Скачать fb2
Ej un dari

Ej un dari

Аннотация

    Miljardieris, piedzīvojumu meklētājs, cīnītājs, optimists, kompānijas "Virgin" un Neķeras salas īpašnieks, pasaules apceļotājs, ari Latvijā pazīstamā šova "Mil­jardu mantinieki" autors Ričards Brensons nekad ne­saka - es nevaru, bet vienmēr mēģina paveikt šķietami neiespējamo.
    Grāmatā R. Brensons iepazīstina ar savu pieredzi, uzsākot un attīstot biznesu, un pierāda, ka ikviens var dzīvē sasniegt to, ko ļoti vēlas. Viņa dzīves stāsts ir ap­liecinājums uzņēmībai, neatlaidībai un drosmei un vienlaikus iedrošina ikvienu īstenot vispārdrošākos sapņus.
    Šī grāmata izveidota pieaugušo lasītprasmes veici­nāšanai World Book Day's projekta ietvaros. Tā pare­dzēta gan 9-12 gadus veciem pusaudžiem, gan ikvienam, kuru interesē saistoša un viegli uztverama lasāmviela.


EJ UN DARI

    Dzīves mācība
    Ričards Brensons


IEVADS

    Prese mani un manus partnerus kompānijā Virgin sauc par "mežoņiem paradīzē". Bez šaubām, mēs neesam tik garlaicīgi kā pārējie biznesmeņi - un galu galā tas devis man iespēju iegādā­ties divas tropu salas, kur izklaidēties, tādēļ presei droši vien ir taisnība. Man tas ir pa prātam. Es strādāju un priecājos no sirds.
    Lai gan nekad neesmu uz katra soļa ievērojis noteikumus, tomēr esmu šo to iemācījies. Manas dzīves mācības sākās mājās, kad biju ļoti jauns. Tās turpinājās skolā un biznesā, kad jau pus­audža gados izdevu žurnālu "Student". Es joprojām mācos un ceru, ka to nekad nebeigšu darīt. Šīs mācības dzīvē man deva ļoti daudz. Esmu tās aprakstījis un ceru, ka atradīsi šajās lappu­sēs kaut ko, kas iedvesmos arī tevi.
    Es ticu izvirzītajam mērķim. Ir labi, ja ir sapnis, taču es esmu praktiķis. Es nesēžu, nodevies nereāliem sapņiem. Izvirzu sev mērķus, bet pēc tam domāju, kā tos sasniegt. Dzīvē visu vēlos paveikt labi, nevis pa roku galam. Skolā man neveicās ar rakstī­šanu un lasīšanu. Tolaik par disleksiju vēl neviens nebija dzir­dējis, tādēļ mani skolotāji gluži vienkārši nosprieda, ka esmu slinks. Un tad es mācījos visu no galvas. Tagad man ir ļoti laba atmiņa, kas kļuvusi par vienu no nozīmīgākajiem līdzekļiem biznesā.
    Kad sākās mana pieaugušā cilvēka dzīve, viss bija daudz drošāks nekā pašreiz. Nebija grūti izvēlēties nodarbošanos - bieži vien bērni pārņēma sava tēva biznesu. Mātes lielākoties nestrādāja ārpus mājas. Tagad ne par ko nevari būt drošs un dzīve pārtapusi par sīvu cīņu. Ja cilvēki grib kaut ko sasniegt, viņiem jāizdara izvēle. Svarīgākā mācība, ko esmu guvis, ir saņemt drosmi un darīt. Nav svarīgi, ka tas ir grūti vai arī tā šķiet. Kā teicis sengrieķu filozofs Platons: "Labs sākums ir jau puse padarīta darba."
    Tūkstoš jūdžu garš ceļojums sākas ar pirmo soli. Ja domāsi par to, kur tas beigsies, un iztēlosies garumgarās, nogurdino­šās jūdzes starp ceļa sākumu un beigām, un iedomāsies visas gaidāmās briesmas, tad vari nekad arī nespert šo pirmo soli. Un vienalga, ko tu arī gribētu sasniegt dzīvē, nepieliekot pūles, tu nesasniegsi savu mērķi. Sper šo pirmo soli! Pārbaudījumu būs daudz. Dažkārt tevi var atsviest atpakaļ - taču galu galā tu panāksi savu. Novēlu veiksmi!
    Ričards Brensons

1. SAŅEM DROSMI UN DARI!

    Tici, ka var paveikt visu!
    Izvirzi sev mērķi!
    Dzīvo pilnvērtīgi!
    Nekad nepadodies!
    Labi sagatavojies!
    Tici saviem spēkiem!
    Palīdzi citiem!

    Kompānijas "Virgin" darbinieki izdomājuši man iesauku -"Doktors Jā". Viņi nodēvējuši mani tā, jo nekad nesaku "nē". Es vienmēr atrodu vairāk iemeslu, lai kaut ko darītu, nevis neda­rītu. Mans moto ir šāds: "Saņem drosmi - un dari!"
    Nekad nesaku: "Es to nevaru izdarīt, jo nezinu, kā to darīt." Es vienmēr mēģinu un neļauju muļķīgiem noteikumiem mani atturēt, bet atrodu likumīgu veidu, kā tos apiet. Saku saviem darbinie­kiem: "Ja gribat to paveikt, saņemiet drosmi un dariet." No tā mēs visi gūstam labumu. Cilvēku darbs un idejas tiek novērtētas, bet kompānija "Virgin" tikai iegūst no viņu ieguldījuma un enerģijas.
    Neticu, ka nožēlojamais vārdiņš nevaru spēj tevi kavēt. Ja tev nav pietiekami lielas pieredzes, lai sasniegtu savu mērķi, meklē citus paņēmienus, kā to paveikt. Ja gribi lidot, sešpadsmit gadu vecumā dodies uz lidostu un vāri citiem tēju! Turi acis vaļā! Skaties un mācies! Tev nav jāapmeklē mākslas koledža, lai kļūtu par dizaineru. Iestājies darbā kādā modes namā par apkopēju un veido savu karjeru.
    Mana mamma Eva ir lielisks paraugs. Kara laikā viņa gri­bēja kļūt par lidotāju, tādēļ devās uz Hestenas lidostu un lūdza, lai viņu pieņem darbā. Viņai atbildēja, ka lidotāji var būt tikai vīrieši. Mamma bijusi ļoti skaista un pat dejojusi uz skatu­ves. Viņa nemaz nelīdzinājās vīrietim, bet tas viņu neatturēja. Mamma uzvilkusi lidotāja ādas jaku, paslēpusi savus blondos matus zem ķiveres un runājusi zemā balsī. Viņa dabūja kāroto darbu. Māte iemācījās lidot un sāka apmācīt jaunos lidotājus. Tie bija jaunekļi, kuri vēlāk ar saviem iznīcinātājiem cīnījās kaujā par Britāniju.
    Pēc kara mamma nolēma kļūt par stjuarti. Tolaik stjuar­tēm bija jāprot spāņu valoda un jābeidz medmāsu kursi, bet mamma aprunājās ar aviokompānijas nakts dežurantu, un viņš slepus ierakstīja viņas vārdu sarakstā. Drīz vien mamma jau bija stjuarte. Viņa joprojām neprata spāņu valodu un nebija med­māsa, taču galva viņai strādāja. Viņa neteica "nē". Viņa to izdarīja.
    Mamma nebija vienīgais cilvēks mūsu ģimenē, kas teica: "Dari!"
    Slavenais polārpētnieks, kapteinis Roberts Skots, bija mana vectētiņa brālēns, ļoti drosmīgs cilvēks. Viņš divreiz apceļoja Antarktiku. R. Skota mērķis bija pirmajam nokļūt Dienvidpolā. Visi teica, ka tas neesot iespējams, bet viņš atbildēja: "Es to varu." Un tas viņam gandrīz vai izdevās. Viņš sasniedza Dien­vidpolu, taču kā otrais. Pirmais tur nokļuva Roalds Amundsens. Tas satrieca R. Skotu - atpakaļceļā viņš nomira. Kad saka, ka balvu par otro vietu nepiešķir, iedomājos viņu. Viņš ir slavens ar to, ka otrais nokļuvis Dienvidpolā. Turklāt Skots bija pir­mais, kas šķērsoja Antarktiku ar gaisa balonu, bet to, lūk,visi ir aizmirsuši.
    Es sāku izdot žurnālu "Student", kad man bija piecpadsmit gadu un vēl gāju skolā. Daži cilvēki teica, ka man nekas nesanākšot. Viņi apgalvoja, ka es esot pārāk jauns un man neesot vajadzīgās pieredzes. Bet gribēju pierādīt, ka viņiem nav taisnība, un ticēju, ka to var paveikt. Es visu rūpīgi apsvēru, aprēķināju, cik maksās papīrs un iespiešana. Tad saskaitīju pār­došanas ieņēmumus no žurnālā ievietotajām reklāmām.
    Mamma iedeva man četras sterliņu mārciņas markām. Kopā ar skolasbiedru Džoniju Džemsu mēs gandrīz divus gadus sūtī­jām simtiem vēstuļu, cenzdamies pievilināt reklāmdevējus. Vēl es pūlējos iegūt intervijas no slavenībām. Rakstīt vēstules un gaidīt atbildes uz tām bija daudz interesantāk nekā sēdēt latīņu valodas stundās. Es bija totālā kaifā, kad mēs saņēmām mūsu pirmo čeku no reklāmdevēja. Čeks bija izrakstīts par divsimt piecdesmit sterliņu mārciņām - tolaik tā bija milzu surnma. Mana ticība bija atmaksājusies.
    Skolas eksāmenos nebiju nekāds spīdeklis. Es zināju, ka man labāk veiksies patstāvīgajā dzīvē. Vecāki ļāva man izdarīt šo izvēli. Viņi atbalstīja mani visā, ko darīju. Pametu skolu, kad man bija sešpadsmit gadu, lai pilnībā pievērstos žurnālam. Mēs ar Džoniju apmetāmies viņa vecāku mājas puspagrabā. Tas bija vienreizēji - būt jaunam, brīvam un dzīvot Londonā. Mēs dzē­rām alu, izklaidējāmies ar meitenēm un klausījāmies dārdošu mūziku. Mēs dzīvojām kā studenti, tikai mums nebija jāmācās. Tomēr mēs centīgi strādājām. Dabūju dažas lieliskas intervijas: no Džona Lenona, Mika Džegera, Vanesas Redgreivas un Dadlija Mūra. Mūsu žurnālā parādījās vairāk populāru vārdu nekā daudzos vadošos izdevumos. Mūs sāka apciemot slavenības. Dzīve puspagrabā izvērtās varenā haosā. Tā līdzinājās nepār­trauktai ballītei.
    Taču mēs nodarbojāmies arī ar nopietniem jautājumiem - sūtījām savus cilvēkus atspoguļot svarīgas tālaika problēmas, piemēram, karu Vjetnamā un badu Biafrā. Mēs jutām, ka esam spējīgi kaut ko mainīt. Tas, ko darījām, bija svarīgi un vienlaikus sagādāja mums prieku. Mēs bijām saliedēta komanda. Pat mana ģimene palīdzēja mums pārdot žurnālu. Mamma ņēma līdzi uz parku kaudzi svaigu eksemplāru un pārdeva tos tur. Ikreiz, kad radās kāda izdevība, mēs to nelaidām garām.
    Mēs paplašinājām biznesu - pirmie par pazeminātu cenu sākām pārdot audiokasetes, izsūtot tās pa pastu, - pirmais slu­dinājums par to tika ievietots pēdējā "Student" numurā. Kad pasta darbinieku streiks pārtrauca mūsu darbību, sākām mek­lēt citus pelņas ieguves veidus. Mēs nepadevāmies. Mūsu mēr­ķis bija atvērt skaņu ierakstu veikalu, bet mums trūka naudas. Tad pierunājām kāda apavu veikala īpašnieku, lai atļauj mums izmantot savas brīvās telpas. Mēs veltījām visus spēkus, rekla­mējot atklāšanu, un panācām to, ka veikals kļuva par studentu iemīļotu pulcēšanās vietu. Pēc tam iekarojām otro, tad trešo veikalu. Drīzumā mums bija veikali gandrīz katrā lielākajā pil­sētā - bet man vēl nebija divdesmit gadu. Nauda plūda strau­mēm. Taču es neatslābu. Mēs bijām sasnieguši mērķi, bet man padomā bija vēl citi.

    Viens no maniem galvenajiem mērķiem bija tas, ka es, tāpat kā kapteinis Skots, gribēju, lai mana dzīve ir pilnvērtīga. 1984. gadā, kad man palūdza finansēt motorkuteri, kas gatavojās piedalīties regatē un vinnēt "Virgin Blue" Lielbritānijai, es uzreiz piekritu. "Virgin Blue" ir balva tam, kas ātrāk par citiem šķērso okeānu no Amerikas līdz Īrijai. Es teicu, ka pievienošos komandai, un sāku cītīgi trenēties. Bija tikai viena neliela pro­blēma. Mums ar Džoanu teju, teju bija gaidāms bērns, un biju apsolījis būt klāt dzemdībās. Tad paziņoja, ka iestājies lielisks laiks, lai mēs varētu startēt. Atsakoties no dalības, es būtu pie­vīlis komandu.
    Jautāju Džoanai: "Kā lai es rīkojos?"
    "Dari to. Brauc!" viņa atbildēja. "Līdz dzemdībām vēl ir divas nedēļas. Tu pagūsi atgriezties."
    Mēs devāmies ceļā, šķeldami viļņus ar motorkuteri "Virgin Atlantic Challenger". Brauciena pirmās dienas vakarā saņēmu ziņu, ka man piedzimis dēls - Sems. Mēs izdzērām pudeli šampanieša un turpinājām ceļu. Uzvarētāja balva mums bija gandrīz rokās, kad pie Īrijas krastiem iekļuvām spēcīgā vētrā. Sešdesmit jūdzes pirms finiša mūs skāra milzīgs vilnis. Kutera korpuss sašķēlās uz pusēm, un mēs slīkām.
    S O S ! S O S ! S O S !
    Mēs atradāmies jūrā, trakojošā vētrā uz maza glābšanas plosta. Kuģis, kas devās uz Ameriku, izglāba mums dzīvību. Bijām cietuši neveiksmi pirmajā mēģinājumā iegūt "Virgin Blue" bet nepadevāmies. Pēc sešiem gadiem es atkal devos ceļā ar "Virgin Atlantic Challenger IT". Viss norisa labi, līdz pamanī­jām, ka degvielas tvertnēs sūcas iekšā ūdens. Dzinēji noslāpa. Stundām ilgi tīrījām tvertnes un mēģinājām iedarbināt dzinē­jus. Šķita, ka tas ir bezcerīgi. Beidzot citi teica, ka laiks mest mieru. Viņi nolēma, ka viss ir pagalam. Bet es zināju, ka tā ir mūsu pēdējā iespēja. Ja mēs to nepaveiksim tagad, tad neizda­rīsim nekad. Man viņi bija jāpārliecina nepadoties. Un es teicu: "Klau, mums tas jāizdara. Pamēģināsim."
    Mēs bijām pilnīgi izvārguši. Acis bija apsārtušas aiz nogu­ruma. Visiem bija nelabi. Mēs ienīdām kuteri. Mēs ienīdām jūru. Mums gribējās gulēt vismaz nedēļu.
    "Mums jāturpina!" es iebrēcos.
    "Labi," viņi piekrita. "Pamēģināsim pēdējo reizi."
    Mums kaut kā izdevās iedarbināt dzinējus, un mēs sākām braukt. Taču nekādu cerību nebija. Mēs bijām tik ļoti atpalikuši no citām komandām, ka šķita - nav pat jēgas mēģināt. Tomēr mēs turpinājām braukšanu, atgūdami laiku. Galu galā pārspē­jām rekordu tikai par divām stundām un deviņām minūtēm, bet pārspējām! Mācība, kuru biju guvis un kurai sekoju visu mūžu, ir mēģināt un mēģināt, bet nekad nepadoties.
    Dienu pēc tam, kad bijām ieguvuši "Virgin Blue", kāds zviedrs Pērs Lindstrands uzaicināja mani atkal šķērsot Atlanti­jas okeānu - ar karstā gaisa balonu.
    Es atcerējos savu veco varoni - kapteini Skotu. Viņš bija lidojis ar balonu virs Dienvidpola. Bet es nekad līdz šim nebiju lidojis ar gaisa balonu. Neviens vispār nebija lidojis tik tālu ar gaisa balonu. Tas bija neprāts. Tas bija pārāk riskanti. Turklāt manas kompānijas darījumi sasniedza simtiem miljonu sterliņu mārciņu. Kas notiks, ja es aiziešu bojā?
    Vārdu sakot, problēmu netrūka. Bet nespēju noraidīt šo izaicinājumu un palaist garām izdevību pamēģināt ko jaunu. Un es teicu sev: "Saņem drosmi un dari!"
    Taču vispirms pajautāju Pērām: "Vai tev ir bērni?"
    "Jā," viņš teica. "Man ir divi bērni."
    Tas mani nomierināja - ja jau viņš ir gatavs riskēt, tad arī es varu. Es paspiedu viņam roku un teicu, ka lidošu kopā ar viņu.
    Vienmēr saku cilvēkiem, ka vajag visu kā nākas izplānot un sagatavoties, ja grib kaut ko paveikt labi. Mēs ar Pēru devāmies uz Spāniju, lai iemācītos lidot ar gaisa balonu. Toreiz vēl nezi­nāju, ka šīs mācības izglābs man dzīvību.
    Starp citu, es uzzināju, ka jebkurš karstā gaisa balons darbo­jas ar degvielu, kas sadegot sasilda balonā gaisu. Karstais gaiss ceļas augšup un tāpat arī balons. Ja degviela netiek sildīta, gaiss atdziest, un balons nolaižas zemāk. Vadot balonu, lidotājam ir jāsilda vai jādzesē gaiss, lai balons noturētos vajadzīgajā līmenī un lidotu tajā virzienā, kurp pūš vējš.
    Vēji un gaisa strāvas pūš no Amerikas uz Eiropu. Mēs startē­jām no Amerikas un pēc divdesmit deviņām stundām jau bijām virs Īrijas. Mēs bijām pirmie, kas šķērsoja Atlantijas okeānu karstā gaisa balonā. Atlika tikai viena problēma - nolaišanās. Mums bija palikušas pilnas degvielas tvertnes, bet nolaisties ar tām uz zemes bija pārāk bīstami. Mēs varējām ciest avāriju un sadegt. Nolēmām nolaisties zemāk un izmest tvertnes klajā laukā. Samazinājām balonā liesmu un nolaidāmies pēc iespējas zemāk, pēc tam nometām tvertnes. Tagad balons bija zaudējis pārāk daudz svara. Tas, kļuvis nevadāms, pacēlās debesīs, tāpat kā bumbiņa atlec no grīdas.
    "Nolaidīsimies pie krasta - tā mēs neapdraudēsim cilvēkus," sacīja Pērs.
    Mēs ielidojām biezā miglā un pārlidojām piekrasti. Drau­dīgi melnā jūra bangojās. Ja mēs tajā nolaistos ar balonu, varētu noslīkt. Es uzvilku glābšanas vesti. Negaidīti Pērs - no septiņpadsmit metru augstuma - ielēca ledainajā jūrā. Atbrīvojies no viņa svara, balons strauji uzšāvās gaisā, un manam lēcienam tas jau bija par augstu. Es biju pamests likteņa varā.
    Es lidoju augstāk un augstāk pretī mākoņiem. Vējš nesa mani uz ziemeļiem, Skotijas virzienā. Biju viens lielākajā jebkad uzbūvētajā gaisa balonā. Degvielas man pietika aptuveni stun­dai. Kad tā beigsies, iekritīšu jūrā. Es mēģināju ieslēgt rāciju. Tā nedarbojās. Nezināju, ko lai iesāk. Varēju izlēkt ar izpletni vai palikt grozā. Es paņēmu bloknotu un ierakstīju: "Džoana, Holij, Sem, es mīlu jūs!"
    "Kamēr esi dzīvs, var kaut ko darīt," sev teicu. "Gan jau kaut kā izķepurošos." Un es tiešām izķepurojos. Kad balons nodreifēja lejā, pie pelēkās jūras, es caur mākoņiem ieraudzīju helikopteru. Viņi meklēja mani! Es pamāju viņiem, un glābēji helikopterā man atmāja. Tagad es biju drošībā.
    Nonācis tuvāk viļņiem, ielēcu jūrā, tālāk no balona. Zau­dējis manu svaru, tas tūdaļ uzšāvās gaisā un izzuda skatienam. Helikopters izvilka mani no ledusaukstā ūdens. Es apvaicājos par Pēru, bet glābēji bija nosprieduši, ka viņš ir kopā ar mani. Pērs atradās jūrā jau vairākas stundas. Vajadzēja viņu nekavē­joties atrast. Pateicu viņiem, kur Pērs aptuveni varētu būt, un viņš tika izglābts, iekams vēl paguva nosalt.
    Šis lidojums bija brīnumains piedzīvojums. Guvu no tā daudzas mācības: dari kaut ko nevis tad, kad gribas, bet tad, kad esi tam gatavs, tici saviem spēkiem, palīdzi citiem un nekad nepadodies.
    Visas šīs mācības var izrādīties noderīgas dzīvē. Nav noteikti jāvada liels bizness, jālido ar gaisa balonu vai jāpārspēj motorkutera ātruma rekords, lai apgūtu iepriekš minētās mācības. Tavs mērķis var būt gluži necils. Žurnāla "Student" izdošana sākumā arī bija pavisam neievērojams pasākums. Pārdevu reklāmas vietu žurnālā, zvanot no skolas telefona automāta, tādēļ ka ticēju - es to varu izdarīt un izdarīšu. Ja tu patiešām vēlies kaut ko panākt, dari to! Lai kāds būtu tavs mērķis, to nevar sasniegt, ja nepārvar bailes un nelido.

