav šķitusi ne publiskojamās informācijas paturēšana "draugu lokā", ne privatizācijas projekta neatbilstība konkrētiem normatīvajiem aktiem.
    Tāpat Valsts kontrole par normatīvajiem aktiem neatbilstīgu atzina gan privatizācijas komisijas iedibināto lēmumu pieņemšanas sistēmu (ieskaitot formulējumu — "komisijas priekšsēdētājs, ja tiek balsots pret viņa viedokli, ir tiesīgs likt jautājumu uz atkārtotu izskatīšanu" un "komisijas priekšsēdētājs, ja ir balsots pret viņa viedokli, ir tiesīgs pieaicināt papildus ekspertus uz jautājuma atkārtotu izskatīšanas reizi"), gan īpatno kombināta nosacītās cenas noteikšanas metodi, gan to, ka ar Andra Šķēles pavēli dienu pēc datuma, uz kuru tika veikta uzņēmuma inventarizācija, no jau pieminētā "nevajadzīgā" Mīlgrāvja "vajadzīgajam" šampanieša kombinātam nodoti pietiekami iespaidīgi pamatlīdzekļi — vīna glabātuves ēka un trīs desmiti vīna glabātuves tilpņu.
    Valsts kontroles atzinumā tika arī norādīts, ka privatizācijas komisija nav uzskatījusi par nepieciešamu novērtēt privatizējamā kombināta intelektuālo īpašumu — teiksim, jaunu vīnu un bezalkoholisko dzērienu tehniskās izstrādnes. Un tas — par spīti faktam, ka uzreiz pēc kombināta nosacītās cenas noteikšanas, dibinot SIA Vīna pagrabs, šampanieša kombināts daļu sava ieguldījuma sedza kā reiz ar intelektuālo īpašumu 130 tūkstošu latu kopvērtībā. Turklāt pri(h)vatizatoriem nelaimīgā kārtā šis intelektuālais īpašums bija arī detalizēti uzskaitījies — tās bija jaunu vīnu un bezalkoholisko dzērienu (tostarp Rīgas šampanietis, Latvijas Dzirkstošais baltais vīns, vīns Rislings dzirkstošais, dzirkstošais dzēriens Šarlote u. c.) "tehniskās izstrādnes, kuras sagatavotas VRVŠK un atļautas ražošanā Latvijas Republikas teritorijā".
    Un ko nu tad runāt par tādu sīkumu, ka "atsevišķi apgrozāmo līdzekļu inventarizācijas akti sastādīti, nenorādot materiāli atbildīgo personu, kā arī uz aktiem nav attiecīgo materiāli atbildīgo personu parakstu", vai par to, ka privatizētājiem kaut kā bija "piemirsušies" uzņēmuma apgrozāmie līdzekļi vairāk nekā 570 tūkstošu latu apmērā. Valsts kontrolei bija ko teikt arī par operatīvo SIA Bravo atskaitīšanu no "pareizajiem" privatizētgribētājiem — citēsim atkal:

    "Kaut arī 16.06.1992. likuma "Par valsts un pašvaldību īpašuma objektu (uzņēmumu) privatizācijas kārtību" 8. panta 1. punkts nosaka, ka apstiprinātu projektu var grozīt un papildināt institūcija, kas projektu apstiprinājusi, tomēr 17.11.1993. privatizācijas komisija pieņēmusi lēmumu (protokols Nr. 10) apstiprināt izmaiņas, ka SIA Bravo paredzētās daļas iegādājas SIA Jaunpagasts, privatizācijas projekta daļā — saimnieciskie partneri ar noteikumu, ja tiks saņemta LR EM piekrišana. Privatizācijas komisijas sēžu protokoli neliecina, ka būtu atkārtoti skatīta saimniecisko partneru gatavība iegādāties VRVŠK akcijas un lemts jautājums par SIA Bravo privatizācijas projektā paredzēto akciju pārdošanu, tomēr privatizācijas komisijas priekšsēdētājs A. Šķēle jau 15.11.1993. ar vēstuli adresētu LR EM privatizācijas valsts ministram D. Skultem lūdz saskaņot izmaiņas, atļaujot SIA Bravo paredzētās akcijas iegādāties SIA Jaunpagasts.
    Lai gan iepriekš minētais likums un LR MP 30.12.1992. lēmuma Nr. 562 "Par privatizācijas projektiem, to apstiprināšanas, grozīšanas un papildināšanas kārtību" 4.3. un 4.4. punkts nosaka, ka pieprasījumu attiecīgā institūcija reģistrē un izskata tādā pašā kārtībā kā privatizācijas projektu autoru iesniegtos projektus, pieprasījumu grozīt vai papildināt privatizācijas projektu, izskata institūcija, kas ir apstiprinājusi privatizācijas projektu, tomēr 17.11.1993. LR EM privatizācijas projektu apstiprināšanas komisija (sēdi vada Privatizācijas departamenta direktors A. Tiknuss, viņš arī privatizācijas komisijas priekšsēdētāja vietnieks) nolemj (protokols Nr. 25) atbalstīt privatizācijas komisijas priekšlikumu par grozījumu izdarīšanu privatizācijas projektā, mainot akciju sadalījumu starp saimnieciskajiem partneriem, nemainot kopējo paredzēto akciju skaitu saimnieciskajiem partneriem. 23.11.1993. LR EM (privatizācijas valsts ministrs D. Skulte) ar vēstuli Nr. 3–31–1–150 "Par izmaiņām privatizācijas projektā" privatizācijas komisijai dara zināmu EM tiesību aktu normām neatbilstošo lēmumu."

    Ar vārdu sakot, steiga ir bijusi pārāk liela, lai ievērotu kaut kādus nenozīmīgus sīkumus...
    Savukārt no Valsts kontroles revīzijas atzinumā minētajiem secinājumiem īpaši iespaidīgs bija 4. punkts: "VRVŠK privatizācijas projektā un LR Lauksaimniecības ministrijas (ministra v. i. A. Šķēle) pavēlēs noteiktā VRVŠK privatizācijas kārtība liedza privatizācijā iesaistīties iespējami plašākam privatizācijas subjektu lokam.
    Saskaņā ar Civillikuma 1439. pantu privatizācijas projektā noteiktā kārtība ir uzskatāma par darījumu, kurā it kā aiz likumdošanā noteiktās procedūru veikšanas, griba privatizāciju veikt likumīgi izteikta tikai izskata pēc, bez vēlēšanās radīt iespējas plašākam privatizācijas subjektu lokam piedalīties VRVŠK privatizācijā..."
    Pēc tam gan ar Valsts kontroles atzinumu sākās dažādas dīvainas lietas. Valsts kontroles Privatizācijas procesa revīzijas departamenta kolēģijas 1999. gada 10. februāra sēdē konstatētais gan vēl bija pietiekami strikts — lūk, atsevišķi fragmenti:

    "LR Ekonomikas ministrija nav ievērojusi [..] likuma 7. panta prasības par to, ka informāciju par ministrijas apstiprināto valsts īpašuma objekta (uzņēmuma) privatizācijas projektu Ekonomisko reformu ministrija ne vēlāk kā četras nedēļas pēc tā saņemšanas dienas publicē privatizācijas biļetenā vai LR Augstākās padomes un Ministru padomes oficiālā izdevumā. Informācija par apstiprināto VRVŠK privatizācijas projektu presē publicēta tikai pēc 2 mēnešiem un tajā nav iekļautas tiesību aktu normām atbilstošas ziņas: īss kapitāla daļu realizācijas apraksts, investīciju garantijas un lielākie kapitāla daļu pircēji. [..]
    VRVŠK bija rentabls uzņēmums (1992. gada tīrā peļņa Ls 512 555, 1993. gada pusgada tīrā peļņa Ls 117 600), privatizācijas komisija, vērtējot uzņēmumu pēc peļņas diskonta metodes, noteica tā vērtību Ls 1 967 550, bet, vērtējot pēc uzņēmuma mantas vērtības (substances), noteica vērtību Ls 405 492. Galīgo nosacīto uzņēmuma cenu privatizācijas komisija noteica Ls 400 000. Nosakot galīgo nosacīto cenu, privatizācijas komisija nav pildījusi "Nolikuma par novērtēšanu" 12. punkta prasības, kurš nosaka, ka privatizācijas komisija izvērtē ar abiem paņēmieniem noteikto uzņēmuma nosacīto cenu un nosaka tā galīgo nosacīto cenu. [..]
    Privatizācijas komisija, izskatot jautājumus, kam dodamas tiesības iegādāties VRVŠK akcijas, nav pildījusi iepriekšminētās tiesību aktu normas un nav arī organizējusi kapitāla daļu (akciju) pārdošanu atbilstoši privatizācijas projektā paredzētajiem saimnieciskajiem partneriem. Arī 12,5% akciju, kuras privatizācijas projektā paredzēts par sertifikātiem realizēt citām personām, privatizācijas komisija nolēmusi realizēt saimniecisko partneru fiziskām personām."

    Taču pēc tam... nē, politiskā spiediena pastāvēšana gan tā arī netika atzīta, tomēr solīti pa solītim Valsts kontroles pārstāvju izteikumi acīmredzami kutelīgajā Rīgas vīnu lietā kļuva aizvien diplomātiskāki, līdz 2000. gada janvārī Valsts kontroles padome izlēma atdot atzinumu atpakaļ tā izstrādātājiem — Privatizācijas procesa revīzijas departamenta kolēģijai. Kolēģija, atkārtoti izskatījusi revīzijas materiālus, gan stūrgalvīgi palika pie sava un nolēma materiālus nosūtīt Ģenerālprokuratūrai "nodarīto zaudējumu piedziņai un vainīgo amatpersonu saukšanai pie atbildības". Aplēstie zaudējumi gan bija būtiski sarukuši, taču Ģenerālprokuratūras pārstāvis arī par tiem atbildēja skaidri un gaiši: "Izvērtējot Valsts Rīgas vīna un šampanieša kombināta privatizācijas procesu kopumā, uzskatu, ka privatizācijas procesā valsts neiegūto līdzekļu piedziņa nav iespējama."
    Patiesībā gan toreizējā Ģenerālprokuratūras Personu un valsts tiesību aizsardzības departamenta prokurora Jura Galeja 2000. gada 30. jūnijā parakstītā atbilde (pilnā formā — šīs grāmatas pielikumu sadaļā) bija tik krāšņa, ka jau 2007. gada rudenī lika šīs grāmatas autoram jaunajam LR ģenerālprokuroram Jānim Maizītim uzdot virkni jautājumu ar vienu kopsaucēju — vai tiešām Ģenerālprokuratūra vēl joprojām ir tādos pašos uzskatos kā "vecajos laikos". Lūk, šie jautājumi:

    "2000. gada 30. jūnijā LR Ģenerālprokuratūras Personu un valsts tiesību aizsardzības departamenta prokurors J. Galejs ir sniedzis rakstisku atzinumu par Valsts kontroles veikto revīziju par Valsts Rīgas vīna un šampanieša kombināta privatizāciju.
    Lūdzu sniegt atbildi, vai arī pašreizējo LR Ģenerālprokuratūras viedokli par likumības ievērošanu atspoguļo šādi prokurora J. Galeja atzinuma fragmenti (varat sniegt atbildi par katru fragmentu atsevišķi vai par visiem kopā):
    1) "Neviena likuma norma skaidri nenosaka, kura ministrija ir civiltiesiski atbildīga par privatizācijas komisijas darbības rezultātā radītajiem zaudējumiem";
    2) "Zaudējumi valstij ir radīti, apstiprinot privatizējamā objekta cenu, pamatojoties uz inventarizācijas dokumentiem, kuros nav iekļauta un novēr-tēta visa privatizējamā objektā iekļautā manta. Šādā situācijā, neskatoties uz faktu, ka nav ievērotas normatīvo aktu prasības, nav pierādījumu tam, ka privatizācijas komisijas locekļi ir ar nodomu apstiprinājuši tieši šādu privatizējamā objekta cenu, kurā nav ņemta vērā visa objekta vērtība, t. i., nav pierādījumu faktam, ka privatizācijas komisijas locekļi, nosakot objekta cenu, ir paredzējuši sabiedriski bīstamās sekas — zaudējumu nodarīšanu valstij — un vēlējušies šo seku iestāšanos. Ievērojot šo apstākli, ir izslēgta privatizācijas komisijas locekļu iespējamā kriminālatbildība par tīšu noziedzīgu darbību izdarīšanu";
    3) "Jautājumā par privatizācijas komisijas locekļu nevērīgu pienākumu pildīšanu no krimināltiesiskā viedokļa ir jāņem vērā, ka iespējamā atbildība varētu iestāties tikai tad, ja būtu pierādāma ne tikai privatizācijas komisijas kā koleģiālas lēmējinstitūcijas, bet arī katra tās locekļa vaina, ievērojot to, vai konkrētajam privatizācijas komisijas loceklim vajadzēja paredzēt zaudējumu nodarīšanu valstij."
    4) "Lēmums par privatizējamā objekta cenas noteikšanu juridiski ir noformēts pareizi un būtu pieņemts atbilstoši likuma prasībām, ja vien privatizācijas komisija būtu vadījusies no likuma prasībām atbilstošiem inventarizācijas dokumentiem"."

    Tātad — 2000. gadā Ģenerālprokuratūra uz Valsts kontroles slēdzienu atbildēja ar apsvērumiem, ka privatizācijas organizētāju atbildība esot bijusi kolektīva, individuālā vaina neesot nosakāma un pat vainīgā ministrija ne, turklāt neesot taču pierādījumu, ka, pārkāpjot neskaitāmās normatīvo aktu normas, Andris Šķēle un pārējie privatizācijas komisijas locekļi būtu vēlējušies nodarīt valstij kādus zaudējumus.
    Savukārt septiņus gadus vēlāk tā pati Ģenerālprokuratūra vienkārši mazgā rokas — viss esot aizmirsies, viss esot pazudis, ko nu tur vairs. Lūk, fragments no Ģenerālprokuratūras Personu un valsts tiesību aizsardzības departamenta prokurora Aivara Buliņa atbildes:

    "Ģenerālprokuratūrā 2007. gada 1. novembrī tika saņemts Jūsu iesniegums, kurā lūdzat izteikt pašreizējo Ģenerālprokuratūras viedokli par prokurora J. Galeja 2000. gada 30. jūnijā sniegtā atzinuma atsevišķiem fragmentiem sakarā ar Valsts kontroles veikto revīziju par Valsts Rīgas vīna un šampanieša kombināta privatizāciju.
    2000. gada 30. jūnijā Ģenerālprokuratūras Personu un valsts tiesību aizsardzības departamenta prokurors J. Galejs atzinumu par Valsts Rīgas vīna un šampanieša kombināta privatizācijas materiālu izvērtēšanas rezultātiem nosūtīja Valsts kontroles Privatizācijas procesa revīzijas departamentam, kas likumā noteiktajā kārtībā to nav apstrīdējis.
    Izskaidroju Jums, ka prokuratūra nevar dot vērtējumu par atsevišķiem jautājumiem, kuri izņemti no konteksta. Bez tam, kopš minētā atzinuma ir pagājis ilgs laika posms, un J. Galejs prokuratūrā vairs nestrādā, tādējādi, prokuratūrai nav informācijas par to, kādi materiāli bija prokurora rīcībā, kad tika gatavots atzinums Valsts kontrolei..."

    Jā, bet kāpēc Valsts kontrole — ja reiz tā bija tik pārliecināta par valsts īpašuma privatizācijā pieļautiem megapārkāpumiem — tālajā 2000. gadā ij nemēģināja pārsūdzēt acīmredzami smieklīgo, pat absurdo Ģenerālprokuratūras atzinumu? It īpaši ņemot vērā, ka arī visas privatizācijas procesā iesaistīto personu sūdzības par atzinumu pēc tā publiskošanas bija visnotaļ formālas un neviens no sūdzību iesniedzējiem nenoliedza, ka valstij tiešām nodarīti zaudējumi, — runa bija tikai par detaļām: piemēram, Rīgas vīni iebilda pret to, ka tiek sodīta kompānija un nevis amatpersonas, kas pieļāvušas pārkāpumus, savukārt Zemkopības ministrija norādīja, ka tā nu ne pie kā neesot vainīga, — tad jau drīzāk Ekonomisko reformu ministrija vai tās pēctece, Ekonomikas ministrija.
    Vēl vairāk, ministriju pārstāvji savās atbildēs par atsevišķiem jautājumiem pat atklāti putrojās. Tā, piemēram, bijušais Ekonomikas ministrijas privatizācijas projektu apstiprināšanas komisijas priekšsēdētāja vietnieks Andrejs Tiknuss paskaidrojumā Valsts kontrolei 1998. gadā skaidri un gaiši apliecināja: "Valsts Rīgas vīna un šampanieša kombināta privatizācijas projektu izstrādāja viens autors — darba grupa, un projektu iesniedza grupas vadītājs — kombināta direktors V. Kokars." Savukārt Zemkopības ministrija šo pašu jautājumu skaidroja pilnīgi citādi:

    "Lauksaimniecības ministrijā tika saņemts un izskatīts tikai viens Valsts Rīgas vīna un šampanieša kombināta (turpmāk tekstā VRVŠK) privatizācijas projekts, kuru bija izstrādājusi autoru grupa uzņēmuma direktora vadībā. 1992. gada 17. novembrī, t. i. sākotnējā privatizācijas projekta iesniegšanas laikā, par direktoru strādāja J. Posmetnijs.
    Ar 1993. gada 14. jūniju par VRVŠK direktoru sāka strādāt V. Kokars un tāpēc viņš kā direktors ir parakstījis papildināto privatizācijas projekta variantu, kas tika ministrijā iesniegts 1993. gada 1. jūlijā. Par to, ka ir tikai viens un tas pats privatizācijas projekts, liecina, ka pārstrādātajā un precizētajā privatizācijas projekta teksta 4. punkts norāda to, ka atkārtoti tiek iesniegts tieši 1992. gada 17. novembrī sagatavotais un iesniegtais sākotnējais projekts.
    Lauksaimniecības ministrijas neprecizitātes lietvedībā ir bijušas par pamatu Valsts kontroles darbinieku pieņēmumam par it kā diviem atsevišķiem VRVŠK privatizācijas projektiem. [..] Jautājums par to, vai V. Kokars ir uzskatāms par privatizācijas projekta autoru, tika vēlāk detalizētāk izskatīts arī paša VRVŠK privatizācijas komisijas sēdē. Sēdes protokoli kopā ar pārējiem materiāliem 28.10.1997. uz 482 lapām iesniegti Privatizācijas aģentūrā. Sēdē V. Kokars paskaidro, ka projekta autoru grupa J. Posmetnijs, A. Jerņevs, ā. Jūbele, A. Vitovska, P. Belokurovs, A. Rudzīts ir noslēguši savstarpēju vienošanos par atlīdzības sadali par projekta izstrādāšanu, ka viņš, kā uzņēmuma direktors, ir sniedzis darba grupai visu nepieciešamo informāciju, tādējādi nodrošinot projekta sagatavošanu..."

    Taču, par spīti šīm plašajām iespējām, Valsts kontrole šajā gadījumā par nepieciešamību valsts intereses aizstāvēt līdz pēdējai iespējai kaut kā piemirsa — un toreizējos notikumus tagad atcerēties vienkārši nevēlas. "Labdien! Nosūtīju Šķibeļa kungam jautājumus, viņš ar tiem iepazinās un informēja, ka nevarēs īsti uz tiem atbildēt. Valsts kontrole savu oficiālo viedokli ir sniegusi saistībā ar šiem jautājumiem jau 1999. gadā, un diskutēt par to, kāpēc Ģenerālprokuratūra, kam tika nosūtīti materiāli, neko nedarīja, nebūtu korekti," — šāda ir Valsts kontroliera padomnieces Līvas Ulmanes atbilde uz jautājumiem vienam no toreizējiem revidētājiem — Valsts kontroles padomes loceklim Indulim Šķibelim.
    Līdzīga atbilde ar Līvas Ulmanes starpniecību tiek saņemta arī no nu jau bijušā Valsts kontroles kolēģijas locekļa Viļņa Puča: "Diemžēl arī Puča kungs nevarēs atbildēt uz jautājumiem — viņa pamatojums: Valsts kontrole savu viedokli izteica atzinumā. Atzinums pamatots uz revīzijā konstatētiem faktiem un netika apstrīdēts. Kas attiecas uz tiesībsargiem, tad skatīja gan, un domāju, ka lietā vajadzētu būt tiesībsargu slēdzienam. Nejūtu nekādu aicinājumu runāt par tik vecām lietām."
    Un šīs nu patiešām ir stāsta beigas — atliek tikai pavilkt svītru zem tās smieklīgās naudiņas, kuru par uzņēmumu saņēma Latvijas valsts. Lūk, privatizācijas komisijas priekšsēdētāja Andra Šķēles savulaik pašrocīgi parakstīts dokuments par to līdzekļu izlietojumu, kas ienākuši un ienāks no Valsts Rīgas vīna un šampanieša kombināta privatizācijas:

    "Par privatizācijas fondos ieskaitāmo līdzekļu maksāšanas grafiku
    Uz privatizētā Valsts Rīgas vīna un šampanieša kombināta bāzes izveidotās AS Rīgas vīni:
    dibināšanas pamatkapitāls — 400 000 Ls
    vienas akcijas nomināls — 40 Ls
    akciju skaits — 10 000.
    Privatizācijas fondos tiek ieskaitīti sertifikāti un naudas līdzekļi, kas iegūti, realizējot 9500 akcijas (realizēti netiek 5% jeb 500 akcijas 20 000 Ls vērtībā, kuras tiek nodotas pensiju fonda rīcībā).
    Sertifikātu ieskaitīšanas kārtība un termiņi
    Par sertifikātiem tiek realizētas 1500 akcijas 60 000 Ls vērtībā.
    1) realizējot akcijas kombināta darbiniekiem uzņēmuma sertifikāta kontā tiks ieskaitīti 1250 sertifikāti, kas iegūti pārdodot 12,5% jeb 1250 akcijas 50 000 Ls vērtībā ar 30% atlaidi;
    2) realizējot akcijas saimniecisko partneru — uzņēmējsabiedrību dalībniekiem un darbiniekiem, uzņēmuma sertifikāta kontā tiks ieskaitī 1785,7 sertifikāti, kas iegūti pārdodot 12,5% jeb 1250 akcijas 50 000 Ls vērtībā bez atlaides.
    Kopā: 3035,7 sertifikāti. No tiem tiks ieskaitīti:
    — Vidzemes priekšpilsētas pašvaldības privatizācijas fondā — 5% jeb 151,785 sertifikāti
    — Rīgas priekšpilsētas pašvaldības privatizācijas fondā — 5% jeb 151,785 sertifikāti
    — Valsts privatizācijas fondā — 90% jeb 2732,13 sertifikāti.
    Iemaksas termiņš — 15.01.96
    Naudas ieskaitīšanas kārtība un termiņi
    Par naudu tiek realizētas 8000 akcijas 280 000 Ls vērtībā. No tiem:
    1) 6559,8 Ls ir iztērēti privatizēšanas procesa organizēšanai;
    (Privatizācijas komisijas izdevumu galīgā tāme)
    2) 65 000 Ls — ieskaitīti valsts budžetā, Vidzemes priekšpilsētas pašvaldības un Valsts privatizācijas fondos (11.02.94 maksājuma uzdevums Nr. 108, 109, 110)
    3) atlikušie 208 440,2 Ls sadalās sekojoši (ņemot vērā, ka no pirmās iemaksas nauda netika ieskaitīta Rīgas pilsētas pašvaldības privatizācijas fondā):
    — Valsts budžetā (18% a/n) — 37 519,24 Ls
    — Rīgas pilsētas pašvaldības privatizācijas fondā — 11 300,29 Ls
    — Vidzemes priekšpilsētas pašvaldības privatizācijas fondā — 8546,05 Ls 123
    — Valsts īpašuma privatizācijas fondā — 151 074,62 Ls
    Naudas iemaksas termiņš — 1995. gada 15. janvāris."

    Kādas bija galīgās valsts saņemtās summas? Lūk, Privatizācijas aģentūras valdes priekšsēdētāja vietnieka Viktora Šadinova parakstītais 2000. gada 4. aprīļa aģentūras valdes lēmums par kombināta privatizācijas pabeigšanu: "Samaksa par Valsts Rīgas vīna un šampanieša kombināta privatizācijas rezultātā saskaņā ar privatizācijas projektu pārdotajām akcijām izdarīta naudā 280 000 latu apmērā un privatizācijas sertifikātos 89 093,48 latu apmērā. Akciju sabiedrība Rīgas vīni ir izpildījusi visus Valsts Rīgas vīna un šampanieša kombināta privatizācijas noteikumus." Var piebilst vēl tikai to, ka šīs pašas akciju sabiedrības Rīgas vīni statūtus saskaņā ar 1993. gada 1. oktobrī noslēgtu līgumu bija izstrādājusi SIA Padoms ar... jā, ar to pašu Viktoru Šadinovu priekšgalā, pasūtinātājs — Valsts Rīgas vīna un šampanieša kombināta privatizācijas komisija Andra Šķēles personā, maksa — 250 latu. Tikpat, cik čaklajam Padomam tika samaksāts arī par Laimas statūtiem...

V   Tad viņš ieraudzīja, ka maize ir pieprasīta...

    Saldumi, dzērieni, gaļa, piens... nu, kāpēc gan arī ne graudi, milti un maize? Godmaņlaiku maizes nozares — vēl neprivatizētas, pilnībā valsts kontrolētas — galvenais pārzinātājs Jevgeņijs Lukašenoks tagad atminas: "Es varu atcerēties 1991. gada 19. augustu, kad es Istras pagastā, savā dzimtenē palīdzēju vietējai baznīcai, kas tur atjaunojās, es sponsorēju pat materiālus. Un bija liturģija, un tad mani atrada, un uzdeva jautājumu, Šķēle laikam, — un jautāja, vai ar maizi būs problēmas, jo Maskavā pučs. Mēs politikā nepiedalāmies, es garantēju... jo tie, kas nodarbojās ar maizi, ir īsti maiznieki, kuri zina tikai, kas ir maize un ka maizi vajag, lai dotu cilvēkiem. Un es atbraucu no Latgales, un te jau tanki stāv. Bet maize kā bija, tā ir.
    Un, kad mēs reizi mēnesī savācāmies, protams, bija visādi viedokļi, bet mana prasība bija, ka maize — tā nav politika un nekad nevar būt politika, tai jābūt ārpus politikas. Un, ja runājam par efektivitāti un kvalitāti, tad es nevaru pateikt, kādas Šķēlem toreiz bija domas, bet kvalitātes jautājumi interesēja arī ministriju — kādas cenas, kādi milti, kādi graudi. Mums vajadzēja Godmanim rādīt, viņam patika diagrammas, un mēs viņam taisījām — izdevumi, zaudējumi, algas, izejvielas utt. Īpaši, lai cenas atbilstu tam, ka uzņēmumi var attīstīties.
    Un tās diagrammas taču mēs taisījām kopā ar Šķēli, vēl 1989. gadā, es nedomāju, ka viņš tad būtu domājis... viņš vienkārši saprata maizes rūpniecības būtību, tā biznesa. Tad mēs tikai glābām maizi, tad tādas domas nevienam nebija. Varbūt vēlāk, tad viņš ieraudzīja, ka maize ir pieprasīta, ieraudzīja uzņēmumus, tad..."
    Formāli, protams, Andris Šķēle līdz pat 1993. gada vasaras beigām, kad viņš atvadījās no lauksaimniecības ministra pienākumu pildīšanas, uz labības pārstrādes un maizes ražošanas uzņēmumiem varēja tikai noskatīties, tikai un vienīgi valsts interesēs uzraudzīt to darbību un rūpēties par šo uzņēmumu sekmīgu privatizāciju, taču nekādā gadījumā ne iekārot šīs ražotnes pats sev.
    Labi, iekārot varbūt arī drīkstēja, taču — nekādā gadījumā ne īstenot šādas vēlmes. Un tas arī formāli nenotika. Notika kas cits — jau 1992. gada oktobrī Lauksaimniecības ministrijas uzņēmums Baltmaiznieks un tā pati SIA Ave Lat (kura oficiāli ar Andri Šķēli tolaik nebija saistīta ne vismazākajā mērā) kopā ar vāciešiem Raineru Pitcu un Akselu Goebelu noslēdza nodomu protokolu par sadarbību maizes ražošanas kopuzņēmuma veidošanā. Tam savukārt jau sekoja SIA Lize radīšana: dibinātāji bija Ave Lat un vācieši — Vācijas kompānijas Euro Business pārstāvji.
    Šis fakts deva pamatu Andrim Šķēlem arī daudzus gadus vēlāk apgalvot — klau, bet tas taču nav bijis nekāds Ave Lat, kas viņa Lauksaimniecības ministrijas laikos privatizēja kādu viņa pārraudzītu maizes uzņēmumu: "Tur tas ir kopā ar kādu vācu firmu, un par to nevar teikt, ka tas ir Ave Lat. [..] Ave Lat nebija specifisku zināšanu šajā jomā. Es savukārt tanī laikā strādāju ministrijā un nevarēju darboties biznesā. Domāju, ka no vāciešiem Ave Lat arī daudz ko iemācījās, bet pats šī kombināta privatizācijā nav piedalījies, to privatizēja Latvijas–Vācijas kopuzņēmums."
    Vienlaikus mūsu galvenais varonis gan nekad neapgalvoja, ka nebūtu bijis lietas kursā par "Vācijas–Latvijas kopuzņēmuma" privatizācijas plāniem: kā nekā nodomu protokolā bija pieminēts, ka jaunajam uzņēmumam nekas nebūtu pretī privatizēt visas četras valsts uzņēmuma Baltmaiznieks maizes ceptuves (divas Rīgā, divas Jūrmalā), un Baltmaiznieka privatizācijas dokumentācijā saistībā ar nodomu protokolu bija skaidri un gaiši ierakstīts — "oriģināls pie A. Šķēles" (kas, protams, nebija nekas kompromitējošs vai ārkārtējs — skaidrs, ka šādi dokumenti varēja, tiem pat vajadzēja glabāties pie tādas valstiski atbildīgas amatpersonas kā lauksaimniecības ministra vietnieks).
    Kas tad tālāk notika ar Baltmaiznieku un Lizi? Vismaz līdz noteiktam punktam viss savā ziņā risinājās pēc jau atstrādātā Laimas scenārija. Pirmām kārtām Lize ātri vien izrādījās pilnīgi neaizstājams un neaizvietojams vienas Baltmaiznieka daļas — maizes rūpnīcas Nr. 3 saimnieciskais partneris. Tiesa, oficiālo dokumentu šķirstītājam var rasties iespaids, ka šajā gadījumā māja uzbūvēta krietni vien pēc jumta: lieta tā, ka maizes rūpnīcas Nr. 3 privatizācijas projekts pirmoreiz Lauksaimniecības ministrijā tika iesniegts jau itin drīz pēc nodomu protokola parakstīšanas, 1992. gada 16. novembrī, kad jaunie ceptuves "saimnieciskie partneri" vēl gandrīz droši nekādu saimniekošanu nebija sākuši — kas, protams, tiem netraucēja atrasties šādā iespaidīgas priekšrocības dodošā statusā.
    Tikai apmēram pusgadu vēlāk, jau 1993. gada maijā SIA Lize noslēdza konkrētu un skaidru līgumu ar valsts firmas Baltmaiznieks 3. maizes fabriku tās direktora personā, paredzot, ka "1. "Piegādātājs" apņemas piegādāt un nodot "saņēmējam" vienu maizes cepšanas elektrokrāsni Elektro–Backofen Picolo 1—4 Winkler Wachtel un vienu mīklas dalītāju Rotamat Nr. 139681 Werner Pflederer, Stutgart jaunu maizes izstrādājumu ražošanas tehnoloģijas izpētei un tirgus analīzei. 2. Iekārtas tiek nodotas "saņēmējam" bez maksas uz laiku līdz 14.06.93. ar tiesībām pagarināt lietošanas laiku pēc abu pušu papildus vienošanās. 3. Maizes izstrādājumu realizācijas finansiālie noteikumi tiek saskaņoti papildus protokolā, kas ir šī līguma neatņemama sastāvdaļa". Un, kaut gan par Lizi "nevar teikt, ka tas ir Ave Lat", līgumu parakstīja arī mums jau labi pazīstams cilvēks — Ēriks Masteiko, kurš cita starpā izrādījās arī Lizes finanšu direktors.
    Savukārt mēnesi vēlāk noslēgtais līgums par elektrokrāsns izmantošanu paredzēja ne tikai to, ka "Ražotājs apņemas ražot baltmaizes izstrādājumus — 50 g, 70 g un 100 g maizītes Mazulis — ar bezmaksas lietošanā nodoto cepšanas elektrokrāsni Elektro–Backofen Picolo 1—4, saskaņojot saražoto maizīšu apjoma un sortimenta izmaiņas ar Piegādātāju", bet arī to, ka tā pati valsts maizes ceptuve kā "Ražotājs apņemas saražoto produkciju realizēt Piegādātājam par pašizmaksu, kuru nosakot iespēju robežās tiek ņemta vērā krāsns nodošana bezmaksas lietošanā".
    Vai tiešām pietiekami modernajai maizes rūpnīcai Nr. 3 šī elektrokrāsns bija tik nepieciešama un būtiska, it īpaši ņemot vērā tās pašas rūpnīcas biznesa plānu, kurā skaidri norādīts, ka "rūpnīcās izmantotas 10 ārzemju maizes cepšanas krāsnis, kas ražotas Čehoslovākijā un Dienvidslāvijā"? Vai arī būtiskāka tā bija pašas "nevis Ave Lat, bet Lizes" saimnieciskajai lab-sajūtai, gūstot iespēju saņemt daļu valsts maizes rūpnīcas izgatavotās produkcijas par pašizmaksu?
    Jebkurā gadījumā Lizes direktors tā paša gada augustā varēja ar drošu sirdi parakstīt šādu "Investīciju plānu":

    "1. Latvijas–Vācijas kopuzņēmums SIA Lize ir valsts firmas Baltmaiznieks saimnieciskais partneris. Saskaņā ar līguma Nr. 1 no 1993. g. 14. maija valsts firmas Baltmaiznieks rūpnīcā Nr. 3 ir uzstādītas un nodotas bezmaksas lietošanā sekojošas iekārtas:
    1) maizes cepšanas elektrokrāsns Elektro–Backhofen Picolo 1—4 Winkler Wachtel; 2) mīklas dalītājs Rotomat Nr. 139681 Werner Pflederer, Stutgart par kopējo summu — 3,35 milj. LVR.
    2. Maizes cepšanas tehnoloģiskā procesa modernizēšanai paredzēts uzstādīt jaunas iekārtas mīklas jaukšanai un dozēšanai, kas nodrošinātu trīs maizes cepšanas līnijas. Minēto iekārtu kopējās izmaksas — 12,5 milj. LVR.
    3. Jaunās mārketinga koncepcijas realizācijai tiek plānots iegādāties specializētas automašīnas maizes izstrādājumu piegādēm klientiem par kopējo summu 3,15 milj. LVR.
    4. Ražošanas un vadības uzdevumu automatizācijai sakarā ar elektroniskās datu apstrādes ieviešanu paredzēts uzstādīt datortehniku par kopējo summu — 1 milj. LVR.
    Līdz 1993. g. 10. augustam SIA Lize valsts firmas Baltmaiznieks rūpnīcā Nr. 3 ir ieguldījusi 3,35 milj. LVR (punkts 1) un līdz 1993. gada beigām plāno ieguldīt 16,65 milj. LVR (punkti 2, 3, 4), kas kopā sastāda 20 milj. LVR."