2. PRIECĀJIES!

    Priecājies, cītīgi strādā, un nauda nāks!
    Nezaudē laiku - izmanto izdevību!
    Uz dzīvi raugies pozitīvi!
    Ja kaut kas tevi neiepriecina, pievērsies kam citam!
    Es nenoliegšu, ka esmu guvis sekmes un panākumus. Ir teikts pat, ka viss, kam pieskaros, pārvēršas zeltā. Cilvēki man bieži jautā, kāds ir mans noslēpums. Kā es pelnu naudu? Patie­sībā viņi grib zināt ko citu - kā paši var pelnīt naudu. Ikviens vēlas kļūt miljonārs.
    Vienmēr atbildu viņiem vienu un to pašu: man nav noslē­puma. Biznesā nepastāv noteikti likumi, kas jāievēro. Es gluži vienkārši smagi strādāju un vienmēr ticu, ka varu panākt savu. Tomēr visvairāk esmu centies gūt prieku.
    Kad 1997. gadā gatavojos aplidot zemeslodi karstā gaisa balonā, zināju, ka tas ir ļoti riskanti. Es varēju neatgriezties. Iekams aizlidot, uzrakstīju vēstuli saviem bērniem - Semam un Holijai. Tajā es rakstīju: "Dzīvojiet pilnvērtīgi! Baudiet ikvienu dzīves mirkli! Mīliet mammu un rūpējieties par viņu!"
    Šajos vārdos ietverts viss, kam es ticu. Nezaudējiet laiku! Priecājieties! Mīliet savu ģimeni! Ievērojiet, ka naudas pelnī­šana nav pieminēta.
    Es nebiju plānojis kļūt bagāts. Dzīvesprieks un grū­tību pārvarēšana - lūk, viss, ko es vēlējos un joprojām vēlos. Nenoliedzu, ka nauda ir svarīga. Mēs neesam alu cilvēki un nespējam pārtikt tikai no saknēm un ogām. Mēs dzīvojam laikmetā, kad izdzīvošanai nepieciešama nauda. Reiz es teicu, ka man dienā vajadzīgas vienas brokastis, vienas pusdienas un vienas vakariņas. Un es joprojām tā dzīvoju. Nekad neesmu darbojies biznesā, lai pelnītu naudu, taču konstatēju, ka nauda nāk, ja nodarbe man sagādā prieku. Es bieži sev jautāju: vai darbs man sagādā prieku un dara mani laimīgu? Esmu pārlie­cināts, ka atbilde uz šo jautājumu nozīmē vairāk nekā slava un bagātība. Ja kaut kas nerada prieku, vienmēr jautāju: kādēļ? Ja man neizdodas uzlabot stāvokli, es pametu šo darbu.
    Jūs varat jautāt: kā es zinu, ka prieks piesaista naudu? Pro­tams, tā nenotiek bieži. Man dzīvē bijuši gan tumšie, gan gaišie brīži. Taču kopumā man ir ļoti veicies, jo, cik vien sevi atceros, esmu guvis prieku un pelnījis naudu.
    Mana pirmā uzņēmējdarbība nebija sekmīga, taču es no tās mācījos. Mana pirmā naudas pelnīšanas shēma radās, kad man bija deviņi gadi. Reiz Lieldienās man ienāca prātā lieliska doma - audzēšu eglītes Ziemassvētkiem. Palūdzu savam labā­kajam draugam Nikam Pauelam palīdzēt man iesēt četrsimt egļu sēkliņu laukā pie mājas. Mēs pamatīgi nostrādājāmies, bet bijām arī priecīgi. Mums patika darboties uz lauka. Tagad atlika tikai gaidīt, kad sēklas pārtaps par Ziemassvētku eglītēm. Tam nepieciešami astoņpadsmit mēneši. Sākumā es iemācījos rēķi­nāt. Skolā man bija grūtības ar matemātiku. Uz papīra cipari šķita bezjēdzīgi. Taču, kad plānoju biznesu ar Ziemassvētku eglītēm, izmantoju reālus skaitļus - un tiem bija jēga. Maiss sēklu maksāja tikai piecas sterliņu mārciņas, bet katru kociņu mēs varēsim pārdot par divām mārciņām, tātad nopelnīsim septiņsimt deviņdesmit piecas mārciņas. Šādas summas dēļ bija vērts pagaidīt. Pat būdams zēns, es plānoju ilgam laikam uz priekšu un iemācījos gaidīt atalgojumu.
    Otra iegūtā mācība šai notikumā bija tā, ka nauda neaug kokos! Diemžēl truši apēda visas sēklas, tomēr mēs viņiem atrie­bāmies. Kauns atzīties, bet mums sagādāja prieku izšaut trušus.
    Pēc tam mēs tos pārdevām vietējam miesniekam par šiliņu gabalā. Visā visumā mēs pat mazliet nopelnījām, bet mūsu draugi saēdās trušu gaļas pīrāgus. Līdz ar to visi guva kaut kādu labumu.
    Nekad nevar zināt, ko var atrast saulainā pludmalē... Kāda atvaļinājuma laikā es tiku pie neapdzīvotas salas un savas avio­līnijas. 1976. gadā pūlējos vaiga sviedros, lai nodibinātu firmu "Virgin Music". Maiks Oldfīlds jau 1973. gadā bija guvis lie­lus panākumus, izdodot albumu "Tubular Bells". Turklāt mēs noslēdzām līgumu ar grupu "Sex Pistols", tātad mūsu bizness plauka. Mēs bijām ļoti aizņemti, bet arī lieliski izklaidējāmies. Ļaudis runāja, piemēram, ka "šis veiksminieks Brensons" ticis pie tāda superhita kā "Tubular Bells". Jā, tā bija liela veiksme, un mēs to tvērām abām rokām. Šis albums ticis piedāvāts visām ierakstu studijām. Tās atteikušās. Bet mēs par to uzzinājām un paļāvāmies uz to. Zinājām, ka projekts izdosies. Tomēr tādiem zeņķiem kā mēs realizēt šo projektu bija grūti. Mums bija jāsa­meklē nauda, jāgādā, lai albums ir topā. Mums bija jāatrod cita pieeja. Mēs palūdzām Džonu Pīlu, lai pilnībā atskaņo albumu savā šovā. Viņš piekrita. Agrāk neviens to nebija darījis. Un tas nostrādāja. Albuma pārdošanas apjoms strauji pieauga.
    Maiks Oldfīlds kautrējās reklamēt savu albumu. Un mēs atradām risinājumu. Izveidojām videoklipu un parādījām to televīzijā. Mūsu lielais izrāviens notika tad, kad albuma mūzika atskanēja filmā "Sātana izdzinējs". Tagad "Tubular Bells" ķertin izķēra. Mēs bijām guvuši panākumus, taču nemitīgi meklējām jaunas melodijas un talantus.
    1977. gadā man bija vajadzīga atelpa. Mēs ar Džoanu bijām pašķīrusies. Man bija skumji, bet es vienmēr cenšos saskatīt lietu gaišo pusi. Man patīk ziemā aizmukt no Londonas. Mūzika, saule un jūra ļauj man justies labi, bet attālums no Londonas sniedz iespēju mierīgi apdomāt un apsvērt svaigas idejas.
    Es devos uz Jamaiku, mazliet strādāju, nedaudz atpūtos. Peldējos siltā jūrā, gulēju pludmalē, klausījos, kā lieliskas jamaikiešu grupas spēlē regeju. Es saklausīju mūzikā ko jaunu. Šo jauno bija izgudrojuši vietējie dīdžeji un radiožokeji, kurus dēvēja par "tosteriem". Mūzika atgādināja agrīno repu, tātad es biju sastapies ar kaut ko gluži jaunu. Jamaikas mūziķi nepie­ņem čekus, tādēļ es parakstīju līgumu ar kādām divdesmit regeja grupām un ar dažiem "tosteriem", samaksājot skaidrā naudā, ar kuru bija piebāzta mana soma. Pēc tam mēs pārde­vām lērumu viņu audiokasešu. Tas bija lielisks piemērs tam, kā darbojas mans lozungs - priecājies, un nauda nāks.
    Es iztērēju visu mūsu naudu, parakstot līgumus ar Jamai­kas mūziķiem. Taču biju dzirdējis: ja vēlies nopirkt māju kādā salā, tevi lepni un gluži par velti izvadās pa apkaimi. Piezvanīju nekustamo īpašumu pārdošanas aģentam Britu Virdžīnu salās un paskaidroju viņam, ka man pieder audioierakstu kompānija un vēlos nopirkt kādu salu, lai tur varētu iekārtot studiju.
    "Brauciet, būsit mūsu viesi! Mums ir daudz brīnišķīgu salu, ko pārdot. Mēs jums visu parādīsim."
    Kopā ar Džoanu izlidojām uz Britu Virdžīnu salām, kur mūs uzņēma karaliski. Lidostā mūs sagaidīja limuzīns, kas nogādāja villā. Viss bija gluži kā paradīzē. Nākamajā dienā pie durvīm jau gaidīja helikopters, ar ko veikt apskates lidojumu. Mēs slīdējām virs zaļām palmām un zilas jūras, nolaidāmies te uz vienas, te uz citas burvīgas salas, aplūkojām fantastiskus privātīpašumus un lieliski pavadījām laiku. Mēs stiepām savu bezalgas atvaļi­nājumu, cik ilgi vien iespējams, taču galu galā visas pārdošanai domātās salas bija aplūkotas.
    Pajautājām aģentam, vai viņam ir kaut kas tāds, ko mēs vēl nebūtu redzējuši.
    "Jā, ir viena saliņa, īsta pērle", viņš atteica. "Tā atrodas diez­gan tālu, bet ir pilnīgi neskarta. To sauc Nekera." Aģents pie­bilda, ka sala piederot kādam angļu lordam, kas tur nekad nav uzturējies.
    Sala daudzu jūdžu attālumā no apkārtējās pasaules - ska­nēja lieliski divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, tāpēc, ka mūs gaida ilgs lidojums, kura laikā varēs apbrīnot neskaitāmas ainavas. Otrkārt, mums tiešām patika tās nosaukums. Bet tas, ka sala ir neskarta, nozīmēja, ka tā nav apbūvēta. Un, iespējams, to varēs lēti nopirkt.
    Sākumā mūsu pārbraucieni no salas uz salu bija spēle. Mēs nebūt nedomājām pirkt kādu salu. Es nekad nebiju domājis, ka varētu to atļauties. Bet tagad biju ieintriģēts. Es gribēju nopirkt sev vietu paradīzē. Man bija jauns mērķis.
    Mēs lidojām pār zilo jūru, kuras dibenā varēja saskatīt gaišas smiltis. Helikopters nolaidās baltā, smilšainā pludmalē. Salas vidū bija zaļš pakalns, kurā mēs uzrāpāmies. Skats no augšas bija mūsu pūliņu vērts. No salas pavērās ainava visos virzienos. Sala atradās koraļļu rifa ielokā. Baltā pludmale apņēma gandrīz visu perimetru. Aģents mums pastāstīja, ka bruņurupuči šurp nākot dēt olas. Jūra bija tik dzidra, ka mēs ieraudzījām milzīgu raju, kas peldēja ūdenī. Uz salas bija divi nelieli ezeri un zaļojošs tropu mežs. Pār galvām aizlidoja bars melnu papagaiļu. Nekādu villu. Tā bija īsta neapdzīvota sala. Kad stāvēju pakalnā un rau­dzījos uz jūru, es jutos kā karalis, kam pieder viss, ko redzēju apkārt. Es iemīlējos Nekerā no pirmā acu skatiena.
    Aģents brīdināja mūs, ka uz salas nav saldūdens. Ja salu nopirksim, mums dzeramais ūdens būs jāiegūst no jūras ūdens.
    "Tas ir labi," es nodomāju. "Par neapdzīvotu salu bez ūdens un bez nevienas mājas viņi daudz nevar prasīt." Es pajautāju aģentam, par kādu cenu sala tiek pārdota.
    "Trīs miljoni sterliņu mārciņu," viņš atbildēja.
    To es nevarēju atļauties.
    "Varu maksāt simt piecdesmit tūkstošus mārciņu," es teicu.
    Es piedāvāju mazāk par pieciem procentiem no prasītās cenas! Es to darīju pavisam nopietni, bet aģents nebūt nebija sajūsmā.
    "Sala maksā trīs miljonus sterliņu mārciņu," viņš atkārtoja. "Galējā cena: dodu divsimt tūkstošus mārciņu," es teicu. Mēs nokāpām lejā no pakalna un devāmies uz helikopteru.
    Kad atlidojām atpakaļ, mūsu ceļasomas jau bija izliktas ārpusē. Mūs gluži vienkārši izmeta laukā. Mēs pārnakšņojām lētā lauku viesnīcā un nākamajā dienā devāmies projām.
    Atlikušo atvaļinājumu pavadījām citā salā. Mēs plānojām doties uz Puertoriko, bet, ieradušies lidostā, uzzinājām, ka reiss ir atcelts. Apkārt klīda izmisuši pasažieri. Neviens neko neuzsāka. Tad to darīju es - kādam taču bija jārīkojas. Es noīrēju lidmašīnu par diviem tūkstošiem dolāru. Šo summu izdalīju ar pasažieru skaitu - iznāca trīsdesmit deviņi dolāri no katra cilvēka. Es aizņēmos ziņojumu dēli un uz tā uzrakstīju: ""VIRGIN AIRWAYS". BIĻETE VIENĀ VIRZIENĀ UZ PUERTORIKO - trīsdesmit deviņi dolāri."
    Tā pašā atvaļinājuma vidū dzima "Virgin Airways" ideja, lai gan pati aviolīnija pa īstam sāka funkcionēt tikai tad, kad mums jau bija izstrādāts biznesa plāns. Es nekad agrāk nebiju īrējis lidmašīnu, bet šoreiz, gluži tāpat kā gadījumos ar "Tubular Bells" un Jamaikas "tosteriem" saskatīju un izmantoju iespēju. Nu iedomājieties "Virgin Atlantic" tagad! Mēs lidojam uz trīs­desmit pilsētām visā pasaulē. Mums ir "Virgin Blue" Austrālijā, "Virgin Express" Eiropā un "Virgin Nigeria". Mēs plānojām atklāt aviolīniju "Virgin America" taču esam tikuši vēl tālāk - "Virgin Galactic" piedāvās gribētājiem lidojumus kosmosā. Neviens neko tamlīdzīgu nav darījis. Tas ir drosmīgs solis. Mēs esam visiem priekšā. Divdesmit viena gada laikā esam nogājuši ceļu, kas sākās ar lidmašīnas īri un nonācis līdz ceļojumam kosmosā.
    Pēc mūsu atvaļinājuma ar Džoanu atgriezies Londonā, es joprojām nebiju atteicies no sava nodoma nopirkt Nekeras salu. Es veicu dažus pētījumus. Izrādījās, ka Nekeras īpašnieks nebūt nav bijis bagāts - tādēļ droši vien neko nebija uzcēlis uz salas. Es uzzināju arī, ka viņš gribot steidzīgi pārdot salu, jo viņam esot vajadzīgi divsimt tūkstoši sterliņu mārciņu mājas celtnie­cībai Londonā. Tā bija tāda pati summa, kādu es biju piedāvājis aģentam. Mans piedāvājums izrādījās pilnīgi precīzs!
    Vienīgā problēma bija tā, ka man nebija šo divsimt tūk­stošu mārciņu, tātad nācās no kāda aizņemties. Es piedāvāju salas īpašniekam simt septiņdesmit piecus tūkstošus mārciņu, kuru arī man nebija. Mans piedāvājums tika atraidīts. Es atliku šo jautājumu un pievērsos darbam. Pēc trijiem mēnešiem man piezvanīja un paziņoja, ka sala būs mana, ja došu par to simt astoņdesmit tūkstošus sterliņu mārciņu. Turklāt līguma notei­kumos bija paredzēts, ka man jāuzceļ māja un jāierīko jūras ūdens atsāļošanas iekārta, lai uz salas varētu dzīvot piecus gadus. Tas bija padārgi. Taču es biju pārliecināts, ka kaut kur naudu sadabūšu, un piekritu.
    Tagad atlika tikai atrast naudu, lai nopirktu savu sapņu salu. Vajadzīgā summa šķita nereāla, bet es nozvērējos sasniegt savu mērķi. Nosolījos, ka sadabūšu tik daudz naudas, lai varētu samaksāt par salu, - un es to izdarīju, paņēmis vairākus aiz­devumus no bankas un aizņēmies no draugiem un ģimenes. Runa, protams, nav par salas pirkšanu, gluži vienkārši, kā jau teicu, priecājieties par dzīvi, un nauda nāks, un jūs sasniegsit savus mērķus.
    Tagad Nekera ir brīnišķīga vieta, kur visi mani draugi un radinieki brauc atpūsties un izklaidēties. Šeit tika filmēta mana realitātes šova "Miljardu mantinieki" epizode. Kamera fiksēja skatu no terases puses - pavērās brīnumaina ainava: jūra, balta smilšu pludmale un palmas. Tas bija tas pats skats, kuru mēs ar Džoanu bijām vērojuši no zaļā pakalna pirms daudziem gadiem. Es toreiz parakstīju līgumus ar Jamaikas rokgrupām, un viss beidzās ar to, ka man tagad ir aviolīnija un sala. Ne vienmēr ir bijis viegli. Bet, ja tev ir mērķis un pozitīvs skatījums uz dzīvi, tad ir, pēc kā tiekties. Centīgi strādāt un no sirds priecāties - ir viss, kādēļ vērts dzīvot.

    Bet, tiklīdz kaut kas vairs nesagādā prieku, manuprāt, jāmeklē pārmaiņas. Dzīve ir pārāk īsa, lai īgņotos. Mosties nelāgā garastāvoklī un justies nelaimīgam - tā nav pareizā nostāja. Es to atklāju pirms daudziem gadiem, strādājot kopā ar savu seno draugu Niku Pauelu.
    Niks bija man līdzās no kompānijas "Virgin" dibināšanas brīža. Es meklēju idejas, bet Niks veda rēķinus un rīkojās ar naudu. Viņš galvenokārt nodarbojās ar "Virgin" audioierakstu un videoierakstu veikaliem. Tie bija ienesīgi. Kad atklājām aviolīniju, mēs vēlējāmies, lai tā kļūtu labākā, un ieguldījām tajā miljoniem sterliņu mārciņu. Mūsu galvenais konkurents, -kompānija "British Airways" - mēģināja mūs iznīcināt. Tā kā "karš" saasinājās, mums vajadzēja aizvien vairāk un vairāk nau­das. Šķiet, ka tā krita gluži kā caurā maisā. "Virgin Music" bija turīga kompānija, bet aviolīnija "aprija" visu skaidro naudu. Nikam nepatika uzņemties tik lielu risku. Tad mēs abi sapra­tām, ka viņam laiks pievērsties kam citam. Es izpirku viņa "Virgin" akciju daļu.
    Nika pirmā un galvena mīlestība bija kino. Viņš ar savu saņemto naudu nodibināja "Palace Pictures". Niks uzņēma vienreizējas filmas, tādas kā "Vilku sabiedrība", "Mona Liza" un "Niknā cīņa", kas ieguva Oskara balvu. Viņš arī pašreiz ar prieku darbojas kinobiznesā, un mēs joprojām esam draugi. Pēc ilgās cīņas mūsu aviokompānija beidzot dod peļņu. Ja Niks būtu palicis kompānijā "Virgin" iespējams, viņš būtu vairāk nopelnī­jis, taču nebūtu laimīgs. Ja mēs strādātu kopā pēc tam, kad vairs nebija īstas patikas, mūsu draudzība varētu izplēnēt. Niks izda­rīja pareizu izvēli. Tādēļ es saku: nekad necenties tikai nopelnīt naudu! Tu negūsi ilgstošus panākumus, ja tavs vienīgais mērķis ir nauda.

    Man ir laimējies. Tagad kompānijas "Virgin" rīcībā ir milzī­gas summas. Cilvēki man saka, lai es atslābinos un nenodarbo­jos ar biznesu. Es jautāju: "Bet ar ko lai es nodarbojos?"
    Man teica: "Glezno akvareļus, spēlē golfu un priecājies par dzīvi!"
    Bet es jau tā priecājos par dzīvi. Darbs man sagādā prieku. Un prieks ir pamats, uz kura es būvēju savu biznesu. Prieks bija galvenais elements pašā sākumā. Es neredzu iemesla to mainīt.
    Ne jau katram ir nauda, lai sāktu biznesu, vai uzsmaida veik­sme vai laikus radusies izdevība. Dažkārt tu esi gluži vienkārši laimīgs, ja ir darbs - jebkāds darbs. Un tu pieķēries darbam fab­rikā vai veikalā, vai pie telefona. Tu vari ienīst šo darbu, tomēr centies sasniegt to, kas iespējams. Bet vai tas sagādā prieku?
    Jājautā, vai tiešām gribi iestigt rutīnā? Vai šis ienīstais darbs ir tava vienīgā iespēja? Lai kas tu būtu, tev vienmēr ir izvēle. Palū­kojies apkārt! Padomā, ko vēl tu varētu darīt!
    Internets ir pavēris daudz jaunu iespēju. Mans draugs gri­bēja noīrēt autofurgonu. Viņš pameklēja internetā sludinājumus un drīz vien saņēma desmit piedāvājumus - autofurgons kopā ar šoferi. Internets ir pilns ar darba un komerciālajiem piedā­vājumiem - tas ir mainījis dzīvi cilvēkiem, kuriem ir pietiekami daudz ideju un enerģijas. Pat tie, kuriem nav gandrīz nekādas pieredzes, var gluži veiksmīgi pasūtīt preces pa pastu internetā. Pirms piecpadsmit gadiem Vilfs un Ketija uzsāka savu biz­nesu "Chillis Galore" ar to, ka pagatavoja un izdāļāja draugiem promnešanai sarkano piparu mērci tieši savā virtuvē Norfolkā. Pēc tam viņi pārdeva to vietējos gadatirgos, bet atsauksmes no sarkano piparu cienītājiem mudināja viņus iepazīstināt ar sevi internetā. Tagad Vilfs un Ketija gatavo un pārdod dažnedažā­das neparastas mērces un ēdienu piedevas. Bet sarkanie pipari viņiem joprojām aug divās siltumnīcās dārzā aiz mājas. Prin­cis Čārlzs pārdod savus ekoloģiski audzētos produktus inter­netā tiešsaistes režīmā. Ir pat tāda kompānija - "Christmas Tree Lanā" kas tirgo Ziemassvētku eglītes pa e-pastu. Tā uzsāka savu darbību mazā ceļmalas būdiņā, bet tagad pārdod visu, kas nepieciešams svētkiem, - sākot ar rotājumiem un beidzot ar zvaniņiem. (Tādēļ astoņu gadu vecumā man tomēr bija tais­nība. Un, ja truši būtu uzvedušies pieklājīgāk, es būtu kļuvis par Ziemassvētku eglīšu karali!)
    Pat bez interneta ikviens mājās var uzsākt jaunu biznesu. Tu vari mazgāt logus, gludināt veļu vai vest pastaigā suņus. Tu vari kļūt par mākslinieku, rakstnieku vai par dārznieku. Vari izgatavot un pārdot leļļu mājas. Anita Rodika izgatavoja sejas krēmu savā virtuvē. Tagad viņas "Body Shop" ir iekarojis pasauli. Jūs varat gatavot salātu mērci savā garāžā, kā to kādreiz darījis Pols Ņūmens. Sākumā tas bija viņa vaļasprieks. Tagad viņam pieder liela kompānija. (Visus tās ienākumus Pols ziedo labdarībai. Pagaidām viņš ir uzdāvinājis vairāk nekā simt piec­desmit miljonus dolāru - nav slikti vaļaspriekam.) Par laimi, Polam Ņūmenam nebija jāraizējas par sākuma kapitālu. Taču ir desmitiem veidu, kā tu vari strādāt mājās un pelnīt naudu. Tas var būt interesanti un kļūt par sākumu jaunai karjerai, kas tevi patiesi iepriecinās.
    Taču, ja tev kāda labā joprojām jāveic darbs, kas nepatīk, kā tas gadās vairumam cilvēku, nevajag žēloties. Raugies uz dzīvi optimistiski un samierinies ar to! Strādā centīgi un godīgi pelni naudu! Priecājies par cilvēkiem, ar kuriem tevi saista darbs! Bet, ja tu joprojām esi nelaimīgs, izvirzi sev mērķi stingri nošķirt savu privāto dzīvi no darba! Priecājies un izklaidējies brīvajā laikā, un tu būsi laimīgāks un gūsi lielāku prieku no dzīves un darba!

    1 - Virgin (angļu vai.) - jaunava. - Red. piez.

3. ESI DROSMĪGS!

    Aprēķini risku - un mēģini!
    Tici saviem spēkiem!
    Esi uzticīgs saviem sapņiem un mērķiem!
    Nenožēlo izdarīto!
    Esi drosmīgs!
    Turi doto vārdu!
    2004. gadā es filmēju realitātes šovu "Miljardu mantinieki". Pēdējā epizode beidzās negaidīti. Es piedāvāju uzvarētājam Šonam Nelsonam čeku par miljonu dolāru, bet tās bija lamatas. Viņš varēja paņemt čeku vai mest monētu, lai iegūtu vēl lie­lāku noslēpumainu balvu. Ja viņš neizlozētu, viņš zaudētu visu naudu. Es pastiepu viņam čeku. Šons paņēma to un ieraudzīja garu nuļļu virkni. Tad es viņam atņēmu čeku, ieliku to sānu kabatā un iedevu sudraba monētu.
    "Ko tu izvēlējies?" es jautāju. "Naudu vai čeku?"
    Dzīve uz katra soļa nostāda mūs grūtas izvēles priekšā. Ko gan izvēlēsies Šons?
    Šons šķita satriekts. Tas bija liels risks. Visu vai neko. Viņš jautāja man: "Ko tu darītu, Ričard?"
    "Tā ir tava izvēle," es atbildēju. Varēju piebilst: "Jā, es bieži riskēju, bet tas vienmēr ir pārdomāts risks. Es apsveru izredzes, lai ko daru." Tomēr es neteicu neko.
    Viņam pašam bija jāpie­ņem lēmums.
    Šons staigāja šurpu turpu, mēģinādams pieņemt lēmumu. Bija ļoti vilinoši riskēt. Tādā gadījumā viņš būtu krutais džeks.
    Turklāt noslēpumainā balva varēja būt milzīga. Galu galā Šons sacīja, ka nevarot likt miljonu dolāru pret vienu monētas metienu. Šonam piederēja neliela kompānija, bet, gudri iegul­dot naudu, viņš varēja izvērst savu biznesu. Tas varētu uzlabot viņa stāvokli, turklāt palīdzēt cilvēkiem, kuri pie viņa strādāja un uzticējās viņam.
    "Es ņemšu čeku," viņš teica.
    Es biju gandarīts to dzirdēt. "Ja tu būtu nolēmis mest monētu, es vairs necienītu tevi," teicu.
    Šons bija izdarījis pareizu izvēli un neriskēja, jo nespēja kontrolēt situāciju. Viņš saņēma miljonu dolāru un noslēpu­maino balvu. Lielā balva bija "Virgin" prezidenta postenis uz trijiem mēnešiem. Kompānijā "Virgin" ietilpa divsimt firmas, tādēļ Šons varēja daudz ko iemācīties. Tās tiešām bija lieliskas iespējas.
    Es šādos cilvēkos kā Šons vienmēr meklēju kaut ko, ar ko viņi atšķiras no citiem cilvēkiem. Kompānijas "Virgin" darbinieki ir īpaši cilvēki. Viņi nav paklausīgu aitu bars. Viņi domā patstāvīgi. Viņiem ir labas idejas, un es viņus uzklausu. Citādi kāda jēga algot gudrus cilvēkus, ja neizmanto viņu ta­lantus?
    Es savā kompānijā "Virgin" cenšos panākt, lai darbinieki domātu par sevi un vērtētu sevi iespējami pozitīvi. Esmu cieši pārliecināts, ka dzīvē nav nekā neiespējama. Un es saku viņiem: "Ticiet sev! Jūs varat to izdarīt."
    Un vēl es saku: "Esiet drosmīgi, bet neriskējiet!"

    Ik nedēļu es saņemu tūkstošiem priekšlikumu - tie iemieso cilvēku mērķus un sapņus. Priekšlikumu ir pārāk daudz, lai ar visiem varētu iepazīties. Vispirms tos izskata mani palīgi un izvēlas pašus interesantākos priekšlikumus, kurus pēc tam izskatu es.
    Kāds no atsūtītajiem priekšlikumiem izraisīja traģēdiju. Es biju jauns, un mana kaislība izmēģināt visu gandrīz mak­sāja man dzīvību. Diemžēl idejas autoram tas beidzās traģiski.
    Kāds kungs Ričards Eliss atsūtīja man fotogrāfiju ar savu "lidojošo mašīnu". Tas bija trīsriteņu velosipēds ar diviem lie­liem spārniem. Visu šo konstrukciju darbināja neliels piekarināms dzinējs. Virs pilota galvas atradās rotori. Fotogrāfijā bija redzams cilvēks, kas lido virs koku galotnēm. Tas bija intere­santi, un es ielūdzu Elisa kungu, lai redzētu, kā šī ierīce dar­bojas.
    Kad viņš ieradās, mēs devāmies uz vietējo lidlauku kopā ar Džoanu un dažiem draugiem. Elisa kungs izveda savu dari­nājumu uz skrejceļa. Sākumā bija mežonīgi jāmin pedāļi, lai uzņemtu ātrumu. Tad ieslēdzās dzinējs un sāka griezties rotori. Viņš teica, ka es būšot otrais, kas izmēģināšot ierīci, bet man nevajagot mēģināt pacelties gaisā.
    "Jums vajag vispirms pie tās pierast," sacīja izgudrotājs. Man tas šķita interesanti. Es uzsēdos uz velosipēda. Elisa kungs iedeva man kabeli ar gumijas slēdzi galā. Tas bija jābāž mutē. Lai apslāpētu dzinēju, bija gluži vienkārši jāsakož slēdzis. Ja es tā izdarītu, apstātos skrejceļa galā un nepaceltos gaisā.
    "Okei! Aiziet!" iesaucās Elisa kungs.
    Es pacēlos virs koku galotnēm, tad vēl augstāk. Kad jau biju simt pēdu3 augstumā, sapratu, ka ierīce kaut kā jāapstā­dina. Ieķēros vados un izrāvu tos. Karstais dzinējs apdedzināja man rokas, bet galu galā tas noslāpa, un es griezdamies sāku laisties lejā. Pašā pēdējā brīdī neliela vēja pūsma apgāza velosi­pēdu otrādi. Triecienu saņēma spārns. Es nokritu zālē - sveiks un vesels, bet dabūjis pamatīgu šoku.
    Pēc nedēļas Elisa kungs pacēlās gaisā ar savu "lidojošo mašīnu". Tā nogāzās zemē, un Elisa kungs nositās.
    Protams, viņa nāve bija traģiska, bet sapņotāji bieži vien aiz­iet bojā. Alpīnisti nokrīt no klintīm, lidotāji izmēģinātāji iet bojā katastrofās. Bērnībā es pazinu kara varoni Daglasu Bāderu. Viņš bija manas krustmātes Klēras draugs. Kādā lidmašīnas avārijā zaudējis abas kājas, viņš tomēr iemācījās staigāt - un atkal sāka lidot. Var uzmanīties un izvairīties no riska, bet nevar pasargāt sevi visu laiku. Es ticu, ka veiksmei ir ļoti liela nozīme mūsu dzīvē. Ir viegli padoties grūtā situācijā, bet esmu pārliecināts, ka jāpaliek uzticīgam saviem sapņiem un mērķiem, tāpat kā rīkojās šie brīnišķīgie cilvēki. Un, ja esi kaut ko nolēmis, nekad nevajag skatīties atpakaļ un nožēlot izdarīto.
    Viens lēmums, kuru es pieņēmu un nekad nenožēloju, bija saistīts ar kāda amerikāņu advokāta priekšlikumu. 1984. gadā viņš vēlējās, lai es investēju kapitālu jaunā Transatlantijas avio­līnijā. Es biju iecerējis darīt ko tamlīdzīgu jau pirms iepazīša­nās ar viņa plānu. Fredijs Leikers4 , manas bērnības varonis, bija radījis kompāniju, kas veica lidojumus starp Angliju un Ameriku par pazeminātām cenām. Viņš bija dižs vīrs ar drosmī­gām idejām. Viņš bija Dāvids salīdzinājumā ar lielo aviokompā­niju goliātiem. F. Leikers gribēja izveidot tādus lidojumu reisus, kas būtu pieejami daudziem cilvēkiem, tomēr 1982. gadā viņa kompānija bankrotēja.
    Es izlasīju advokāta biznesa priekšlikumu, atceroties Frediju un savu pieredzi ar lidmašīnas īri līdz Puertoriko. Bija nepiecie­šams ieguldīt lielas naudas summas, un es teicu sev: "Neļaujies vilinājumam! Pat nedomā par to!"
    Taču es nespēju pretoties kārdinājumam. Ideja aizrāva mani, tā bija iedvesmojoša.
    Es varu izlemt jautājumus par cilvēkiem un idejām seš­desmit sekunžu laikā, vairāk paļaujoties uz savu intuīciju nekā uz plašām atskaitēm. Pēc minūtes es sapratu, ka advo­kāta ideja ir domāta man. Tas bija pārgalvīgs solis, bet to bija vērts spert. Es nolēmu iedziļināties problēmā un novērtēt riska pakāpi.
    Tolaik jau bija kāda aviokompānija, kas pārdeva lētas biļetes uz Transatlantijas reisiem, - "People Express". Es mēģināju viņus sazvanīt. Šķita, ka visiem pēkšņi ievajadzējies lidot, jo aviokom­pānijas telefonlīnijas bija aizņemtas. Es zvanīju visu dienu, bet nevarēju ar to sazināties. Es zināju, ka varu izveidot labāku aviolīniju nekā šī. Visu nedēļas nogali es apsvēru šo jautājumu un svētdienas vakarā pieņēmu lēmumu. Es būšu drosmīgs. Es patiešām to paveikšu.
    Pirmdien es piezvanīju "Boeing" - lielākajai amerikāņu kom­pānijai, kas ražoja lidmašīnas, un apvaicājos, cik maksā reak­tīvā lainera īre gadā. Viņi bija pārsteigti par šo jautājumu, taču uzklausīja mani. Sarunas beigās mēs vienojāmies par pieņe­mamu cenu. Es uzskatīju, ka esmu pietiekami dziļi izpētījis problēmu. Tagad nolēmu to apspriest ar partneriem no firmas "Virgin Music".
    Viņi teica, ka esmu zaudējis prātu, bet es apgalvoju, ka mēs to varam atļauties. Mums jābūt drosmīgiem. "Es nevēlos, lai mēs kā skopuļi sēdētu uz naudas. Nauda ir jāliek lietā" es teicu.
    Mani partneri joprojām nebija lielā sajūsmā, tādēļ es uzstāju un sacīju, ka firma "Virgin Music" pelna kaudzi naudas. Summa, kas bija nepieciešama, lai atklātu aviolīniju, bija mazāka nekā trešdaļa mūsu gada ieņēmumu. Tā bija liela, bet ne milzīga nauda. Pat zaudējot to, mēs izdzīvosim. "Tas nav pārlieku liels risks. Turklāt tas būs jautri."
    Maniem partneriem nepatika vārds "jautri". Viņi uzskatīja, ka bizness ir nopietna nodarbošanās. Tā jau tas ir. Taču man daudz svarīgāk ir gūt prieku. Es gribu dzīvot pilnvērtīgu dzīvi, sasniegt jaunus mērķus. Nolēmu piezvanīt kompānijai "Virgin Atlantic".
    Es uzaicināju Frediju Leikeru pusdienās, lai apspriestu savu jauno projektu. Viņš man sniedza lielu palīdzību. Viņam bija gadiem ilga pieredze. Taču galvenais - F. Leikers zināja, kādas problēmas gaida to, kas grib atklāt jaunu aviolīniju. Viņa kom­pānija bija ienesīga, tomēr lielās aviokompānijas to izkonkurēja, jo tām bija pietiekams rezerves kapitāls. Tās spēja kādu laiku ciest zaudējumus, lai izsistu viņa aviolīniju no ierindas. Fredijs cīnījās ar naudas trūkumu. Tā beidzās, un viņš bankrotēja. Pusdienojot viņš pastāstīja man, kā darbojas aviolīnija. Mēs apspriedām arī to, no kā man ir jāsargās.
    Fredijs teica: "Uzmanies no British Airways netīrajām spē­lītēm. Viņu neģēlīgie triki izputināja mani. Neļauj viņiem sevi pazudināt. Sūdzies visiem, cik vien spēj! Mana kļūda bija tā, ka es nesūdzējos."
    Man nepatīk sūdzēties. Es nevaimanāju par niekiem, bet dodos uz priekšu. Taču es stingri ielāgoju: "Uzmanies no netī­rajām spēlītēm! Sūdzies, cik vien spēj!"
    Un vēl Fredijs man piekodināja: "Serviss nedrīkst būt pie­ticīgs, ierobežots. Lielās aviokompānijas var tevi iegāzt, tāpat kā to izdarīja ar mani. Labāk piedāvā lepnāku servisu nekā viņi - par kārtīgu cenu. Cilvēki ciena komfortu. Un neaizmirsti par izklaidēšanos. Cilvēkiem patīk izklaidēties. Vēlu tev panā­kumus! Un esi gatavs tam, ka tevi gaida daudz pārbaudījumu!"
    Visi šie padomi noderēja, kad man bija jārunā ar ierēdņiem. Galvenā uzmanība tika pievērsta lidojumu drošībai. Nākamais jautājums, kas interesēja ierēdņus, bija kompānijas finansiālais nodrošinājums. Es izstrādāju naudas plūsmas plānu, noalgoju vajadzīgos cilvēkus un izveidoju spēcīgu komandu. Es noraidīju jebkuru iebildi un atradu aplinku ceļus problēmu risināšanai. Un, ticiet man, problēmu netrūka.
    Kompānija "British Airways" tiešām izmantoja netīras spēlī­tes. Viņi mēģināja mūs izputināt, izplatot par mani baumas. Fre­dijs teica: "Iesūdzi tiesā tos neliešus!" Es iesniedzu tiesā prasību pret kompāniju "British Airways" par apmelošanu un uzvarēju.
    Kad kompānija "Virgin Atlantic" 1984. gadā uzsāka lidoju­mus, neviens nedomāja, ka tā pastāvēs ilgāk par gadu. Lielo amerikāņu aviolīniju kompāniju bosi apgalvoja, ka es bankrotē­šot. Tagad viņi visi pametuši biznesu, bet es joprojām darbojos.
    Jā, es rīkojos drosmīgi, bet ne muļķīgi. Protams, es riskēju, organizējot aviolīniju, tomēr izredzes bija labas. Situācija nebija "visu vai neko", kā gadījumā ar šova "Miljardu mantinieki" uzvarētāju, turklāt es biju rūpīgi pārdomājis, kā mazināt risku. Šons Nelsons varēja visu vinnēt vai zaudēt ar vienu monētas metienu. Atteikšanās no vilinājuma bija drosmīgs solis.
    Mans nākamais riskantais pasākums bija kompānijas "Virgin Trains" dibināšana 1996. gadā. Ideja man radās, kad biju Japānā. Es devos uz turieni, lai nolūkotu būvlaukumu jauna lielveikala celšanai mūsu "Virgin Megastore". Brauciens ātrvilcienā mani sajūsmināja - tas bija gluži kā lidojums ar lidmašīnu.
    "Kādēļ gan šādus vilcienus nevarētu izmantot Lielbritānijā?" es nodomāju un tūdaļ, lai neaizmirstu, šo to atzīmēju bloknotā. Tas bija liktenis. Pēc nedēļas Lielbritānijas valdība paziņoja, ka uzsāk vecās dzelzceļa sistēmas "British Rail" demontāžu un aicina jaunas kompānijas piedalīties izsolē par tiesībām piedā­vāt savus vilcienus. Es tūdaļ atsaucos un izteicu savu ieintere­sētību. Laikrakstos parādījās virsraksti: ""Virgin" iesaistās dzelz­ceļa biznesā." Prese rakstīja, ka tas bijis drosmīgs solis.
    Un atkal, tāpat kā gadījumā ar aviolīnijām, atradās cilvēki, kuri apgalvoja, ka es cietīšot neveiksmi. Darbs aizņēma piecus gadus, bet mēs to paveicām, radīdami mūsdienīgāko vilcienu pasaulē. Tas bija svinīgs brīdis, kad mana sieva Džoana deva vārdu vilcienam - "Virgin Lady". Tolaik gan vilciena ātrums bija pārāk liels Lielbritānijas vecajām dzelzceļa sliedēm. Mēs atkal bijām visiem priekšgalā. Televīzijas ziņās stāstīja, ka mēs esot izpildījuši savus solījumus.
    Galvenais, ko vienmēr cenšos ievērot, - turēt doto vārdu. Es izvirzu sev mērķus un neatkāpjos no tiem. Panākumi ir kaut kas vairāk par veiksmi. Ir jātic saviem spēkiem un jāīsteno iece­rētais. Tad arī citi sāks tev ticēt.
    Dažkārt es saņemu tādus biznesa priekšlikumus, kurus noraidu. Man bija iespēja ieguldīt kompānijas "Ryanair" izde­vīgā aviolīnijā, bet bez īpaša servisa. Es atteicos. Kompānija "Ryanair" joprojām darbojas atzīstami. Es arī neizmantoju iespēju ieguldīt līdzekļus galda spēles "Trivial Pursuit" izgatavo­šanā un "uzvelkamajā" radio5. Tās bija labas idejas. Es atteicos no piedāvājuma kļūt par vienu no "Lloyd's" apdrošinātājiem, lai gan tā ir viena no lielākajām apdrošināšanas kompānijām pasaulē. Šī kompānija apdrošina pret milzīgiem zaudējumiem, tādiem kā viesuļvētras un zemestrīces. Tomēr šajā gadījumā atteikums bija pareiza izvēle. Tur es varētu zaudēt lielu ba­gātību.
    Dzīvē vienmēr gadās kaut ko iegūt un kaut ko zaudēt. Prie­cājies, ja esi uzvarējis, un nenožēlo zaudēto! Nekad neskaties atpakaļ! Pagātni tik un tā nevar mainīt. Bet es cenšos mācīties no pagātnes kļūdām. Ne jau katram lemts vadīt aviolīnijas un dzelzceļa kompānijas. Daudziem cilvēkiem ir pieticīgāki mērķi. Bet, lai kāds būtu tavs sapnis, - ķeries pie darba! Esi uzmanīgs, jo riska faktors ir atkarīgs no gadījuma vai ir grūti paredzams, taču ielāgo: ja izvēlēsies garantētu drošību, tu nekad neizbau­dīsi uzvaras prieku.