    Ar vārdu sakot, iespaidīgas investīcijas — tiesa, tikai tik ilgi, kamēr neņemam vērā paša Baltmaiznieka jaudas un finansiālos rādītājus. Un tie nemaz nebija tik slikti: 3. maizes rūpnīcas apgrozāmie līdzekļi 1993. gada sākumā bija 47 miljoni Latvijas rubļu, pamatlīdzekļi — 48,8 miljoni Latvijas rubļu, 1992. gadā saražotas 8754 tonnas produkcijas ("radniecīgajā" 2. rūpnīcā — 16 404 tonnas), produkcijas rentabilitāte — 26%, tīrā peļņa 1992. gadā saskaņā ar pieejamajiem dokumentiem — 80 miljoni Latvijas rubļu.
    Turklāt, par spīti nodomam protokolā ierakstīto, "vāciešu" investīcijas, vismaz spriežot pēc oficiālajiem dokumentiem, aizplūda nevis uz visām četrām Baltmaiznieka ceptuvēm, bet tikai uz vienu — to pašu, ko Andris Šķēle vēlāk kā 3. maizes kombinātu publiski nodēvēja par "vienu no mazākajiem, bet labākajiem Rīgas maizes kombinātiem". Taču Lauksaimniecības ministrija pret šo procesu izturējās izprotoši, un droši vien tīras sakritības dēļ jau dažas dienas pēc Lizes un maizes rūpnīcas Nr. 3 līguma par maizīšu Mazulis ražošanas sākumu un nodošanu Lizei par pašizmaksu dienas gaismu ieraudzīja ministra vietas izpildītāja Andra Šķēles 1993. gada 19. jūnija pavēle "Par v/u Baltmaiznieks reorganizāciju", ar kuru tika uzdots "reorganizēt Rīgas valsts firmu Baltmaiznieks, nodalot no tās rūpnīcu Nr. 3, Rīgā, Mūkusalas ielā Nr. 51 kā "tehnoloģiski un organizatoriski patstāvīgu saimniecisku vienību, kas privatizējama kā atsevišķs objekts".
    Ar 1. jūniju — kas interesanti, gandrīz trīs nedēļas pirms Baltmaiznieka reorganizācijas oficiālā lēmuma — datēta arī cita Andra Šķēles parakstīta pavēle, ar kuru jau faktiski tika salikti punkti uz "i": "Apstiprināt SIA Invest–Rīga izstrādāto Rīgas Valsts firmas Baltmaiznieks objekta — 3. maizes rūpnīcas (Rīgā, Mūkusalas ielā 51) privatizācijas projektu, kurš paredz: izveidot akciju sabiedrību Baltmaiznieks ar šādu pamatkapitāla sadalījumu: 5% nodot pensiju fondam, 25% realizēt tikai par LR privatizācijas sertifikātiem (t. sk. pusi objekta darbiniekiem), 70% realizēt saimnieciskam partnerim SIA Lize (kā vienotu akciju paketi)." Pirms tam privatizācijas projekts jau bija apstiprināts Lauksaimniecības ministrijas privatizācijas projektu apstiprināšanas komisijā.
    Sekoja vēl viena — jau 1993. gada 30. jūlijā izdota lauksaimniecības ministra vietas izpildītāja Andra Šķēles pavēle "Par Rīgas VF Baltmaiznieks maizes rūpnīcas Nr. 3 privatizāciju":

    "Saskaņā ar Latvijas Republikas likuma "Par valsts un pašvaldības objektu (uzņēmumu) privatizācijas kārtību" 13. panta prasībām un pamatojoties uz to, ka Rīgas valsts firmas Baltmaiznieks atsevišķi privatizējamā objekta — Maizes rūpnīcas Nr. 3 privatizācijas projektu 1993. gada 22. jūlijā ir apstiprinājusi Ekonomisko reformu ministrija (Sēdes protokols Nr. 15) un ar 1993. gada 29. jūlija pavēli Nr. 193 ir iecēlusi tās Privatizācijas komisiju, pavēlu:
    1. Privatizēt Maizes rūpnīcu Nr. 3 saskaņā ar privatizācijas projektu, kurš paredz to pārveidot par akciju sabiedrību Baltmaiznieks un realizēt akcijas šādās proporcijās: 5% nodot pensiju fondam, 25% pārdot tikai par sertifikātiem (t. sk. pusi uzņēmuma darbiniekiem), 70% pārdot saimnieciskam partnerim — SIA Lize kā nedalāmu paketi.
    2. Pilnvarot Maizes rūpnīcas Nr. 3 Privatizācijas komisiju, pamatojoties uz LM 1993. gada 19. jūnija pavēli Nr. 329 veikt Rīgas valsts firmas reorganizāciju, nodalot no tās minēto saimnieciski patstāvīgo struktūrvienību.
    3. Noteikt, ka Lauksaimniecības ministrijas pārstāvis Privatizācijas komisijā — Arnis Bērziņš ir valsts pilnvarnieks, kurš pārstāv rezervēto valsts kapitālu līdz tā pilnīgai pārdošanai un ir tiesīgs parakstīt akciju sabiedrības Baltmaiznieks dibināšanas dokumentus."

    Tātad — ar reālajiem ieguldījumiem nepilnu 17 tūkstošu latu apmērā "nevis Ave Lat, bet Lize" tika pie iespējas iegūt vairāk nekā divas trešdaļas no uzņēmuma, kura pamatlīdzekļu vērtība vien bija vairāk nekā četrpadsmit reizes lielāka. Tiesa, šie 70 procenti bija jāizpērk par naudu, taču, pateicoties vērtētājiem un privatizācijas komisijas pūlēm, summa nudien nebija pārāk iespaidīga: kaut komisija bija atzinusi, ka objekta tirgus cena 1993. gadā ir 259 tūkstoši latu, maizes rūpnīcas Nr. 3 galīgā nosacītā cena tika noteikta 190 tūkstošu latu apmērā. Un kā gan citādi, ja saskaņā ar inventarizācijas komisijas novērtējumu rūpnīcas inventāram 1993. gada septembrī seifa vai eļļas radiatora vērtība bija seši, krēsla — trīs, karoga — deviņi santīmi...
    Tiesa, neiztika arī bez sertifikātu izmantošanas — un te nu, lai ko teiktu Andris Šķēle vēlāk, viņš kā lauksaimniecības ministra vietas izpildītājs izdeva pavēli, kas vistiešākajā veidā attiecās ne jau uz "nevis Ave Lat, bet Lizi", bet gan tieši uz Ave Lat, precīzāk — tā īpašniekiem. Lūk, mūsu galvenā varoņa kā lauksaimniecības ministra vietas izpildītāja pavēle 1993. gada 13. jūlijā: ar to tika apstiprinātas izmaiņas 3. maizes rūpnīcas privatizācijas projektā, nosakot, ka "priekšroka akciju iegādē par sertifikātiem, atskaitot uzņēmuma darbiniekiem pārdodamos 12,5%, ir SIA Lize dibinātāja — SIA Ave Lat fiziskajām personām". Jāpiebilst, ka šie papildinājumi tika apstiprināti ministrijas privatizācijas projektu apstiprināšanas komisijas sēdē 12. jūlijā, un sēdi vadīja komisijas priekšsēdētāja vietnieks Andris Šķēle...
    Apsteidzot notikumus, citēsim kādu nelielu fragmentu no piecus gadus vēlāk tapuša Valsts kontroles atzinuma tieši saistībā ar "Ave Lat fiziskajām personām" doto dāsno iespēju un tās izmantošanu: "Termiņā nav noticis neviens maksājums par SIA Lize fizisko personu A. Masteiko [acīmredzot domāts tas pats Ēriks Masteiko], V[ara]. Jakovicka un N[ormunda]. Pu-tāna parakstītajām, par sertifikātiem iegādātajām 594 akcijām Ls 23 760 nominālvērtībā. SIA Lize fiziskās personas maksājumu ir veikušas tikai 1995. gada oktobrī..."
    Jā, piecus gadus vēlāk Valsts kontrolei, šķiet, bija pamats vēlēties ļoti uzmanīgi pārlapot 3. maizes rūpnīcas privatizācijas dokumentus, taču izrādījās, ka nekāda rūpīgā pāršķirstīšana nesanāks, — lūk, fragments no atzinuma: "Valsts kontrole konstatēja, ka privatizācijas projekts vairākos eksemplāros ar pielikumiem uz 257.lpp., un ievērojama daļa pievienoto dokumentu, nav uzskatāmi kā privatizācijas procesu apstiprinoši un pamatojoši. Privatizācijas lietā nav dokumentu oriģināli, vai arī oriģinālu apstiprinātas kopijas, kā arī uz tiem nav visi nepieciešamie paraksti. Daļa privatizācijas dokumentu, pēc kuriem varētu apzināt privatizācijas procesu, nav pievienoti lietai. Privatizācijas procesa likumību apstiprinošus dokumentus uz pieprasījumu bijušā valsts uzņēmumā Baltmaiznieks un no tā atdalītajā uzņēmumā 3. maizes rūpnīca un tās vietā izveidotajā AS Rīgas maiznieks neuzrādīja. Tos uzrādīt nevarēja arī LR Zemkopības ministrija, kuras valdījumā atradās privatizējamais valsts uzņēmums 3. maizes rūpnīca un LR Ekonomikas ministrija (Ekonomisko reformu ministrijas funkciju pārņēmēja), kurai bija jākontrolē privatizācijas atbilstība tiesību aktu normām."
    Brīnumu lietas Valsts kontrole konstatēja arī valsts Baltmaiznieka reorganizēšanā, kura, kā atceramies, oficiāli notika jau pēc "ne Ave Lat, bet Lizes" iekārotās šā uzņēmuma sastāvdaļas — 3. maizes rūpnīcas privatizācijas projekta apstiprināšanas. Vēl viens sauss fragments no Valsts kontroles atzinuma: "Likuma "Par uzņēmējdarbību" 35. pants nosaka, ka uzņēmumu sadalot vai atdalot daļu no tā, tiesības un saistības tiek sadalītas saskaņā ar īpašuma sadalīšanas aktu. Valsts firmas Baltmaiznieks reorganizācijā, nodalot 3. maizes rūpnīcu, mantas sadales akts netika noformēts. Valsts kontroles rīcībā ir tikai Baltmaiznieks mantas nodošanas akts Valsts uzņēmumam 3. maizes rūpnīca, kurā nav norādīts akta sastādīšanas datums, kā arī nav norādīts, uz kuru laika periodu valsts manta uzskaitīta."
    Kā tad tika nodalīta privatizējamā manta, kuras privatizācijas projekts jau bija apstiprināts. Izrādās — itin vienkārši: "Ar 19.06.1993. LR Lauksaimniecības ministrijas pavēli Nr. 329 tika veiktas izmaiņas v/u Baltmaiznieks statūtos, vadoties pēc LR Lauksaimniecības ministrijas Agrāro reformu pārvaldes priekšnieka vietnieces I. Mārtinsones [acīmredzot domāta Ilze Martinsone] parakstīta valsts uzņēmuma firmas Baltmaiznieks statūtu fonda sadales aprēķina, veicot uzņēmuma reorganizāciju (Valsts kontrolei netika uzrādīti, kas pamatotu I. Mārtinsones sadales aprēķina atbilstību faktiskajam stāvoklim). Dokumentā atsauce, ka Baltmaiznieks statūtu fonds noteikts pēc bilances uz 01.04.1993. Dokumentam nav pievienoti Baltmaiznieks inventarizācijas akti. Iepriekšminētais norāda, ka nav ievērotas LR likuma "Par grāmatvedību" 11. un 13.panta prasības, jo pirms reorganizācijas nav veikta aktīvu un pasīvu inventarizācija."
    Interesantas lietas jau piecus gadus pēc privatizācijas atklājās arī par potenciālajiem privatizētkārotājiem — izrādījās, ka vajadzības gadījumā Andra Šķēles reāli vadītā Lauksaimniecības ministrija bija spējusi pat precīzi nereģistrēt privatizācijas projektus un to iesniedzējus. Atkal fragments — ar atsauci uz valdības apstiprināto un it kā stingri ievērojamo nolikumu "Par privatizācijas projektu apstiprināšanas, grozīšanas un papildināšanas kārtību":

    "Informāciju par to, ka Zemkopības ministrijā nav ievērota ar iepriekšminēto nolikumu noteiktā kārtība, apstiprina I. Mārtinsones ziņojums 27.05.1993. privatizācijas projektu apstiprināšanas sēdē (protokols Nr. 4). I. Mārtinsone ziņo, ka valsts firmas Baltmaiznieks privatizācijai sagatavoti un 1992. gada novembrī iesniegti 3 privatizācijas projekti, kuri atdoti autoriem, to precizēšanai un papildināšanai. Privatizācijas projektu reģistrācijas žurnālā un privatizācijas projektu apstiprināšanas komisijas protokolos (Nr. 1—3) nav atzīmju, kas apstiprinātu I. Mārtinsones ziņoto."

    Arī "īstais" — "ne Ave Lat, bet Lizes" privatizācijas projekts pat pēc pārstrādāšanas (par to, kas notika ar diviem citiem 1992. gadā iesniegtajiem privatizācijas projektiem, ziņu vispār nav) apstiprināts tika ļoti īpatnā veidā: 1993. gada 27. maijā (interesanti — jau dienu pēc oficiāli reģistrētās precizētā privatizācijas projekta iesniegšanas) to it kā apstiprināja Lauksaimniecības ministrijas privatizācijas projektu apstiprināšanas komisija ar Andri Šķēli priekšgalā, taču... lai gan saskaņā ar Valsts kontroles atzinumu šādu nozīmīgu lēmumu par valsts īpašuma objekta (uzņēmuma) privatizācijas projekta apstiprināšanu vai noraidīšanu likumīgi būtu jāparaksta visiem komisijas locekļiem, šo nozīmīgo dokumentu parakstījis tikai Andris Šķēle un komisijas sekretāre Ilze Martinsone...
    Valsts kontrolei bija viedoklis arī par privatizējamās maizes rūpnīcas vērtības noteikšanu. Jau pieminētajā 27. maijā Andra Šķēles vadītās komisijas sēdes protokolā vēl bija pieminēts, ka auditorkompānija Invest–Rīga rūpnīcu novērtējusi ar 96 miljoniem Latvijas rubļu vai 480 tūkstošiem latu. Kā tad uzņēmuma privatizācijas komisijai — to vadīja Valsts labības biroja direktors Arnis Bērziņš — izdevās to "nosist" līdz 190 tūkstošiem? Te nu neiztiksim bez pagarākiem Valsts kontroles atzinuma fragmentiem:

    "Privatizācijas komisija pirmajā sēdē 1993. gada 6. augustā (protokols Nr. 1), pamatojoties uz SIA Invest–Rīga sastādītajiem inventarizācijas sarakstiem un, ņemot vērā SIA Invest–Rīga 1993. gada maijā doto slēdzienu par pamatlīdzekļu tirgus un pamatfondu kopējo nosacīto vērtību 37 750 tūkstoši LVR (Ls 188 750), koriģēja pamatlīdzekļu vērtību un pieņēma lēmumu, apstiprināt privatizējamā objekta pamatlīdzekļu vērtību tirgus cenās Ls 150 000.
    Tomēr privatizācijas lietai pievienotās 3. maizes rūpnīcas nosacītās cenas kopsavilkuma akta norakstā, ko apstiprinājis A. Bērziņš, pamatlīdzekļu vērtība tirgus cenās noteikta Ls 219 305. Privatizācijas lietai nav pievienoti un Valsts kontrolei neizdevās iegūt LR likumam "Par privatizējamo valsts un pašvaldību īpašuma objektu (uzņēmumu) un to mantas novērtēšanu" noteiktām prasībām atbilstošus pamatlīdzekļu inventarizācijas un novērtēšanas aktus. [..]
    Par SIA Invest–Rīga veiktās inventarizācijas neatbilstību faktiskajam stāvoklim liecina arī v/u 3. maizes rūpnīca pieņemšanas–nodošanas akti (28.10.1993. apstiprinājis privatizācijas komisijas priekšsēdētājs A. Bērziņš), kuri apstiprina valsts uzņēmuma mantas nodošanu AS Rīgas maiznieks. [..] Piemēram, aktā 106. pozīcijā norādīts "Teritorijas labiekārtojums (ceļi, ķieģeļu žogs)", bet nav norādīts, vai šajā pozīcijā tiek ietvertas arī grāmatvedības uzskaites pozīcijas "Elektromehāniskie vārti" (inventāra Nr. 32000005) un "laukuma segumi" (inventāra Nr. 32000002) un šāda veida nesaderības ir bijušas vēl vismaz 20 pozīcijās, kuras pie nodošanas papildinātas ar pamatlīdzekļu inventarizāciju un novērtējuma aktā neuzskaitītiem pamatlīdzekļiem.
    Lai gan LR Uzņēmumu reģistrā iesniegtā LR Lauksaimniecības ministrijas Agrārās reformas pārvaldes priekšnieka vietnieces I. Mārtinsones parakstītajā dokumentā "Valsts uzņēmuma firmas Baltmaiznieks statūtu fonda sadales aprēķins, veicot uzņēmuma reorganizāciju" norādīts, ka no Baltmaiznieks nodalīta arī nepabeigtā celtniecība 3 752 tūkst LVR (Ls 18 760), un arī aktā, ar kuru Baltmaiznieks nodod mantu valsts uzņēmumam "3. maizes rūpnīca" nodota nepabeigtā celtniecība (neuzrādītās iekārtas) Ls 1 980,10 vērtībā, tomēr privatizācijas komisija 1993. gada 6. augustā (protokols Nr. 1) nolemj, ka nepabeigtās celtniecības nav. [..] Nepabeigtā celtniecība Ls 1 980,10 vērtībā, kura netika uzrādīta privatizējamā valsts uzņēmuma 3. maizes rūpnīca novērtētās mantas sastāvā, tomēr nonākusi privatizētās AS Rīgas maiznieks mantas sastāvā bez izpirkšanas.
    Privatizācijas komisija nolēma novērtēt apgrozāmos līdzekļus Ls 40 000 apmērā pēc stāvokļa uz 01.09.1993., šo summu iekļaujot privatizācijas objekta galīgajā nosacītajā cenā. Apgrozāmo līdzekļu apjomu virs Ls 40 000 nolēma nodot valsts firmai Baltmaiznieks vai pārdot reālajās tirgus cenās. Privatizācijas komisija savā pirmajā sēdē nolēma apstiprināt arī korekcijas koeficientu, saskaņā ar SIA Invest–Rīga vērtējumu (SIA Invest–Rīga vērtējumā pielietojusi koeficientu 0,6156) un apstiprināt privatizējamā objekta nosacīto cenu Ls 190 000. Sēdē nolemts, ka privatizācijas procesa rezultātā izveidotās akciju sabiedrības pamatkapitāls būs Ls 190 000."

    Lai gan — ko runāt par niekiem: saskaņā ar Valsts kontroles atzinumu pati "pareizo privatizētāju" izvēle ir bijusi caur un cauri nelikumīga: lai gan neviena no likumdošanā noteiktajām metodēm neparedzēja tiesības valsts īpašuma (akciju) pircēju noteikt privatizācijas komisijai bez izsoles vai konkursa, "privatizācijas komisija pieļāvusi valsts kapitāla daļu (akciju) pārdošanu privatizācijas projektā minētajiem "iespējamajiem pircējiem" — SIA Lize 70% un SIA Lize dibinātājiem: SIA Ave Lat fiziskajām personām 12,5%, SIA Hanzas maiznīca 1,9% (SIA Hanzas maiznīca nav minēta arī privatizācijas projektā), neorganizējot izsoli vai piedāvājumu konkursu, kā tas noteikts iepriekšminētajā likumā par pārdošanu. Neievērojot tiesību aktu normas, ir liegta iespēja privatizācijas projektā iesaistīties citiem privatizācijas pretendentiem (subjektiem)"...
    Taču, kamēr suņi ar novēlošanos rēja, karavāna jau sen bija aizgājusi tālāk: ar 3. maizes rūpnīcu kampējiem viss beidzās gludi, un pienāca laiks ķerties pie citiem iekārojamiem objektiem — galu galā tam pašam Balt-maizniekam Rīgā bija vēl viena pietiekami vērtīga maizes ceptuve. Tiesa, var teikt, ka 3. maizes rūpnīcas privatizācijas aizsākšana savā ziņā bija Andra Šķēles gulbja dziesma Lauksaimniecības ministrijā, — vēl tikai izdevās 1993. gada 9. jūlijā izdot pavēli par maizes ražošanas valsts uzņēmumu privatizācijas komisijas izveidi, tajā iekļaujot virkni mums jau labi zināmu cilvēku — gan Anitu Elksni, gan Ilzi Martinsoni, bet kā ekspertus savukārt pieaicinot gan Andri Miglavu, gan Daini Tunstu no Invest–Rīgas.
    Savukārt sekmīgai pri(h)vatizācijai vajadzēja meklēt jaunas, progresīvas metodes — varbūt pat tādas, kur varētu iztikt bez puslīdz skaidri prognozējamiem Valsts kontroles atzinumiem ar pārkāpumu uzskaitījumu uz neskaitāmām lappusēm. Jo vairāk, ka bija skaidrs — laiki pamazām mainās, pie varas ir citi cilvēki ar citām interesēm, kā rezultātā objektus, kuru privatizācijas cenu izdevies noteikt visnotaļ vilinošu, nejauši var pakampt kāds cits — nepiederošs. Nē, to nedrīkstēja pieļaut — tad jau labāk par kādu objektu vismaz daļēji samaksāt arī naudā. Protams, jo mazāk, jo labāk...
    Pirmoreiz šī metode tika izmēģināta saistībā ar atlikušo Baltmaiznieka Rīgas maizes rūpnīcu Nr. 2 — un kāpēc ne, ja priekšdarbi bija veikti sekmīgi: Invest–Rīga un licencētais auditors Dainis Tunsts rūpnīcu sākotnēji bija novērtējuši ar gandrīz 672 tūkstošiem latu, taču pēc dažādu korekcijas koeficientu piemērošanas uzņēmuma nosacītā cena tika noteikta 307 470 latu apmērā, bet galīgā privatizācijas cena tika noapaļota līdz 310 000 latu. Un... jau vairākus mēnešus pēc Andra Šķēles atvadīšanās no Lauksaimniecības ministrijas Baltmaiznieka privatizācijas dokumentos parādījās cienījamu gadu kundzes Ievas–Ināras Tapiņas iesniegums — glītā datorrakstā, kuram gauži līdzīgs droši vien nejaušas sakritības dēļ atrodams arī pāris citu "atgūstamu" uzņēmumu privatizācijas lietās:

    "Saskaņā ar Rīgas pilsētas Zemes komisijas 1994. gada 22. janvāra lēmumu Nr. 2132 man ir atzītas īpašuma tiesības uz zemes gabalu Rīgā, Ventspils ielā 51/55, 75. grupa, punkts, 34 864 kv. m. platībā. Pašlaik zemes komisijas lēmums ir nodots apstiprināšanai Rīgas pilsētas Valdē un pēc attiecīga lēmuma pieņemšanas tā kopija tiks iesniegta ministrijā. Uz man piederošās zemes platības atrodas vairāki uzņēmumi, t. sk. arī valsts uzņēmums–firma Baltmaiznieks, kurš ar 18.08.92. lēmumu Nr. 317 ir iekļauts privatizējamo valsts īpašuma objektu sarakstā..."

    Ko tas nozīmēja? Maizes ražošanas valsts uzņēmumu privatizācijas komisijai, kas uz sēdi sanāca faktiski vienlaikus, vismaz saskaņā ar oficiālo protokolu nekādu šaubu nebija — viss nekavējoties bija pilnīgi skaidrs:

    "Komisijas priekšsēdētājs A. Bērziņš informē, ka 08.02.1994. Zemkopības ministrijā un privatizācijas komisijā ir saņemts zemes īpašnieces, uz kurai piederošās zemes atrodas visa valsts firmas Baltmaiznieks teritorija, iesniegums par pirmpirkuma tiesību izmantošanu uz privatizējamā uzņēmuma iegādi.
    A. Bērziņš vēlreiz atgādina komisijas locekļiem, ka atbilstoši 07.07.1992. Augstākās padomes lēmuma "Par atjaunotā Latvijas Republikas Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tās dalās spēkā stāšanās laiku un kārtību" 14. p. trešajai daļai zemes īpašniekam ir paredzētas priekšrocības tiesības iegādāties pārdodamo objektu.
    A. Bērziņš informē, ka komisijai pēc šāda iesnieguma saņemšanas objekta privatizācija ir jāpārtrauc, uzņēmums nav jāpārveido par valsts akciju sabiedrību. Pirkuma–pārdevuma līguma noslēgšana ir Zemkopības ministrijas kompetencē, kurai tiks nodots pirkuma–pārdevuma līguma projekts un objekta novērtēšanas materiāli. Pēc līguma noslēgšanas komisijas sekretariāts valsts firmas Baltmaiznieks privatizācijas materiālus apkopos un nodos glabāšanai Ekonomikas ministrijai."

    Arī tālāk viss strādāja kā pulksteņa mehānisms: šajā pašā laikā Ieva–Ināra Tapiņa nodibināja SIA Apalītis, tā jau mēnesi vēlāk ar Zemkopības ministrijas valsts sekretāru Jāni Lapši noslēdza līgumu, kāroto rūpnīcu iegādājoties par tiem pašiem 310 tūkstošiem latu. Savukārt vēl pēc divām nedēļām āža kāja atkal izlīda visā godībā: jau 23. martā Ieva–Ināra Tapiņa oficiāli nolēma 90 kapitāldaļas (tas ir, deviņas desmitdaļas) jaunajā SIA Baltmaiznieks par nominālvērtību pārdot "pilsonim Andrim Šķēlem", nosakot, ka "sabiedrības dalībnieks Andris Šķēle iegūst visas sabiedrības dalībnieka tiesības un pienākumus likumā "Par sabiedrībām ar ierobežotu atbildību" noteiktajā kārtībā".
    Kas tad bija noticis patiesībā? Pats Andris Šķēle gadus piecus vēlāk to presei skaidroja tā:

    – Interesanti notiek [..] SIA Baltmaiznieks privatizācija — Ieva Tapiņa, kurai ir pirmpirkuma tiesības, 8. martā noslēdz līgumu, ka savas tiesības izmantos, un nākamajā dienā jūs akurāt par šādu summu izņemat kredītu Zemes bankā. Vai jūs šo naudu iedevāt Tapiņas kundzei, lai viņa var samaksāt par pirkumu?
    – Protams es palīdzēju Tapiņas kundzei, jo viņai bija bezcerīgi kā zemes īpašniecei, bijušajai represētajai gūt kaut kādu labumu no tā posta, ko bija izdarījusi padomju vara, un bija cilvēki, kas mūs saveda kopā. Protams, riskēju ļoti daudz, un jāsaka, ka sievai es pateicu tikai vēlāk, ka mūsu māja ir ieķīlāta. Paņēmu kredītu, un nežēlīgi dārgs toreiz bija [ Zemes bankas prezidents Andris] Ruselis. Vienmēr uz baņķieriem esmu zobu turējis, bet tāds ir viņu bizness — lētāk naudu nopirkt un dārgāk pārdot.
    – Vēlāk šā uzņēmuma akcijas iegādājās Hanzas maiznīca un Ave Lat?  Kā jūs ienācāt šajā SIA Baltmaiznieks, arī jums tur ir daļas?
    – Es tātad palīdzēju Tapiņas kundzei ar šo te finansējumu, un mums bija attiecīga vienošanās, ka viņai acīmredzot nebūs tādas iespējas šo naudu atdot un es savukārt varēšu iegādāties šīs te kapitāla daļas. Tātad es biju kādu laiku līdzīpašnieks Baltmaizniekā. Protams, vēlāk es spriedu, ka nav man tur obligāti jāatrodas, un man ir pirkšanas–pārdošanas līgums, man samaksāja kaut kādu naudu, un ar to es norēķinājos ar banku.

    Tātad — Andris Šķēle vienkārši izlīdzēja padzīvojušai represētai sievietei, tad saņēma "kaut kādu naudu", norēķinājās ar banku par 310 tūkstošu kredītu un dzīvoja tālāk — bez uzņēmuma, toties ar gaišu labi padarīta darba sajūtu? Un tikai tā — katram gadījumam — Baltmaiznieka statūtos nekavējoties tika iestrādāts punkts, kas paredzēja, ka, "ja gada laikā pēc attiecīgu likumu, kas ļauj juridiskām personām iegādāties savā īpašumā zemi, dibinātājs, uz kuram piederošās zemes atrodas uzņēmums, bez atlīdzības nenodod šo zemi sabiedrības īpašumā, viņam bez atlīdzības ir jānodod sabiedrības īpašumā visas sev piederošās daļas"?
    Pašai Ievai–Inārai Tapiņai mēs neko pajautāt nevaram, jo viņa jau ir aizgājusi viņsaulē, toties uz dažiem jautājumiem bija gatavs atbildēt viņas dēls Armands:

    – Vai jūsu māte bija iepriekš pazīstama ar Andri Šķēli?
    – Nē, nē. Nekādas saistības nebija. Es tajā laikā īpaši tam nesekoju līdzi. Mamma bija tikko atguvusi atpakaļ zemi, kas padomju laikos bija atņemta. Viņa bija priecīga par to. Testamentu bija saglabājusi atvilktnē un bija priecīga, ka ir to atradusi. Izdevās dabūt zemīti atpakaļ. Es pats Šķēli nekad neredzēju, viņa tikai stāstīja, ka satiksies ar Šķēli.
    – Ar ko Jūsu māte nodarbojās?
    – Ar visu kaut ko. Skorpiona zīmē dzimusi, sieviete, kas visu laiku kaut ko darās. Viņa bija kasiere, šuvēja. Cilvēks, kas godīgi strādāja un pelnīja.
    – Nekādas citas idejas, kā apsaimniekot atgūto zemi, nebija?
    – Dabūja atpakaļ zemi caur vispārējo kārtību. Kā tas Šķēle tur kurā brīdī uzradās, es nezinu. Man bija astoņpadsmit deviņpadsmit gadu, un es īpaši neinteresējos. Nebija sajūta, ka mamma kaut kādu baigo afēru taisa. Šķēle ir iedevis mammai naudu, iegādājusies īpašumu, izmantojot pirmpirkuma tiesības, es tiešām nezinu. Nekad nebija tāda sajūta, ka baigo afēru taisa. Es jau arī nezinu, cik tas ir pretlikumīgi vai nelikumīgi. Tas jau nekas nelikumīgs nav. Ja Šķēle būtu bijis labs draugs, es domāju, ka jūs tāpat izdarītu.
    – Bet Šķēle taču nebija viņai labs draugs...
    – Nē, nebija. Es nezinu, kā viņi sapazinās. Savā ziņā Šķēle mammai arī simpatizēja. Viņš pēc kāda laika sāka arī politikā iesaistīties. Mana mamma arī nebija tāda, kas skaitītu līdzi, lai tikai kādam kaut kas netiek. Viņa bija priecīga, ka tikusi pie savas zemītes.
    – Vai viņa kaut ko nopelnīja ar to savu atgūto zemi?
    – Ar to, ka caur to Šķēli — es nezinu. Katrā ziņā es nejutu, ka būtu kaut kas nopelnīts. Viņa nebija no tādām, kas varētu kaut ko iebāzt sev kabatā. Es pieļauju, vai tik tur nebija tā, ka Šķēle palīdzēja ar zemes atgūšanu. Varbūt kaut kas tamlīdzīgs bija. Viņa pateicības vārdā...
    – Kāda jēga atgūt zemi, ja no tā neko neiegūst?
    – Kādā ziņā? Zeme jau nav pārdota, mēs joprojām saņemam nomas maksu. Es viņu mantoju, kad mamma nomira.
    – Hanzas maiznīcas maksā nomas maksu?
    – Jā, kaut kādu maziņu. Nav jau tā, ka nekā. Es tikai domāju, vai tur Šķēle samaksājis par to, ka viņa izmanto pirmpirkuma tiesības. Zeme nav pārdota. Cik nu viņi tur maksā?! Tas jau nav gabals, kur var kaut ko baigi celt. Tas ir rūpnieciskais rajons. Nevaru nekādi pateikt, klapējiet savu rūpnīcu ciet, celsim māju. Piespiedu noma.
    – Cik viņi maksā?
    – Par tām summām es nestāstīšu. [Viņa amatpersonas deklarācijā par 2006. gadu kā ieņēmumi no kādas nomas maksas minēti 12 926 lati.] Man vienu brīdi likās, ka neko daudz viņi nemaksā. Viņus piesedz arī likumi.
    Savulaik tie uzņēmumi tika uzcelti, tur kaut kāda saimnieciskā darbība notiek. Ja visi tagad teiktu, vācieties projām, tā būtu liela katastrofa Latvijas ekonomikai. Tāpēc ir piespiedu noma.
    – Vismaz zemes nodokli nosedz?
    – Jā, jā, un vēl drusku pāri paliek. Nevar teikt, ka ir nenormāli lieli ienākumi. Vienmēr ir radinieki, kuriem var palīdzēt, ja ir papildus naudiņa.
    Tie nav nekādi n–tie miljoni.
    – Mamma īpaši ģimenei nestāstīja par šo darījumu?
    – Varbūt arī stāstīja, bet mani īpaši neinteresēja. Mums nebija tādas attiecības, ka tad, kad ir runas par naudām, visi sadegās — nu, cik tad man būs. It kā tas notiek pats par sevi. Labi, ka ir kāda papildu naudiņa. Visi priecīgi.
    – Varbūt tēvs vairāk zina par šo darījumu?
    – Nē, nē, tēvs ne. Mamma bija tāda, kura visu organizēja. Viņai Šķēle patika, tajā laikā viņš bija nepazīstams. Man nepatīk visas tās intrigas, kad skaita citiem naudu. Man pašam ir daudz, ko darīt.
    – Jūsu māte vienu brīdi bija arī uzņēmuma īpašniece.
    – Īpašniece? Es nezinu. Man tajā laikā bija vienalga. Ne nu tā, ka pavisam vienalga. Biju priecīgs, ka mamma atguvusi zemi, bet nav nekādas jausmas par to, kā tas notika.
    – Šķiet, Šķēle kādā intervijā izteicies, ka palīdzējis represētai kundzei tikt pie īpašuma. Vai māte bija represētā?
    – Cik zinu, tad ne. Varbūt viņš drusku pārspīlējis. Palīdzējis viņš noteikti bija nokārtot tos visus papīrus. Mamma nekāda jaunā nebija, nekad nebija ņēmusies ar papīru lietām. Viņai bija liels prieks, ka atrodas kāds, kas palīdz.
    Protams, par velti jau neviens neko nedara, viņam tur bija savas intereses.
    – Pēc tam ar Šķēli nav bijuši nekādi kontakti?
    – Nē. Kopš tā laika ne.
    – Vai viņš pats sameklēja jūsu māti?
    – Nu, droši vien. Droši vien, ka viņam kaut kādi gali bija un viņš atrada zemes īpašnieci...