    2 - jūdze = 1609 m.
    3 - pēda = 0,3048 m.
    4 - Frederiks Alfrēds Leikers (1922 - 2006) - veiksmīgs britu uzņēmējs, kas darbojies aviokompāniju jomā, riskantu darījumu piekritējs, 1966. gadā nodibināja kompāniju Laker Airways, kuras organizētie lidojumi bija pazīstami ar nosaukumu "Skytrain" (debesu vilciens).
    5 - Radio, kas darbojas ar ģeneratora palīdzību, kura atsperi uzgriež tāpat kā modinātāju.

4. IZAICINI SEVI!

    Izvirzi augstus mērķus!
    Izmēģini jauno!
    Nemitīgi izaicini sevi!
    Ikvienam cilvēkam pēc kaut kā jātiecas. To var saukt par izaicinājumu vai arī par mērķi. Bet tieši tas veido mūs par cil­vēkiem. Pieņemot izaicinājumu, mēs esam veikuši attīstību no alu cilvēka līdz zvaigžņu lidojumiem.
    Izaicinot sevi, tu pilnveidojies. Mainās tava dzīve. Tu uztver dzīvi pozitīvi. Sasniegt izvirzītos mērķus ne vienmēr ir viegli, bet tas nav iemesls, lai apstātos. Nekad nesaki "padodos". Vien­mēr saki: "Es to varu. Un es centīšos, kamēr uzvarēšu."
    Man ir divi izaicinājuma veidi. Pirmais - strādāt, cik labi vien spēju, otrais - meklēt piedzīvojumus. Es cenšos apvienot abus veidus un sasniegt galējo robežu. Esmu aizrautīgs. Man patīk meklēt jaunas nodarbošanās un jaunas idejas. Meklējumi man sagādā prieku.
    Ar savu pirmo izaicinājumu es saskāros, kad man bija četri vai pieci gadi un mēs uz dažām nedēļām aizbraucām vasarā uz Devonu. Mums pievienojās tēvamāsas un tēvocis. Kad mēs tur ieradāmies, es tūdaļ aizskrēju uz pludmali un skatījos uz jūru. Es nepratu peldēt, un krustmāte Džoisa saderēja ar mani uz desmit šiliņiem, ka neiemācīšos peldēt līdz ciemošanās beigām. Es pieņēmu viņas izaicinājumu, būdams pārliecināts, ka uzvarēšu. Jūra lielākoties bija nemierīga, viļņi augsti, bet es nopūlējos stundām ilgi. Dienu no dienas ķepurojos pa ūdeni, skardams ar vienu kāju dibenu. Es biju kļuvis zils aiz aukstuma, sarijies sāļo jūras ūdeni, taču peldēt joprojām nemācēju.
    "Nezaudē dūšu, Rikij," krustmāte Džoisa mani mierināja. "Iemācīsies nākamajā gadā."
    Es biju zaudējis derības. Biju pārliecināts, ka nākamajā gadā krustmāte to būs aizmirsusi. Kad mēs ar mašīnu braucām mājās, es visu laiku raudzījos pa logu. Kā man gribējās iemācīties pel­dēt! Es ienīdu zaudētās derības. Bija karsta diena, bet piecdes­mitajos gados ceļi bija ļoti šauri. Mēs braucām diezgan lēni, kad es pēkšņi ieraudzīju upi. Līdz mājām vēl nebijām tikuši, tātad atvaļinājums nebija beidzies. Es sapratu, ka tā ir mana pēdējā iespēja uzvarēt.
    "Apturiet mašīnu!" es iesaucos. Vecāki zināja par mūsu derī­bām, un, lai gan parasti neizdabāja manām iegribām, tēvs, kā man šķita, noprata, ko es vēlos un cik daudz tas man nozīmē.
    Tētis nobrauca ceļmalā un apstādināja mašīnu. "Nu, kas noticis?" viņš jautāja.
    "Rikijs grib vēlreiz pamēģināt vinnēt desmit šiliņus," mamma paskaidroja.
    Es izlēcu no mašīnas, veikli izģērbos un pāri laukam aiz­skrēju uz upi. Kad biju jau pie krasta, man kļuva bail. Upe izskatījās dziļa un strauja, ūdens šļācās pāri laukakmeņiem. Pie krasta upe bija mazliet seklāka, bet duļķaināka, jo te govis nāca dzert. No šejienes bija vieglāk iekāpt upē. Es atskatījos un ieraudzīju, ka visi stāv un noraugās manī.
    Mamma pasmaidīja un pamāja man ar roku. "Tu vari to paveikt, Rikij!" viņa iesaucās.
    Es izbridu cauri dubļiem un iemetos ūdenī. Tiklīdz tiku līdz vidum, mani sagrāba straume. Es pagāju zem ūdens un sāku rīstīties. Pēc tam izniru, un mani strauji sāka nest lejup pa upi. Es dziļi ievilku elpu un atbrīvojos no sasprindzinājuma. Sapratu, ka varēšu peldēt. Atbalstījos ar vienu kāju pret akmeni un atspēros. Pēkšņi sāku peldēt. Es peldēju neveikli pa apli, taču derības vinnēju. Dzirdēju, kā visa ģimene krastā uzmun­drina mani. Kad beidzot izrāpos laukā no ūdens, biju pagalam noguris, tomēr briesmīgi lepns. Pēc tam cauri dubļiem un dzeldīgām nātrēm aizvilkos līdz krustmātei Džoisai, viņa pastiepa man desmit šiliņus.
    "Tu esi malacis, Rikij!" krustmāte teica. "Es zināju, ka tu to varēsi," piebalsoja mamma. Es arī zināju un negrasījos padoties, kamēr to pierādīju.

    Skolā man lāgā neveicās ar lasīšanu. Stundas kļuva par mocībām disleksijas dēļ. Es negribēju ciest sakāvi, taču, lai kā centos, lasīšana un rakstīšana man, tāpat kā daudziem citiem cilvēkiem, padevās grūti. Lai tiktu galā ar šo trūkumu, man nez kāpēc sagribējās kļūt par reportieri - šajā darbā gan pastāvīgi bija jālasa un jāraksta. Kad uzzināju, ka skolā notiek konkurss par labāko sacerējumu, es nolēmu tajā piedalīties. Nezinu, kuru visvairāk pārsteidza mana uzvara. Es biju skolnieks, ko visbie­žāk sodīja par slikti uzrakstītajiem kontroldarbiem. Un, lūk, šis skolnieks bija uzvarējis sacerējumu konkursā. Es biju stāvā sajūsmā.
    Kad to paziņoju mammai, viņa sacīja: "Es zināju, ka tu vari uzvarēt, Rikij." Mamma ir viena no tiem cilvēkiem, kas nekad nesaka "nevar". Viņa ir pārliecināta, ka viss ir iespējams, ja to mēģina darīt.
    Kopš tā laika manas sekmes skolā uzlabojās. Es īpaši pie­vērsos grūtajiem vārdiem, un pareizrakstība man vairs nesagā­dāja grūtības. Tas, manuprāt, apliecina, ka var sasniegt gandrīz visu, - taču ir jāpieliek pūles. Es nemitīgi izvirzīju sev mērķus. Sāku ar uzvaru sacerējumu konkursā, tad pievērsos žurnāla "Student" izdošanai. Šķiet, man gribējās pierādīt, ka zēns, kuru pastāvīgi sodīja par neprasmi lasīt un rakstīt, var apgūt šīs iema­ņas, - un es to pierādīju.

    Kad biju vecāks, es saskāros ar nopietnākiem izaicināju­miem. Šķita, ka manī enerģija kūsāt kūsāja. Es alku piedzīvo­jumu. Mani vilināja briesmas. Es jau biju pārspējis rekordu, pirmoreiz pārlidodams Atlantijas okeānu gaisa balonā kopā ar Pēru. Pēc tam mēs nolēmām šķērsot Kluso okeānu no Japā­nas līdz Amerikas Savienotajām Valstīm. Tas bija vēl lielāks risks - lidot astoņus tūkstošus jūdžu pār atklātu okeānu. Līdz šim neviens to nebija paveicis. Es zināju, cik tas ir bīstami, tādēļ ka viens no mūsu konkurentiem bija gājis bojā, cenšoties sasniegt tādu pašu mērķi. Viņa balona apvalks saplīsa, un viņš iekrita ledainā ūdenī. Spēcīgas vētras dēļ viņu nepaguva izglābt, un viņš nosala.
    Džoana negribēja, lai piedalos šajā pasākumā, un, godīgi sakot, arī es pats uztraucos. Taču biju apsolījis lidot, un mēs bijām gatavi pamēģināt. Es nevarēju atkāpties, tādēļ paļāvos uz likteni. Prāts teica, lai apstājos, bet sirds mudināja doties uz priekšu. Lai cik lielas būtu briesmas, es, vienalga, nepadotos, un, šķiet, arī Džoana to saprata.
    Es zināju, ka tas būs dīvains lidojums. Esmu komandas spēlētājs, kas vienmēr cenšas cilvēkos saskatīt labāko. Pērs bija klusais vienpatis, kas allaž paredzēja ļaunāko. Es cerēju, ka mēs spēsim būt līdzsvarā.

    Bija 1990. gads, un pirms došanās lidojumā es pavadīju Zie­massvētkus ģimenes un draugu lokā uz nelielas salas pie Japā­nas krastiem. Tur bija jauki un mierīgi. Es vēroju, kā zvejnieki ķer zivis ar pieradinātu putnu palīdzību. Viņu dzīve šķita rāma un mierīga. Diez ko viņi domātu par manu nemitīgo rosīšanos. Taču es zināju, ka tikai dzīves izaicinājumi man lika virzīties uz priekšu.
    Mūsu plāns bija šķērsot okeānu, virzoties kādā no gaisa strāvām, kas apņem Zemi 20 000-40 000 pēdu augstumā. Tās plūst gluži kā upe palu laikā. Jo zemāk, jo vējš ir rāmāks. Mūsu problēma bija tā, ka gigantiskā balona augstums no virsējā apvalka malas līdz lidgrozam bija lielāks par trīssimt pēdām. Kad mes iekļūsim gaisa strāvā, balona augšējā un apakšējā daļa kustēsies ar dažādu ātrumu, un var notikt jebkas.
    Lidgrozā mēs uzvilkām izpletņus un piesprādzējāmies pie glābšanas plostiņiem, lai ekstremālā situācijā nezaudētu dārgo laiku visām šīm darbībām. Tad aizdedzām degļus. Mēs sākām celties gaisā, un balona apvalka virsējā daļa skāra gaisa strā­vas apakšējo robežu. Šķita, ka mēs būtu atdūrušies pret "stikla griestiem". Mēs palielinājām degvielas padevi, cenšoties pacel­ties augstāk, bet stiprais vējš pūta mūs lejā. Mēs vēl vairāk palielinājām degvielas padevi - un beidzot izlauzāmies. Balona apvalka virsējo daļu tūdaļ apņēma spēcīga strāva, un tā šāvās gaisā kā raķete. Tā lidoja slīpā leņķī ar ātrumu simt piecpadsmit jūdzes stundā. Lidgrozs ar mums joprojām virzījās ar ātrumu divdesmit piecas jūdzes stundā. Šķita, ka tūkstošiem zirgu velk mūs uz dažādām pusēm. Mēs bažījāmies, ka balons atrausies un smagais lidgrozs no vairāku jūdžu augstuma iegāzīsies okeānā.
    Taču pēdējā brīdī arī tas izlauzās cauri "stikla griestiem" un balons iztaisnojās.
    "Tas vēl nevienam un nekad agrāk nebija izdevies," Pērs sacīja.
    Mēs lidojām ar mežonīgu ātrumu - daudz ātrāk, nekā bijām iedomājušies. Pēc septiņām stundām pienāca laiks nomest pirmo tukšo degvielas tvertni. Šķita, ka būs drošāk, ja to darīsim ārpus gaisa strāvas. Mēs izslēdzām degļus un sākām nolaisties mierīgākā zonā. Lidgrozs uzreiz samazināja gaitu, bet pats balons joprojām rāvās uz priekšu. Divdesmit piecus tūkstošus jūdžu zem mums bija redzams draudīgs, pelēks ūdensklajs. Neviļus ienāca prātā, ka mūsu lidojums var beigties tur, ūdenī.
    Pērs piespieda tukšās degvielas tvertnes nomešanas pogu. Lidgrozs tūdaļ sasvērās uz sāniem. Grīda izliecās, un es uzgrūdos Pēram. Mēs ar šausmām konstatējām, ka no viena borta norāvusies ne vien tukšā, bet arī divas pilnās degvielas tvertnes. Katra no tām svēra tonnu. Mēs bijām sasvērušies uz sāniem un zaudējuši līdzsvaru, turklāt mums bija pārāk maz degvielas, lai regulētu augstumu un atrastu pareizo vēja virzienu, tādēļ sapra­tām, ka nespēsim aizlidot līdz ASV. Kļuvis par trijām tonnām vieglāks, balons strauji uzšāvās gaisā. Mēs tik ātri iekļuvām gaisa strāvā, ka gluži kā lode izsitām "stikla griestus" un turpinājām celties gaisā. Pērs izlaida mazliet gaisa no balona, tomēr mēs cēlāmies aizvien augstāk un augstāk.
    Mūs brīdināja, ka lidgrozā stikla kupols uzsprāgs 43 000 pēdu augstumā, bet mūsu plaušas un acis tiks izrautas no ķer­meņa. 41 000 pēdu augstumā mēs sastapāmies ar nezināmo. Drīz vien tika sasniegta bīstamā 42 500 pēdu atzīme. Mums nebija ne jausmas, kas notiks turpmāk. Tagad mēs bijām tādā augstumā, kādu nebija sasniedzis neviens gaisa balons, tikai lid­mašīna "Concorde". Taču beidzot celšanās mitējās. Gaiss apvalkā atdzisa, un mēs sākām krist lejā. Mums negribējās izšķiest deg­vielu, bet, lai apturētu krišanu, nācās to darīt.
    Pēdējais piliens bija tas, ka mēs zaudējām radiosakarus. Bijām pavadījuši gaisā jau vairākas stundas, un Pērs bija paga­lam izvārdzis. Viņš apgūlās un aizmiga nāves miegā. Es biju pamests likteņa varā. Neticu Dievam, bet todien man šķita, ka sargeņģelis nolaidies lidgrozā un palīdz mums. Ierīces rādīja, ka mēs sākam uzņemt ātrumu, aizvien straujāk un straujāk. Man šķita, ka sapņoju, tādēļ sāku plikšķināt sev pa vaigiem, lai pār­liecinātos, ka esmu nomodā. Mēs lidojām ar ātrumu 80 jūdzes stundā, tad 180, pēc tam 200 un beidzot - 240 jūdzes stundā. Tas bija kaut kas neredzēts un brīnumains.
    Es jutos galīgi pārguris, gluži kā apdullis no narkotikām. Kad ieraudzīju dīvainas, mirgojošas uguntiņas caur stikla kupolu, nodomāju, ka redzu spokus. Es raudzījos uz tām kā sapnī, kamēr aptvēru, ka tās ir sasalušās degvielas degošās pikas, kas krita gar lidgrozu. Laukā bija mīnus septiņdesmit grādu. Ja šāds kvēlojošs akmens trāpīs kupolā, tas uzsprāgs.
    "Pēr!" es iebrēcos. "Mosties! Mēs degam!"
    Pērs tūdaļ pamodās. Viņš uzreiz zināja, kas jādara. "Pacel balonu 40 000 pēdu augstumā, tur gandrīz nav skābekļa," viņš sacīja. "Tad uguns mitēsies."
    Tikai 43 000 pēdu augstumā liesmas apslāpa, un mēs atkal sākām nolaisties. Taču mēs bijām izniekojuši dārgo degvielu piespiedu situācijā. Pēkšņi sāka darboties radio. Kāda balss ziņoja: "Persijas līcī sācies karš. Amerikāņi bombardē Bagdādi." Tas šķita nereāli - kamēr atradāmies pie kosmosa robežas, uz Zemes bija sācies karš.
    Mūsu komanda uz Zemes ziņoja, ka gaisa strāva, kurā mēs iekļuvām, bija mainījusi virzienu. Tagad tā būtu aiznesusi mūs atpakaļ uz Japānu. Mums bija nekavējoties jānolaižas zemākā strāvā, kas virzījās uz Arktiku. Mēs nolaidāmies līdz 30 000 pēdu augstumam, tad stundām ilgi lidojām ar sasvērušos lidgrozu, mūsu ātrums bija divsimt jūdžu stundā. Galu galā mēs piezemējāmies sniega vētrā uz sasaluša ezera pašos Kanādas ziemeļos - neapdzīvotā vietā, kas bija 200 reižu lielāka par Liel­britāniju. Mēs bijām nonākuši tik tālu no zināmām trasēm, ka glābējiem bija vajadzīgas astoņas stundas, lai tiktu līdz mums. Tikmēr mēs bijām sasaluši ragā.
    "Nākamreiz lidosim apkārt zemeslodei," Pērs sacīja.
    Es iesmējos, taču zināju, ka nespēšu turēties pretī izaici­nājumam. Pēc dažiem gadiem mēs veicām šādu mēģinājumu, bet kāds mūs jau bija apsteidzis. Tagad es plānoju doties kos­mosa ceļojumā, jaunā, lielā piedzīvojumā, kuru organizē "Virgin Galactic".
    Pirms paša lidojuma pāri Klusajam okeānam mana meita Holija atsūtīja man faksu: "Ceru, ka jums nebūs jānolaižas ūdenī un jācieš avārija. Novēlu veiksmīgu nolaišanos uz sauszemes."
    Tā ir lieliska metafora, kas raksturo manu dzīvi. Man ir veicies. Līdz šim visas manas nolaišanās bijušas laimīgas. Es uzskatu, ka rakstnieks un alpīnists Džeimss Ulmens trāpīgi raksturojis problēmu, sacīdams: "Izaicinājums ir visas cilvē­ces darbības būtība un virzošais spēks. Ja ir okeāns, - mēs to šķērsosim. Ja ir slimība, - mēs to izārstēsim. Ja pastāv netaisnība, - mēs to labosim. Ja ir rekords, - mēs to pārspēsim. Ja ir virsotne, - mēs to ieņemsim." Es viņam pilnībā piekrītu un esmu pārliecināts, ka mēs allaž izaicināsim sevi.

    6 - jards = 3 pēdas = 0,9144 m.

5. STĀVI STINGRI UZ KĀJĀM!

    Paļaujies uz sevi!
    Tiecies pēc saviem sapņiem,
    bet dzīvo reālā pasaulē!
    Strādā kopā ar citiem!
    Ja gribi pienu, nesēdi uz soliņa ganību vidū, gaidot, ka govs pati pienāks tev klāt un ļaus sevi izslaukt. Šo veco teicienu bieži atkārtoja mana māte. Un vēl viņa šad tad piebilda: "Rikij, nesēdi! Ej un noķer govi."
    Senā truša gaļas pīrāga receptē teikts: "Vispirms noķeriet trusi!" Ņemiet vērā - nav teikts: "Vispirms nopērciet trusi vai sēdiet un gaidiet, kamēr kāds jums to atnesīs."
    Šādas mācības, kuras man sniedza māte kopš agras bērnī­bas, arī veidoja mani par patstāvīgu cilvēku. Tās mācīja man patstāvīgi domāt un darīt.
    Senāk tas bija britu dzīves princips, bet tagadējie jaunieši vēlas, lai viņiem visu pasniedz gatavu. Iespējams, ja visi vecāki būtu tādi kā manējie, mūsu nācija kļūtu par uzņēmīgiem cilvē­kiem, kādi kādreiz bijuši angļi.
    Kad man bija četri gadi, mamma reiz apturēja mašīnu dažas jūdzes no mūsu mājas un teica, lai pats atrodu ceļu pāri laukam uz mājām. Viņa to pārvērta par rotaļu, - un es biju priecīgs, ka varu tajā piedalīties. Tomēr tas jau bija izaicinājums. Jo lielāks es augu, jo uzdevumi kļuva sarežģītāki.
    Kādā agrā ziemas rītā mamma mani pamodināja un lika saģērbties. Bija tumšs un auksts, taču es izrāpos no gultas. Viņa iedeva man līdzi iesaiņotas pusdienas un ābolu. "Ūdeni tu pats ceļā atradīsi," teica mamma, sūtīdama mani braucienā ar velosipēdu uz dienvidu piekrasti piecdesmit jūdzes no mājas. Bija vēl krēsla, kad devos ceļā. Es pārnakšņoju pie radinieka un nākamajā dienā atgriezos mājās. Jutos ļoti lepns. Cerēju, ka mani sagaidīs ar prieka saucieniem, bet mamma tikai noteica: "Malacis, Rikij! Vai bija jauki? Bet tagad skrien pie vikāra, viņš vēlas, lai tu palīdzi viņam saskaldīt malku."
    Dažiem šāda audzināšana var šķist skarba. Taču manā ģimenē visi ļoti mīlēja cits citu. Mēs bijām saliedēta ģimene. Vecāki gribēja, lai mēs būtu stipri un paļautos uz sevi. Tētis vienmēr bija gatavs mūs atbalstīt, bet mamma mudināja, lai mēs visu darītu, kā nākas. No viņas es uzzināju, kas ir bizness un nauda. Viņa bieži sacīja: "Uzvarētājs iegūst visu" un "Pie­pildiet savus sapņus!" Mamma zināja, ka jebkurš zaudējums ir netaisns, - bet tāda ir dzīve. Nav pārāk prātīgi mācīt bērniem, ka viņi var vienmēr uzvarēt. Reālā dzīve ir cīņa.
    Kad piedzimu, tētis tikko bija sācis studēt jurisprudenci un mums trūka naudas. Mamma nesūdzējās. Viņai bija divi mērķi. Pirmais - atrast man un māsai derīgas nodarbības. Slaistīšanos mūsu ģimenē nosodīja. Otrais - sameklēt veidu, kā pelnīt naudu.
    Ģimenes vakariņu laikā mēs bieži runājām par biznesu. Es zinu, ka citi vecāki nestāsta bērniem par savu darbu un neap­spriež ar viņiem savas problēmas. Taču esmu pārliecināts, ka viņu bērni nekad īsti neatskārtīs naudas vērtību. Un dažkārt, nonākuši reālajā pasaulē, viņi nespēs pārvarēt grūtības. Mēs zinājām, kāda ir reālā pasaule. Mēs ar māsu Lindi palīdzējām mammai, kad viņa strādāja pie projektiem. Tas bija jauki un radīja kopīgā darba gaisotni mūsu ģimenē.
    Esmu centies audzināt Holiju un Semu tādā pašā garā, lai gan man paveicies tādā ziņā, ka man bija vairāk naudas, nekā vecākiem. Es vēl aizvien uzskatu, ka mammas audzināšanas metodes bija ļoti labas, un ceru, ka Holija un Sems zina nau­das vērtību.
    Mamma darināja mazas koka kārbiņas salvetēm un papīr­grozus. Viņas darbnīca atradās dārza šķūnī, bet mūsu uzdevums bija viņai palīdzēt. Mēs izkrāsojām viņas darinājumus, bet pēc tam salikām tos kaudzītēs. Tos pasūtīja pazīstamais un lep­nais veikals "Harrods" un preču apgrozījums pieauga. Brīvdie­nās mamma izīrēja istabas franču un vācu studentiem. Cītīgs darbs un patiess prieks bija mūsu ģimenes raksturīgās iezīmes. Mātesmāsai, krustmātei Klērai, patika Velsas melnās aitas. Viņai ienāca prātā nodibināt firmu, kas pārdod krūzes ar melnās aitas attēlu uz tām, ciema sievas sāka adīt džemperus ar aitu silue­tiem. Darbs firmā veicās ļoti labi, un tā joprojām nes krietnu peļņu. Pēc vairākiem gadiem, kad es jau vadīju kompāniju "Virgin Records", krustmāte Klēra man piezvanīja un sacīja, ka viena no viņas aitām sākusi dziedāt. Es nesmejos. Viņas idejās bija vērts ieklausīties. Es devos uz ciemu un - pilnīgi nopietni - visur staigāju šai aitai nopakaļ ar ieslēgtu magnetofonu. "Baa Baa Black Sheep" kļuva par hitu un ceturto pieprasītāko skaņdarbu.