    Kurš kuru meklēja un atrada un cik liela šajā gadījumā bija advokāta Andra Grūtupa loma, — to mēs droši vien tā arī neuzzināsim. Taču vērā ņemams ir kādreizējais preses atzinums — "šis ir vienīgais gadījums, kad bijušais lauksaimniecības ministra vietas izpildītājs A. Šķēle kļūst par tāda uzņēmuma īpašnieku, kurš savulaik bija tiešā viņa pārziņā". Tiesa, tas nebūt nenozīmē, ka šis bija pēdējais gadījums, kad Andra Šķēles deviņdesmito gadu sākumā labi iepazītās un novērtētās graudu pārstrādes un maizes ražošanas nozares uzņēmumi pie jauniem saimniekiem tika, kādam šķietami mazturīgam cilvēkam izmantojot savas pirmpirkuma tiesības.
    Viens no uzņēmējiem, kuri to uzzināja ātrāk un labāk par daudziem citiem, bija Austrālijas latvietis Valdis Bērziņš, kura pārstāvis Arnis Gromovs vēl tagad uz jebkuriem jautājumiem žēlīgi atbild: "Valdis Bērziņš nav Latvijā un vispār šeit reti parādās. Viņš principā nerunā ar presi. Sākumā viņš nerunāja ar presi, tad kādu brīdi runāja, un palika sliktāk, tāpēc tagad atkal kādu laiku nerunās. Tas neattiecas tikai uz jums. Tas attiecas uz visiem žurnālistiem. Lūdzu, neņemiet ļaunā."
    Austrālijas latvieti, maizes cepēju dinastijas pārstāvi var saprast — ierodoties senču dzimtenē deviņdesmito gadu sākumā, viņš plānoja ne tikai virknes nekustamo īpašumu atgūšanu vien. Ar tiem viss kārtībā — jau vairākus gadus Valda Bērziņa vārds atrodams kā Latvijas miljonāru, tā arī Rīgas vērtīgāko nekustamo īpašnieku sarakstos. Taču vienlaikus Valdis Bērziņš tika pie ilgas un ķēpīgas krimināllietas it kā par mākslas vērtību kontrabandu, un ļoti iespējams, ka vēl sāpīgāku vilšanos viņš piedzīvoja, Latvijā naivi mēģinot iesaistīties privatizācijas procesā.
    Maiznieku dinastijas pārstāvim tiešām varēja šķist, ka privatizējamais objekts ir gana interesants: 1991. gada augustā ar Andra Šķēles kā lauksaimniecības ministra pirmā vietnieka pavēli par Rēzeknes dzirnavnieku pārdēvētais Rēzeknes labības produktu kombināts — tās bija šķirnes miltu dzirnavas, kombinētās lopbarības rūpnīca, lopbarības koncentrātu rūpnīca, elevators, trīs labības pieņemšanas iecirkņi un lauksaimniecības palīg-saimniecība. Savukārt par valsts akciju sabiedrību valsts firma Rēzeknes dzirnavnieks tika pārveidota ar Zemkopības ministrijas pavēli; turklāt ar šo pašu pavēli tika apstiprināta arī darba grupa valsts labības produktu kombinātu privatizācijas koncepcijas sagatavošanai, par tās vadītāju tika iecelts Zemkopības ministrijas parlamentārais sekretārs Gundars Bērziņš, un tepat kā oficiāls "eksperts" figurēja arī Andris Šķēle.
    Saskaņā ar privatizācijas komisijas apstiprināto nolikumu vietējiem lauksaimniecības produkcijas ražotājiem bija plānots pārdot 20 procentus Rēzeknes dzirnavnieka akciju, darbiniekiem bija paredzēti 10 procenti, savukārt labākā privatizācijas projekta iesniedzējam bija paredzēts pārdot 65 procentus uzņēmuma akciju. Ar vārdu sakot, bija paredzēts gana godīgs konkurss — ar punktu sistēmu un pamatīgu komisiju, kuras galvgalī turklāt nestāvēja ne pats Andris Šķēle, ne kāda no Lauksaimniecības–Zemkopības ministrijā vēl strādājošajām izpildīgajām dāmām.
    Novērtēts uzņēmums bija pēc jau ierastajiem izcenojumiem (auto-izkrāvējs — 30 latu, graudu kaltējamais agregāts — 55 lati, miltu fasēšanas automāts — 62 lati, graudu noliktava — 520 latu), un, lai gan uzņēmuma kopējā tirgus vērtība par spīti tam bija sanākusi ap 2,67 miljoniem latu, privatizācijas komisija nosacīto vērtību vienalga noteica 1,048 miljonu latu apmērā. Turklāt arī pietiekami nopietnu pretendentu izrādījās gana — papildus Valda Bērziņa kompānijai uz privatizāciju arī pretendēja SIA Linda un SIA K un Co. Ar vārdu sakot, kumoss bija pietiekami gards, taču tā iegūšanas nosacījumi bija izveidoti kaut kā neērti vienlīdzīgi.
    Privatizācijas komisijas locekļi arī bija parakstījuši svinīgus solījumus — šādus te: "Es, Arnis Bērziņš, piekrītu piedalīties Valsts akciju sabiedrības Rēzeknes dzirnavnieks privatizācijas konkursa komisijas darbā un uzņemties ar komisijas darbu saistītos pienākumus un atbildību. Apliecinu, ka neatrodos tiešā privatizācijas konkursa rīkotāja (Zemkopības ministrijas) administratīvā pakļautībā un neatrodos ar to darba attiecībās. Apņemos nepiedalīties valsts akciju sabiedrības Rēzeknes dzirnavnieks privatizācijas konkursā nedz personiski, nedz ar trešo personu starpniecību, kā arī neatrasties tiešā administratīvā pakļautībā un darba attiecībās ar konkursa dalībniekiem. Apņemos neatklāt un ļaunprātīgi neizmantot informāciju par konkursa dalībniekiem un viņu iesniegtajiem projektiem."
    Līdz pat 1994. gada pavasarim viss izskatījās gana nopietni — pretendenti iesniedza privatizācijas pieteikumus un biznesa plānus ( Linda — uz 17 lappusēm, K un Co — uz 15), kuros turklāt vēl tika solīts vismaz lielāko daļu no uzņēmuma cenas nomaksāt latos (SIA Linda — 75% naudā un 25% sertifikātos, bet SIA K un Co pieteikumā ierakstīja, ka "ar naudu norēķinās par akcijām SIA K un Co"). Šos pieteikumus nopietni un atbildīgi izvērtēja svinīgos solījumus devusī komisija, kas pēc lielas spriešanas un rēķināšanas nosprieda: Linda kopā saņem 196 balles, K un Co — 203 balles, Berzins Investment — 323 balles. Līdz ar to 1994. gada 7. aprīlī komisija par uzvarētāju atzina SIA Berzins Investment, kura taču, redz, pārstāvot Austrālijā pazīstamu maizes cepšanas meistaru dinastiju.
    Šajā pašā dienā komisija apstiprināja arī nolikumus par akciju iegādes kārtību uzņēmuma darbiniekiem un kombināta apkalpes zonas lauksaimnieciskās produkcijas ražotājiem. Valsts jau varēja pamazām sākt skaitīt gaidāmos ienākumus: lai nu kā būtu vērtēts uzņēmums, apstiprinātajā privatizācijas konkursa nolikumā skaidri un gaiši bija ierakstīts, ka "privatizācijas konkursa uzvarētājs norēķināties var tikai ar naudu", un tas nozīmēja — valsts būtu naudā saņēmusi 65% no noteiktajiem 1,048 miljoniem latu.
    Un tad — jā, un tad atnāca pārsteigums. Daudzus gadus vēlāk Lindas saimnieks, miljonārs Jānis Ķirsis, atminoties to dienu notikumus, nevērīgi paziņoja: "Tas galīgi nebija nopietni, es tam vispār nepievērsu uzmanību. Es tur tiku piesaistīts tikai tādēļ, ka Valdis Bērziņš, kurš bija iecerējis piedalīties privatizācijā, nebija Latvijas iedzīvotājs. Pilnīgi nenopietns projekts, es tur tā īsti pat nepieslēdzos. Bet tur jau viss skaidrs. Kur iet Šķēle, tur citiem vairs nav, ko darīt. Toreiz nezinājām, ka Šķēle uzlicis aci..."
    Nezināja — un uzzināja. Lūk, fragments no uzņēmuma privatizācijas komisijas protokola: "Komisijas priekšsēdētājs A. Bērziņš informē, ka 22.04.1994. ir saņemts iesniegums no pils. A[nnas]. Borises, uz kuras īpašumā esošās zemes atrodas daļa no VAS Rēzeknes dzirnavnieks teritorijas, par pirmpirkuma tiesību izmantošanu uz privatizējamo objektu. A. Bērziņš lūdz sekretariāta darbiniekus A. Elksni un E. Punkstiņu izteikt savu viedokli par zemes īpašnieka priekšrocības tiesībām uz minētā objekta iegādi.
    A. Elksne atgādina, ka atbilstoši 16.06.1992. likumam "Par valsts un pašvaldību īpašuma objektu (uzņēmumu) privatizācijas kārtību", saskaņā ar kuru notiek uzņēmuma privatizācija, zemes īpašniekam privatizācijas procesā ir tiesības izmantot savas pirmpirkuma tiesības.
    E. Punkstiņš atbalsta šo viedokli un piebilst, ka šajā gadījumā nevar tikt piemērotas jaunā vispārējā privatizācijas kārtības likuma normas, kas nosaka, ka pirmpirkuma tiesības zemes īpašniekam uz objektu ir tikai tad, ja uz viņam piederošās zemes atrodas ne mazāk par 50% privatizējamā uzņēmuma teritorijas. E. Punkstiņš citē 17.02.1994. likuma "Par valsts un pašvaldību īpašuma objektu privatizāciju" pārejas noteikumu 2. punktu, kurš nosaka, ka valsts īpašuma objekta, kuru bija paredzēts privatizēt, pārdot to piedāvājumu konkursā, privatizācija tiek veikta saskaņā ar likumiem, kas bija spēkā piedāvājumu konkursa nolikuma apstiprināšanas dienā. E. Punkstiņš atgādina, ka sludinājums par VAS Rēzeknes dzirnavnieks privatizācijas uzsākšanu bija publicēts Latvijas Vēstnesī š. g. 24. februārī."
    Ar vārdu sakot, atkal tika iedarbināta tā pati "Baltmaiznieka shēma" — kā vēstīja Annas Borises (teju sešdesmitgadīgas kundzes bez mazākās pieredzes uzņēmējdarbībā) iesniegums, "lūdzu privatizācijas komisiju noslēgt ar mani valsts akciju sabiedrības Rēzeknes dzirnavnieks pirkuma–pārdevuma līgumu. Atbilstoši likuma par valsts un pašvaldību īpašuma objektu privatizācijas kārtību 9. pantam par maksāšanas līdzekli vēlos izmantot gan latus, gan — pēc saviem ieskatiem un iespējām — arī sertifikātus. Pārstāvēt savas intereses pirkuma–pārdevuma līguma slēgšanas procesā esmu pilnvarojusi zvērinātu advokātu A. Grūtupu". Un par to, kas bija šīs shēmas darbinātāji, uzskatāmi liecina privatizācijas materiālos atrodama advokāta Andra Grūtupa vēstule, kurā viņš Arnim Bērziņam detalizēti izklāstījis, ko un kā tad vēlētos Anna Borise:

    "A. Borises kundze parakstās uz visām tām akcijām, kas paliek pāri, kad
    — ir pirmajā kārtā parakstījušies zemnieki,
    — ir parakstījušies darbinieki.
    Orientējoši uz dibināšanas dienu A. Borises kundzes daļa varētu būt ap 88% pamatkapitāla akciju. A. Borises kundze piekrīt normai, ko Privatizācijas komisija fiksē un kas tiek iestrādāta statūtos, ka kopumā līdz 7% no dibināšanas pamatkapitāla akcijām gada laikā tiek pārdotas zemniekiem vai to kooperatīvajām organizācijām, ja tie (tās) nodod graudus Rēzeknes dzirnavniekam. Tātad viena gada laikā A. Borises kundze no savām akcijām pārdošanas kārtībā šķirsies par labu fiziskām vai juridiskām personām. Akcijas tiks realizētas par nominālvērtību. Pārdošana notiks saskaņā ar Nolikumu ko izstrādās Valde un apstiprinās Padome. [..] A. Borises kundze lūdz apstiprināt sekojošu maksāšanas kārtību un grafiku:
    — ne mazāk kā 25% no akciju vērtības kopsummas līdz akciju sabiedrības dibināšanas sapulcei. Iemaksa latos,
    — ne vairāk kā 75% no akciju vērtības kopsummas līdz 31.12.1995.
    Iemaksa sertifikātos."

    Privatizācijas komisija šīm vēlmēm nāca pretī un bez kavēšanās izlēma Annai Borisei pārdot 37 758 Rēzeknes dzirnavnieka akcijas 943 950 latu nominālvērtībā, nosakot, ka no pirkuma summas 25 procenti jāmaksā latos, bet 75 procenti — mazvērtīgajos sertifikātos (1994. gadā Parex no iedzīvotājiem sertifikātus iepirka par trīsarpus latiem gabalā; bija brīži, kad sertifikāta cena bija tikai lats). Savukārt vēl pēc brīža Anna Borise jau kļuva par Zemkopības ministrijas pieļautu nelikumību upuri, kas pie sava zemesgabala tikusi, tikai pateicoties personiskajai modrībai — lūk, fragments no Rēzeknes dzirnavnieka pārveidošanas pilnsapulces protokola 1994. gada 25. maijā:

    "Diemžēl savlaicīgi netika izpildītas likuma "Par valsts un pašvaldību īpašuma objektu privatizācijas kārtību" 2.2. panta 4. punkta prasības, kas uzlika par pienākumu Zemkopības ministrijai ne vēlāk kā 3 dienas pēc tam, kad publicēts paziņojums par uzņēmuma privatizāciju, nosūtīt personām, kuru īpašumā ir zemes gabals, uz kura atrodas privatizējamais objekts, ierakstītu vēstuli ar uzaicinājumu pieteikties uz pirmpirkuma tiesību izmantošanu.
    Zemkopības ministrija par privatizāciju zemes īpašnieci A. Borises kundzi neinformēja un mēnesi pēc konkursa noteikumu publikācijas uzsāka uzņēmuma privatizāciju atbilstoši izsludinātajiem konkursa noteikumiem. [..] Tomēr zemes īpašniece A. Borises kundze bija iepazinusies ar publikāciju par uzņēmuma privatizācijas uzsākšanu un 1994. gada 22. aprīlī privatizācijas komisijai tika iesniegts viņas iesniegums par savu pirmpirkuma tiesību izmantošanu uz privatizējamā objekta iegādi."

    Jau pirms tam, 20. maijā Anna Borise advokāta Andra Grūtupa klātbūtnē bija parakstījusi pilnvaru tam pašam Ērikam Masteiko, ar kuru avelatietis tika pilnvarots "pārstāvēt manas intereses AS Rēzeknes dzirnavnieks dibināšanas procesā, t. sk. balsot ar man piederošo kapitālu — akcijām, kā arī manā vārdā veikt visas ar AS dibināšanu saistītās darbības, dot paskaidrojumus manā vārdā un visur, kur vajadzīgs, manā vietā parakstīties". Un likumsakarīgi, ka pusgadu vēlāk parādījās īstie saimnieki: 1994. gada 14. decembrī starp Annu Borisi, SIA Ave Lat kā "atbildīgo pircēju" un AS Hanzas maiznīca kā "Hanzas pircēju" tika noslēgts līgums, 34 372 Rēzeknes dzirnavnieka akcijas pārdodot par 859 300 latiem.
    Vai kāds no tā visa cieta? Pārskaitīsim. Darbinieki un lauksaimniecības produkcijas ražotāji? Faktiski ne: kā rāda ieraksti oficiālajā dokumentācijā, Anna Borise "atrada par iespējamu atļaut ne vien darbiniekiem parakstīties uz visu paredzēto akciju skaitu, bet arī 1 gada laikā pārdot lauksaimniecības produkcijas ražotājiem uzņēmuma akcijas". (Tiesa, no 229 darbiniekiem 1994. gadā Rēzeknes dzirnavniekā strādājošo skaits 1998. gadā bija sarucis līdz 145, bet — kas nu tur tāds?) "Godīgās privatizācijas" neveiksmīgie pretendenti? Neviens no tiem publiski pat neiepīkstējās, jo zaudējumi galu galā nebija lieli — tik vien kā privatizācijas pieteikuma un biznesa plāna izstrādei. Valsts? Neko neteica arī valsts interešu "pārstāvji", kaut gan, kā rāda Privatizācijas aģentūras informācija, Anna Borise par savām akcijām (viņai tika 90,1% akciju) kopā samaksāja 236 tūkstošus latu un 25 284 sertifikātus, — rupji rēķinot, var teikt, ka valsts, pateicoties īstenotajai shēmai, neieguva vairāk nekā 300 tūkstošus latu.
    Tā pati shēma tika īstenota ar vēl vienu Rēzeknes uzņēmumu — Rēzeknes maiznieku, kas tika uzskatīts par vienu no Latvijas tālaika modernākajiem maizes ražošanas uzņēmumiem. Notikumu secība jau atkal bija līdzīga: 1992. gada augustā valsts firma Rēzeknes maiznieks tika nodota privatizācijai, 1993. gada jūlijā (tātad — vēl "Šķēles laikos") Lauksaimniecības ministrija izveidoja maizes ražošanas valsts uzņēmumu privatizācijas komisiju, tā paša gada augustā SIA Grifs bija sagatavojusi Rēzeknes maiznieka privatizācijas projektu, nākamā gada februārī uzņēmums tika pārveidots par valsts akciju sabiedrību, bet jau 12. aprīlī klāt bija Anna Borise — atkal ar juridiski šķietami nevainojami sakārtotiem dokumentiem, no kuriem izrietēja: viņa 1993. gada decembrī kā iepriekšējā īpašnieka mantiniece ir atguvusi zemi zem uzņēmuma, līdz ar ko nu vēlas, lai ar viņu tiktu noslēgts valsts firmas Rēzeknes maiznieks pirkuma–pārdevuma līgums. (No kurienes nauda? Andrim Šķēlem vairāk ieķīlājamu ģimenes māju nebija, taču atbildi presē deva tas pats advokāts Andris Grūtups: "Anna Borise paņēmusi no bankas aizdevumu. Banka, kas šo kredītu atvēlēja, pārstāv Latvijas nacionālo kapitālu, tai nav nekāda sakara ar mafioziem grupējumiem vai ko tamlīdzīgu.")
    Tiesa, vietumis dokumenti nemaz nebija tik nevainojami, un uzmanīgam vērotājam varēja rasties nevilšs priekšstats, ka Anna Borise (bet varbūt tomēr viņas advokāti vai kāds kampējs) kaut kādā veidā bijusi līdzdalīga arī jau aprakstītajā Rīgas Baltmaiznieka privatizācijā: kā gan nu citādāk skaidrot to, ka 1994. gada 29. jūlijā kundzes parakstītajā "Ziņojumā par mantisko ieguldījumu", kurš caurcaurēm it kā attiecās uz Rēzeknes maiznieka privatizāciju, cita starpā bija minēts, ka tam nez kāpēc pievienoti "auditorfirmas SIA Invest–Rīga sagatavotie uzņēmuma firmas Baltmaiznieks novērtēšanas materiāli, kas satur mantas uzskaitījumu un nekustamo pamatlīdzekļu — ēku, būvju un nepabeigtās celtniecības aprakstu".
    Tomēr valstij Annas Borises argumenti šķita dzelžaini — jau maijā tika pārtraukts Rēzeknes maiznieka privatizācijas process, bet vēl mēnesi vēlāk Zemkopības ministrija ar Annu Borisi parakstīja pirkuma–pārdevuma līgumu par maizes ražošanas valsts uzņēmuma Rēzeknes maiznieks pirkšanu. Ja Baltmaiznieka gadījumā zemes īpašniece dibināja SIA Apalītis, tad Rēzeknes maiznieka pircēja bija Annas Borises dibināta SIA Lejas Ančupāni, kas līdz ar valsts uzņēmuma iegādi tika pārsaukta par SIA firma Rēzeknes maiznieks. Un... jau atkal tā paša 1994. gada decembrī Anna Borise no viņai piederošajām 100 Rēzeknes maiznieks kapitāla daļām 46 daļas pārdeva SIA Ave Lat un 50 daļas — akciju sabiedrībai Hanzas maiznīca.
    Kas šīs shēmas īstenošanas rezultātā palika zaudētājos? Ieskatīsimies Annas Borises un Zemkopības ministrijas parakstītajā pirkuma–pārdevuma līgumā par valsts uzņēmuma Rēzeknes maiznieks iegādi, un jautājumu vairs nebūs: "Kā maksāšanas līdzekli, apmaksājot šo uzņēmuma nosacītās cenas daļu, Pircējs var izmantot latus vai privatizācijas sertifikātus pēc saviem ieskatiem un iespējām." Tas nozīmē — Annai Borisei (vai varbūt precīzāk būtu teikt — konkrētiem kampējiem vai kampējam, kas aiz viņas stāvēja?) tika dota iespēja sertifikātos samaksāt 85% no uzņēmuma jau tā gana pieticīgās vērtības (jau tradicionāli uzņēmuma vērtība tirgus cenās bija noteikta 981 313 latu apmērā, bet ar koeficientu izmantošanu tā bija sarukusi līdz 680 tūkstošiem latu). 578 tūkstoši latu bija līdzvērtīgi 20 643 sertifikātiem, kuri 1994. gada nogalē bija iegādājami par apmēram 72 tūkstošiem latu. Tos tad Anna Borise arī nomaksāja tāpat kā 102 tūkstošus latu naudā.
    Interesanti, ka šajā gadījumā valsts pilnā apmērā netika pat pie visas šīs nožēlojamās naudiņas. 2003. gada februārī Privatizācijas aģentūras Kontroles departamenta direktors Arvis Freibergs bija spiests nosūtīt Annai Borisei šādu vēstuli:

    "1994. gada 7. jūnijā Zemkopības ministrija ar Jums noslēdza pirkuma–pārdevuma līgumu par valsts uzņēmuma Rēzeknes maiznieks pārdošanu. Saskaņā ar minētā pirkuma–pārdevuma līguma 9.1. punktu Jums bija jāiemaksā valsts un pašvaldības īpašuma privatizācijas fondā kopā 102 000 lati, t. sk. 91 800 lati Valsts īpašuma privatizācijas fondā un 10 200 lati Rēzeknes pilsētas pašvaldības īpašuma privatizācijas fondā.
    Līdz šim brīdim par valsts uzņēmumu Rēzeknes maiznieks Valsts īpašuma privatizācijas fondā ir iemaksāti 73 663 lati un Rēzeknes pilsētas pašvaldības īpašuma privatizācijas fondā 8184,86 lati. Ņemot vērā iepriekš minēto, lūdzam Jūs nekavējoties iemaksāt 18 137 latus Valsts īpašuma privatizācijas fondā un 2015,14 latus Rēzeknes pilsētas pašvaldības īpašuma privatizācijas fondā. Ja minētās summas tuvākajā laikā netiks samaksātas, Privatizācijas aģentūra griezīsies tiesā ar prasību par parāda piedziņu."

    Vienlaikus Privatizācijas aģentūra arī Zemkopības ministrijai nosūtīja vēstuli, kurā pietiekami skarbi izteica pārmetumu par paviršību: "Neskatoties uz to, ka Anna Borise nebija veikusi visu pirkuma–pārdevuma līguma 9.1. punktā noteikto samaksu par valsts uzņēmumu Rēzeknes maiznieks, Zemkopības ministrija 1994. gada 9. augusta vēstulē Nr. 3–698 Uzņēmumu reģistram apliecināja, ka atbilstoši 1994. gada 7. jūnijā noslēgtajam pirkuma–pārdevuma līgumam valsts uzņēmums Rēzeknes maiznieks ir pārgājis Annas Borises īpašumā." Ar vārdu sakot, valsts no pircējiem nebija saņēmusi pat visu pieticīgo naudiņu, taču tas nebija tai traucējis pilnībā atteikties no sava jau bijušā uzņēmuma.
    Savukārt Zemkopības ministrija (un konkrēti tās valsts sekretāre Laimdota Straujuma) tradicionāli mazgāja rokas nevainībā — tas viss esot bijis tik sen, un dokumenti sen esot izklīduši tāpat kā (bez)atbildīgie cilvēki: "Darām zināmu, ka maizes ražošanas valsts uzņēmumu privatizāciju veica šim nolūkam izveidota privatizācijas komisija, kurā bez Zemkopības ministrijas pārstāvjiem darbojās arī Ekonomikas ministrijas un Privatizācijas aģentūras darbinieki.
    Ar 02.09.1997. pieņemšanas nodošanas aktu valsts uzņēmuma Rēzeknes maiznieks dokumenti uz 228 lapām tika nodoti Privatizācijas aģentūrai. Šobrīd kopš šī laika ir pagājuši vairāk kā 5 gadi. Pēc maizes ražošanas valsts uzņēmumu privatizācijas pabeigšanas šī centralizētā privatizācijas komisija tika likvidēta. Šobrīd neviens no šīs komisijas locekļiem Zemkopības ministrijā vairs nestrādā. Zemkopības ministrijas rīcībā nav nekādas informācijas par Jūsu uzrādītā dokumenta 09.08.1994. ar Nr. 3–698 tapšanu un pamatotību. Sakarā ar to, ka uz minētā dokumenta ir SIA Rēzeknes maiznieks apaļais zīmogs, lielāku skaidrību var rast tikai minētajā uzņēmējsabiedrībā uz vietas."
    Ja Zemkopības ministrija vismaz atrakstījās, tad Anna Borise valsts aizvien uzstājīgākos lūgumus beidzot samaksāt to, kas valstij pienākas, vienkārši ignorēja — par spīti tam, ka līdzīga Privatizācijas aģentūras vēstule viņai tika nosūtīta arī 2004. gada beigās, bet 2005. gada septembra vēstule jau beidzās ar vārdiem: "Ja mēneša laikā Privatizācijas aģentūrā netiks iesniegti dokumenti, kas apliecina iepriekšminēto summu samaksu, Privatizācijas aģentūra griezīsies tiesā ar prasību par parāda samaksu." 146
    Turklāt brīžiem sāka šķist, ka viena no Latvijas visnoslēpumainākajām privatizētājām ir vienkārši izgaisusi: viņai gan oficiāli pieder īpašums Lejas Ančupāni Rēzeknes rajona Verēmu pagastā, taču tas iznomāts, un nomniece sakās nezinām, kā var sazināties ar pašu saimnieci. Verēmu pagasta padomē apgalvo, ka Anna Borise tiešām vairs nedzīvojot pagastā, savu māju izīrējusi, bet pati pārcēlusies uz Rēzekni, uz kurieni īsti — vietējie nezinot. Četras reizes gadā viņa kārtīgi ierodoties nomaksāt zemes nodokli, un tiešām — pēc pāris nedēļām pagasta padomē informē — kādreizējā privatizētāja tiešām atbraukusi, taču paziņojusi, ka par "vecām lietām" runāt vienkārši negribot.
    Savukārt, kas attiecas uz jaunākām lietām, Latvijas valstij nesamaksāto naudu beidzot, divpadsmit gadus pēc privatizācijas izdevās atgūt no tagadējā Rēzeknes ražotnes īpašnieka — akciju sabiedrības Hanzas maiznīcas. Turklāt ne bez pūlēm: tikai pēc divu "draudu" vēstuļu nosūtīšanas 2005. gada septembrī un 2006. gada februārī Hanzas maiznīcu valdes priekšsēdētājs Vesa Jelava oficiāli atbildēja, ka uzņēmums atvainojoties par novēloto atbildi un esot gatavs parāda summu samaksāt. 2006. gada marta beigās nauda arī tika saņemta. Taču šie, protams, ir tīrie nieki, salīdzinot ar daudz būtiskāko jautājumu — cik nevainojama tad patiesībā bija Baltmaiznieka un Rēzeknes dzirnavnieka/maiznieka shēma? Vai patiešām valsts bija spiesta visos šajos gadījumos atteikties no pietiekami nozīmīgām summām, ko solīja "standarta" privatizācijas process, lai pie rūpnīcām tiktu acīmredzami trešo personu interesēs strādājoši "pirmpirkuma tiesību subjekti" ar saviem privatizācijas sertifikātu žūkšņiem?
    Privatizācijas aģentūras arhīvos atrodama arī šāda privatizācijas valsts ministra Druvja Skultes 1994. gada 6. janvāra vēstule–skaidrojums Nr. 3–10, kas adresēts arī mums jau pazīstamiem ļaudīm — Zemkopības valsts sekretāram Jānim Lapšem un Maizes pārstrādes uzņēmumu privatizācijas komisijas priekšsēdētājam Arnim Bērziņam. Dīvainā kārtā šis skaidrojums izskatās sniegts jau tajā pašā dienā, kad it kā saņemts pieprasījums, turklāt, kas jau pilnīgi neraksturīgi valsts iestādēm, — šķiet, ka šajā gadījumā valsts amatpersonas par kādu problēmu sākušas uztraukties, vēl pirms šāda problēma vispār radusies. Savukārt problēma ir tieši tā, par kuras atrisinājumu acīmredzami bija jābūt pārliecinātiem potenciālajiem kampējiem pirms Baltmaiznieka tipa shēmu izmantošanas:

    "Ekonomikas ministrija ir izskatījusi Jūsu 06.01.94 iesniegumu un paskaidro, ka zemes īpašnieku tiesības uzņēmumu privatizācijas procesā nedrīkst tikt ignorētas.
    Ņemot vērā, ka likuma "Par gaļas pārstrādes uzņēmumu privatizāciju" 3. pants detalizēti nosaka privatizācijas procesa kārtību, ir iespējamas divas atšķirīgas situācijas attiecībā uz bijušo zemes īpašnieku (mantinieku) interešu ievērošanu:
    1. Ja iesniegums privatizācijas komisijā (Zemkopības ministrijā vai privatizējamajā uzņēmumā) no bijušā zemes īpašnieka (mantinieka) saņemts līdz valsts akciju sabiedrības reģistrēšanai Uzņēmumu reģistrā, tad bijušie zemes īpašnieki (mantinieki) savas pirmpirkuma tiesības uz ēkām (uzņēmumu), kas uzbūvēts uz viņu zemes, var realizēt saskaņā ar LR AP 07.07.92. lēmuma "Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937. gada Civillikuma ievada, mantojumu tiesību un lietu tiesības daļas stāšanās laiku un kārtību" 14. pantu. Pēc zemes īpašnieka (mantinieka) iesnieguma saņemšanas par pirmpirkuma tiesību izmantošanu privatizācijas komisija apstiprina uzņēmuma nosacīto cenu, kas saskaņā ar spēkā esošo likumdošanu ir tikai tās kompetencē. Pēc objekta cenas noteikšanas novērtēšanas materiāli kopā ar komisijas lēmumu par uzņēmuma privatizācijas procesa, atbilstoši likumam "Par gaļas pārstrādes uzņēmumu privatizāciju" pārtraukšanu, ir nododami Zemkopības ministrijai pirkuma–pārdevuma līguma noformēšanai ar bijušo zemes īpašnieku (mantinieku).
    2. Ja bijušā zemes īpašnieka (mantinieka) iesniegums par pirmpirkuma tiesību izmantošanu komisijai (Zemkopības ministrijai vai privatizējamam uzņēmumam) iesniegts pēc tam, kad uzņēmums pārveidots par valsts akciju sabiedrību, bijušā zemes īpašnieka (mantinieka) pirmpirkuma tiesības uz ēkām (uzņēmumu) kā vienotu kopumu nevar tikt realizētas. Likuma "Par valsts un pašvaldību īpašuma objektu (uzņēmumu) privatizācijas kārtību" 1. pants nosaka, ka šis likums neattiecas uz valsts īpašuma objektiem (uzņēmumiem), kuri privatizējami saskaņā ar citiem LR likumiem. Sekojoši pirmpirkuma tiesības realizējamas saskaņā ar LR AP 07.07.92. lēmumu "Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937. gada Civillikuma ievada, mantojumu tiesību un lietu tiesības daļas stāšanās laiku un kārtību". Bet tur precīzi ir noteiktas pirmpirkuma tiesības uz ēkām, bet nevis uz vērtspapīriem — akcijām. Tātad atteikuma iemesls ir apstāklis, ka pēc akciju sabiedrības reģistrācijas realizētas tiek nevis ēkas un būves, bet gan vērtspapīri — akcijas, pirmpirkuma tiesības uz kurām spēkā esošā likumdošana neparedz.
    Ņemot vērā, ka arī maizes ražošanas valsts uzņēmumu privatizācijas komisija darbojas uz analogas likumdošanas bāzes, uzskatām par lietderīgu nosūtīt minētos metodiskos norādījumus arī šai komisijai."

    Šī vēstule faktiski deva privatizācijas komisijām vismaz šķietami pilnīgu skaidrību, kā rīkoties, ja kāda uzņēmuma privatizācijas procesā pēkšņi parādās persona, kam ir pirmpirkuma tiesības uz zemi. Un komisijas, kā redzam, arī rīkojās bez mazākajām šaubām. Tikai četrus gadus vēlāk — 1998. gada oktobrī tapa Privatizācijas aģentūras vajadzībām speciāli pasūtināts (un tobrīd konfidenciāls) nevis kaut kādas neprofesionālas (ja atbalstām Andra Šķēles viedokli) Valsts kontroles, bet gan zvērinātu advokātu biroja Bluķis, Elksne & Rozentāls "Slēdziens par valsts firmas Rēzeknes maiznieks privatizāciju", no kura pēkšņi izrietēja, ka Ekonomikas ministrijai nemaz nav bijis tiesību tulkot likumus (pat nerunājot par to, ka Druvja Skultes izšķirīgajā vēstulē likums vispār bija nodēvēts par lēmumu).
    Šajā slēdzienā skaidri un gaiši bija norādīts, ka Druvja Skultes parakstītais likuma skaidrojums ir bijis nepamatoti plašs un ka Ekonomikas ministrijas "skaidrojuma obligātumu Zemkopības ministrijai var apšaubīt. Ir ļoti apšaubāms, vai tiesa atzīs šī skaidrojuma obligāto raksturu". Vēl vairāk — "Zemkopības ministrija ļoti riskēja, izmantojot kā tiesisko pamatu valsts firmas Rēzeknes maiznieks pārdošanai šo apstrīdamo likuma iztulkojumu. Zemkopības ministrijai skaidrojums būtu saistošs tajā gadījumā, ja šo skaidrojumu izsniegtu pats likumdevējs". Savukārt "Maizes ražošanas valsts uzņēmumu privatizācijas komisija maldīgi izprata likumu par bijušā zemes īpašnieka mantinieku pirmpirkuma tiesībām uz privatizējamo valsts uzņēmumu, un vadoties no apstrīdamā Ekonomikas ministrijas skaidrojuma par bijušo zemes īpašnieku mantinieku pirmpirkuma tiesībām privatizācijas procesā, pieņēma lēmumu par valsts firmas Rēzeknes maiznieks privatizācijas procesa pārtraukšanu".
    Taču... vilciens, kā saprotams, 1998. gadā jau sen bija aizgājis, un arī advokātu birojs godīgi atzina, ka Rēzeknes maiznieka nosacītā cena bijusi Cooper&Lybrand izdarīto novērtējumu robežās, likums nav paredzējis ne to, kāda maksājumos ir latu un sertifikātu attiecība, ne to, ka vienīgie izmantojamie maksāšanas līdzekļi, pārdodot valsts firmu Rēzeknes maiznieks, varētu būt tikai lati. Līdz ar to "stipri apšaubāma būtu Privatizācijas aģentūras iesaistīšanās tiesas procesā, kura rezultātā tiktu konstatēts, ka valstij nav nodarīti nekādi materiāli zaudējumi valsts firmas Rēzeknes maiznieks pārdošanas rezultātā".
    Un te nu lielais jautājums. Ņemot vērā visus kampēju (kampēja) pārkāpumus, kļūdas, neprecizitātes, pārsteidzības un vienkārši neveiklības, tiešām grūti saprotams — kaut arī deviņdesmito gadu pirmās puses Latvija nebija nekāda īpaši tiesiskā valsts, kā viņiem (viņam) tas viss izdevās, izgāja cauri? Kāpēc, redzot tik primitīvas shēmas un, kā varētu šķist, acīmredzamus likumu un noteikumu pārkāpumus, valsts tās interešu aizstāvju personā faktiski nekustināja ne pirkstu? Vienīgais atbildes variants, kas nāk prātā: kampējiem (kampējam) patiesībā bija krietni nopietnāka aizmugure, nekā mums šķitis līdz šim, — kazi, pat kaut kas attāli līdzīgs īstai un kārtīgai mafijai. Vai tas tā tiešām varētu būt — par to nākamajā nodaļā.