    Esmu veicis ceļu no maza biznesa dārza šķūnī līdz visā pasaulē pazīstamai kompānijai "Virgin". Risks ir palielinājies, bet es kopš bērnības esmu apguvis prasmi būt drosmīgs savos darījumos un idejās. Lai gan uzmanīgi visus uzklausu, jopro­jām paļaujos uz saviem spēkiem un patstāvīgi pieņemu lēmu­mus. Es ticu sev un saviem mērķiem. Tikai vienreiz šī ticība sašķobījās. 1986. gadā "Virgin" bija kļuvusi par vienu no lielāka­jām Lielbritānijas privātajām kompānijām ar 4000 darbiniekiem.
    Pārdošanas apjoms bija pieaudzis līdz 60 procentiem, salīdzinā­jumā ar iepriekšējo gadu. Man ieteica pārveidot kompāniju par atklātu akciju sabiedrību un sākt pārdot akcijas. Divi partneri, kas mani labi pazina, nebija sajūsmā par šādu ieteikumu. Viņi teica, ka man nepatikšot zaudēt kontroli pār kompāniju. Taču baņķieri apgalvoja, ka tā esot lieliska ideja. Ja mēs to īstenošot, iegūšot daudz lielāku kapitālu. Citas lielās privātās kompānijas, tādas kā "Body Shop" un "Sock Shop" jau bija kļuvušas par atklā­tām akciju sabiedrībām, un tām veicās lieliski.
    Baņķieru mudināts, es beidzot izlēmu un piedāvāju "Virgin" akcijas fondu biržā. Aptuveni 70 000 cilvēku uzreiz pieteicās pirkt akcijas pa pastu. Tie, kuri nokavēja, stājās Sitijā rindā, lai nopirktu akcijas tieši biržā. Es nekad neaizmirsīšu, kā gāju gar šo garo rindu un pateicos cilvēkiem par to, ka viņi mums tic. Biju dziļi aizkustināts, dzirdot viņu teikto: "Šogad mēs nebrauksim atvaļinājumā, bet esam nolēmuši ieguldīt mūsu ietaupījumus kompānijā "Virgin"" un "Mēs paļaujamies uz tevi, Ričard".
    Drīz vien es sāku izjust riebumu pret Sitijā notiekošo. Tas nebija man pa prātam. Tagad, lai apspriestu ar saviem biznesa partneriem, ar kādām rokgrupām noslēgt līgumus, man bija jālūdz atļauja direktoru padomei. Daudziem no viņiem nebija ne mazākā priekšstata, kas ir mūzikas bizness. Viņi nesaprata, kā ieraksts, kas kļuvis par hitu, diennakts laikā var nopelnīt mil­jonus. Lai parakstītu līgumu ar kādu dziedātāju agrāk, nekā to bija izdarījuši mūsu sāncenši, man četras nedēļas bija jāgaida kārtējā direktoru padomes sanāksme. Taču tolaik jau bija par vēlu kaut ko mainīt. Dažkārt nācās dzirdēt tādus izteicienus kā, piemēram: "Līgums ar "Rolling Stones"? Manai sievai viņi nepa­tīk. Dženeta Džeksone? Kas tā tāda?"
    Es vienmēr esmu ātri pieņēmis lēmumus un ņēmis vērā savu intuīciju, bet tagad gluži vai smaku nost. Taču nepatīka­mākais bija tas, ka vairs nejutu, ka stāvu stingri uz kājām. Mūsu peļņa divkāršojās, bet kompānijas "Virgin" akciju cena pazemi­nājās, un mani pirmoreiz mūžā pārņēma depresija. Tad fondu birža piedzīvoja bankrotu. Akciju cena strauji kritās. Tā nebija mana vaina, bet šķita, ka tieši es esmu iegāzis cilvēkus, kuri bija nopirkuši kompānijas "Virgin" akcijas. Daudzi no viņiem bija draugi, ģimenes locekļi, mūsu kompānijas darbinieki. Taču vai­rums bija to, kuri, tāpat kā laulātais pāris, kas atteicās no ceļo­juma, bija atdevuši mums savus ietaupījumus. Un es nolēmu: izpirkšu visas akcijas par tādu cenu, par kādu cilvēki bija tās iegādājušies. Man nebija jāmaksā tik augsta cena, bet es negri­bēju pievilt cilvēkus. Es personiski paņēmu 182 miljonus ster­liņu mārciņu lielu aizdevumu bankā, tomēr tas bija to vērts, jo runa bija par manu labo vārdu un manu brīvību.
    To dienu, kad "Virgin" atkal kļuva par privātu kompāniju, varēja salīdzināt ar veiksmīgu atgriešanos no brauciena ar motorkuteri vai nosēšanos pēc lidojuma ar gaisa balonu. Jutu milzīgu atvieglojumu. Es atkal biju kapteinis uz sava kuģa un noteicējs par savu likteni.
    Es ticu sev. Ticu rokām, kas strādā, prātam, kas domā, un sirdīm, kas mīl.

6. IZBAUDI KATRU MIRKLI!

    Mīli dzīvi un dzīvo pilnvērtīgi!
    Izbaudi katru mirkli!
    Pārdomā savu dzīvi!
    Izmanto ikvienu sekundi!
    Nenožēlo izdarīto!
    Bija 1997. gads. Gatavojos doties lidojumā karstā gaisa balonā apkārt zemeslodei. Pirms doties projām, uzrakstīju garu vēstuli saviem bērniem - gadījumā, ja neatgrieztos. Vēstule sākās ar vār­diem: "Mīļā Holij un Sem, dzīve dažkārt šķiet nereāla. Šodien cil­vēks ir dzīvs, vesels un mīlošs, bet nākamajā dienā viņa var nebūt. Jūs abi zināt, ka es vienmēr esmu gribējis dzīvot pilnasinīgi..."
    Uzrakstīju šo vēstuli katram gadījumam - ja notiks visļau­nākais. Mēs startējām rītausmā no Marrākešas pilsētas Marokā. Pēc divpadsmit stundām katastrofa - nokrišana Atlasa kalnos un bojāeja liesmās - šķita neizbēgama. Runā, ka cilvēks dažās pēdējās sekundēs pirms nāves izdzīvo visu savu mūžu. Ar mani nekas tamlīdzīgs nenotika. Es domāju tikai par vienu: ja izglābšos, nekad vairs nelidošu. Mēs cīnījāmies visu nakti, lai noturētu balonu gaisā. Rītausmā nonācām virs tuksneša, kur varējām droši nolaisties.
    Mēs dreifējām uz Zemi, bet es apsēdos uz lidgroza stikla jumta un raudzījos uz brīnumaini zeltaino rītablāzmu, kas ap­ņēma tuksnesi. Tā bija diena, kuru nebiju cerējis jebkad ierau­dzīt, tādēļ arī saule, kas pamazām sasildīja gaisu, šķita pasakaina. Atskārtu, ka smagā cīniņā gūtais ir daudz vērtīgāks par to, kas nāk viegli. Un tas man atgādināja: izbaudi katru mirkli.
    Man tik ļoti patīk gaisa baloni, ka esmu vienu iegādājies. Tas ir liels balons ar pītu grozu - tāds pats, kā "Astoņdesmit dienās apkārt zemeslodei". Es bieži vizinu ar to savu ģimeni un draugus. Lidošana ar balonu ir viena no rimtākajām nodarbēm, kādas zinu. Tad tu vari justies kā dabas daļa un klusu slīdēt projām no pasaulīgās kņadas. Neviens tevi nevar ne sazvanīt, ne apturēt. Tu esi brīvs. Tu raugies lejup uz pilsētām, laukiem un cilvēkiem, kuri nezina, ka esi tur, augšā. Tu vari aizlidot garām meža gulbim un saklausīt viņa spārnu švīkoņu. Tu vari ielūko­ties acīs ērglim.
    Gaisa baloni iemācījuši man nodoties pārdomām. Uz zemes mana dzīve noris strauji un drudžaini, ikviens brīdis ir piepil­dīts. Dažkārt ritms ir pārlieku rosīgs. Katram no mums ir nepie­ciešama vieta, kur pabūt vienam. Laiku pa laikam ir vērts aprimt un neko nedarīt. Tas dod iespēju ļauties pārdomām, uzlādē gan mūsu ķermeni, gan prātu. Es bieži domāju par zvejniekiem, kurus Ziemassvētkos vēroju Japānā. Mūsu būtībai ir raksturīga pastāvīgā tiekšanās pēc kaut kā, tāpēc es toreiz brīnījos: ko gan viņi meklē dzīvē? Zvejnieki izskatījās apmierināti tāpēc, ka var ķert zivis, lai pabarotu savas ģimenes. Viņi netiecās pēc tā, lai radītu zivju pārstrādes impērijas. Kā nopratu, viņi nevēlējās šķērsot Kluso okeānu gaisa balonā vai uzkāpt Everestā. Pienāca jauna diena, un viņi sagaidīja to. Viņi izbaudīja katru mirkli, un laikam tas viņiem sniedza dvēseles mieru.

    Manai vecmāmiņai bija pilnvērtīga dzīve. Kad viņai palika astoņdesmit deviņi gadi, viņa kļuva par Lielbritānijas vecāko sievieti, kas izturēja augstākā līmeņa eksāmenu Latīņamerikas dejās. Vecmāmiņai bija deviņdesmit, kad viņa kļuva par vecāko golfa spēlētāju, kas varēja ar vienu nūjas sitienu iemest bumbiņu bedrītē. Vecmāmiņa nemitīgi mācījās. Savos deviņdesmit piecos gados viņa izlasīja Stīvena Hokinga "A Brief History of Time" ("īsi par laika vēsturi"7) un kļuva par vienu no nedaudza­jiem cilvēkiem, kas pievārēja šo grāmatu no sākuma līdz beigām. Neilgi pirms nāves deviņdesmit deviņu gadu vecumā vecmā­miņa devās pasaules ceļojumā. Viņa smējās, kad nejauši bija atstāta Jamaikā vienā peldkostīmā. Viņas nostāja bija skaidra: dzīve tiek dota vienreiz, tādēļ šī iespēja pilnībā jāizmanto.
    Mani vecāki pamazām noveco, un tagad viņiem jau ir vairāk nekā astoņdesmit gadi. Gluži tāpat kā vecmāmiņa, viņi pārsēžas no vienas lidmašīnas citā, ceļojot pa pasauli. Dažnedažādi uzmundrinādami mani, vecāki vienmēr bijuši klāt, kad es vai nu sāku savus piedzīvojumus, vai beidzu tos. Viņi pat devās meklēt mūs, kad mēs ar Pēru bijām pazuduši bezgalīgajos, ledainajos ziemeļu klajumos pēc tam, kad mūsu gaisa balons iekļuva sniega vētrā Kanādā. Viņu paraugs māca man priecāties par dzīvi.
    1999. gadā mēs nopirkām zemi Dienvidāfrikas rezervātā un uzcēlām tur skaistu māju, kurā pulcējas visa ģimene. Laiks, kuru pavadu ar saviem ģimenes locekļiem, man ir tik ļoti dārgs, ka tad es atvēlu darījumiem tikai piecpadsmit minūtes. Es neat­zīstu modernās ierīces, tādas kā elektroniskais pasts vai mobilie telefoni, bet Āfrikā iemācījos izmantot satelīttelefonu, lai sazi­nātos ar biroju. Daudzi lieli priekšnieki, kuri augu dienu pavada savā kabinetā, ir pārsteigti. Viņi jautā: "Kā tu vari tikt galā ar visu piecpadsmit minūtēs?"
    Es atbildu: "Tas ir vienkārši. Nevajag zaudēt ne mirkli. Šāda nostāja man ir gan biznesā, gan personiskajā dzīvē.
    Tagad, kad esmu kļuvis vecāks un, iespējams, mazliet gud­rāks, es drīkstu to sacīt. Tomēr tā nav bijis vienmēr. Manu pirmo sievu Kristenu ārkārtīgi kaitināja tas, ka nemitīgi runāju pa telefonu. Viņa pārmeta, ka es visu savu dzīvi veltot bizne­sam un nespējot novilkt robežu starp darbu un māju. Sievai bija taisnība. Daļēji tas izskaidrojams ar to, ka strādāju mājās. Es nevarēju noturēties un nepacelt klausuli, ja zvanīja tele­fons, - bet tas praktiski neapklusa. Protams, varēja jau ļaut tam zvanīt vienā laidā, bet ja nu kārtējais telefona zvans solīja izde­vīgu darījumu?
    Pat tagad, kad atpūšos, es ne brīdi nepārstāju domāt. Ja esmu nomodā, manas smadzenes visu laiku strādā, ģenerēdamas ide­jas. Bet, tā kā "Virgin" ir globāla kompānija, man jābūt nomodā lielāko diennakts daļu. Taču esmu apguvis māku kādu stundu vai divas šad tad nosnausties. No visa, ko esmu iemācījies, tieši šī spēja man ir vitāli nepieciešama. Piemēram, autobusā, kas dodas no Honkongas uz Ķīnu, kad nekas īpašs nenotiek, es guļu. Un tad pamostos spirgts un vesels, un gatavs strādāt stun­dām ilgi. Turklāt tas ir labs veids, kā atslēgties. Vinstons Čērčils un Mārgareta Tečere lieliski prata palaikam nosnausties, un es savā dzīvē sekoju viņu paraugam.
    Spāņu gleznotājam Salvadoram Dalī bija savs unikāls paņē­miens izbaudīt ik mirkli. Ja viņu pārņēma dzīves apnikums, viņš devās uz savu dārzu klints virsotnē. Dalī noplūca lielisku persiku, kas bija sasilis saulē, un turēja to rokā, apbrīnodams zeltaino miziņu. Viņš ostīja persiku. Maigā smarža reibināja mākslinieku. Tad viņš nokoda gabaliņu persika. Viņa mute pildījās ar saldo sulu. Mākslinieks to nesteidzīgi izgaršoja, pēc tam izspļāva sulu un iemeta persiku jūrā, kas šļakstījās lejā. Dalī apgalvoja, ka tas esot pilnības brīdis, un šādi brīži sniedza viņam lielāku baudu nekā tie, kad viņš būtu apēdis veselu grozu persiku.
    Pagātnes nožēla ir gluži kā persiks, kuru esi aizmetis pro­jām. Persika vairs nav, bet tu esi nožēlas pilns. Tev ir žēl, ka esi to aizmetis. Tu gribi dabūt to atpakaļ. Man šķiet, ka labākais veids, kā izbaudīt ik mirkli, ir nenožēlot izdarīto. Nožēla tevi nomāc. Tā velk tevi pagātnē, kad ir jādodas uz priekšu.
    Ir nepatīkami kāda darījuma rezultātā ciest zaudējumus, bet vēl smagāk ir tādēļ izjust vainas apziņu. Mēs visi rīkojamies tā, kā nevajadzētu. Dažkārt kļūdas šķiet nopietnas, bet, vēlāk atceroties, saprotam, ka tās bijušas gluži nenozīmīgas. Nožēla, kas rada mokošu vainas apziņu, var laupīt miegu naktīs. Taču esmu pārliecināts: pagātne ir pagātne. To jūs nevarat mainīt. Un, pat ja tiešām esat izdarījis kaut ko aplamu, nožēlot ir par vēlu - jāiet uz priekšu.
    Atceros gadījumu, kad mēs ar Kristenu bijām aizbraukuši atvaļinājumā uz Meksiku. Viņa izvēlējās vietu, kur nebija tele­fona. Neviens nevarēja sazināties ar mani. Dažas dienas pirms atvaļinājuma beigām gribēju noīrēt jahtu, lai dotos dziļūdens zvejā. Es lūdzu kādam zvejniekam, lai nākamajā dienā paņem mūs līdzi. Viņš atteicās, paskaidrodams, ka rītdien varot sākties vētra.
    Nodomāju, ka viņš grib izspiest no mums vairāk naudas. Taču es ļoti vēlējos pamakšķerēt un sacīju, ka samaksāšu viņam dubultīgi. Vairāki tūristi bārā izteica vēlēšanos mums pievienoties, un arī viņi bija ar mieru maksāt divreiz vairāk. Nākamajā dienā mēs lieliski pamakšķerējām, bet tad ievēroju, ka sāk satumst. Sacēlās vējš, un kļuva dzestrs. Sāka līt lietus. Zvejnieki iedarbināja jahtas dzinēju, lai dotos mājās, bet iesprūda stūre, tādēļ jahtu nevarēja vadīt un tā griezās uz vietas. Vētra pieauga, un jūra sāka bangot. Milzīgi viļņi šļācās pāri klājam. Cilvēki vēma, bet jahta drebēja no triecieniem. Es biju pārliecināts, ka tā neizturēs un mēs noslīksim.
    Pēc stundas vētra, šķiet, mazliet pierima. Valdīja miers, un visu apņēma dīvaina gaisma. Mēs bijām nonākuši pašā vētras viducī. Es redzēju blīvu, melnu sienu virzāmies pāri viļņiem uz mūsu pusi. Tā bija vētras tālākā siena, kas iedvesa bailes. Es nodomāju, ka mēs aiziesim bojā, ja vētra gāzīsies pār mums. Kristena bija laba peldētāja. Viņa sacīja, ka jāpeld uz krastu, kas bija divu jūdžu attālumā no mums, lai apsteigtu vētru. Pārējie teica, ka tas esot neprāts, taču zvejnieki iedeva dēli, pie kura pieķerties, un mēs ielēcām ūdenī. Es baidījos noslīkt un vai stingu aiz šausmām, ka mūs var aprīt haizivis. Mūs aiznesa tālu prom no krasta. Pēc divām stundām, galīgi pārsaluši, mēs tomēr cauri bangām tikām krastā. Izspraukušies cauri mangrovju brikšņiem, sasniedzām ciemu un lūdzām palīdzību. Mums izdevās atrast lielu laivu, kurā devāmies glābt zvejnieku jahtu, taču iekļuvām vēl stiprākā vētrā un mūs atdzina atpakaļ krastā. Kad vētra norima, jahtu ar cilvēkiem meklēja divas dienas, bet tā arī neko neatrada.
    Es varēju dzīvot ar vainas apziņu. Tomēr atskārtu: lai gan bija notikusi traģēdija, tā jāvērtē racionāli. Es spriedu šādi: zvejnieki bija piekrituši paņemt naudu pretēji visiem apsvēru­miem, bet tas viņiem nebija jādara. Avārijas iemesls bija jahtas sliktais stāvoklis, un tā jau nebija mana vaina. Ja grimst plosts un iet bojā cilvēki, - atbildība gulstas nevis uz pasažieriem, bet gan uz kapteini vai kuģa īpašniekiem. Notikums ar nogrimušo jahtu uzpeldēja pēc dažiem gadiem, kad tika publicēta mana grāmata. Laikraksts "Daily Mirror" aizsūtīja uz Meksiku repor­tieri, lai noskaidrotu, kas īsti bija atgadījies. Man par atvieglo­jumu atklājās, ka gan jahta, gan komanda ir sveiki un veseli. Paisums un vējš bija aizpūtis viņus vairākas jūdzes projām no krasta. Zvejniekiem nācās veltīt krietni daudz laika, lai salabotu jahtu, bet viņiem nav bijis nedz radio, nedz telefona, lai sazi­nātos ar krastu. Jau pēc tam, kad mēs bijām devušies mājās, viņi laimīgi atgriezušies ostā. Es neko par to nezināju un būtu varējis nodzīvot ilgus gadus, nevajadzīgas nožēlas pārņemts, ja būtu to sev atļāvis.
    Taču vienmēr dzīvot nākotnē var būt tikpat neauglīgi, kā pastāvīgi raudzīties atpakaļ. Daudzi cilvēki dzīvo, cerot uz nākotni, un viņi nekad nav apmierināti. Viņi grib ātrāk gūt panā­kumus - vinnēt loterijā vai citādā veidā gūt sekmes. Es apzinos, ka mērķi ir svarīgi un arī nauda ir būtiska. Taču galvenais ir, lūk, kas: nauda ir līdzeklis mērķa sasniegšanai, nevis pats mērķis. Un tas, kas notiek ar jums pašlaik, ir tikpat svarīgi kā tas, ko plānojat nākotnē. Tādēļ, lai gan mans kalendārs ir pilns ar ierak­stiem mēnešiem uz priekšu, esmu iemācījies dzīvot šodienai.