VI   Kampēju "brālība" — mīti un realitāte

    1996. gada marta sākumā tobrīd jau izbijušais iekšlietu ministrs Jānis Ādamsons televīzijā nāca klajā ar daudzus uzjautrinošu, daudzus tomēr intriģējošu paziņojumu. Latvijā, lūk, eksistējot divi lieli augstākajos varas ešelonos atbalstīti grupējumi — "strīpainie" un "pumpainie", no kuriem pirmie esot saistīti ar naftas biznesu, bet otrie — ar dažādām biznesa aktivitātēm. Turklāt "pumpainie" kontrolējot lielāko daļu lauksaimniecības produkcijas pārstrādes uzņēmumu, un esot skaidri redzama viņu vēlme pārņemt arī Latvijas ostas un sagrābt naftas monopolu.
    Tas gan nebija nekāds pirmā svaiguma jaunums. Jau gandrīz gadu iepriekš Demokrātiskās partijas Saimnieks līdzpriekšsēdētājs Ziedonis Čevers pirmsvēlēšanu gaisotnē bija paziņojis, ka "šodien visu Latvijas ekonomiku regulē trīs draugu pulciņi, kas ļoti labi darbojas, kas pat brāļojas savā starpā". Vēl vairāk — lai cik tas būtu dīvaini, jau tajā pašā 1995. gadā arī kaimiņzemes Lietuvas presē bija pieminēts kāds "Valmieras grupējums", taču šī publikācija faktiski nekādu rosību Latvijā nebija izsaukusi.
    Arī Andrim Šķēlem, pirmoreiz gatavojoties iesēsties premjera krēslā, prese jau 1995. gada decembrī pajautāja: "Kas ir jūsu draugi? Ir dzirdēts arī par domubiedru grupu "Valmieras grupa", ar kuru esat saistīts." Atbilde nebija pārāk izsmeļoša: "Es arī tādu formulējumu esmu dzirdējis, bet nezinu tā saknes. Man nav nekādas saistības ar Valmieru, esmu no Jelgavas. Bet es nevaru noliegt, ka manu draugu un paziņu vidū ir cilvēki no Valmieras, piemēram, Edmunds Krastiņš, Atis Sausnītis, Andris Piebalgs. Noteikti ir jāmin Andris Grūtups — augstas klases advokāts." Un... tas arī bija viss.
    Tiesa, tāpat jau arī Ziedonis Čevers tā arī nenosauca nevienu pašu uzvārdu un arī pēc vēlēšanām izpalika viņa solītās "krimināllietas par Latvijas izlaupīšanu fantastiskos apjomos". Toties Jānis Ādamsons izrādījās salīdzinoši izlēmīgāks. Vārdi tika nosaukti: "pumpaino" nometnē līdz ar viņa nedraugu, tobrīdējo premjeru Andri Šķēli esot arī kādreizējais lauksaimniecības reformētājs Jānis Kinna, premjera "mazā biroja" — Ministru prezidenta tuvāko līdzgaitnieku, bieži sauktu par "asiņainajiem punduriem" — pārstāvji Edmunds Krastiņš un Gundars Bērziņš, kā arī advokāts Andris Grūtups.
    Iespaidu gan samaitāja tas, ka jau nākamajā dienā, kad it kā varētu celt galdā pierādījumus, Jānis Ādamsons sāka taisnoties un apgalvot, ka vispār jau viņa izteikumi būtu jāuztver ne tik nopietni — drīzāk jau humoristiski. Turklāt farsa pieskaņu viņa paziņojumiem piešķīra arī "Šķēles komandas" rīcība, nākamajās dienās visiem interesentiem demonstrējot savas pumpainās kaklasaites.
    "Tajā laikā Šķēli bija grūti pierunāt uz jokiem, taču uz šo viņš piekrita," daudzus gadus vēlāk šo situāciju atcerējās vēl viens "mazā biroja" pārstāvis Mārcis Bendiks. "Izpurināju savu skapi un otrdien birojā ierados ar divdesmit pumpainām šlipsēm. Tālāk jau bija izņirgāšanās. Staigājām pa Saeimu pat ar divām šlipsēm. No sabiedrisko attiecību viedokļa tas bija labs gājiens, kā neiekrist debilā diskusijā, bet padarīt to visu par humoru. Man tas sagādāja lielu gandarījumu."
    Par pašu Jāņa Ādamsona paziņojumu būtību bijušais premjera padomnieks gan vēl arī daudzus gadus vēlāk cītīgi palika pie sava — šī versija esot radusies miniatūrajā Tautsaimniecības pētniecības fondā un "kaut kādā izkompilētā formā nonāca līdz Raitam Gailim, kas tolaik ganījās Maskavā un bija uzsācis aktīvu cīņu pret saviem Depozītu bankas partneriem. Bija izdomājis, ka Šķēle pie vainas, un bija nolēmis tikt atpakaļ pie bankas un izčakarēt Šķēli. Un Ādamsons bija saklausījies šādas čekistiskas, bandītiskas baumas".
    Tiesa gan, zīmīgi jau tobrīd bija pieminētā Edmunda Krastiņa izteikumi — viņš tikai noliedza, ka piederētu "pie kāda grupējuma, kas būtu sagrābis pārtikas rūpniecību", taču nez kāpēc neapgalvoja, ka tāds tik tiešām nepastāvētu. Vēl vairāk — "asiņaino punduru" pārstāvis piebilda, ka vispār jau finanšu grupējumi esot normāla strukturētas pilsoniskas sabiedrības pazīme un tikai to savstarpējā konkurence varot nodrošināt arī visas sabiedrības interesēm atbilstīgu lēmumu pieņemšanu.
    Tā tas 1996. gadā arī palika — tie, kas kaut jel kā komentēja izbijušā ministra apgalvojumus, palika pie sava: runas par kaut kādiem domubiedru grupējumiem, varbūt pat mafijām esot labākajā gadījumā smieklīgas sazvērestību teorijas izpausmes, sliktākajā — "čekistiskas, bandītiskas baumas". Savukārt vairākums vienkārši klusēja.
    Tiesa, "bandītiskās baumas" nerimās un nerimās. Tā 1998. gada novembrī Privatizācijas aģentūras ģenerāldirektors Jānis Naglis publiski paziņoja, ka ekonomisko grupējumu iespaids uz politiķiem esot sasniedzis kulmināciju, bet Saeimas deputāts Edvīns Inkēns tikpat publiski atzina, ka visi masu mediji esot nonākuši triju ekonomisko grupējumu — "Ventspils", Pareksa un Ave Lat — tiešā finansiālā atkarībā.
    Vēl pusgadu vēlāk Ministru prezidenta biedrs Guntars Krasts, jau atkal pieminot Ave Lat un "Ventspils grupu", apgalvoja, ka šādi ekonomiskie grupējumi apdraudot arī valsts politisko neatkarību, bet premjers Vilis Krištopans publiski paziņoja, ka acīmredzama esot ekonomisko grupējumu vēlme gāzt viņa valdību.
    Un tā tālāk, un tā tālāk. Sava veida apogeju šādas runas sasniedza 2000. gada nogalē — 10. decembrī tas pats Edmunda Inkēna raidījums Nedēļa, kurš iepriekš bija cēlis atklātībā Andra Šķēles "podu lietu", nāca klajā ar šķietami vēl daudz sensacionālāku paziņojumu: izrādās, Latvijā pastāvot slepena politiķu un uzņēmēju brālība, kas cenšoties kontrolēt varu.
    Ziņu aģentūra LETA šo informāciju pasniedza šādi: "Latvijā pastāvot slepena politiķu, baņķieru un uzņēmēju brālība, kas pretendē uz valsts varas kontroli, šāda informācija šodien tika sniegta Latvijas Neatkarīgās televīzijas raidījumā Nedēļa. Šāda slepena organizācija pastāvot jau astoņus gadus un kādu laiku pat esot reāli kontrolējusi varu.
    Slepenajā brālībā darbojoties advokāts Andris Grūtups, Iekšlietu ministrijas valsts sekretārs Andris Staris, Privatizācijas aģentūras ģenerāldirektors Jānis Naglis, ekspremjers un Tautas partijas līderis Andris Šķēle, Latvijas Hipotēku un zemes bankas prezidents Inesis Feiferis, Latvijas Unibankas prezidents Andris Bērziņš un daudzas citas sabiedrībā zināmas personas.
    Nedēļa norāda, ka šī slepenā organizācija esot uzskatāma par ietekmīgāko slepeno organizāciju Latvijā, ar kuras darbību, iespējams, varot skaidrot vairākus politiskos un ekonomikas notikumus, kā arī dažādu skandālu virzību un attīstību. Brālības biedri parasti tiekoties netālu no Rīgas, vietās, kur ir plašas telpas un iespējas novietot daudz automašīnu.
    Raidījuma veidotāji gan norāda, ka neapgalvojot, ka šāda slepena brālība esot kas krimināls vai slikts, taču atsevišķu iespējamo organizācijas biedru nervozā reakcija uz jautājumu par šādas organizācijas esamību varot liecināt par pretējo."
    Šis tad arī bija nopietnākais sižeta tēmas atspoguļojums citos masu saziņas līdzekļos — pret tobrīd lielajā politikā šķietami neglābjami iestigušā Edvīna Inkēna kūrētā raidījuma jauno atklājumu mediji caurmērā izturējās vēl vēsāk nekā pret trīsarpus gadus senajiem Jāņa Ādamsona paziņojumiem par "pumpainajiem" un "strīpainajiem".
    Pat nosaukums "brālība" izklausījās reālajai dzīvei neatbilstīgi komisks, savukārt vēl atvēsinošāka izrādījās nosaukto personu reakcija. Visi kā viens noliedzot šāda pusmistiska grupējuma eksistenci, sižetā pieminētie kungi neskopojās ar Edvīnam Inkēnam, sižeta autoriem un iespējamiem iedves-motājiem adresētām ironiskām piezīmēm.
    "Atnāk mazs, briļļains Ziemassvētku vecītis un sāk stāstīt pasaciņas. Domāju, ka tur ir kaut kādi zemteksti," klāstīja, piemēram, Andris Šķēle. Un tobrīd šie apgalvojumi izklausījās visnotaļ ticami — neviens lāga pat nepamanīja, ka mūsu varonis nebūt nesteidz kategoriski noliegt šāda grupējuma eksistenci vai vismaz savu līdzdalību tajā. Gluži tāpat kā savulaik, "atbildot" uz jautājumu par to, ka tiek runāts — tieši Andris Grūtups viņu ieteicis premjera amatam: "Mēs jau sen esam pazīstami, un mums ir diezgan precīzas draugu attiecības. Tā kā esmu atradies aktīvā dzīvē, tad pazīstu ļoti daudzus valdības un varas pārstāvjus, politiķus no dažādām partijām..."
    Uzmanība no sižeta būtības tika novērsta gan ar šādiem, gan vēl citiem, tikpat tradicionāliem paņēmieniem. Citi sižetā pieminētie izvirzīja, piemēram, šķietami gluži loģiskas versijas par sižeta tapšanas iemesliem. Jānis Naglis pieļāva — vai tik pie vainas neesot pašvaldību vēlēšanas, savukārt Andra Grūtupa viedokli ziņu aģentūra LETA atspoguļoja šādi:

    "Kā aģentūrai LETA norādīja Grūtups, iespējamais sižeta idejas autors varētu būt Ventspils mērs Aivars Lembergs. Grūtups atgādināja, ka saistībā ar televīzijas sižetu Lembergs vakar preses konferencē paziņojis, ka pastāvot tā saucamā "Grūtupa grupa", kura realizējot valdības stratēģiju, kontrolējot un dibinot partijas, sagrābjot televīzijas, regulējot premjeru Andri Bērziņu, "dzerot" cilvēku asinis un tamlīdzīgus izteikumus.
    "Atsevišķi Lemberga izteicieni preses konferencē ir gandrīz identiski tiem, kuri izskanēja Nedēļas sižetā, piemēram, Grūtupa mūžīgās uzvaras tiesās, Nagļa neaizvietojamība, Šķēles nesodāmība, Krastiņa stabilitāte. Tas vedina domāt, ka īstenais Nedēļas sižeta autors ir Aivars Lembergs," paskaidroja Grūtups.
    Pēc Grūtupa domām, "tādu godu" viņš izpelnījies, jo Finanšu ministrija Rīgas apgabaltiesā ir cēlusi prasību tā saucamajā Kālija parka lietā, kurā kā solidārs atbildētājs uzstājas arī Ventspils dome. Valsts interesēs celtajā prasībā Finanšu ministrija, kuru pārstāv Grūtups, no Ventspils domes prasa ne mazāk ne vairāk kā 17 miljonus latu, atgādina advokāts. Ar to arī izskaidrojams Lemberga satraukums par "Grūtupa panākumiem tiesās" un tā saucamo "Grūtupa grupu", domā advokāts."