    7 - Ar šādu nosaukumu pasaules izcilākā teorētiskās fizikas un mate­mātikas zinātnieka un Kembridžas Universitātes profesora darbs iznācis latviešu valodā.

7. AUGSTU VĒRTĒ ĢIMENI UN DRAUGUS!

    Pirmajā vietā - ģimene un komanda
    Esi lojāls!
    Nevairies no problēmām!
    Nauda ir līdzeklis mērķa sasniegšanai
    Izvēlies īstos cilvēkus un novērtē viņu talantu!
    Kādu vakaru Jamaikā, mazliet uz ziemeļiem no Kingstonas, es sēdēju pludmalē netālu no bāra, klausīdamies Bobu Mārliju un dzerdams alu. Pelikāni nira pēc zivīm. Viņi darīja to pēc kār­tas, cits pēc cita, uzklupdami zivju baram. Šķita, ka putni dar­bojas kā viena komanda, kurā ikviens saņem savu daļu. Mūsu ģimene dzīvo tāpat - kā saliedēta komanda. Kompānija "Virgin" arī ir kā viena liela ģimene. Tagad mums ir 40 000 darbinieku, bet ikviens komandas loceklis man ir svarīgs un nozīmīgs.
    Komandas darba ideja nāk no manas bērnības. Mamma vienmēr centās mūs kaut kādi nodarbināt. Ja kāds gribēja izvai­rīties, viņa teica, ka esam egoisti. Kāda svētdienas dievkalpo­juma laikā baznīcā es nepaliku kopā ar zēnu, kas ciemojās pie mums, bet aizlavījos uz solu, kur sēdēja mans labākais draugs Niks. Mamma pārskaitās. "Ciemiņš ir ciemiņš," viņa teica, "un viesmīlība ir svarīgāka par pārējo." Viņa lika tētim mani nopērt. Viņš to nedarīja. Aizvēris sava kabineta durvis, viņš sita vienu plaukstu pret otru, radīdams vajadzīgo troksni, bet es brēcu kā negudrs, lai mamma varētu dzirdēt. Tētis bieži uzturējās darbā, tādēļ ar bērnu audzināšanu galvenokārt nodarbojās mamma. Taču vecāku ietekme uz mums bija ļoti liela, un es vēl šodien ar viņiem lieliski satieku.
    Jūs varat būt labos draugos ar kādu un tomēr viņam nepie­krist. Ja jūs patiešām esat tuvi, varat pārvarēt domstarpības un saglabāt draudzību. Niks atnāca strādāt uz žurnālu "Student" kopā ar mani. Viņš lieliski tika galā ar naudas lietām - paņēma naudu no vecās skārda cepumu kārbas, kur mēs to glabājām, un atvēra bankā rēķinu. Viņš arī palīdzēja mums atrast lielu māju, kur varējām pārcelties no mūsu pārblīvētā puspagraba biroja. Man šķita, ka viss noris lieliski, tādēļ biju šokēts, kad reiz, apsēdies pie sava rakstāmgalda, atradu uz tā dienesta ziņojumu darbiniekiem. Tajā bija rakstīts, ka viņiem vajadzētu atbrīvoties no manis kā izdevēja un pārņemt žurnāla vadību. Niks šo doku­mentu bija nejauši aizmirsis uz galda.
    Es to uzskatīju par nodevību, taču sapratu, ka man jāiz­manto situācija pret Niku un jātiek vaļā no viņa. Es paaici­nāju viņu sāņus un teicu: "Cilvēki nāk pie manis un sūdzas, ka viņiem nepatīk tas, ko tu esi iecerējis darīt." Es rīkojos tā, it kā zinātu visus sīkumus.
    Sapratis, ka ir pieķerts, Niks bija šokēts. Es piebildu: "Mēs varam palikt draugi, bet domāju, ka tev jāiet projām."
    Niks bija apstulbis. "Piedod, Rikij," viņš teica. "Man šķita, ka tā būs labāk."
    Viņš aizgāja no žurnāla, bet mēs palikām draugi. Tā bija pirmā saķeršanās ar kādu manā mūžā. Es biju ļoti sarūgtināts, ka tas noticis starp mani un manu labāko draugu. Taču, atrisi­not problēmu, biju novērsis lielāku ļaunumu. Es ielāgoju, ka ir labāk visu izrunāt atklāti. Tad jebkuru konfliktu ar draugu vai kolēģi var atrisināt draudzīgā veidā.
    Žurnāls "Student" turpināja attīstīties. Mēs paplašinājām biznesu un sākām pārdot audiokasetes pa pastu. Viens es vairs netiku galā un devu iespēju Nikam atgriezties redakcijā, piedāvādams 40 procentus no jaunā biznesa, kas saistīts ar preču izsūtīšanu pa pastu. Viņš neturēja ļaunu prātu uz mani un atgrie­zās mūsu pulkā. Ar naudu tolaik bija pastāvīgas grūtības. Niks atrisināja problēmu, samazinādams izdevumus un prasmīgi apvār­dodams kreditorus, kuri pēc tam mums tik bieži neuzmācās.
    Niks apgalvoja: "Kavējums nav tik briesmīgs, ja galu galā samaksā rēķinus ."
    Preču izsūtīšana pa pastu bija plaukstošs bizness. Tomēr darbs žurnālā "Student" aizņēma pārāk daudz laika. Otra pro­blēma bija saistīta ar naudas plūsmas kontroli. Līdzekļus par izsūtītajiem žurnāliem vajadzēja saņemt pirms rēķinu apmaksas, citādi naudas plūsma varēja vispār izsīkt. Es mēģināju pārdot savu žurnālu vienai no tolaik Lielbritānijā lielākajām izdevēju kompānijām - IPC. Viņi vēlējās, lai es strādāju par redaktoru, un apvaicājās par maniem plāniem. Man kā vienmēr bija daudz ideju, un es viņiem par tām pastāstīju. Man radās iespaids, ka IPC direktoru padome bija apstulbusi, uzzinot par maniem pārdrošajiem nodomiem nākotnē. Es pastāstīju par studentiem domātajām lētajām bankām, par studentu naktsklubiem un viesnīcām. Teicu, ka mums jāiegādājas sava lēta dzelzceļa kom­pānija, bet, kad ieminējos par lēto aviolīniju, bija skaidrs, ka viņi uzskata mani par ķertu.
    "Mēs jums paziņosim par mūsu lēmumu," viņi teica, pava­dot mani līdz durvīm. "Nezvaniet mums, mēs paši jums pie­zvanīsim."
    Tā beidzās mani dižie plāni attiecībā uz žurnālu "Student". Pa to laiku mēs atvērām savu pirmo audiokasešu veikalu. Bieži domāju, kas būtu noticis, ja IPC direktoru padomes locekļi būtu ieklausījušies manos vārdos? Iespējams, tagad viņiem, nevis kompānijai "Virgin" piederētu aviokompānija un vilcieni.
    Mūsu nākamais solis bija skaņu ierakstu studijas atvēr­šana. Vēlējos, lai tā kļūtu par vietu, kur cilvēki varētu satikties un izklaidēties. 20. gs. 70. gadu sākumā skaņu ierakstu studijas pārsvarā atradās Londonā un tajās valdīja tikpat lietišķa gaisotne, kā jebkurā birojā. Tās nebija mūziķiem draudzīgas vietas. Viņiem nebūt nepatika spēlēt rokenrolu jau no devi­ņiem rītā. Turklāt ikvienai rokgrupai bija jāstiepj līdzi sava aparatūra un instrumenti. Turpretī es gribēju viņus apgādāt ar visu nepieciešamo, sākot ar sitamajiem instrumentiem un beidzot ar elektroģitārām. Tādēļ nolēmu pameklēt kādu lielu māju ārpus pilsētas, kur mēs varētu kļūt par vienu laimīgu ģi­meni.
    Es biju sajūsmā, ieraugot sludinājumu par kādas pils pārdo­šanu tikai par 2000 sterliņu mārciņu. Tas bija izdevīgs pirkums. Man patika ideja iegūt savā īpašumā pili. Es sapņoju, ka grupas, kas līdzīgas sešdesmito gadu "The Beatles" un "Rolling Stones" pulcējas tur, lai ierakstītu jaunus albumus.
    Pilns cerību un grandiozu plānu, aizbraucu uz Velsu, lai redzētu visu savām acīm. Diemžēl pils atradās jauna dzīvojamā rajona vidū. Mans sapnis izplēnēja. Atpakaļceļā uz Londonu es ieraudzīju vēl vienu sludinājumu par senas muižas mājas pārdošanu netālu no Oksfordas. Tā, protams, nebija pils, bet, iespējams, ka arī tā varēja būt piemērota.
    Es braucu pa šauriem ceļiem mazpazīstamā apkaimē. Ceļš pagriezās un ievijās koku alejā. Māja atradās ceļa galā. Tiklīdz ieraudzīju šo veco, jauko, neregulāri celto ēku, tūdaļ tajā iemī­lējos. Vakara saules apmirdzēta, tā stāvēja parka vidū. Tajā bija milzum daudz istabu. Rolingstoni un bītli varēja dabūt katrs savu ēkas spārnu. Viss bija lieliski. Satraucies es piezvanīju nekustamā īpašuma aģentam.
    "Tā maksā 35 000 sterliņu mārciņu," viņš sacīja.
    "Bet vai cenu nevarētu mazliet nolaist?" es jautāju.
    "Lai pārdotu ātrāk, mēs varam piekrist 30 000. Tas ir izde­vīgs darījums."
    Droši vien, ka tas ir izdevīgs darījums - ja ir šāda nauda. Bet manā rīcībā bija, augstākais, kādi 5000 sterliņu mārciņu. Pieprasītā summa tik ļoti pārsniedza manas iespējas, ka nebija nekādas jēgas mēģināt kaut kur sadabūt naudu. Taču man bija jāpamēģina un jāīsteno savs sapnis.
    Pirmoreiz mūžā es uzvilku elegantu uzvalku un nospod­rināju savas vecās skolas kurpes. Es gribēju atstāt vajadzīgo iespaidu uz bankas ierēdņiem un pārliecināt viņus, ka man var aizdot naudu. Vēlāk viņi stāstīja, ka, tiklīdz ieraudzījuši manu uzvalku un nospodrinātās kurpes, uzreiz nopratuši, ka man ir nopietnas finansiālās grūtības. Es parādīju viņiem mūsu veikala un preču izsūtīšanas biznesa grāmatvedības grāmatas un biju pārsteigts, ka viņi piedāvāja man 20 000 sterliņu mārciņu aiz­devumu. 1971. gadā tā bija liela nauda. Neviens un nekad agrāk man nebija aizdevis šādu summu. Tas mani gluži vai apstul­bināja un pildīja ar lepnumu. Es atskārtu, ka biju veicis garu ceļu kopš tā laika, kad zvanīju no skolas telefona automāta, cenšoties atrast reklāmdevējus savam žurnālam "Student". Bet joprojām pietrūka desmit tūkstoši sterliņu mārciņu.
    Cerēju, ka man palīdzēs vecāki. Viņi vienmēr bija mani atbalstījuši, un gan toreiz apzinājos, gan arī tagad, cik tas ir sva­rīgi, sevišķi ceļa sākumā. Savā laikā vecāki bija atvēruši nelie­lus kontus māsām un man. Trīsdesmit gadu vecumā katrs no mums saņemtu 2500 sterliņu mārciņu. Pajautāju vecākiem, vai varētu saņemt savu naudu jau tagad. Viņi uzreiz piekrita, bet tēvs apvaicājās: "Tev, vienalga, pietrūkst 7500 sterliņu mārciņu. Kur tu tās ņemsi?"
    "Es nezinu," atzinos.
    Tad tēvs teica: "Aizej pusdienās pie krustmātes Džoisas. Es paziņošu viņai par tavu apciemojumu."
    Tā es devos pusdienās pie savas mīļās krustmātes Džoisas. Viņa savā laikā bija saderējusi ar mani uz desmit šiliņiem, ka neiemācīšos peldēt. Tētis, kā solījis, bija viņai iepriekš piezvanī­jis. Krustmāte jau zināja par manu sapni iegādāties muižu. Viņa piekrita aizdot naudu ar noteikumu, ka atdošu to ar procentiem, kad varēšu atļauties. Es sāku murmināt pateicības vārdus, bet krustmāte Džoisa mani pārtrauca: "Paklau, Rikij, es nedotu tev šo naudu, ja negribētu. Bet kam īsti domāta nauda? Tam, lai kaut kas notiktu. Turklāt," viņa ar smaidu piebilda, "es zinu, cik tu esi neatlaidīgs, lai sasniegtu mērķi. Galu galā tu vinnēji arī desmit šiliņus atklātās un godīgās derībās."
    Man joprojām skanēja ausīs viņas vārdi, kad braucu saņemt savas muižas milzīgo atslēgu. Nauda domāta tam, lai kaut kas notiktu. Es ticēju šiem vārdiem toreiz un ticu tiem vēl šodien. Zināju, ka bez savas ģimenes atbalsta tagad neturētu rokās šo milzīgo dzelzs atslēgu. Es gan nezināju to, ka krustmātei Džoisai nebija 7500 sterliņu mārciņu. Viņa man tik ļoti ticēja, ka bija ieķīlājusi savu māju.
    Trīspadsmit gadus pēc tam, kad nopirkām muižu, mēs atklājām savu aviolīniju. Kad lidojām uz Ņujorku, lidmašīnā sēdēja manas ģimenes locekļi un draugi, - cilvēki, kuriem bija tik liela nozīme manā mūžā. Raugoties uz savu mīļo laimīgajām sejām, apzinā­jos, ka viņi bijuši tie, kas palīdzējuši man kļūt par to, kas esmu.

    Esmu apguvis vienkāršu patiesību - talants vienmēr ir jāat­algo. Pat ja kāds ir pieņemts darbā viena uzdevuma veikšanai, bet viņam ir labas idejas vai viņš ir spējīgs tikt galā ar vēl ko, - ļaujiet viņam to darīt. Tādēļ es bieži lūdzu padomu nejaušiem garāmgājējiem uz ielas, lidmašīnas vai vilciena pasažieriem. Ir taisnība, ka vienam parastam cilvēkam ir vairāk veselā saprāta nekā daudziem lielajiem priekšniekiem. Kens Berijs tam ir lie­lisks piemērs. Viņš sākumā bija darbinieks kādā no mūsu audio­kasešu veikaliem. Toreiz viņam bija jāsaskaita ieņēmumi, taču drīz vien viņš jau veica dažādus citus uzdevumus. Ja man bija vajadzīga kāda informācija, es vērsos pie Kena. Šķita, ka viņš zina visu par visu. Šodien cilvēki izmanto meklēšanas programmu "Google" vai "Yahoo". Toreiz mēs vienkārši pajautājām Kenam.
    Es kā vienmēr esmu sekojis Kena padomam. Reiz, kad mēs paplašinājāmies pārāk strauji, bet nauda bija gandrīz izsīkusi, es sasaucu ārkārtēju sapulci. Tolaik mūsu vispieprasītākais albums bija Maika Oldfīlda "Tubular Bells". Peļņa no tā deva līdzekļus visai mūsu darbībai. Taču līguma termiņš ar Maiku bija bei­dzies, un viņš pieprasīja lielāku honorāru par tā pagarināšanu. Es biju pilnīgi atklāts ar viņu. Pateicu, ka "Virgin Music" kopējie ienākumi bijuši mazāki par viņa nopelnīto.
    "Kādēļ?" jautāja Maiks.
    Es paskaidroju, ka daudzas rokgrupas vispār neienes mums nekādu naudu.
    "Tātad es finansēju visu jūsu darbību?" viņš jautāja.
    Es piekrītoši pamāju ar galvu. "Kopumā jā." Man šķita, ka Maikam būs patīkami uzzināt, cik daudziem mūziķiem viņš sniedz atbalstu.
    Bet tas viņu ļoti aizkaitināja. "Es netaisos dāvāt naudu, lai jūs izšķiestu to visādiem draņķiem," viņš paziņoja. "Jūs varat atļauties maksāt man vairāk."
    Ārkārtējā sapulcē es pateicu, ka mēs esam likuši uz spēles visu, paļaujoties uz vienu dziedātāju. Mums ir jānoslēdz līgums ar jauniem mūziķiem un dziedātājiem. Mums vajag vairāk jaunu hitu, lai vienmērīgāk sadalītu risku un palielinātu kompānijas ieņēmumus.
    Kens Berijs jau bija izdarījis visus aprēķinus. "Man ir skaidrs, ka mums jātiek vaļā no visiem izpildītājiem, izņemot Maiku Oldfīldu," viņš teica.
    Es zināju, ka mēs varētu šā tā iztikt un pelnīt naudu ar vienu Maiku Oldfīldu, tomēr mani uztrauca tas, ka līdz ar to mēs aiz­vien paliktu maza kompānija. Ja viņa diskus vairs nepirks, mēs tūdaļ noiesim dibenā. Es pateicu Kenam, ka mums jānoslēdz līgums ar jaunu grupu - turklāt nekavējoties!
    Lai ietaupītu naudu, galēji samazinājām visus izdevumus: pārdevām savas automašīnas, slēdzām baseinu mūsu muižā, neizmaksājām sev algu. Bet tas viss nebija sarežģīti. Daudz grūtāk bija zaudēt mūziķus un darbiniekus. Tomēr, lai pastā­vētu, mums tas bija jādara. Beidzot izķepurojāmies, paraks­tījuši līgumu ar grupu "Sex Pistols". Tā bija pirmā grupa, kas sāka spēlēt pankroku , un šis virziens kļuva par jaunu vispārēju aizraušanos.
    Tad notika kāds jocīgs atgadījums. Kad bijām lauzuši līgumu ar Deivu Bedfedu, kas sacerēja lielisku mūziku, viņš uzrakstīja man ļoti laipnu vēstuli, piebilzdams, ka saprotot mūsu stāvokli. Vēstulei bija vairākas lappuses, un tā bija ļoti draudzīga un pie­klājīga. Turklāt viņš bija aizrakstījis arī Maikam Oldfīldam, taču šoreiz lamādams mani pēdīgiem vārdiem. Diemžēl, ievietodams vēstules, Deivs bija sajaucis aploksnes!

    Cilvēki man bieži jautā, kā es tik daudz laika varot atvē­lēt piedzīvojumiem visā pasaulē. Un es atbildu: ja esi izvēlējies īstos cilvēkus, vari pilnībā paļauties uz viņiem, zinot, ka tavā prombūtnē viss noritēs, kā nākas. 1987. gadā, kad padomē norisa sīva cīņa par kompānijas "EMI" pirkšanu, man bija jādodas prom. Es biju piekritis lidot ar Pēru gaisa balonā pāri Atlantijas okeānam, un laiks pieturējās jauks. Ja mēs atteiktos no lidojuma, varētu palaist garām izdevību. Es aizbraucu, zinā­dams, ka atstāju uzticamus cilvēkus sarunām par līguma noslēg­šanu. Tomēr, ņemot vērā to, ka risks aiziet bojā lidojuma laikā bija pietiekami liels, sarunas tika atliktas, līdz es atgriezīšos - ja vispār atgriezīšos.
    1987. gada biržas viesulis bija aizmēzis visus mūsu sapņus nopirkt kompāniju "EMI". Birža bankrotēja, un mūsu akciju vērtība samazinājās. Bankas neticēja, ka stāvoklis var uzlaboties, un nepiešķīra mums nekādus aizdevumus. Galu galā biju spiests aizmirst par kompānijas "EMI" pārņemšanu. Dīvainā kārtā "British Airways" aviolīnijas "netīro spēlīšu" laikā, kad centos saglabāt savu aviolīniju, biju spiests kompānijai "EMI" pārdot kompāniju "Virgin Music" par pusmiljardu sterliņu mārciņu. Tā bija viena no skumīgākajām dienām manā mūžā - taču biznesā dažkārt jāpieņem ļoti skaudri lēmumi. Ja aviolīnija izputētu, simtiem cilvēku zaudētu darbu. Tomēr ieņemtais pusmiljons sterliņu mārciņu garantēja mūsu finansiālo drošību ilgam lai­kam un sniedza man iespēju uzsākt jaunu biznesu. Arī kompānijas "Virgin Music" stāvoklis bija stabils. Taču galvenais - bija saglabājusies firma un neviens nebija zaudējis darbu.