    Papildus tam pieminētās personas arī loģiski norādīja — galu galā Satversmē cilvēkiem ir paredzētas pulcēšanās tiesības, un esot tikai pašsaprotami, ka pazīstami ļaudis tiekas (Andris Šķēle), taču procesus valstī varot ietekmēt politiskie grupējumi, nevis apvienības vai "rokdarbu pulciņi" (Jānis Naglis).
    Izskanot Nedēļas sižetam, sociologi prognozēja, ka tas ažiotāžu sacels vismaz uz pāris nedēļām. Taču viņi kļūdījās — medijiem un arī sabiedrībai šī tēma visu uzskaitīto iemeslu dēļ šķita tik nenopietna, ka nekāda ažiotāža vispār nesākās.
    Vienīgi tobrīdējais ekscentriskais Saeimas Nacionālās drošības komisijas priekšsēdētāja vietnieks Oskars Grīgs paziņoja, ka ierosināšot komisijai uzklausīt Satversmes aizsardzības biroja un Drošības policijas pārstāvjus, "lai noskaidrotu, vai mūsu valstī darbojas slepeni grupējumi, kas pieņem valstiski svarīgus lēmumus".
    Gadiem ejot, virkne pieminēto argumentu gan kaut kā izčākstēja tāpat kā Oskara Grīga paraugapņēmība. Pašmāju "pusoligarhu" reālās iespējas kļuva aizvien redzamākas, savukārt nepilnus divus gadus vēlāk, 2002. gada oktobrī, kad jau bija notikusi Andra Šķēles un Aivara Lemberga mitoloģizētā vienošanās par "uzņēmējdarbības vides sakārtošanu", valsts tobrīdējā finanšu ministra Gundara Bērziņa personā atteicās arī no reālās iespējas tikt pie 17 miljoniem latu, kura, kā atceramies, iepriekš tika minēta kā "brālības sižeta" parādīšanās iemesls. Taču tobrīd nekādus "murgus" un "izdomājumus" par kaut kādām brālībām neviens vairs neatcerējās...
    Bet te nu kas jauns: Nedēļas sižets izskanēja nedaudz vairāk kā pusotru gadu pēc kādas, šķiet, diezgan labi apmeklētas sanāksmes Rīgas tuvumā. Par šīs sanāksmes vietu, laiku un dalībniekiem labi saprotamu iemeslu dēļ — arī jūs, domājams, tos nopratīsiet — medijiem netika ziņots, taču ar diezgan lielu ticamības pakāpi var apgalvot, ka tā notika 1999. gada 17. maijā.
    Šajā dienā savienības Latvijas ceļš valde tobrīd sakaitētajā politiskajā atmosfērā izteica uzticību ne tikai "savam" premjeram Vilim Krištopanam, bet arī Privatizācijas aģentūras ģenerāldirektoram Jānim Naglim, kura krēsls jau kārtējo reizi bija sašķobījies (bet beigu beigās galīgi apgāzās tikai 2001. gada novembrī).
    Notikums bija pietiekami būtisks, lai to savās sarunās pieminētu arī neformālā gaisotnē sanākušie cienījamie ļaudis — sarunu atšifrējumā precīzi vārdos un uzvārdos neminēti, taču uzrunās bieži lietojoši ļoti pazīstamu cilvēku vārdus un uzvārdus — un līdz ar to tagad būtu iespējams pietiekami ticami datēt šo tikšanos.
    Kā datēt? Šķiet, ka ne visi sanākušie bija vienlīdz lojāli kopējiem mērķiem un idejām. Vismaz viens no sanākušajiem kabatā bija paķēris arī diktofonu, un tā ieraksta atšifrējums jau kopš 2007. gada vasaras (ja ne vēl agrāk) atrodas arī LR Ģenerālprokuratūras rīcībā. Pateicoties šim atšifrējumam, mēs tad nu arī varam uz Jāņa Ādamsona, Edvīna Inkēna un raidījuma Nedēļa "bandītiskajām baumām" — ja pagaidām vēl turpinām lietot Mārča Bendika terminoloģiju — paraudzīties no cita, iespējams, reālistiskāka redzes punkta.
    Un tātad — ja šis atšifrējums atbilst reāli notikušā sapulcē reāli notikušai domu apmaiņai (kaut droši vien netrūks kādreiz cienītu un godātu advokātu, kuri kārtējo reizi apgalvos, ka ļauni spēki ar ļauniem nodomiem atkal esot visu samontējuši un falsificējuši), runa acīmredzami ir par apmēram astoņus gadus eksistējuša neformāla domubiedru loka sanāksmi, kurā tiek apspriestas tā sasāpējušās problēmas. (Pilns atšifrējuma teksts lasāms šīs grāmatas beigās — pielikumu sadaļā.)
    Kādas problēmas? Pirmām kārtām jau izskatās, ka tobrīdējais šā grupējuma — romantiskāk noskaņotu sapulces dalībnieku arī tiešām nodēvēta par "brālību" — pārstāvju kopējais noskaņojums un stāvoklis nav no spožākajiem. "Cik ilgā laikā mūs apsitīs vai neapsitīs, kas notiks... Pēteris teica, ka izskatās tā, ka visi uz bērēm sabraukuši," — tā jau sapulces sākumā, visiem dzirdot, paziņo viens no tās dalībniekiem.
    Tā vien šķiet, ka sapulces dalībnieki ir nelielā mulsumā gan par tagadni, gan nākotni. "Ja jau mēs esam kopā, — ko mēs varam darīt, ko mēs spraužam sev par mērķi, uz kurieni mēs ejam. Un, ja mēs zinām mērķi, tad mums ir arī iespējas izvēlēties līdzekļus, lai sasniegtu. Un tāpēc arī, zinot, ka katrs droši vien ir pārdomājis to, kādā veidā darboties, kādā veidā viņš grib sasniegt to mērķi, kurš mums būtu jānoformulē, tad varētu parunāt par to, kādā veidā šim mērķim tuvoties..." publiski paziņo viens no runātājiem.
    Cits viņam piebilst tādā pašā noskaņā: "Mērķus mēs visi labi zinām, es domāju, ka uzstādījums tāds, ka pašreizējais stāvoklis gan iekšēji grupā, gan kopumā ir vairāk nekā riebīgs gan subjektīvu, gan objektīvu apstākļu dēļ. Vajag visiem izteikties, ko tad mēs tālāk darīsim... Ko mēs darīsim?... Ko mēs ar telefoniem apmainīsimies? Te jānoskaidro..."
    Ar aizkustinošu sentimentu un patiesām skumjām sapulces dalībnieki atminas laikus, kad spēki vēl bijuši pilnbriedā, resursi — milzīgi, bet menedžments — perfekts. Viens no runātājiem, kura pieminēšana atšifrējumā liek domāt par advokātu Andri Grūtupu, "vecos labos laikus", šo laiku beigu sākumu un tā iemeslus apcer šādā pagarā monologā:
    "Tālāk par mūsu grupu runāt es tomēr arī gribētu, varbūt pietiekami... Faktiski tā, apogeju viņa sasniedza tad, kad mēs, pirmkārt, Ulmani kopīgiem spēkiem...
    Tad, kad mēs, Andris tapa par premjeru, bet jau uz to brīdi, es gribu teikt, ka uz to brīdi sākās arī mūsu savā ziņā noriets, ja, kuru es domāju, ka mēs kaut kādi novērsīsim, ja, jo es tiešām arī piekrītu — mums bija lieli projekti, un es negribu te saukt ne vārdā, ne nosaukumos, ja, meitenes staigā apkārt. Es domāju, ka visi, kas zina, tie sapratīs.
    Mums bija lieli projekti. Toreiz man Kazimirs teica, viņš saka — tie lielie projekti laba lieta, bet ka tikai bankas nesastrīdas. Nu, sastrīdējās. Daļa uzskatīja, ka līdz zināmam etapam, nu, paldies par palīdzību, un tālāk mēs paši. Tālāk mēs paši... Zigurds, to viņš labi teica, viņš teica, kaut kā tā tendence... vajadzīga tā kompānija tik ilgi, kamēr viņi atrisina savas problēmas. Problēmas ir atrisinātas, kompānija nav vajadzīga.
    Bet, redziet, mums kļūdaini ir iedomāties, ka tādi lieli projekti, teiksim, var pastāvēt paši par sevi, un viens, divi, trīs, četri cilvēki varēs viņus aizstāvēt. Nu, nevar. Un rezultātā mēs zaudējam visu. Es negribu uzskaitīt, kādas tās sekas katram ir, varbūt kāds izteiksies, bet, cik es dzirdu, tad nevienam sevišķi labi neiet, nevienam sevišķi labi neiet. Domājot arī, kā būs tālāk.
    Nu tālāk. Es negribu tikai kritizēt šo projektu, variants un cilvēks... mēs pietuvojāmies pie Andra valdības veidošanas — faktiski tas bija tas moments, kad mēs bijām visspēcīgākie vai arī citi domāja, ka mēs esam visspēcīgākie. Faktiski mēs iekšēji zinām, ka daudz kas mums pamatojās uz tādu mitoloģiju, kā mēs toreiz to saucām. Mēs to mitoloģiju milzīgi aktīvi toreiz attīstījām, ja, un faktiski mēs šajā gadījumā arī dēļ tās mitoloģijas daudz ko dabūjām, ja, jo mums tur pieraksta, vai dieniņās, ko tik ne... Kas ir noticis ekonomikas sfērā ar mūsu palīdzību.
    Tad no deviņdesmit piektā gada beigām sākās arī zināmā mērā kaut kāda eiforija, ka mēs varam tā ne vairs viltīgi, bet vienkāršāk un skarbāk, un skaļāk, ja, nu kaut ko mēs acīmredzot pa visiem kopā esam tur sastrādājuši arī pa to laiku, daudz ko.
    Mums pat parādījās tādas tendences pirms Tautas partijas, tagad pēdējais etaps, dibināšanas, ja, ka nu drīz grupai ir vakars, grupa vairs nebūs vajadzīga.
    Taču bija tā. Es pats personīgi kuluāros runājos un teicu, nu, es nezināju to, nu būs, nebūs vajadzīga, kā tas izskatīsies, nekādas pieredzes nebija. Bet, kā arī mēs te nespriestu, mēs redzam, ka mēs nekādi iztikt nevaram. Jo, ja mēs tagad sāksim pašķīst un tā pasprukt, ja, būs vēl trakāk. Tikko viņi jutīs, viņi jau tā... no tā brīža, kad pajuka lielais projekts, tas bija signāls, ka nav vairs monolītisma, nav vairs pieseguma, nav vairs attiecīgās bāzes, ka var sākt uzbrukt.
    To es jutu un dzirdēju i no Latvijas Bankas klerkiem, i no drošībniekiem un tā tālāk. Kāda ir izeja, es nezinu. Laikam taču jāatgriežas pie kādreizējās, ja tas ir iespējams, sistēmas, pēc principa, ka vecs draugs ir labāks nekā divi jauni draugi, un jāmēģina to pašu mitoloģiju ar lielāku segumu attīstīt uz priekšu. Es cita ceļa neredzu. Kas attiecas uz mani, es esmu ar mieru aizmirst tur dažādus apvainojumus, atvainošanos. Bet arī mums jāsaprot — mums aparāta nav. Es kādreiz gadiem organizēju, tas prasīja milzu enerģiju, un man tas resurss nav šajā ziņā."
    Kā tieši tika izmantoti domubiedru grupas "kopīgie spēki", lai vārdā nenosaukto Ulmani — kurš šaubīsies, ka runa ir par Valsts prezidentu Gunti Ulmani? — ieliktu augstajā krēslā? Kā tieši precīzi nenosauktie "mēs" veidoja it kā politiski absolūti neitrālā — tā taču mums vismaz mēģināja iestāstīt — Andra Šķēles valdību? Kas bija "lieli projekti" un "lielais projekts"? Kas tad īsti ir "noticis ekonomikas sfērā ar mūsu palīdzību"?
    Par to šajā sapulcē nekas konkrētāk runāts netiek — varbūt tāpēc, ka apkārt ar paplātēm staigā domubiedriem nepiederošas meitenes, varbūt tāpēc, ka svarīgākas ir tūlītējās, sasāpējušās aktualitātes. Viena no, šķiet, galvenajām — acīmredzot svaigā atmiņā palikusī "domubiedra", kāda Roberta demonstrētā nepietiekamā ieinteresētība apstiprināt amatā kādu Andreju, kurš sapulcē tiek pieminēts kā grupā acīmredzami līdzdalīgs, vajadzīgs un tuvs cilvēks.
    Nez vai kļūdīsimies, ja pieļausim, ka runa ir nevis par kādu nevienam nenojaušamu Robertu, bet tieši finanšu ministru Robertu Zīli, kurš tikai pēc ilgstoša "pārrunu procesa" 1998. gada rudenī uz diviem gadiem pagarināja darba līgumu nevis kādam abstraktam Andrejam, bet gan Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektoram — ikvienam un jebkuram "domubiedru grupējumam" ārkārtīgi būtisks postenis — Andrejam Sončikam.
    "Pārrunu process" acīmredzami nav bijis vienkāršs, — dažiem pat acīmredzami saniknojošs. Sapulces dalībnieks, kura izteiksmes veids atkal liek domāt par advokātu Andri Grūtupu, izteikumos ir īpaši skarbs: "Runājot par Robertu, nu, piedodiet, veči, par Robertu runājot, sekojoši: Andri, nākošajā nedēļā, kad tu vairs nebiji premjers, viņš mums uzkakāja uz galvas pirmajā publikācijā, ka viņam neviens neprasīja. Tu ļoti labi to atceries..."
    Un tas nav viss sakāmais: "Glums cilvēks diemžēl, pie mums vienmēr ir, ko mēs par viņu vairāk runājam? Ko mēs vēl no viņa prasām? Es ar viņu esmu ticies Finanšu ministrijā vairākas reizes, tas ir izspļautais tēvzemietis, bez kaut kādām citām idejām. Es ar viņu esmu runājis tikai par valstiskām idejām, tikai par valstiskām un ne jau par prezidenta pils remontu, ticiet man, lai tas nākošais prezidents remontē to savu pili."
    Vēl cita klātesošā viedoklis — tikpat spīvs: "Tas gadījums ar Andreju un Robertu, ja, ka normāli tomēr būtu, ja mēs varam uzaicināt Robertu un pateikt: atvaino, Robert, tev ir jānāk — un iegūstam kaut kādu konkrētu viedokli. Un kas ir par iemeslu, kas tev tai mūsu cilvēkā neder, jo tai gadījumā skaidri izpaudās Roberta intereses par labu citiem cilvēkiem, kas mums ir galīgi sveši un strādājuši tikai pret mums..."
    Kāds cits sapulces dalībnieks dalās pieredzē par paša "procesa" gaitu: "Nedomāju piespiedu metodes, man baigi nepatīkami, es daudz dabūju ar Robertu strādāt, to pozīciju ieņemt nebija vieglākais moments, toreiz strādāja visi, pēc tam cauri un cauri viens savtīgs kadrs, ja, nu vairāk nekādīgi es viņu nevaru nosaukt. Varēja būt, ka arī par mūsu Andreju simtiem labāku cilvēku, bet nu labi, lai tā būtu, bet mūsu pašu cilvēki ieteikuši bija, kamēr neredz labāku, par viņu jācīnās."
    Klāt gan ir arī cilvēki, kuri "procesā" tomēr saglabājuši vēsu galvu un domā nevis par konkrētām personālijām un konkrētiem aizvainojumiem, bet par principiāliem jautājumiem: kas tad vispār sācis notikt situācijās, kad grupējuma intereses saduras ar kādas konkrētas partijas interesēm un grupējuma biedrs (šajā gadījumā — nojaušamais Roberts) izrādās arī attiecīgās ieinteresētās partijas pārstāvis. Un tā turklāt — vēl tikai aisberga virsotne:
    "Gadījums, kas mums bija saistībā ar Sončika darba līguma parakstīšanu, pirmo reizi radīja nopietnas problēmas mūsu vidū, jo tas laikam bija jāpieņem Robertam, tas bija skāris tieši mūsu cilvēku, no mūsu vidus, un aptuveni pusotru mēnesi, divus nācās visādām manierēm runāt, spriest par to, un nebija neviena argumenta. Galu galā nebija neviena argumenta no Roberta puses, kas ir slikti vai kas ir nepareizi, kad nu beigās parādījās viņa partejiskās intereses, bet nu tas bija manā uztverē ļoti liels atbalsts konkrētam mūsu cilvēkam, kas nav bijis sliktākais Ieņēmumu dienesta vidū, kuram droši vien varētu taisni otrādi pastiprināt savus cilvēkus, bet dienests nav nostiprinājis.
    Un tā ir tā viena problēma. Mēs attiecīgos brīžos nespējam kaut kādi pieņemt atbildīgus lēmumus, lai aizstāvētu savas kaut kādas ilgtermiņa intereses un savu cilvēku. Tas tāds... Esam priecīgi, ka kaut kā esam palikuši vājāki, kaut gan jāatzīst, ja pietiekami daudz mūsu cilvēku šobrīd: teiksim, ir divi valsts sekretāri, ja, viņi gan nesēž pie galda, viņi ir saistīti ar partijas lietām. Viena sekretāre puslīdz, teiksim tā, nostiprināta. Visādā ziņā mums ir resursi, un mēs varam strādāt, lai gan mēs dažreiz kaut kādu nezināmu iemeslu nespētu...
    Un tagad par to mūsu kārtības reformēšanu arī, es domāju, ka ir ļoti labi jādomā, jo es negribēju varbūt minēt, bet tomēr uzskatu, ka pēdējo reizi jāmin, es uzskatu, viens liels projekts, kas bija saistībā ar bankām. Mums tā ietekme būtu bijusi pavisam cita. Bet nu no kļūdām ir jāmācās. Es domāju, ka mēs visi mācāmies, un tādēļ vajadzētu domāt, ko mēs varam atkal uz tādu bāzi, kas mums ir, ar tām iespējām, kas mums ir, attīstīt, ko mēs varētu izdarīt."
    Vārdu ņem vēl viens skumīgu pārdomu pilns klātesošais: "Patiesībā mēs aizmirstam to, ka ir dažādas intereses. Ikvienam indivīdam, ja. Un tās interešu kopas, intereses var būt kolīzijā viena ar otru. Teiksim, vienā brīdī vienai grupai, teiksim, kolīzija interesē ar Roberta interesi, pastāvēt tanī partijā, caur kuru viņš ieņem attiecīgu amatu, ja. Līdz ar to viņiem jāizdabā... lai viņš varētu realizēt savu pozīciju, un tāpēc viņam tanī īstermiņa kolīziju periodā ir ērtāk paciest dejas, teiksim, nevis ar mums, kuri pašreiz nenodrošina viņam šo situāciju, nekā paciest dejas ar to vidi, kuri rada šo labvēlīgo situāciju. Un viņš ir tas, kas izvēlas, ja.
    Un jautājums ir par to, ja mēs domājam par ilgstošāku periodu, kādā mēs gribam darboties kā interešu klubs, patiesībā tad katram indivīdam ir jāizvērtē šī situācija, šīs te situācijas laicīgums un ilgtspēja. Un līdz ar to arī te teica, ka labāk vecs draugs, nekā divi jauni, un par tiem sistajiem un nesistajiem. Patiesībā mēs viens otru pazīstam un zinām arī reakciju daudzmaz. Te ir patiesībā indivīda interešu konflikta pieeja, katra no mums konkrēta pieeja, cik ilgstoši mēs gribam atrasties komfortā, un tās vietas arī viss, kurā mēs un ietekmējas, ja, un kurā brīdī mēs pieļaujam sev diskomfortu, ejot kolīzijā ar vidi, kurā darbojamies.
    Un tas būs arī katram ar saucamo partiju konkurenci, un šī indivīda konflikts pašā partijā un virzība, teiksim, uz viņu, uz labklājību, pozīcijas piepildījumu. Tāpēc arī šī te amatprasme ir izlīdzsvarojoša, jo darba centralizācija var arī būt zināmā iedīglī, kas viņu izārda, ja. Un, ko es gribēju teikt, ka principā mēs jau nodrošinājām šo te sadarbības mērķi, ideju, mūsu pleca ideju patiesībā. Un te ir tas jautājums, kā risināt tās iekšējās kolīzijas, Robertam ieskaidrot, ka viņa interesēs ir, ilgstošākās interesēs ir, teiksim, sadarboties ar mums un palīdzēt mums...
    Tā es domāju, ka arī jebkurai organizētai struktūrai vajadzīga kaut kāda materiālā bāze, jo skaidrs, ka man nav tīrā... un man nav tik daudz radinieku, tātad nu var nākt pie manis mājās un pieņemt tos cilvēkus, bet tas ir daudz sarežģītāk nekā, teiksim, aiziet un tikties uz kādu konkrētu vietu. Tātad ir šī te pults, kurā var jebkurā brīdī ierasties un sazvanīties.
    Un otrs jautājums ir uzticības jautājums, un arī tas, kuru cilvēku izvēlas. Tas nav nemaz tik vienkārši. Jo katram savs kaut kāds kutelīguma vai jūtīguma slieksnis, kur viņš paļaujas uz vienu vai otru spriedumu, un nemaz tik vienkārši nevar rast šo te konstantu vienprātību, ja. Ņemot vērā Andra taktu un visu pārējo, tas, ka viņš it kā ar jautājumiem, bet neuzbāzīgi veicina to sistēmu, iespējams, viņš ir piemērotākā persona, kas var risināt šādas konversijas bez asām domstarpībām, cenšoties neapvainot indivīdus, jo tomēr katram ir tiesības uz savu viedokli un uz savas personas nepazemošanu.
    Tur jāmeklē šī situācija, tas ir uzticības jautājums, nevar šī persona izšķirt strīdu, bet būtu tas mērķis... Veidot šeit kaut kādu piespiedu mehānismu un bez izpratnes, un vajadzības un kādā veidā, lai šī sistēma un ķēde... mēs varam redzēt, teiksim, tajā negatīvajā pieredzē, kāda mums ir izveidojusies.
    Kluba biedri ir arī palikuši bez darba, ja, un cik grūti ir situācijā palīdzēt atrast... teiksim, šo te, nemaz nedomājot par to, ka viņiem nebūtu šī kvalifikācija vai spēja. Bet tai pašā laikā, kad saule spīd, tad neviens neredz jumtā caurumus. Ja sāk līt lietus, tad caurumus redz un steidz glābt ciet. Varbūt, ka tas ir labi, jo ir vajadzīgs lietus, lai mēs redzētu, kur jumtā ir caurumi. Kaut kādā veidā viņus aizlāpīt. Tāpēc arī es jau runāju par to mērķa definēšanu — ne jau tādā nozīmē, ka... Bet mērķa definēšana ir vajadzīga katram no mums, lai patiesībā mēs saprastu, kādā veidā mēs atrodamies ķēdē, un ka šī ķēde ir svarīgāka, prioritārā pār visām pārējām ķēdēm.

    Dienas gaismu ieraudzījušās Quainton āža kājas no Menas salas.
    Tad viņš ieraudzīja, ka maize ir pieprasīta...