    Ja man jautātu, kam ticu visvairāk, es atbildētu: savai ģime­nei. Es nelokāmi ticu tai. Zinu, ka dažkārt cilvēki šķiras, - tas gadījies arī ar mani. Zinu arī to, ka daži cilvēki dzīvo vientu­lībā. Taču tuvi draugi arī ir kā ģimene. Mums visiem nepie­ciešams atbalsts un palīdzība. Lai gan esmu iemācījies stāvēt stingri uz kājām, bez ģimenes un draugu uzticības neko nebūtu sasniedzis.

    8 - The EMI Group (The Electric and Musical Industries Ltd) - britu mūzikas kompānija, kas tika dibināta 1931. gadā, sākumā bija skaņu ierak­stu studija, tagad ir viena no pasaulē lielākajām kompānijām.

8. RESPEKTĒ CITUS CILVĒKUS!

    Esi pieklājīgs un cieni citus cilvēkus!
    Izturies godprātīgi!
    Sargā savu labo vārdu!
    Esi godīgs, slēdzot ikvienu darījumu!
    Kompānijas "Virgin Music" pastāvēšanas pašā sākumā reiz vedu sarunas ar dažiem japāņu biznesmeņiem. Viņi izturējās ļoti pieklājīgi pret jaunekli, kas bija ģērbies svīterī un džinsos un kam turklāt nebija naudas. Viņi iemācīja man to, cik svarīgi biznesā turēt acis vaļā, uzmanīgi klausīties un būt pieklājīgam. Viņi apgalvoja, ka nekad nevarot zināt, kas uz tevi skatās un tevī klausās. Cilvēki runā. Baumām ir paradums nonākt pie tiem, par kuriem tiek baumots.
    Man pašam gadījies to piedzīvot. Reiz steidzos uz kādu sanāksmi. Es kavējos, tādēļ paķēru dažus dokumentus un ielēcu taksometrā. Šoferis izrādījās ļoti runīgs vīrs. Viņš teica: "Es tevi pazīstu! Tu esi Diks Brensons. Tev pieder skaņu ierakstu firma"
    "Jā, tā ir," es teicu.
    "Redz, kā man laimējies. Pats misters Brensons manā taksī!"
    Es cerēju, ka viņš aizvērsies un ļaus man beidzot pārskatīt līdzpaņemtos dokumentus, bet šoferis nerimās. Viņš teica, ka pa dienu sēžot pie stūres, bet vakaros spēlējot rokgrupā bun­gas. Šoferis apvaicājās, vai es gribētu noklausīties kaseti ar viņa ierakstu. Sirds man vai pamira. Cilvēki vienmēr pabāž man savus ierakstus, cerot, ka kļūs populāri.
    Es negribēju būt rupjš, tādēļ teicu: "Labprāt."
    "Nē, tu izskaties noguris. Bet vai zini ko? Mana mamma dzīvo tepat tuvumā. Viņa būtu priecīga ar tevi iepazīties. Ieskriesim pie viņas un iedzersim tasi tējas."
    "Nevaru, es jau tā kavējos..." aši atbildēju.
    "Es pieprasu, tēvoc. Tase tējas ir tieši tas, kas tev vajadzīgs." "
    Paldies," es vārgā balsī sacīju.
    Kad jau bijām piebraukuši pie mājas, šoferis ieslēdza savu kaseti. Es izdzirdu vārdus, kas plūda no skaļruņiem: "I can feel it, coming in the air tonight..." Tad viņš izlēca no priekšējā sēdekļa un atvēra man durvis. Taksometra šoferis bija Fils Kolins, kas smējās, vēderu turēdams.
    Kad veidoju savu realitātes šovu "Miljardu mantinieki", izmantoju no Fila aizgūto ideju. Es pārtapu par vecu taksometra šoferi un vadāju jaunos dalībniekus uz muižu, kur notika filmē­šana. Abām ausīm klausījos, ko viņi runā aizmugurējā sēdeklī. Ievēroju arī to, kā viņi izturas pret vecu vīru, kas nespēj panest viņu smagos čemodānus. Līdz ar to es - dalībniekiem par lielu sarūgtinājumu - daudz ko par viņiem uzzināju.
    Respektēt cilvēkus nozīmē cienīt ikvienu no viņiem, ne tikai tos, uz kuriem gribi atstāt iespaidu.
    Japāņi spēj gaidīt 200 gadus, līdz tiks sasniegts viņu kompā­nijas ilgtermiņa mērķis. Viņi necer uz ātru peļņu. Viņiem patīk lēna, bet stabila izaugsme. Reiz es meklēju finanšu partneri kompānijai "Virgin Music". Mēs vedām sarunas ar daudziem amerikāņiem. Viņi bija ar mieru investēt, taču vienlaikus vēlē­jās praktiski iesaistīties kompānijas vadībā. Mums ir savs darba stils, tādēļ mēs meklējām neuzkrītošu partneri. Mēs zinājām: ja partneris būs pārāk aktīvs, viņš var izraisīt konfliktus. Es atcerē­jos Japānas biznesmeņus, kuri pirms vairākiem gadiem bija tik laipni izturējušies pret mani, un mēs pievēršamies Austrumiem. Es apvaicājos kādam japāņu biznesmenim, kas bija ieradies uz pārrunām ar mani, kā viņš iztēlojas mūsu kopējo darbu.
    "Mister Brenson," viņš pieklājīgi vaicāja, "kādu sievu jūs izvēlētos, - amerikānieti vai japānieti? Ar amerikāņu sievām ir ļoti sarežģīti. Šķiršanās, alimenti. Turpretī japāņu sievas ir uzti­camas un mierīgas."
    Tomēr "uzticamas un mierīgas" nenozīmēja "vājas". Mūs tas pilnībā apmierināja - un mēs izvēlējāmies kompāniju, kas piederēja šim japānim.

    Labāko mācību mūžā esmu guvis, kad darīju kaut ko neli­kumīgu. Mani pieķēra, un tad nācās maksāt. Tolaik es mazliet līdzinājos garmatainam hipijam vai pirātam. Tā šķita rotaļa. Es biju drosmīgs, bet arī muļķis. Ir reizes, kad nav vērts riskēt.
    20. gs. 70. gados visi bija mazliet hipiji un uzskatīja, ka pār­kāpt likumu ir stilīgi. Vispārējo noskaņojumu raksturoja vārdi "mēs un viņi". Pirātiskās raidstacijas tricināja gaisu no ofšoriem. Tika lietots milzum daudz narkotiku. Mana avantūra šķita kā sīka blēdība. Es to nejauši izdomāju 1971. gada pavasarī. Kom­pānija "Virgin" jau bija pazīstama ar to, ka pārdeva lieliskas, samērā lētas audiokasetes, un mēs bijām saņēmuši lielu pasū­tījumu no Beļģijas. Ja eksportē diskus uz Beļģiju, Lielbritānijā tie netiek aplikti ar nodokļiem, tādēļ es nopirku ar nodokļiem neapliekamās audiokasetes tieši no ražotājiem un noīrēju fur­gonu, lai aizvestu tās pāri Lamanšam ar prāmi. Biju nodomājis ierasties Francijā un no turienes ar mašīnu braukt tieši uz Beļ­ģiju. Man nebija ne jausmas, ka Francijā būs jāmaksā nodokļi.
    Duvrā muitnieki apzīmogoja manus papīrus, norādot disku daudzumu, kurus vedu. Kad ierados Francijā, man palūdza uzrādīt pierādījumu, ka negrasos pārdot šīs audiokasetes Fran­cijā. Es parādīju savu pasūtījumu no Beļģijas un sacīju, ka mēs braucam caur Franciju tranzītā, bet tas neko nelīdzēja. Franči paziņoja, ka aizturēšot visu manu preci muitā, līdz es samaksā­šot nodokļus.
    Mēs nikni strīdējāmies, bet, tā kā negribēju maksāt, man bija jāatgriežas ar prāmi Duvrā ar visām audiokasetēm. Es biju pārskaities, ka esmu izšķiedis laiku un zaudējis lielisku pasū­tījumu. Taču atpakaļceļā uz Londonu man ienāca prātā, ka manā rīcībā ir autofurgons ar audiokasetēm, kas nav apliktas ar nodokļiem. Tam pierādījums bija muitas apzīmogotie papīri. Es nospriedu, ka diskus varēs pārdot "Virgin" veikalos, kā arī pa pastu un papildus nopelnīt 5000 sterliņu mārciņu.
    Protams, rīcība bija nelikumīga, tomēr es nospriedu, ka tas nav nekāds lielais likuma pārkāpums. Sākumā taču grasījos visu darīt godīgi. Tolaik kompānija "Virgin" bija parādā bankai 15 000 sterliņu mārciņu. Šķita, ka tā ir negaidīta veiksme, ka pats liktenis mums palīdz izkulties no parādiem. Man vienmēr bija izdevies tikt sveikā cauri, pārkāpjot likumus, un es cerēju, ka izdosies arī šoreiz. Viss veiktos lieliski, ja mani nebūtu pār­ņēmusi alkatība. Es neapmierinājos ar to, ka pārdevu vienu fur­gonu kasešu, bet četrreiz devos uz Franciju, ikreiz izlikdamies, ka diski domāti eksportam, - un ikreiz atgriezos ar tiem mājās. Pēdējoreiz es pat nepapūlējos uzbraukt uz prāmja. Pēc tam kad prece bija apzīmogota muitā, es gluži vienkārši apbraucu apkārt Duvras ostai, iebraucot pa vieniem un izbraucot pa otriem vār­tiem, un devos tieši mājās. Esmu pārliecināts: ja mani nebūtu pieķēruši, es turpinātu tādā pašā garā. Šķita, ka tas ir tik vien­kārši. Diemžēl tā nebija vis. Mani jau novēroja.
    Es laikus tiku brīdināts, ka būs kratīšana. Mums bija viena nakts, lai atbrīvotos no visām ar nodokļiem neapliekamām pre­cēm. Mēs sakārtojām noliktavu un bijām pārliecināti, ka muit­nieki nesāks pārmeklēt mūsu veikalus. Kad muitnieki iebrāžas noliktavā, es smīnēju, vērodams, kā viņi meklē nelegālos diskus. Man nebija ne jausmas, ka vienlaikus tiek pārmeklēti arī veikali. Biju pamatīgi šokēts, kad nonācu cietumā.
    Es tam nespēju noticēt. Man šķita, ka apcietina tikai noziedzniekus. Un tad man pamazām atausa, ka es nebiju ne hipijs, ne pirāts. Tā nebija rotaļa. Es tiešām biju noziedznieks. Man ienāca prātā skolas direktora vārdi. Kad sešpadsmit gadu vecumā pametu mācības, viņš man teica: "Brenson, es paredzu, ka tu vai nu nonāksi cietumā, vai kļūsi par miljonāru."
    Miljonārs es vēl nebiju, bet cietumā jau biju nonācis. Vecāki man visu mūžu centās iestāstīt, ka vienīgais, kas cilvēkam jāsargā, ir viņa labais vārds. Tu vari būt bagāts, bet, ja cilvēki tev neuzticas, tava bagātība neko nenozīmē. Gulēdams uz plika sintētiskā matrača zem izdilušas segas, es nosolījos, ka nekad vairs neko tamlīdzīgu nedarīšu un visu atlikušo mūžu rīkošos saskaņā ar likumu.
    No rīta mamma atnāca uz tiesu, lai mani morāli atbalstītu. Naudas advokātam man nebija, un es palūdzu piešķirt man bezmaksas aizstāvi. Tiesnesis paziņoja: ja viņš apmierināšot manu lūgumu, es nevarēšot pamest cietumu pret drošības naudu. Summa, kuru viņš noteica, bija graujoša - 30 000 ster­liņu mārciņu. Šādu naudu es nevarēju sadabūt. Protams, man piederēja muiža, bet tā vēl bija ieķīlāta. Tad mamma drošības naudas vietā piesolīja savu māju. Viņas ticība man bija gandrīz neizturama. Viņa raudzījās uz mani pāri visai tiesas zālei - un mēs abi sākām raudāt.
    Es vienmēr atcerēšos vārdus, kurus viņa sacīja atpakaļceļā uz Londonu: "Es zinu, ka tu esi guvis mācību, Rikij. Neraudi - izlietu ūdeni nesasmelsi. Mums jādzīvo tālāk un jātiek galā ar problēmām."
    Muitas ierēdņi piekrita neierosināt krimināllietu un bija ar mieru nokārtot visu bez tiesas. Man uzlika sodu, kas bija trīs­reiz lielāks par manu nelegāli iegūto peļņu. Summa sasniedza 45 000 sterliņu mārciņu. Šo summu man atļāva samaksāt gada laikā, veicot trīs maksājumus. Es neļaunojos. Biju izrādījis necieņu likumam un pelnījis sodu. Kopš tā laika mana devīze ir: nekādas nelikumīgas darbības.
    Vienīgais veids, kā saglabāt pašcieņu, bija samaksāt visu līdz pēdējam penijam. Patiesībā es pat biju vinnējis. Mans mērķis bija pelnīt daudz naudas, bet darīt to absolūti legāli. Mēs rāvāmies melnās miesās, vērdami vaļā jaunus "Virgin Records" vei­kalus un kaldami plānus kompānijas paplašināšanai.
    Kopš tā laika, ja man jautā, ciktāl esmu gatavs iet, lai sa­sniegtu savus mērķus, atbildu vienu un to pašu: man galvenais ir nepārkāpt likumu, un es vienmēr pārbaudu, vai tā patiešām ir. Reputācija ir viss, kas tev pieder.
    Ja jūs uzsāktu jaunu biznesu un jautātu man, ko es varētu ieteikt, es atbildētu: "Esi godīgs, slēdzot ikvienu darījumu. Neblēdies - bet tiecies uzvarēt." Šis likums attiecas arī uz jūsu personisko dzīvi.
    Mana devīze ir šāda: "Nekad nedari to, kas neļauj tev mie­rīgi gulēt naktīs." Tas ir labs likums, un ir vērts rīkoties saskaņā ar to.

9. DARI LABU!

    Centies mainīt pasauli; kaut mazliet!
    Saskati būtisko un palīdzi citiem!
    Nekaitē!
    Vienmēr domā, kā vari būt noderīgs!
    Es tiku audzināts pārliecība, ka ikviens no mums var mai­nīt pasauli. Es ticēju, ka mūsu pienākums ir palīdzēt citiem un iespēju robežās darīt labu. Domāju, ka mans skolas direktors bija apstulbis, kad uzrakstīju viņam garu ziņojumu par to, kā viņš varētu labāk vadīt mūsu skolu. Apcerējums beidzās ar patē­tiskiem vārdiem: "Man būtu interesanti uzzināt jūsu domas par šo jautājumu, bet ietaupīto naudu varētu ieguldīt manu turp­māko plānu īstenošanā."
    Direktors nesmējās un pat nesodīja mani par nekaunību. Viņš atdeva man ziņojumu un dzedri piebilda: "Ļoti labi, Brenson. Nodrukā to skolas žurnāla."
    Taču es pametu skolu un nodibināju savu žurnālu. Man gribējās to izmantot kā platformu, lai mainītu pasauli. Kad mēs ar māsu Lindi centāmies uz ielas pārdot žurnālu "Student", mums pienāca klāt kāds klaidonis un lūdza nedaudz naudas. Man nebija ne pensa, taču bija tik kvēla vēlēšanās darīt labu, ka tūdaļ norāvu drēbes un atdevu tās viņam. Atlikusī diena man bija jāpavada ievīstītam segā, bet jutu, ka esmu veicis kaut ko cildenu.
    Vēl viens veids, kā mēs palīdzējām cilvēkiem, bija konsultā­ciju centra atvēršana studentiem. Viņi varēja uzdot jautājumus par jebko, sākot ar maksu par dzīvokli un beidzot ar grantu saņemšanas noteikumiem, taču viņus galvenokārt interesēja ar seksu saistītās problēmas. Tolaik ar šādiem jautājumiem citur nebija kur vērsties. Centrs guva tik lielus panākumus, ka pat vēl tagad - pēc 35 gadiem - nav zaudējis savu popularitāti.
    Dažus nākamos gadus pavadīju, veidodams kompāniju "Virgin". Pelnīt naudu bija jauki, tomēr tas nebija manas dzīves galvenais mērķis. Man patīk grūts darbs. Cilvēks, kas radījis IKEA9, iedala visu savu dienu desmitminūšu posmos. Lūk, ko viņš saka: "Ja desmit minūtes ir pagājušas, tas jau ir neatgrie­zeniski. Iedali savu dzīvi desmitminušu posmos un neizšķied ne mirkli." Nevajag pavadīt laiku, nevajadzīgi rosoties, bet gan izmantot to lietderīgi. Bils Geitss - bagātnieks, kas vairāk par citiem ziedo labdarībai, - apgalvo, ka viņš saviem darbiniekiem ļaujot divas stundas dienā skatīties gaisā ar noteikumu, ka viņu prāts ir pastāvīgi nodarbināts. Alberts Einšteins radīja savu rela­tivitātes teoriju domās, nelietodams papīru un rakstāmspalvu. Viņš to pierakstīja vēlāk. Patiesību sakot, arī es savas labākās idejas izstrādāju galvā. Bet, tā kā šādam darbam rokas nav vaja­dzīgas, man sagādā prieku fiziski grūti uzdevumi, tādi kā Atlan­tijas okeāna šķērsošana motorlaivā.
    Saka, ka nauda esot visa ļaunuma sakne. Bet tā nevar būt. Naudu var izmantot arī labiem mērķiem. Lielākos labdarības fondus pasaulē dibinājuši bagāti cilvēki, taču dažas no šīm organizācijām sāka savu darbību ar gluži niecīgiem līdzekļiem. Hārvardu, turīgāko Amerikas Universitāti, dibinājis labdarības fonds. Tā aizsākās ar dažām grāmatām un trīssimt piecdesmit dolāriem. IKEA sākās dārza šķūnī, bet par kompānijas mātes uzņēmumu kļuva labdarības fonds. Vīrs, kas izgudroja ātrās ēdināšanas restorāna produktu Big Mac, sāka savu karjeru, pār­dodams papīra glāzītes. Viņš arī bija viens no tiem, kuri vel­tīgi nešķiež laiku. "Ja jums ir laiks slaistīties, jums ir laiks arī strādāt," viņš bieži sacīja saviem darbiniekiem. Iespējams, viņš ļoti steidzās, tādēļ ideja izveidot McDonald viņam radās tikai piecdesmit divu gadu vecumā. Tagad viņa uzņēmums ziedo labdarībai 50 miljonus dolāru gadā.
    Tātad nauda var darīt arī labu. Un nebūt nav jābūt bagātam, lai tā rīkotos. Agrāk bērni bieži nodeva foliju un tukšās kolas skārdenes, lai savāktu naudu labiem darbiem. Tagad viņi rīko labdarības skrējienus un ziedo līdzekļus, lai organizētu milzu koncertu Live Aid10, kas ar satelīttelevīzijas palīdzību norisi­nās dažādās valstīs. Ir daudz veidu, kā palīdzēt citiem. Viens no vienkāršākajiem veidiem ir nedarīt ļaunu, bet tas vispār nemaksā neko.

    Kad man palika četrdesmit gadu, es atskārtu, ka esmu nonā­cis savas dzīves viszemākajā punktā. Mēs karojām ar kompāniju "British Airways" par vietu debesīs. Mūsu aviolīnija bija kļuvusi par uzvarētāju kategorijā "Gada labākā biznesa klase", bet, lai iegūtu naudu kompānijas uzturēšanai, bija pastāvīgi jācīnās. Tikai daudzie kompānijas "Virgin Music" izlaistie hiti ļāva mums neiekļūt parādos. Saimons, kas tolaik vadīja kompāniju "Virgin Music", šķiet, bija zaudējis interesi par to - galvenokārt tādēļ, ka uzskatīja, ka aviolīnija mūs izputinās. Es apsēdos un atskatījos uz nodzīvoto mūžu. Uzdevu sev jautājumu: vai gribētu darīt ko jaunu, ja viss pilnībā būtu jāmaina? Es nekad neesmu bijis kaislīgs lasītājs, tomēr nolēmu vairāk laika veltīt lasīšanai.
    Es pavaicāju Džoanai: "Varbūt iestāties koledžā un iegūt vēsturnieka diplomu?"
    "Tu gluži vienkārši gribi skraidīt pakaļ skaistām meitenēm," viņa strupi atteica.
    Vai Džoanai bija taisnība? Vai man tiešām bija sākusies pus­mūža krīze?
    Iespējams. Toreiz domāju nevis par to, ko varu darīt savā labā, bet prātoju, ko spēju paveikt citu labā. Iztēlojos, ka varētu pievērsties politikai vai izmantot savas biznesmeņa spējas, lai izdarītu kaut ko noderīgu, piemēram, risinātu svarīgas pro­blēmas, tādas kā cīņa ar tabakas ražotājiem. Es varētu finan­sēt pretvēža līdzekļu izstrādi, pievērsties veselības aizsardzī­bas sistēmai vai palīdzēt bezpajumtniekiem. Bija daudz veidu, kā varētu būt noderīgs. Šo ceļu arī izvēlējos visai atlikušajai dzīvei.
    Man šķiet, ka laiku pa laikam mums visiem jāizvērtē sava dzīve. Vai esam sasnieguši izvirzītos mērķus? Vai ir kaut kas tāds, no kā varētu atteikties? Es nerunāju par to, ka jāizmet novalkātās kurpes vai veci krēsli. Es uzskatu, ka mums jāatmet sliktie paradumi vai laiskums, kas neļauj virzīties uz priekšu un tikai piesārņo smadzenes.
    Mans brālēns Pīters Skots vada lielu ūdensputnu rezervātu. Kad pateicu viņam, ka vēlos piesaistīt savvaļas putnus savam piemājas ezeram Oksfordā, viņš sniedza man visus nepiecieša­mos padomus. Es padziļināju ezeru un uzbēru vairākas salas, lai putniem būtu, kur ligzdot. Gulbji, pīles, zosis un gārņi salaidās tur no visām pusēm. Tā ir ļoti klusa vieta, kur varu ļauties vien­tulīgām pārdomām. Man parasti patīk atrasties cilvēku drūzmā vai būt kopā ar ģimeni, bet dažkārt vajadzīgs miers. Man patīk klaiņot gar ezeru un domāt.
    Kad cīnījos par mūsu aviolīnijas pastāvēšanu, jutos paga­lam apjucis. Tā ar mani gadījās tikai dažreiz. Man bija jāpieņem izšķirošs lēmums. Kad bankā pateicu, ka kompānija "Virgin Music" ir vismaz pusotra miljarda sterliņu mārciņu vērta, mani ņēmās pārliecināt, ka tā jāpārdod, lai atmaksātu aizdevumus, kuri bija paņemti aviolīnijas attīstībai. Man bija divas izvēles: slēgt aviolīniju vai pārdot skaņu ierakstu kompāniju. Visu sarež­ģīja tas, ka gribēju saglabāt gan vienu, gan otru. Vēlējos vienīgi to, lai banka neceļ iebildumus. Man šķita: ja banka zinās, cik nopietns ir mūsu mūzikas bizness, tad sapratīs, ka nauda ir dro­šībā. Taču bankām nepatīk riskēt, un bankas darbinieki man lika saprast: ja es nepārdošot kompāniju "Virgin Music", viņi pieprasīšot dzēst parādus par aizdevumu. Nezināju, ko lai dara. Es mīlēju "Virgin Music" un zināju, ka tā joprojām attīstīsies. Turklāt mēs nupat bijām noslēguši līgumu ar "Rolling Stones", un es jutos tā, it kā grasītos nodot šo grupu un visus pārējos mūziķus. Nezināju, kā lai rīkojas tai lietainajā dienā, kad stai­gāju gar ezera krastu.
    Šajā trauksmainajā laikā, 1990. gada augustā, Irāka iebruka Kuveitā. Ziņās es dzirdēju, ka 150 000 bēgļu šķērsojuši Jordānijas robežu. Es biju draudzīgās attiecībās ar Jordānijas karali Huseinu un karalieni Nūru. Arābu izcelsmes amerikāniete kara­liene Nūra bija ne vien skaista sieviete, bet arī izglītota arhi­tekte, kas ar vīru iepazinās, kad strādāja Jordānijas aviokompā­nijā. Mums bija daudz kopīgu interešu. Karaliene bija redzējusi mani televīzijā, kad ar gaisa balonu lidoju apkārt zemeslodei, un vēlāk man piezvanīja, lai apvaicātos, vai es karaliskās ģime­nes locekļiem apņemtos iemācīt vadīt gaisa balonu.
    Es aizvedu savu gaisa balonu uz Jordāniju un iepazinos ar karalisko ģimeni. Viņi visi bija tikpat patīkami cilvēki kā pati karaliene, arī bērni bija pieklājīgi un draudzīgi. Lieliski pava­dīju laiku, lidodams virs galvaspilsētas un raudzīdamies lejā uz senatnīgajām celtnēm, kuru jumti bija klāti ar sarkaniem daksti­ņiem. Kad cilvēki uzzināja, ka virs viņu galvām pītajā grozā lido karalis un karaliene, viņi sāka skriet pakaļ balonam, lūkojoties augšup un sveicot augsto pāri. Tolaik karalim neklājās viegli. Viņš jau bija pārdzīvojis vairākus atentātus, un viņu pastāvīgi apsargāja bruņoti vīri. Tomēr viņi nezināja, kā var aizsargāt karali, ja viņš lido debesīs bez viņiem. Pašam Huseinam gan tas bija līksms, pilnīgas brīvības brīdis.
    Kad Sadams Huseins iebruka Kuveitā, es televīzijā redzēju, ka tūkstošiem bēgļu nemitīgā straumē šķērso Jordānijas robežu. Piezvanījis karalim Huseinam un karalienei Nūrai, apvaicājos, vai varu kaut kā palīdzēt. Es gribēju būt noderīgs. Karaliene atbildēja, ka uzzināšot, kas nepieciešams visvairāk, un sazinā­šoties ar mani. Viņa piezvanīja tajā pašā dienā un jautāja, vai es varot sagādāt segas. Tuksnesī pa dienu ir ļoti karsts, bet naktī - ļoti auksts. Karaliene paskaidroja, ka segas varēs izmantot kā nojumi dienā, bet naktī cilvēki sasildīsies, ievīstoties tajās.
    "Vairāki mazi bērni jau nomiruši," teica karaliene Nūra.
    "Cik segu vajadzīgs?" es jautāju.
    Viņa nosauca skaitli - simt tūkstoši.
    "Mums atlikušas tikai kādas divas trīs dienas. Tad cilvēki sāks mirt simtiem. Tas ir ļoti steidzami, Ričard."
    "Virgin" aviolīnijas darbinieki tūdaļ ķērās pie darba, zvanī­dami visiem, kuriem vien varēja. Pēc divām dienām viens no mūsu lielajiem reaktīvajiem laineriem jau lidoja uz Jordāniju, vezdams 40 000 segu, tonnām rīsu un medikamentu krājumus. Atpakaļceļā mēs paņēmām Lielbritānijas pilsoņus, kas Jordānijā bija iestrēguši kara dēļ. Tiklīdz es atgriezos Lielbritānijā, man tūdaļ paziņoja, ka kompānijas "British Airways" prezidents kļuvis vai traks aiz dusmām. Viņš teicis, ka pēc palīdzības vaja­dzēja griezties pie viņa. Taču viņam norādīja, ka es - atšķirībā no viņa - pats piedāvāju savu palīdzību. Turklāt iepriekš viņš bija aizliedzis lidmašīnas izmantot starpvalstu konfliktu laikā, pat tādos gadījumos, kad pie viņiem vērsās organizācija "Christian Aid"11. Turpretī tagad "British Airways" prezidents bija sagādājis kravu ar segām un steidzīgi nosūtīja to uz Jordāniju. Es biju gandarīts, ka mūsu piemērs kaut nedaudz pamudināja viņu sniegt cilvēkiem palīdzību.
    Uzzinājis, ka mūsu sūtījums nebija nonācis līdz visiem bēg­ļiem, es tūlīt izlidoju uz Jordāniju, lai tiktos ar karali un karalieni viņu pilī. Es strīdējos ar ministru, kurš, kā man kļuva zināms, bija bloķējis visu procesu, un piespiedu viņu nosūtīt segu kravu uz bēgļu nometnēm. Ar karali Huseinu mēs daudz runājām arī par Sadamu. Karalis vēlējās, lai Jordānija šajā bruņotajā kon­fliktā, kas tolaik šķita neizbēgams, ieturētu neitralitāti. Viņa valsts stāvoklis bija diezgan nestabils, un karalis labi izprata abu konfliktējošo pušu problēmas. Viņš cerēja, ka visu izdosies nokārtot sarunu ceļā, taču bažījās, ka Rietumi var uzsākt karu, lai aizsargātu Kuveitas naftas laukus. Karalis apzinājās, ka laika jebkādu lēmumu pieņemšanai atlicis ļoti maz.
    Dažas dienas pēc tam Londonā skatījos televīzijas ziņas un ieraudzīju Sadamu. Kā noskaidrojās, viņš bija sagrābis britu ķīl­niekus un gribēja izmantot viņus kā dzīvu vairogu. Sāku prātot, ko varētu darīt, lai palīdzētu viņiem šajā situācijā. Biju viens no ļoti nedaudzajiem Rietumu cilvēkiem, kuriem bija tieša saikne ar karali Huseinu, kas savukārt bija viens no nedaudza­jiem, kuriem uzticējās Sadams. Mēs varējām organizēt sarunas, apejot visus saniknotos politiķus, un kaut ko paveikt līdz kara sākumam. Man radās ideja piedāvāt Sadamam apmainīt ķīlniekus pret medikamentiem. Karalis Huseins varētu sazinā­ties ar viņu un paziņot manus priekšlikumus. Piezvanīju kara­lienei Nūrai un apvaicājos, vai viņa nepalīdzētu īstenot manu plānu.
    "Brauc šurp un paliec pie mums, Ričard. Tu pats varēsi apspriest to ar karali," viņa teica.
    Es atkal nonācu Jordānijā, kur trīs dienas pavadīju saru­nās ar karali Huseinu. Viņš piekrita, ka vajagot steidzīgi kaut ko uzsākt, pirms nav noticis ļaunākais. Es apsēdos un, rūpīgi apdomādams katru vārdu, ar roku uzrakstīju ļoti pieklājīgu vēs­tuli Sadamam. Lūdzu viņu atbrīvot visus ārzemniekus, kas bija aizturēti Irākā, un kā labas gribas žestu piedāvāju nosūtīt medi­kamentus, kuru Irākā trūka. Vēstuli parakstīju šādi: "Ar patiesu cieņu, Ričards Brensons."
    Pēc vakariņām karalis aiznesa manu vēstuli uz savu kabi­netu un pārtulkoja to arābu valodā. Viņš pievienoja tai savu personisko pavadvēstuli Sadamam un ar īpašu kurjeru nosū­tīja uz Irāku. Tā kā man vairs nebija ko darīt, aizlidoju mājās.
    Pēc divām dienām karalis Huseins sazinājās ar mani un pavēstīja labas ziņas. Sadams esot teicis, ka atbrīvošot slimos ķīlniekus, sievietes un bērnus, taču vēloties, lai kāds ietekmīgs cilvēks ierodas Irākā un personiski, televīzijas kameru priekšā, viņam to palūdz. Es tūdaļ piezvanīju bijušajam premjerminis­tram Edvardam Hītam. Mēs gluži labi sapratāmies, jo abi inte­resējāmies par jahtām. Viņš uzreiz piekrita. Tas bija ārkārtīgi drosmīgs solis no viņa puses.
    Saskaņā ar plānu Edvardam Hītam bija vispirms jālido uz Jordāniju un jāapmetas pie karaliskās ģimenes. No turienes viņš drošā ceļā tiktu nogādāts Irākā.
    Dienu vēlāk man piezvanīja pats karalis Huseins. "Man ir labas ziņas jums, ser. Jūs varat doties uz Irāku. Sadams ir devis vārdu, ka jūs būsit pilnīgā drošībā."
    Pirms aizlidošanas mani uztrauca tikai viens. Lai gan Sadams bija devis vārdu, daudzi uzskatīja, ka viņš varot saņemt mani un Edvardu Hītu par ķīlniekiem un konfiscēt lidmašīnu. Augstās riska pakāpes dēļ neviens negribēja apdrošināt laineri. Ja Sadams tiešām to konfiscēs, mūsu kompānija bankrotēs. Šajā avantūrā es riskēju ar visu - taču runa bija par cilvēku dzīvī­bām. Atpakaļceļa nebija.
    Kad mūsu lidmašīna beidzot pameta Irāku ar ķīlniekiem un Edvardu Hītu uz borta, atvieglojums bija tik milzīgs, ka mēs svi­nējām mūsu panākumus visu ceļu līdz pašai Londonai. Tomēr viens cilvēks bija neapmierināts. Kompānijas "British Airways' prezidents paziņoja: "Ko, velns parāvis, tas Ričards Brensons iedomājas? Vai viņš uzskata, ka ir sasodītā ārlietu ministrija?"
    Vēlāk savā dienasgrāmatā ierakstīju: "Kas mani pamudināja uz šādu rīcību? Vēl pirms mēneša biju dziļā depresijā. Šķita, ka dzīve zaudējusi jebkuru jēgu. Biju jau sev pierādījis, ka varu daudz ko sasniegt dažādās nozarēs. Man nupat palika četrdes­mit gadi. Es meklēju jaunus izaicinājumus..."
    Pārlasot uzrakstīto, atskārtu, ka, būdams biznesmenis, varu darīt daudz ko labu. Glābšanas operācija Irākā to bija aplieci­nājusi. Kā biznesmenis esmu sastapies ar tādām izcilām perso­nībām kā Nelsons Mandela, ar pasaules līderiem, piemēram, Krie­vijas prezidentu, un ar bagātākajiem cilvēkiem - Bilu Geitsu un viņa mazāk pazīstamo kolēģi Polu Alenu. Faktiski biznesmeņi un miljardieri ieņem unikālas pozīcijas. Viņi ar labas gribas cil­vēku palīdzību var sazināties ar visiem, sākot ar augstu stāvo­šām personām un beidzot ar parastiem pilsoņiem jebkurā valstī.
    "Es ticu, ka viņi var gudri izmantot savu varu, sniedzot labumu visai cilvēcei," tā kādreiz rakstīju savā pirmajā žurnāla "Student" slejā. Mana meita Holija, kas studē medicīnu, interesējas par britu jaunatnes seksuālajām problēmām. Viņa, tāpat kā es, ir veikusi pilnu apli un nonākusi punktā, no kura kādreiz sāku. Tagad jau Holija kā brīvprātīgais iesaistās kompānijas "Virgin" labdarības struktūrā un Studentu palīdzības centrā Londonas rietumdaļā. Šajā centrā studenti var vērsties pēc padoma.
    Mana pirmā mīlestība - mūzika - arī ir varens spēks, kas spēj darīt labu. Jāpiemin kaut vai Live Aid un Live 812 un neiedomājami lielais darbs, kuru veikuši tādi cilvēki kā Pīters Gabriels, Bono, Bobs Geldofs13 un citi, vācot naudu badacietē­jiem un trešās pasaules katastrofu upuriem. Kad princese Diāna bija dzīva, viņa aktīvi piedalījās labdarības pasākumos, un es biju laimīgs, ka varu viņai kaut nelielā mērā palīdzēt. Tādēļ lepojos ar to, ka pierunāju Eltonu Džonu nodziedāt savu sla­veno hitu "Candle in the Wind" princeses Diānas bērēs. Disks ar šo ierakstu tika izplatīts pasaulē trīsdesmit triju miljonu eksem­plāru tirāžā, un tika iegūta divdesmit miljonu sterliņu mārciņu liela peļņa. Visa šī nauda tika ziedota labdarības mērķiem, kā to droši vien būtu vēlējusies Diāna.
    2004. gadā, nodibinādams "Virgin Unite" es spēru vēl vienu soli tuvāk savam sapnim - palīdzēt pēc iespējas vairākiem cilvē­kiem. Šis tīkls domāts, lai apvienotu "Virgin" darbinieku pūli­ņus visā pasaulē, kopā risinot sarežģītas sociālas problēmas. Un ceru, ka mēs arī turpmāk sniegsim savu ieguldījumu, lai mai­nītu pasauli uz labu.

    9 - IKEA - Zviedrijas mazumtirdzniecības kompāniju, kas pārdod tajā ražotus mājsaimniecības priekšmetus un aksesuārus par zemām cenām, 1943. gadā nodibināja Ingvars Kamprāds. Tagad tai ir veikali visās pasaules valstīs. Nosaukums IKEA ir akronīms no kompānijas dibinātāja vārda un uzvārda (ingvar Kamprad), fermas nosaukuma, kur viņš pavadījis bērnību (Elmtaryd), un vasarnīcu ciemata nosaukuma (Agun-naryd).
    10 - Daudznacionāls rokmūzikas koncerts, kas 1985. g. 13. jūlijā ar satelīta palīdzību vienlaikus notika vairākās pasaules valstīs, lai iegūtu līdzekļus Etiopijas trūkumcietējiem. Tika savākti 102,3 milj. eiro.
    11 - Lielbritānijas un Īrijas kristīgās Baznīcas 1945. gadā dibināta orga­nizācija, kas rūpējas par visnabadzīgākajiem pasaules iedzīvotājiem neatkarīgi no viņu rases un reliģijas.
    12 - Live Aid koncerta turpinājums 2005. g. 2. jūlijā Edinburgā. Tā laikā tika savākti paraksti aicinājumam - sniegt palīdzību Āfrikas valstīm. To iesniedza Lielā astotnieka valstu vadītāju tikšanās laikā 2005. g. 6.-8. jūlijā.
    13 - Pazīstami rokmūziķi - Red. piez.

EPILOGS


    Visu savu mūžu esmu centies izmantot iespējas un meklēt piedzīvojumus. Mana devīze allaž bijusi izvirzīt sev pēc iespējas augstākus mērķus un mēģināt tos sasniegt. Esmu guvis vairākas atziņas, kad, aktīvi darbojoties, centos īstenot iecerēto.
    Lūk, kādas tās ir!
    • Ej un dari!
    • Domā pozitīvi, nevis negatīvi!
    • Izaicini sevi!
    • Izvirzi sev mērķus!
    • Centies mainīt pasauli!
    • Stāvi stingri uz kājām!
    • Esi uzticīgs cilvēkiem!
    • Dzīvo pilnvērtīgi!
    Vislabāk es jūtos Nekerā, kad pienācis vakars un sēžu pie liela, bagātīgi klāta galda kopā ar savu ģimeni un draugiem. Šī paradīzes sala kļuvusi par daudzu manu sapņu un dzīves mērķu piepildījumu. Kad mēs ar Džoanu pirmoreiz ieraudzījām šo salu, mans mērķis bija iegūt to īpašumā. Dabūt aizdevumu, uzcelt māju uz salas, apgādāt to ar ūdeni - tie bija milzīgi pār­baudījumi. Taču es nekad neteicu "nevaru". Es gluži vienkārši ķēros pie darba, un mums viss izdevās. Tagad tā ir vieta, kur mana ģimene un draugi atpūšas, kur es atslābinos un domāju. Tieši šeit radušās manas labākās idejas gluži vai no zila gaisa. Man jāsaglabā radoša domāšana, lai saskatītu ideju vērtību.
    Nekerā sāku biežāk spēlēt tenisu. Ir patīkami koncentrēties spēlei un ne par ko citu nedomāt. Kad iemācījos sakopot domas un neļaut tām maldīties, pēc daudzu gadu vairīšanās no grāmatām nu jau deviņus gadus lasu aizvien vairāk. Protams, esmu lasījis vienmēr, - taču ne visai biezas grāmatas. Atsācis lasīt, biju patīkami pārsteigts, ka viss noris gludi un bez aizķer­šanās. Esmu apguvis ātrlasīšanu un, par spīti manām agrāka­jām problēmām skolā, varu apgūt visu izlasīto. Es neļauju sev izlaist garos un sarežģītos vārdus un cenšos uztvert teksta jēgu no konteksta. Tagad lasīšana man sagādā lielu baudu. Visvairāk man patīk grāmatas par vēsturi - tās modinājušas manu interesi par arheoloģiju. Tagad es finansēju zemūdens darbus Ēģiptes piekrastē, kur notiek Senās Aleksandrijas pētījumi. Manas iemī­ļotākās grāmatas ir Entonija Bīvora "Staļingrada" un Czjuna Cana "Meža gulbji".
    Tomēr es joprojām neesmu iemācījies lietot klēpjdatoru. Man ir uzdāvinājuši "Blackberry" firmas piezīmju grāmatiņu un dažādus mobilos telefonus, taču esmu pieradis visu pieraks­tīt skolas bloknotos. Tas sākās vēl tajos laikos, kad man skolā bija grūtības ar lasīšanu un rakstīšanu. Toreiz, lai tiktu galā ar šo trūkumu, attīstīju "ilgtermiņa" atmiņu. Tagad sarunu laikā atzīmēju savā bloknotā tikai dažus atslēgvārdus, bet vēlāk, ja nepieciešams, sameklēju pierakstīto un pilnībā atceros visu sarunu. Tas ne vienu reizi vien man lieti noderējis, ja bija kaut kas jāpierāda. Tomēr pierakstu ne tikai sarunas, bet arī savas personiskās domas. Viss, ko redzu un dzirdu, var rosināt jaunu ideju. Es tūdaļ to pierakstu un bieži šķirstu vecos bloknotus, lai gūtu svaigas idejas vai pārliecinātos, ka neesmu neko palai­dis garām. Es ieteiktu visiem jaunajiem cilvēkiem, uzsākot pat­stāvīgu dzīvi, iegādāties bloknotu. Tas ir labs ieradums, kam ir vērts pievērsties.
    Joprojām uzskatu, ka uzdevumi, kurus man izvirzīja māte, bijuši lieliski, tomēr pret saviem bērniem, Holiju un Semu, esmu izturējies mazliet saudzīgāk. Viņi dzīvo mūsdienu pasaulē, tomēr, gluži tāpat kā es, audzināti tā, lai spētu pieņemt izaici­nājumus. Es uzmundrinu viņus, bet nekad nepiespiežu kaut ko darīt. Džoana ir ļoti praktiska, reāli domājoša skotiete. Viņa gādā, lai mēs ģimenē vienmēr rūpētos cits par citu. Mūsu dzīve ir mierīga un nosvērta, tādēļ Holija un Sems ir ļoti jauki, līdz­svaroti bērni.
    Šajā grāmatā esmu pastāstījis par gūtajām mācībām un saviem dzīves mērķiem, par to, kam ticu. Tomēr tas nav nekas unikāls. Ikvienam ir jāmācās. Katram ir nepieciešami mērķi dzīvē. Tādēļ visas manas mācības pilnībā var izmantot katrs no jums. Vienalga, par ko tu vēlētos kļūt, ko gribētu dzīvē sas­niegt, - tu vari to paveikt. Tādēļ uz priekšu! Sper pirmo soli - saņem drosmi un dari to!


    Richard Branson
    SCREW IT, LET'S DO IT
    Lessons in life
    No angļu valodas tulkojusi Irēna Birzvalka
Top.Mail.Ru